The most wonderful time of the year… school’s out!

Latvians Online wanted to find out how new recruit Imanta Nīgale is faring, teaching in the Latvian school system with the Iespējamā misija program. Nīgale, a recent graduate originally from the United States, is currently teaching English using Iespējamā misija methodology at the Lithuanian School in Riga.

It’s the end of the semester.  My class is decorated with a beautiful Christmas tree, brought to us by one of my students and her father.  Everyone is dressed up, dancing to music, eating self-baked cakes and enjoying the final day together before the holiday vacation.  This is the life of a fifth grade teacher; trying to differentiate the happy screams from the hurtful ones, testing my patience and the many levels of loud my ears can tolerate.

It’s the most wonderful time of the year, but my greatest wonder comes from the inner satisfaction that I’ve conquered my first semester as an English teacher with Iespējamā misija.  I’ve succeeded in teaching my students some English and have had plenty to reflect on along the way.

If I think about how I felt at the beginning of the school year compared to this moment, what has changed the most is that now I have a much more realistic view of what my responsibilities are and am finally beginning to understand the ins and outs of the school system.  What’s even more is that I have had an eventful few months getting to know my students and now know what works and what doesn’t work with each group.  This, for me is one of the greatest comforts: to know what needs work, to know the goals of my students, especially when it comes to learning English, and to know how I can help them reach their goals.  Over the summer, when I received my position, I was very hesitant to have been put with high school students, having worked mainly with younger grades in the past.  However, I’m surprised how much I enjoy working with students who already have a foundation in English, which lets me come in and help them develop their skills further, giving them cultural perspective and real-life applications for using the language.

I’m lucky to be in a school that is already accustomed to IM teachers and so, my transition into the teaching collective hasn’t been all that difficult.  But I have noticed a gradually greater sense of openness from the beginning of the year up until the end of this semester.  As always with new colleagues it takes a while to warm up to each other and even more so in a society that tends to be closed off and weary of new-comers, especially strange Americans!  My fellow English teacher has played a strong role in supporting my transition, giving pointers and tips about the classes that she’s worked with in the past.  Iespējamā misija also makes sure that we each have a special “mentor” in the school who takes extra care to guide us and is our go-to person in case of any questions.  Having this sort of security blanket has made it much easier for someone who at times has felt truly lost in the shuffle of everyday school life.

That being said, it has been at times difficult to keep my set of expectations in check with what the school environment is like in Latvia.  I went to a small school in the countryside in Pennsylvania and now find myself in a minority school in the middle of a big city.  One of things that was new to me was the concept of class-looping, which means that the same set of students are in a class together, in all subjects, all of their schooling years.  This system is used all throughout Latvia and in other places as well, such as Waldorf schools.  As much as I appreciate the sense of stability it gives to students, in my case, I enjoyed the fresh start with every school year, not knowing who will be in your class or which teacher you will have.  In my opinion this taught me to adapt, to be able to interact with different classmates and teachers.  A few times now, I’ve noticed the negative effect of this system, which often results in high competition between classes and the resistance to interact with one another.  The lack of flexibility and readiness to go with the flow has also shown itself, even in such simple cases as rearranging desks for a new class activity,.

One of the topics we’ve discussed quite intensely in our training at Iespejamā misija is the project method and how it is perceived in Latvian schools.  This method, which encourages learning through doing, using interactive, hands-on approaches is not fully understood by teachers, parents and students.  It is rarely used as an everyday method in the classroom and is left to the “Project week” which happens once during the school year.  Unfortunately, this week is looked upon as a second holiday for students and a headache for parents who are often left scrambling to complete some kind of project for their children.  Our project week is still to come – in February- so I’m eager to see how things roll out at our school.  Students have already been offered project themes by teachers and have had to sign up with them (in typical Latvian style, with an “iesniegums”- official application).

If anything, this is a reflection of how post-Soviet education is still in transition and as much as everyone may agree that the project method is “good”, there is a lack of understanding and full comprehension from all parties about how this project and others should be executed.  Even when using everyday classroom projects, this semester has been a lot about teaching the basics – how to read and to understand a rubric grading system, what defines a quality product for a presentation or brochure, and what elements are necessary for presenting in front of the class.  Many times I’ve taken these skills for granted, having been taught them repeatedly since middle school years, that I’ve forgotten that now it’s my turn to teach these skills and that they are not second nature for everyone.

I’m very grateful for the support system that IM gives to its teachers.  We get to meet every other weekend to discuss various aspects of teaching, methods and personal development, sometimes covering topics that may not seem all that relevant, but show up later in the classroom.  While at training sessions, every free chance we get is spent sharing our experiences, receiving feedback on tried methods, listening to what others are doing and gleaning what might be useful for our own classes.  Most of us have established closer relationships with one or two people that are our “go-to” phone calls when we’re feeling especially down or need to share a special success.  It all comes down to the fact that there is no judgement in our successes or failures, we’re all here to learn and the learning experience is so much richer when we can share it together.

I have to admit that balancing everyday school tasks with IM training and a constant load of additional assignments takes a toll on a person.  However, I can’t say we weren’t warned about the change in priorities our lives would take once we started work and it’s something we were well aware of when we entered the program – the next two years are dedicated to school, methodology and self-development.  It teaches you to plan your time exceptionally well and as long as you plan ahead it really isn’t that bad!  In many cases,  IM training has become a refreshing break from the everyday classroom setting because it’s always a joy to be in a room of such talented and motivated adults, all working towards common goals!

Looking ahead, I’m definitely ready for a well-deserved break, but it won’t all be relaxing.  At the end of the semester students are asked to fill out a questionnaire about our performance with the goal of receiving honest feedback and constructive criticism to know where we need to develop our lessons further.  It will be interesting to read and to analyze my students’ responses and to take the time to reflect more in depth on my work so far.  What I’ve realized is that even if teaching may not be in my long-term plan, these skills of self-analysis and the ability to critically look at my own work will forever be transferable to other jobs.  I see myself and my colleagues growing into the leaders Iespējamā misija strives to support and produce and I’m excited for what lies ahead!

Mūžībā aizgājis ķīmiķis un sabiedriskais darbinieks Jānis Robiņš

2013. gada 14. decembrī Minesotas pavalstī, ASV 88 gadu vecumā mūžībā aizgājis panākumiem bagātais ķīmiķis Jānis Robiņš.

Robiņš Latvijas Institūta izdotajās publikācijās Latvia’s Famous People un Bookmark Latvia izcelts kā viens no latviešiem, kas guvis ievērojamus panākumus pasaulē.

Viens no Robiņa starptautiski lielākajiem panākumiem ir pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados radītā metāla liešanas tehnoloģija, kas mūsdienās ļoti plaši tiek pielietota metālapstrādē visā pasaulē. Šo metāla liešanas tehnoloģiju autodetaļu ražošanā pirmais pielietoja uzņēmums Daimler-Benz, bet John Deere sāka to izmantot masveida ražošanā.

Jānis Robiņš dzimis Rīgā 1925.gada 3.augustā, 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1949.gadā pārcēlies uz dzīvi ASV. Kopš ķīmijas doktora grāda iegūšanas 1957.gadā Vašingtonas Universitātē Sietlā, Robiņš ar ģimeni bija apmeties Seintpaulā, Minesotas pavalstī. Tur viņš ilgus gadus strādājis par vecāko zinātnieku koncernā 3M un uzņēmumā Ashland Chemical Co, bet pēc pensionēšanās 1990.gadā izveidojis pats savu uzņēmumu Catalytic Crosslink Inc.

“Uzņēmīgs, mērķtiecīgs un enerģisks Latvijas patriots, kurš mīlēja savu dzimteni,” šie ir vārdi, kā pazinēji raksturo Jāni Robiņu, kurš kopš astoņdesmito gadu sākuma regulāri viesojies Latvijā un centies atbalstīt gan Latvijas zinātni, gan studentus, gan sportistus. Robiņa laikabiedri atminas, ka viņam allaž paticis iesākt un darīt lietas, ko neviens cits nav uzņēmies. “Pētnieka darbā vienmēr jāskatās un jāiet tajā virzienā, kur neviens nav gājis vai, kur kāds jau ir gājis, bet nav to lietu izdarījis līdz galam. Kādreiz ir tā, ka mazliet atšķirīgā veidā mēģinot darīt to, ko kāds jau reiz ir darījis, izdodas atklāt kaut ko jaunu,” savus profesionālos panākumus savulaik skaidroja Jānis Robiņš. Līdzīgi viņš darbojies arī sabiedriskā laukā – iesākot lietas, par kuru iespējamību citi šaubījušies. Tā viņš savulaik panāca Latvijas volejbola vienības iestāšanos Amerikas volejbola apvienībā, pirmo latviešu globālo meistarsacīkšu rīkošanu Garezerā, Mičiganas pavalstī, un nodrošinājis Latviešu Evanģēliski Luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) iestāšanos ASV Luterāņu padomē.

Savas profesionālās darbības laikā Jānis Robiņš pasniedzis lekcijas vispārējā un analītiskajā ķīmijā Makalestera koledžā Seintpolā un uzstājies kā vieslektors Rīgas Tehniskajā universitātē. Robiņš ir ieguvis 27 patentus ASV. Par viņa sasniegumiem zinātniskajā laukā 1995.gadā Latvijas Zinātņu akadēmija Jānim Robiņam piešķīra goda doktora grādu, savukārt 2005.gadā Latvijas valdība viņam piešķīra IV pakāpes Trīszvaigžņu ordeni.

Papildus ievērojamiem panākumiem savā profesijā, Jānis Robiņš devis nozīmīgu pienesumu Amerikas latviešu kultūras, sporta un reliģiskajā dzīvē. Ilgus gadus Robiņš vadījis Latviešu apvienību Minesotā un Minesotas latviešu sporta klubu STARTS, bijis Mineapoles un Seintpaulas Latviešu Ev. Luteriskās draudzes un vēlāk Latviešu Ev. Lut. Kristus draudzes priekšnieks, kasieris, sekretārs un latviešu svētdienas skolas vadītājs. Tāpat viņš bijis Latviešu ev. Lut. Baznīcas Amerikā (LELBA) viceprezidents, vadījis Amerikas latviešu apvienības Sporta nozari un Latviešu Sporta padomi ārzemēs, kā arī vadījis koorporācijas PATRIA globālo vienību. Savulaik Robiņš jokojis, ka neesot bijis iesaistīts vienīgi Baznīcas dāmu komitejas darbībā. Agrā jaunībā atklājis savu lielo mīlestību pret volejbolu, Robiņš ar šo sportu nodarbojās līdz sirmam vecumam, tāpat viņš ilgus gadus atbalstījis Latvijas sportistus un olimpiešus gan šajā, gan citos sporta veidos. 1951. gadā noslēgtajā laulībā ar Brigitu Jānis Robiņš izaudzinājis četras talantīgas meitas. Savu piekto atvasi – dēlu Māri – ģimene zaudējusi, kad dēlam bija tikai pieci gadi.

Dr. Jāņa Robiņa izvadīšana notiks Mineapolē, Minesotas pavalstī (ASV) 2013. gada 23. decembrī.

ELA pārstāvji tiekas ar ES attīstības komisāru Andri Piebalgu

2013. gada 9. decembrī Eiropas Latviešu apvienības (ELA) prezidija priekšsēdētājs Aldis Austers kopā ar apvienības pārstāvjiem – Latviešu kopības Vācijā padomes priekšsēdētāju Kristapu Grasi, asociācijas „Luksemburga-Latvija“ valdes locekli Elīnu Pinto un Latviešu biedrības Beļģijā priekšsēdētāju Ilzi Spīguli-Buijtneweg – tikās ar ES attīstības komisāru Andri Piebalgu.

Viens no sarunas tematiem bija par aizbraucēju izglītības līmeni, jo konstatējama satraucoša tendence, ka jaunais emigrācijas vilnis (2009.-2011.) skar tieši talantīgos un labi izglītotos Latvijas iedzīvotājus. 2012. gadā migrācijas saldo joprojām bija negatīvs – 11,9 tūkstoši. Šī iemesla dēļ Latvijas sabiedrība noveco straujāk, un bez kompensācijas no ES puses ir maz cerību uz dzīves līmeņa izlīdzināšanos ar ES attīstītajām valstīm.

Latviešu kopienu ārpus Latvijas lielākais izaicinājums ir latviskuma saglabāšana un nodošana bērniem. Tas, protams, lielā mērā atkarīgs no katras ģimenes attieksmes, taču, ja tiktu veidotas atbilstošas izglītības programmas dažāda vecuma bērniem, cerības un vēlme saglabāt latvietību būtu lielāka. Šis jautājums ES līmenī tiek samērā vāji regulēts. Direktīvas nr. 77/486/EEC 3. pants nosaka, ka dalībvalstīm saskaņā ar nacionālajiem apstākļiem un tiesisko sistēmu un sadarbībā ar izcelsmes valstīm, ir jāīsteno atbilstoši pasākumi, lai veicinātu izcelsmes valsts dzimtās valodas un kultūras mācīšanu bērniem. Jāpiebilst, ka, pat ja atbalsts tiek piedāvāts, latviešu kopienas parasti nav tik lielas, lai izpildītu minimālos kvantitatīvos kritērijus šī atbalsta saņemšanai (nav iespējams sacensties ar poļiem, indiešiem un citu tautu emigrantu kopienām).

Otrs lielākais izaicinājums latviešiem ārpus Latvijas būtu, lai ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu viedoklis un, galvenais, pieredze tiktu uzklausīta Latvijā. Ārvalstīs dzīvojošie var piedāvāt Latvijai citu perspektīvi gan attiecībā uz valsts pārvaldi un pilsoņu lomu tajā, gan modernām uzņēmējdarbības idejām, gan risinājumiem akūtām Latvijas problēmām, gan arī sniegt atbildi, kāpēc tik daudzi cilvēki aizbrauc. Šobrīd nav patstāvīga foruma, kurā notiktu šīs pieredzes nodošana/pārņemšana.

Saistībā ar ES diasporas politikas tematiku ELA ieskatā šādas politikas mērķis būtu veicināt apziņu, ka ES pilsoņi ir kopīgs ekonomisks un politisks resurss, kura ataudze ir visu dalībvalstu kopīga atbildība. Bez koordinētas diasporas politikas nebūs iespējams pilnvērtīgi īstenot nedz Eiropas kultūras identitātes, nedz ES pilsonības koncepcijas, nedz arī sasniegt stratēģijas ES-2020 mērķus.

Secinājums, kas radās tikšanās noslēgumā, ir sekojošs: ELA ir apņēmības pilna rādīt gan latviešiem citur pasaulē, gan Latvijā, ka mēs visi esam Latvijas patrioti. Tam apliecinājums ir plāns 2015. gadā no 18. līdz 21. jūnijam Briselē sarīkot Eiropas Diasporas latviešu dziesmu svētkus. Trimdas gados šādi svētki Eiropā ir notikuši 9 reizes, un vissvarīgākā atziņa ir tāda, ka tur, kur pulcējās latviešu dziedātāji, mēs kā tauta kļuvām daudz vairāk pamanāmi vietējiem iedzīvotājiem.

Sarunas noslēgumā komisārs A. Piebalgs apsolīja šos jautājumus pārrunāt ar savu kolēģi Viviane Redingu, kuras kompetencē ir pilsonības jautājumi. Komisārs arī uzsvēra, ka 2015. gads būs attīstības gads, līdz ar to, ņemot vērā šī temata plašumu, tajā var iesaistīt jautājumus, kas ir saistīti ar diasporas kopienām. A. Piebalgs uzaicināja ELA pārstāvjus uz sarunas turpinājumu 2014. gada sākumā.