Liepāja Symphony Orchestra performance of Imants Kalniņš’ Symphony No. 4 released

Besides being one of Latvia’s most beloved composers of popular music, Imants Kalniņš has also composed many well-known works in the field of Latvian classical music. Kalniņš has shown himself to be a master of melody, and his flowing and expressive style has resonated with listeners for decades. Among his many compositions – choir arrangements and cantatas, symphonic works, among others – perhaps his best known work is his Symphony No. 4, composed in 1973. The work combines classical elements with modern, rock elements to create a dramatic and compelling symphonic fusion.

Recognizing the significance and importance of this work in the history of Latvian symphonic music, the Latvian Music Information Centre released the album Sound of Freedom (Brīvības skaņa) in 2015, featuring Kalniņš’ Symphony No. 4 (and his earlier Concerto for Cello and Orchestra, from 1963) on their Skani record label as part of the Centennial Series (celebrating the best works in Latvian classical music in preparation for Latvia’s centennial in 2018), as performed by the Liepāja Symphony Orchestra, conducted by Atvars Lakstīgala.

As the work is one of the most popular Latvian symphonic works, there are already at least three released versions, so one may ask if there was a need to release yet another version of the work. In this release, there is actually a very significant artistic choice made by the performers that distinguishes this recording and it makes Sound of Freedom a particularly interesting and worthwhile release.

Kalniņš’ Symphony No. 4’s first movement already displays elements that distinguish the work – particularly the bass guitar (performed by Aivars Meijers) and drums (performed by Vilnis Krieviņš), elements that led to this symphony being given the Rock nickname. The quiet and deliberate performance, full of tension and agitation, gradually builds to a crescendo involving the entire orchestra, as the relentless build reaches its pinnacle. However, after this climax, the tension recedes as the music fades away.

The calm at the end of the first movement then flows into the second movement, a more tranquil work, even playful. The almost childlike introduction transforms into a heavier, weightier theme, featuring the horns of the orchestra, giving it an almost military feel, which then transforms into a dreamy dance to close out the movement.

The third movement is at once celebratory and ominous, with its slowly ascending melody. Beginning with a mournful melody on the horns, the melody then transforms into a triumphant and exulting theme.

The major change in this performance is in the fourth movement, which normally includes a vocalist singing the words of American poet Kelly Cherry. However, when the work was first performed, the Soviet censors objected to the English text, and the part of the vocalist was instead performed by the horns and the strings. On Sound of Freedom, the record features the censored, instrumental version. To some that are more familiar with the vocal performance, this version may be jarring, however, without the vocals, the orchestra is more in the forefront. Additionally, Cherry’s poetry could be, at times, a bit maudlin for some listener’s tastes – pithy lyrics like ‘when you left, I cried’. At the very least, the orchestral version allows for a much different experience, and leaves the meaning of the music more up to the listener to decide.

The cello concerto, Kalniņš first symphonic opus, is a single movement work composed in the 1960s, and is more in line with the artistic demands of the Soviet authorities. One can almost feel Kalniņš constrained by the oppressive Soviet regime, as well as being a young composer searching for his voice (the work was composed while Kalniņš was still a student). The work, at times drab and even colorless, is perhaps more a historical curiosity than a work of art, and the nature of the work is a bit jarring with the Symphony. Still, it shows how Kalniņš grew and evolved dramatically as a composer in a decade’s time. Distinguished Latvian cellist Marta Sudraba brings the right touch of melancholy and emotion to the solo sections, elevating this work that otherwise might have remained overly academic and formal.

The title of the album – Sound of Freedom – might seem strange to some, especially considering that during the time the works were composed – the 1960s and 1970s, deep in the Soviet occupation of Latvia – freedom was one of the last things on the minds of Latvians – a practically unrealistic dream. Though, perhaps, that is the point – the Latvians never gave up hope, even during these dark times, and Kalniņš music gave them hope – that they could express their desires and yearning through music. The nature and tone of the work was a contrast to the standard Soviet symphonic composition, and deeply affected many Latvian listeners.

The CD also includes extensive notes on Kalniņš and his works, as well as brief biographies of the Liepāja Symphony Orchestra and Atvars Lakstīgala, by composer Imants Zemzaris in both Latvian and English

Sound of Freedom is yet another excellent and noteworthy release by the Skani label, another testament of the unique and individual nature of Latvian music, as well as the skill and talent of the Liepāja Symphony Orchestra and conductor Atvars Lakstīgala. As Latvia approaches its centennial, this CD is an apt reminder of both the fears and hopes of Latvians in the darkest times in their history.

For further information, please visit the Skani website.

SoundofFreedom

Sound of Freedom

Liepāja Symphony Orchestra
LMIC, SKANI 042, 2016

Track listing:

  1. Imants Kalniņš – Symphony No. 4 – I. Allegretto
  2. 4th Andante tranquillo
  3. Grave
  4. Moderato rubato
  5. Concerto for Cello and Orchestra

 

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

Sibīrijas Latviešu folkloras ansamblis “Varavīksne” svin 30 gadu jubileju

“Vai jūs zināt, kas ir Varavīksne?”

“Protams, to taču zina katrs!”

“Bet vai jūs zināt, ka Varavīksne dzied?”

“Nē, varavīksne nedzied, tā vizuļo, spulgo, laistās, bet nedzied! Kurš gan ir dzirdējis, ka varavīksne dzied?!”

“Bet es esmu dzirdējusi, ka Varavīksne dzied, es dziedāju tai līdz.”

“Kas tā ir par varavīksni, kas dzied?! Kā tā ir par varavīksni, kurai tu dziedāji līdz?”

Tā ir un bija latviešu Varavīksne. Latviešiem ir sava Varavīksne, un atrast to var Sibīrijā, Omskas apgabala Augšbebru ciematā. Šogad latviešu folkloras ansamblis „Varavīksne” svinēja 30 gadu jubileju, un Baškīrijas latviešu folkloras ansamblis „Atbalss” bija ieradies, lai to apsveiktu.

Omskas apgabala Augšbebru ciematā latvieši dzīvo jau piektajā paaudzē. Jau izsenis zināms, ka latvieši ir dziedātāju tauta, tāpēc nav it nekāds brīnums, ka ciematā tika veidots ansamblis. Sākumā tā dalībnieces bija vietējās ciema sievas, kuras savā pūrā glabāja vecmāmiņu mācītās un no Latvijas „atvestās” dziesmas. Latviešu sievas dziedāja dziesmas, bet viņu bērni mācījās latviešu rotaļas. Vienas no pirmajām ansambļa dalībniecēm bija Nezduļķe Alma, Brūne Līna, Puce Zenta, Jurašu Alma, Leja Milda. Starp pirmajiem ciemata bērniem, kas sāka darboties „Varavīksnē” mināma Olga Benke (Kalniņa) un viņas māsas Aksana, Inna, Jevgēnija, Natālija. Tagad no mazajām meitenēm, kas gāja rotaļās, izaugušas „Varavīksnes” pastāvīgas dziedones. Daļa Augšbebriešu, kas pārcēlušies uz Omskau, aktīvi darbojas Omskas latviešu biedrībā „Zvaigznīte”.

Gāja visādi. Tērpus darināja tādus, kādus prata, vēlāk ar žurnālistes Vairas Strautnieces un Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētājas Laumas Vlasovas palīdzību tos atveda no Latvijas. Ar Laumas Vlasovas gādību „Varavīksne” ieguva savu karogu, arī Latvijā darinātu. Ansamblis trīs reizes ir piedalījies Dziesmu un deju svētkos Rīgā, aktīvi sadarbojas ar latviešu diasporu Baškīrijā. Augšbebrieši savas zināšanas papildina regulāri apmeklējot „3×3” nometni. Aktīvākās ansambļa dalībnieces ir izveidojušas savdabīgu latviešu kultūras iepazīšanas programmu, ar kuru izklaidē uz Augšberiem atbraukušos viesus. Apmeklētāji tiek iepazīstināti ar latviešu sadzīvi, kas ļoti spilgti atklāta ciema muzejā, ar latviešu nacionālajiem ēdieniem, svētku tradīcijām, rotaļām.

Kopš 1991. gada no Latvijas uz Augšbebriem brauc skolotājs, kas māca latviešu valodu. Tiesa gan lielākā daļa ciema ļaužu runā vai saprot latviski, skolotājs vairāk strādā ar bērniem, kuri latviešu valodu nezina tik labi, kā viņu vecāki vai vecvecāki. Diemžēl jau otro gadu skolotājs uz Augšbebriem vairs nebrauc, bet pastāv ļoti liela cerība, ka tas atkal būs iespējams.

Esot Augšbebru ciemā pārņem miers un prieks. Vēro vietējos latviešus un saproti, ar cik lielu apņēmību viņi saglabā to, kas pastāv jau piecas paaudzes – dziesmas, tradīcijas, apziņu, ka esi latvietis. Tiek vārīts ķimeņu siers un pelēkie zirņi, latviešu tautas tērps ir kā pieaudzis viņu miesai. Viņus zina un apmeklē ciemiņi no Latvijas un Krievijas, un augšbebrieši prot pārsteigt, un lielais pārsteigums ir latviskā pieticība un spēcīgā apziņa, ka esi latvietis.

 

 

 

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.

PBLA sarunā ar IZM aktualizē latviešu valodas tālmācības programmas nepieciešamību

22. martā, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Jānis Kukainis un Eiropas latviešu apvienības priekšsēdis Kristaps Grasis, tiekoties ar Izglītības un zinātnes ministra biroja pārstāvjiem, aktualizēja nepieciešamību pēc iespējas drīz risināt jautājumu par tālmācības programmas izstrādi un pieejamību ārpus Latvijas dzīvojošajiem bērniem.

Kā to liecina Latvijas diasporas pētnieku veiktās aplēses, šobrīd ārpus Latvijas izveidotajās latviešu skolās mācās aptuveni 6% no kopējā ārpus Latvijas dzīvojošo Latvijas valstpiederīgo bērnu skaita. Lai veicinātu latviešu valodas apguvi šo bērnu vidū, nepieciešams nodrošināt arī Latvijas valdības atbalstu latviešu diasporas skolu darbībai un tālmācības programmu izstrādei.

PBLA priekšsēdis Jānis Kukainis tikšanās laikā norādīja, ka sarunas par šāda tālmācības rīka izstrādi notiek jau trīs gadus, PBLA Izglītības padome ir ieguldījusi lielu darbu šī jautājuma izpētē un tālmācības rīka protototipa izstrādē, kas var kalpot par pamatu valsts īstenotas tālmācības programmas izveidei. “Pie šī jautājuma strādājam jau vairākus gadus. Vēlos redzēt, kad būs rezultāts,” tiekoties ar IZM pārstāvjiem, uzsvēra J.Kukainis. “No savas puses esam darījuši visu, lai projektu veicinātu, pašlaik nepieciešama koordinēta valsts institūciju rīcība projekta uzsākšanai,” piebilst J. Kukainis.

“Ņemot vērā, ka Latvijā aktualizējies jautājums par izceļojušo tautiešu remigrāciju, jāatceras, ka šo personu spēju atgriezties noteiks ne tikai ekonomiski apsvērumi, bet arī viņu spējas iekļauties Latvijas darba tirgū un izglītības sistēmā. Latviešu valodas zināšanas un latviskā izglītība ir visa pamatā,” uzsvēra ELA priekšsēdis Kristaps Grasis. Viņš aicināja Izglītības un zinātnes ministriju risināt diasporas skolu klasifikācijas un atbalsta jautājumu, kā arī aicināja IZM iesaistīties skolēnu apmaiņas programmu veicināšanā: „Sniedzot latviešu jauniešiem pastriprināti iespēju mācīties uz laiku – pusgadu vai gadu – Latvijas skolās atstātu izteikti pozitīvu iespaidu uz viņu valodas attīstību, un varētu būtiski veicināt viņu vēlmi Latvijā atgriezties arī nākotnē.“

PBLA un IZM sadarbības memoranda ietvaros tika pārrunāti arī citi aktuāli jautājumi, kā piemēram, diasporas nedēļas nogales skolu piekļuve Letonika.lv materiāliem, diasporas nedēļas nogales skolu klasifikācija un citi ar diasporas izglītību saistīti jautājumi. Tika akcentēta nepieciešamība saglabāt līdzšinējo valsts finansējumu diasporas izglītības vajadzībām, to attiecīgi palielinot proporcionāli bērnu skaita pieaugumam diasporā.