Būt latvietim un daļai no latviešu tautas ir īpašs un unikāls dāvinājums, kas ne visiem ir dots. Pēdējos gados tas man ir kļuvis arvien skaidrāks. Tas ir ietekmēis manu ikdienu, kā arī domas par manu nākotni. Mani sauc Andrejs Jaudzems. Esmu Austrālijā dzimis latvietis, kurš līdz šī gada jūlijam visu savu dzīvi bija pavadījis Austrālijas pilsētā Melburnā.

Esmu izaudzis latviešu vidē, un lielākā daļ no maniem tuvākajiem draugiem,tāpat kā es, ir latvieši. Jau kopš bērnības esmu atradies latviskā vidē, pateicoties mācībām latviešu sestdienas skolā un aktīvai iesaistei plašākā Austrālijas latviešu sabiedrībā. Taču reizēm var šķist, ka dzīvoju dubultdzīvi – ārpus latviešu sabiedrības dzīvoju savu ikdienu, izmantojot angļu valodu skolā≤ austrāliešu draugu lokā un publiskajā telpā – vidēs, kur mana latvietība ne vienmēr tiek atzīta.

Lai arī sevi uzskatu par latvieti, ir sajūta, ka latvietību tomēr nevar pilnveidot ārpus Latvijas. Protams, to var uzturēt, bet kādēļ tikai uzturēt, ja var pilnveidot? Šķiet loģiski. Tieši tas bija iemesls, kāpēc es izvēlējos pēc 12. klases beigšanas 2014. gada novembrī tālākās studijas universitātē atlikt uz vienu gadu un ņemt tā saucamo “brīvo” gadu ar mērķi attīstīt savu latviskumu, tuvāk iepazīsties ar Latviju, vairāk vai mazāk saprast, kāda ir ikdienas dzīve caur Latvijas iedzīvotāja acīm un kaut kā palīdzēt valsts attīstībai. Par laimi man izdevās sarunāt praksi ideālā darba vietā – Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariātā.

Ielidoju Latvijā jūnija vidū un jau 30. datumā uzsāku praksi prezidentūras sekretariātā. No sākuma nezināju, ko tieši sagaidīt šajā svarīgajā un nozīmīgajā darba vietā un vai manas prasmes būs pietiekamas, lai veiksmīgi sadarbotos ar kolēģiem un palīdzētu prezidentūras gatavošanā. Pirmie iespaidi bija labi, pat ļoti. Pirmajā darba dienā uzzināju mūsu biroja atrašanās vietu – ēkas augšējā stāvā pretī Bastejkalnam. Nekad mūžā nebiju iedomājies, ka man būs iespēja strādāt šādā vietā ar skatu uz Brīvības pieminekli.

Uzsāku savu praksi sekretariātā galvenokārt kā latviešu-angļu tulks. Pēc tam, kad biju iekārtojis savu darba vietu, uzreiz ķēros pie darba. Pirmie uzdevumi man deva iespēju iepazīties ar jauniem terminiem un gūt izpratni par Eiropas Savienības (ES) struktūru, kā arī prezidentūru ES padomē. ES politika un tās darbība man bija pavisam sveša – Austrālijā šīs zināšanas nav pārāk aktuālas, tāpēc lielākā daļa Austrālijas iedzīvotāju (vismaz tie, kuri nav ieradušies no Eiropas), nav informēti par ES politiku. Taču man bija patiesa vēlme un gribasspēks gūt šīs zināšanas – vispārīgais ES koncepts, proti, tas, ka vairākas valstis var kopīgi sadarboties, lai risinātu problēmas, stiprinātu ekonomiku un sasniegtu kopīgus mērķus, man pašam šķiet ļoti interesants, jo šī politika ir pavisam citādāka nekā tā, ko vērojam ikdienā Austrālijā.

Prakses laikā gan tulkoju, gan pārlasīju un laboju daudz un dažādus materiālus, kā, piemēram, tekstus sekretariāta mājas lapai, brošurām un publikācijā°. Ik pa laikam saņēmu arī teksta gabaliņus no kolēģiem ātrai tulkošanai. No sākuma uzdotie darbi prasīja ieguldīt vairāk laika – man iepriekš nebija tulkošanas pieredzes ar materiāliem šajā sfērā. Tulkošana, manuprāt, ir ļoti labs veids, kā ātri attīstīt valodas zināšanas. Tā izceļ visas atšķirības un līdzības starp abām valodām, un līdz ar to ļauj dziļāk saprast, kā tās darbojas. Pēc pavisam neilga laika sekretariātā un latviešu vidē kopumā spēju attīstīt savas latviešu valodas zināšanas un tulkošanas prasmes – ātrāk nekā būtu bijis iespējams Austrālijā.

Praksē man bija iespēja ne tikai piedāvāt savas dzimtās angļu valodas zināšanas, bet arī nodarboties ar vienu no maniem mīļākiem hobijiem – fotografēšanu. Sekretariātā strādāju Prezidentūras komunikācijas un sabiedrisko attiecību departamentā, kura pārziņā ir sekretariāta mājas lapas uzturēšana un prezidentūras mājas lapas izstrāde. Tam ir nepieciešamas fotogrāfijas no prezidentūras gatavošanās pasākumem, kā arī bildes, kuras stāsta par Latviju un ataino tās bagātības, piemēram, kultūru un dabu. Tāpēc brīvajā laikā varēju apvienot darbu un izklaidi, dodoties mazos fotografēšanas izbraukumos pa Latviju.

Fotografēšanas uzdevumi arī ļāva man izmēģināt jaunu stilu – reportāžu. Prakses laikā notika dažādi ar prezidentūru saistīti pasākumi un vizītes, uz kurām mani sūtīja fotografēt kopā ar citiem medijiem un preses pārstāvjiem. Šī bija patiešām lieliska un unikāla iespēja, jo varēju iejusties preses fotogrāfa ādā un satikt valsts amatpersonas klātienē dažādās valsts iestādēs, piemēram, Saeimā, Ministru kabinetā un Arlietu ministrijā.

Savā laikā sekretariātā esmu apkopojis arī bilžu galeriju (stock photography) prezidentūras mājas lapai, fotografējot dažādas ēkas, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku jeb Gaismas pili, Latvijas Nacionālo operu, mākslas muzeju Rīgas Birža un Augstāko tiesu. Varētu teikt, ka visi šie uzdevumi bija kā otrā prakse, no kuras guvu tādu pieredzi, ko būtu grūtāk iegūt Austrālijā.

Par prakses vietu un manu nodarbošanos Latvijā uzzinājuši arī tautieši ārpus sekretariāta. Pirms mēneša man bija lieliska iespēja sniegt interviju Latvijas Radio raidījumam 21. gadsimta latvietis (no 29:20), kur varēju iepazīstināt klausītājus ar sevi un to, ko Latvijā daru. Tāpat arī sniedzu īsu uzrunu tiešraidē 18. novembrī un drīz sniegšu interviju žurnālam IR. Liels prieks, ka man tiek dotas vairākas šādas iespējas izpaust savas domas par dzīvošanu Latvijā no “ārzemju” latvieša skatu punkta plašākai auditorijai, jo šķiet, ka mans stāsts kaut kā varētu veicināt vairāk ārzemju latviešu atgriešanos dzimtenē un līdz ar to palīdzēt arī Latvijas attīstībai, kā arī uzlabot emigrācijas situāciju.

Lai gan esmu pasaules otrā pusē un tik tālu prom no savas īstās ģimenes, man šeit Latvijā ir ļoti stipra māju sajūta. Jūtu, ka pilnīgi piederu šeit. Novērtēju to, ka varu runāt latviski katru dienu, katrā brīdī, pat ar svešiniekiem ielas malā. Baudu dziļo sadraudzību ar latviešu paziņām, radiem un kolēģiem. Man it sevišķi patīk tas, ka satieku tik daudz jaunu latviešu draugu un iegūstu jaunus un pozitīvus kontaktus. Novērtēju arī visas iespējas, kas man šeit ir radušās.

Decembris nu ir jau klāt, un prakses termiņš prezidentūras sekretariātā diemžēl ir beidzies. Pēdējie pieci mēneši ir paskrējuši šķietami acumirklī, taču esmu spējis daudz ko paveikt un iegūt plašu un ļoti vērtīgu pieredzi. Varu lepni un ar prieku secināt, ka mans mērķis tika sasniegts. Man ir bijis patiešam liels prieks un gods strādāt profesionālā vidē tik nozīmīgā, ievērojamā un svarīgā darba vietā. Man bija vienreizēja iespēja strādāt prezidentūras sekretariātā, un es no tā ieguvu vērtīgu pieredzi, kas ne tikai rotās manu CV, bet arī palīdzēs īstenot manu nākotnes plāņu pēc studiju beigšanas atgriezties Latvijā uz palikšanu. Man tas ir svarīgi, jo tikai šeit es varēšu dzīvot ar nozīmi un jēgu, valstī, kur man jau no sākuma bija lemts būt!

Noslēdzot šo rakstu, vēlos izteikt lielu pateicību prezidentūras sekretariātam par to, ka pieņēma mani kā praktikantu, kā arī ikvienam cilvēkam, kurš ir palīdzējis radīt visas šīs iespējas! Īpaši liels paldies tām biedrībām, kuras atbalstīja manu braucienu un palikšanu Latvijā – Latviešu apvienībai Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), Latviešu jaunatnes apvienībai Austrālijā (LJAA) un Daugavas Vanagu Melburnas nodaļai. Bez visu Jūsu atbalsta šis brauciens nebūtu bijis iespējams!

Raksts oriģināli publicēts 2014. g. 8. novembrī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta mājas lapā

Piezīme: Andrejs kopš oriģinālā raksta publicēšanas ir turpinājis strādāt sekretariātā un pieņēmis darba piedāvājumu uz sešiem mēnešiem strādāt kā Projektu koordinators Prezidentūras informācijas tehnoloģiju un tehnoloģisko nodrošinājumu departmentā.