Inguna Daukste-Silasproģe. TĀLA ZEME, TUVI ĻAUDIS. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības. – Latvijas Universitātes Literatūras un mākslas institūts, 2014.g., 719 lpp.
Ingunai Daukstei-Silasproģei bijusi vēlme tuvināt pasaules. Atklāt Latvijā mītošajiem mazzināmu latvisku pasauli, stāstīt par latviešiem Austrālijā, saprast vienas tautas daļas dzīvošanu un izdzīvošanu – par spīti grūtībām, ilgām, sāpēm un smeldzei. Autore labi apzinās, ka latvieši svešumā nedevās meklēt jaunu tēvzemi, viņi bija polītiskie bēgļi, kuri cerēja drīz atgriezties mājās (viņa ir autore arī agrāk izdotām grāmatām par latviešu literāro dzīvi un literatūru bēgļu gados Vācijā un vēlāk Ziemeļamerikā).
Grāmatā uzmanība pievērsta tiem latviešiem, kas izceļoja no Vācijas bēgļu nometnēm uz Austrāliju, nedaudz ieskicējot latviešu gaitas arī Jaunzēlandē. Tā aptver laika posmu no pirmajiem izceļotājiem līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai, tātad no 1947. līdz 1991. gadam. Tas bija laiks, kad Austrālijā, līdz ar dažādu tautību jaunatbraucējiem, pamazām veidojās multikulturāla sabiedrība.
Autore ieguldījusi lielu darbu plašās avotu studijās. Bez literāriem tekstiem, ņemtas vērā dienasgrāmatas un vēstules, kā arī dažādi raksti grāmatās un periodikā (ne tikai Austrālijas, bet arī Lielbritānijas, ASV, Kanādas un Vācijas). Skatīti arī materiāli rakstnieku archīvos. Pētījums apzināti veidots kā starpdisciplinārs, jo skatīt literāro procesu un literārus tekstus atrauti no dzīves un ikdienas ir neiespējami.
Grāmatas sākuma nodaļās aplūkota latviešu izceļošana, iezīmējot Vācijas nometņu laika izskaņu, tranzītnometnes, ceļu uz jauno mītnes zemi, pirmos iespaidus un ieceļotāju nometnes Austrālijā. Tālāk stāstīts par ikdienas darbu un sadzīvi pirmajos gados, un par latviešu organizēšanos Austrālijas un Jaunzēlandes pilsētās. Vēlākās nodaļās raksturoti latviešu preses izdevumi, Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas darbība, literārie sarīkojumi un viesi no citiem kontinentiem.
Seko nodaļas par jaunradi: dzeju, prozu un drāmu. Kaut literatūrai un literātiem pētījumā ir centrāla loma, autore nav rakstījusi izsvērtu Austrālijas latviešu trimdas literatūras vēsturi. Skatot literāros tekstus, viņa vairāk analizējusi to atšķirīgo, ko latviešu trimdas literāro darbu kopumā jaunpienesa šis eiropietim svešādais kontinents – plašāk aplūkojot atsvešināto Ziemassvētku sajūtu vasaras svelmē un Austrālijas ainavas un dabas tēlojumus, nemēģinot vērtēt ik dzejas krājumu vai prozas tekstu.
Daudz faktu un datu apkopoti vairākos pielikumos. Vienā no tiem ir biografiskas ziņas par rakstniekiem un dzejniekiem, citos par Austrālijas latviešu grāmatām un par literāriem sarīkojumiem dažādās pilsētās.
Lasīju grāmatu ar interesi un patiku. Tā atsauca atmiņā aizgājušos gadus un notikumus, senus draugus un paziņas. Autore ir veiksmīgi ļāvusi liecības par pagātni sniegt nevien rakstiem avīzēs, vēstulēm un dienasgrāmatām, bet arī izvilkumiem no romāniem, stāstiem, reizēm arī dzejoļiem. Kaut daļēji atkārtojoties, tie visi kopā veido raibu, krāsainu mozaīku.
Citu valodu īpašvārdu, ieskaitot vietvārdu rakstība latviski ir saistīta ar grūtībām un nereti ar domstarpībām. Man šķiet simpatiska un pareiza autores pieeja, respektējot pašu Austrālijas latviešu vietvārdu lietojumu; kaut ne vienmēr konsekventi, vietvārdi atveidoti tuvu oriģinālam. Tā vismaz izvairāmies no tādām dīvainībām mūsdienu transkripcijā Latvijā kā Adelaida Adelaides un Betersta Bathurstas vietā.
Nepārsteidz, ka tik biezā grāmatā atrodamas arī kļūdas un nepilnības. Seko labojumi, papildinājumi un piezīmes.
Angliski ir affidavit, ne affidevit (28). Nav skaidrs no kā četras jūdzes tālāk atrodas Alburija (125). Te jāpiezīmē, ka Austrālijā jau labu laiku jūdzes ir nomainījuši kilometri.
Kā jau minēts zemteksta piezīmē, Indriķis Šterns vadīja izglītības kursus Sidnejā, nevis Melburnā (134).
Jaunais rakstnieks un zinātnieks Kārlis Ābele (139) ir īstenībā vecais Ābele; ir jau negals ar tiem (sen.) un (jun.)!
Nav pateikts, ko stāstīja Zigurds Bārda (240).
Nodaļā par viesošanos Austrālijā (281) daudz rakstīts par M.Zīvertu, V.Kārkliņu (neieradās), I.Gubiņu, J.Klīdzēju un Dz.Zeberiņu, krietni mazāk par Andreju Eglīti, kaut viņš bija pirmais viesis un atceļoja vēl otrreiz. Nav minēti ciemiņi no Latvijas 1989. un 1990. gadā Zigmunds Skujiņš, Gundega Repše, Māra Zālīte un Imants Ziedonis (tie gan pieminēti pielikumā par literāriem sarīkojumiem).
2. zemteksta piezīmes citātā (333) pēdējām pāris rindām jābūt : „kuŗu izteikšanai vārdi nav īsti piemēroti. Ir jau taisnība, ka katra dzeja ir vairāk vai mazāk sekmīgs mēģinājums izteikt neizsakāmo.”
Ja minēts, ka Kārlis Ābele (jun.) devies bēgļu gaitās uz Vāciju (445) kopā ar vecākiem un māsu Zaigu, būtu jāmin arī māsa Maija. Tās literatūras lekcijas, ko viņš lasījis Melburnas Universitātē bija daļa no Trevora Fennela Flindersa Universitātes latviešu valodas kursa.
Andreja Iksena ar pseidonīmu Andžs Augšupēdis publicētā poēma ir Kramu (ne Krāmu) cilts.
Ella Kreišmane mirusi 2012., ne 2002. gadā (469).
Trūkst jebkādu ziņu par Ivaru Lindbergu (481).
Nav pieminēta Arnolda Šmita ilggadīgā darbība Austrālijas Latvietī (499).
Dzejas kopkrājumam Kvintets nav nekāda sakara ar Karmenu Kurzemnieci (512).
AL 26. RD 1986. gadā notika Sidnejā, ne Melburnā (599).
1. attēlā 1.rindā sēž Laima (ne Lūcija) Kalniņa. 42. attēlā nezināmais ir Aleksandrs Gārša (jun.).
Kopsavilkumā angliski (Summary) valoda ir vietām neveikla.
Šī ir vērtīga grāmata. Es ceru, ka tai būs daudz lasītāju, it sevišķi Latvijā.
