Latviešu skolas diasporā un to izaicinājumi mūsdienās

Nule apritējuši 60 gadi kopš visai sarežģītos apstākļos ASV, Kanādā, Austrālijā un citās valstīs pārvietoto personu kārtā ieceļojušie latvieši izveidoja skolas, kuru uzdevums bija uzturēt un saglabāt latviešu valodu un kultūru svešumā.

Šobrīd, jāuzsver gan, ka ļoti atšķirīgos apstākļos, šāds izceļošanas vilnis no Latvijas ir sācies no jauna. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, bet jo īpaši pēdējo sešu gadu laikā kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, tūkstošiem latviešu ir izmantojuši atvērto robežu priekšrocības un devušies uz citām zemēm – strādāt, mācīties vai vienkārši smelties pieredzi dzīvei, radot pamatu latviešu skolu atdzimšanai diasporā.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2009. gadā uz citām valstīm pārcēlušies 7292 Latvijas iedzīvotāji, kas ir ap 3000 izceļojušo personu vairāk nekā, piemēram, 2007. gadā . Kopš 2008. gada sākuma līdz pat 2009. gada nogalei Latvijas migrācijas saldo ik mēnesi bijis negatīvs, proti, no Latvijas izbraukuši vairāk cilvēku nekā tajā ieceļojuši vai atgriezušies. Turklāt starpībai starp izceļojušo un ieceļojušo personu skaitu 2009. gadā ir bijusi tendence ievērojami palielināties. Kā liecina presē un dažādos interneta portālos publicētie aizbraukušo personu komentāri, liela daļa no tiem apmetušies uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Šādā veidā pēdējos gados pieredzētās Latvijas iedzīvotāju emigrācijas rezultātā arvien vairāk Eiropas nostūros izveidojušies un turpina veidoties latviešu puduri. Latviešu kultūras centri ir šo izceļotāju iespēja saglabāt latvietību. Latviešu skolas diasporā ir viņu iespēja nodot latvietību arī saviem bērniem.

Pagājušā gada 13. septembrī Ženēvā uz savu pirmo skolas dienu pulcējās 13 Šveicē dzīvojošu un strādājošu latviešu atvases vecumā no 4 līdz 14 gadiem. Šī bija pirmā skolas diena ne tikai skolēniem, bet arī pašai skolai. Skolas izveidošanas ieceres autore Dace Mažeika, kuras pēc izglītības pati ir skolotāja, nolēma latviskā garā audzināt un skolot ne tikai savus bērnus, bet arī nodrošināt šādu iespēju arī citiem. 2008. gadā savas durvis vēra latviešu skola Luksemburgā, Vīnē un Cīrihē. Salīdzinoši nesen arī izveidojušās vairākas skolas Īrijā, Dānijā, Igaunijā, kā arī ASV – Ņujorkas latviešu ev.-luteriskās draudzes Bruklinas skola. Kā savulaik piecdesmitajos un sešdesmitajos gados izdotajā žurnālā Trimdas Skola rakstīja viens no pedagogiem – skolas svešumā veidojas it visur, kur kopā sanāk pāris latviešu ģimeņu ar bērniem.

Atskatoties vēsturē, redzams, ka skolas savulaik jau sākušās veidoties Vācijā tā saucamajās dīpīšu nometnēs, kur vecāki apmācīja savus bērnus, izmantojot no Latvijas līdzi paņemtās grāmatas un mācību materiālus. ASV latviešu skolas sāka organizēties tūlīt pēc pirmo pārvietoto personu ieceļošanas 1949. gadā, bet lielākā daļa skolu tika dibinātas 1950. gada rudenī. Par latviešu skolu ziedu laikiem ASV uzskatāms 1956. gads, kad kopskaitā 67 latviešu skolas ASV pulcēja apmēram 2200 skolēnu. Saskaņā ar portāla Latvians Online izglītības sadaļā apkopoto informāciju šobrīd visā pasaulē darbojas 75 latviešu skolas, no tām ASV – 25, kas aptver arī vasaras vidusskolas un mazo bērnu spēļu grupas. Pēc Amerikas Latviešu Apvienības aplēsēm par sestdienas un svētdienas skolām tradicionālā izpratnē ASV uzskatāmas – 19.

Kādas ir skolas funkcijas?

Saistībā ar latviešu skolām veiktajos pētījumos šīs mācību iestādes tiek sauktas dažādos vārdos – visbiežāk tās tiek dēvētas par papildskolām, sestdienas un svētdienas skolām, citviet tās dēvētas par trimdas skolām. Šajā publikācijā, ērtības labad, runa būs par latviešu skolām, ar tām saprotot ārpus Latvijas izveidotās izglītības iestādes, kuras latviešu bērni apmeklē papildus mācībām vispārizglītojošā skolā.

Runājot par latviešu skolu darbu pasaulē, ir būtiski aplūkot kādi ir to izvirzītie uzdevumi. Tā, piemēram, Nīderlandē bāzētā latviešu skola “Diegabiksis” izveidota, lai latviešu izcelsmes bērniem dotu iespēju gūt priekšstatu par latviešu kultūru un latvisko identitāti. Norvēģijas skola par galveno uzdevumu min radīt vidi, kur bērni dzird un apgūst latviešu valodu un tautas tradīcijas. Mazliet atšķirīgu uzstādījumu ir izvirzījusi Dublinā bāzētā skola “Saulgriezīte”, kura par savu mērķi min ne tikai latvietības saglabāšanu Īrijā, bet arī latviešu bērnu sagatavošanu reintegrācijai Latvijas izglītības sistēmā.

Par latviešu papildskolu būtību un galvenajiem uzdevumiem trimdā ir diskutēts jau izsenis. Tā, piemēram, 1956. gada Trimdas Skolas izdevumā pedagogs un rakstnieks Hermanis Kreicers vienā no savām daudzajām publikācijām raksta: “Mūsu trimdas skola ir latviskas ievirzes skola – pievest bērnu latviešu grāmatai un laikrakstam, latviešu dziesmai un dejai, ievest latviešu sabiedrībā, lai viņš ar to sarod, sadraudzējas un tanī paliek.” Autors norāda, ka latviešu skola ir kas viduvējs starp agrāko skolu un skolēnu pulciņu vai klubu, kura mērķis ir nodrošināt bērnu palikšanu un darbošanos latviešu tautā.

Tajā pat laikā latviešu skolas bieži vien pilda arī tādu uzdevumu, kas ne vienmēr tiek nosaukts vārdā. Latviešu skolas ir kā Latvijas vēstniecības svešumā, kas vienlaikus izglīto arī vietējo sabiedrību par Latviju un par latvisko kultūru. Tā, piemēram, Dublinas skolas audzēkņi pirms pāris gadiem Ziemassvētkos televīzijā latviešu valodā izpildīja “Klusa nakts, svēta nakts”. Cīrihē izveidotās latviešu skolas skolotāja Ilze Schorderet saistībā ar pērn Pasaules futbola čempionāta ietvaros notikušo spēli starp Šveici un Latviju radio pārraidē šveiciešiem stāstīja par Latviju un latvisko kultūru. Tāpat Mineapoles un St. Paulas latviešu skolas audzēkņi katru gadu izdejo latviešu tautas dejas plaši apmeklētajā Tautību festivālā, tādā veidā vairodami Latvijas kultūras atpazīstamību Minesotā.

Bez iepriekš nosauktajām latviešu skolu funkcijām valstīs, kur savulaik patvērumu raduši latviešu bēgļi un kas tagad piesaista daudz jaunatbraucēju no Latvijas, piemēram, Amerikā, skolām ir parādījusies arī jauna funkcija – latviešu sabiedrības integrācijas un saliedēšanas funkcija. Proti, latviešu skola veidojas kā jauno ieceļotāju un trimdas paaudžu socializējas centrs. Šī ir vieta, kur satiekas Amerikas latvieši ar tā saucamajiem Latvijas latviešiem un kur abas grupas vieno kopējs mērķis – bērnu audzināšana latviskā garā.

Kas ir latviskā identitāte?

Par latviešu skolu nepieciešamību ārvalstīs allaž tiek runāts latviskās identitātes saglabāšanas kontekstā. Ar šo tiek aktualizēts jautājums, kas tad ir latviskā identitāte? Un kas ir latvietība? Par šo jautājumu dažādos latviešu sarīkojumos pasaulē ir runāts daudzkārt. Viens ir skaidrs, ka šis jautājums raisa ļoti daudznozīmīgas atbildes, jo latviskā identitāte allaž atrodas transformācijas procesā.

Austrālijas dzīvojošais psiholoģijas doktors Aldis Putniņš savulaik rakstīja, ka latvisko identitāti nosaka divi galvenie faktori: latviešu valodas zināšanas un sevis apzināšana latvietībā. Saskaņā ar viņa teikto visi pārējie kultūrapsekti spēlē sekundāru nozīmi, jo tie tikai papildina un bagātina kopienas dzīvi. Turpretī, valodas zināšanas un sevis atzīšana par latvieti ir uzskatāmi par priekšnosacījumiem latviskajai identitātei. Turklāt tiem abiem jābūt līdzpastāvošiem. Psihologs uzsver, ka tāpat kā franču vai vācu valodas zināšana mūs nepadarīs par francūžiem vai vāciešiem, tāpat arī personas, kas būs apguvušas latviešu valodu vien tūlīt nekļūs par latviešiem. Tāpat ar identificēšanos vien nepietiks, lai persona sevi varētu pozicionēt kā latvieti. Ir vajadzīgi abi.

Latviešu skolu izaicinājumi

Kā tad latviešu skolām diasporā sokas ar latviešu valodas mācīšanu un latviskās piederības sajūtas radīšanu? Vispirms pievērsīšos izaicinājumiem, ar ko sastopas gan vecās, gan jaunizveidotās skolas. Pēc tam apskatīšu jautājumus, kas aktuāli tieši tādām valstīm kā Amerikai, kur skolas pastāvējušas jau ilgu laiku.

Atšķirīgs latviešu valodas zināšanu līmenis: Kā viens no nozīmīgākajiem izaicinājumiem latviešu skolām visā pasaulē ir bērnu dažādais latviešu valodas zināšanu līmenis. “Cik bērnu, tik klasīšu,” šādu risinājumu augstāk minētai problēmai ironizējot piedāvā skolotāji. Šī ir problēma, kas aktuāla gandrīz visām skoliņām, ko būtiski pastiprina atbilstošu metodisko materiālu un mācību līdzekļu trūkums. Proti, ņemot vērā diasporas skolu audzēkņu specifiskās vajadzības, latviešu skolām diasporā nav īsti piemēroti nedz Latvijas skolās izmantotie latviešu valodas apguves materiāli, nedz arī bilingvālās izglītības mācību materiāli.

Vecāku līdzdalība: Daudzviet pasaulē ļoti aktuāls ir jautājums par vecāku iesaisti latviešu skolu dzīvē. Pirmkārt, kā panākt, lai vecāki vestu savus bērnus uz latviešu skolu? Un, otrkārt, kā panākt, lai vecāki aktīvi iesaistītos bērnu latviskajā audzināšanā? Atsevišķu Eiropas skolu vadītāji un skolotāji saskārušies ar attieksmi: “Šeit ir mans bērns, apmāciet viņu!” Atšķirībā no Amerikas, kur daudz izplatītāks ir brīvprātīgā darba princips, nereti Eiropā vecāki neizrāda vēlmi iesaistīties nedz skolas darba organizēšanā, nedz arī dažādu ar skolu saistītu pienākumu izpildē. Daudz plašāks ir jautājums par vecāku līdzdalību tieši bērnu audzināšanas procesā, bet šim jautājumam es pieskaršos mazliet vēlāk.

Bērnu motivācijas trūkums: Ar bērnu motivācijas problēmām saskaras skolotāji ne tikai Mineapoles un St.Paulas latviešu sestdienas skolā. Piemēram, Kopenhāgenas latviešu skolā strādājošā Zanda Alksne – Alberta saka: “Man ir aizdomas, ka pat Madonna divas reizes mēnesī nespētu viņus aizraut”. Bērnu motivācijas un ieinteresētības trūkumu skolu darbā, skolotāji skaidro ar to, ka ne katrā ģimenē viennozīmīgi tiek akcentēta latviskās audzināšanas nozīme; tāpat bērni ir spiesti atteikties no tik daudziem citiem vilinājumiem, ar ko viņi varētu nodarboties sestdienu vai svētdienu rītos.

Izaicinājumi trimdas valstīs

Sarūkošais skolēnu skaits: Austrālijas vidusskolas skolotājs Kārlis Brēmanis norāda, ka Austrālijā vislielākā problēma esot mazais audzēkņu skaits, kas esot ļoti sarucis tieši pēdējo divdesmit gadu laikā. Skolotājs norāda, ka otra būtiska problēma ir atrast skolotājus, jo neesot daudz tādu, kas būtu ar mieru katru nedēļu gatavot stundas un sestdienās braukt uz skolu.

Bērni savstarpēji nesarunājas latviešu valodā: Viena no galvenajām problēmām, kas tiek saistīta ar latviešu skolām Amerikā, ir angļu valodas dominēšana bērnu savstarpējās socializācijas procesā. Ar katru nākamo trimdas paaudzi, bērnu motivācija apgūst savu senču kultūru mazinās. Zaudēts ir arī savulaik vecāku nereti izmantotais iebiedēšanas arguments – “Tev būs apgūt latviešu valodu, jo citādi tā izzudīs”. Pēc 1991. gada šāda veida iebiedēšana savā ziņā ir zaudējusi spēku, jo tā sauktā trimda vairs nav vienīgā vieta, kur latviešu valoda var pastāvēt un attīstīties.

Vai iepriekš uzskaitītās problēmas liecina, ka vecākiem vajadzētu izvairīties no savu bērnu sūtīšanas latviešu skolās? Attiecībā uz atsevišķām latviešu skolām ASV vairākkārt izskanējuši apgalvojumi par to, ka šajās skolās bērni drīzāk iemācās nevis latviešu, bet gan angļu valodu. Šī iemesla pēc, ir ģimenes, kas savu bērnu audzināšanu latviskā garā ir uzņēmušās pašas. Bet šeit būtu atgādināmi iepriekš minētā psiholoģijas doktora Putniņa un citu autoru izteiktie apgalvojumi, ka latviskās identitātes veidošanai nepietiek ar valodas mācēšanu vien. Ir nepieciešams nodrošināt bērnu iekļaušanos latviešu sabiedrībā un sabiedriskajā dzīvē.

Manuprāt, būtisks, bet reti apskatīts, ir psiholoģiskas dabas jautājums – kā bērnam ne tikai apzināties, bet arī pieņemt savu atšķirīgo etnisko identitāti nelatviešu vides ielenkumā. Līdzdalība latviešu skolās ir nepieciešama, lai savā veidā arī normalizētu šo atšķirīgo identitāti pēc formulas – “Es un mana ģimene nav vienīgie, kas praktizē olu krāsošanu Lieldienās, lēkšanu pār ugunskuru Jāņos, iešanu ķekatās un tamlīdzīgas paražas. Mēs neesam dīvaini, mēs esam latvieši”.

Vai augstāk uzskatītās problēmas liecina par to, ka latviešu skolu pastāvēšana diasporā ir apdraudēta? Jā un nē. Protams, ikdienā novērotais dažkārt dod pamatu trauksmei. Bet šeit es vēlētos apgāzt mītu, ka ar augstāk minētie jautājumi samilzuši tikai pēdējos gados. Šādi eksistenciālas dabas jautājumi, faktiski, ir pastāvējuši jau no skolu rašanās pirmsākumiem un arī laikā, kas uzskatāms par latviešu skolu ziedu laikiem.

Tā 1956. gadā, kad latviešu skolas pulcēja vislielāko skaitu skolēnu, pedagogs Hermanis Kreicers, raksturojot skolotāju izjūtas šķietami panākumiem bagātajā skolu darbā, vēsta: “Dažreiz viņi ir tīri vai izmisuši. Kāds dedzīgs latvietis un jūsmīgs, vienmēr ierosmes pilns skolotājs raksta, ka dažreiz rokas nolaižoties: liekoties, ka tas ir zemē nomests laiks un enerģija”.

“Man dažreiz šķiet, ka esmu galīga muļķe un nepraša, dažbrīd gribas saķert galvu un bēgt projām”, saka viena skolotāja. “Atduries kā pret sienu”, saka kāda cita. Šeit gribētos vaicāt šobrīd latviešu skolās diasporā strādājošajiem skolotājiem, vai šīs emocijas jums neliekas pazīstamas?

Turpat Kreicers turpina, ka “bērni pat skolā savā vidū latviski nerunā. Latviešu valoda viņiem ir tapusi gandrīz kā svešvaloda, nabadzīga un kļūdaina… Ar rakstiem vēl grūtāk. Un nebrīnieties, ja dzirdēsit, ka Kalpaks sarakstījis Lāčplēsi, Gaiziņš ir strēlnieku virsnieks un Aiviekste – dzejniece”. Jāuzsver, ka lielas daļas audzēkņu motivācijas trūkums runāt latviski, aktīvi piedalīties skolas darbā un pildīt mājas darbus, apgūt valodu, izzināt vēsturi un ģeogrāfiju, ir problēmas, ar kurām latviešu skolu pārziņi un skolotāji ir saskārušies no laika gala visās pasaules malās.

Kā stāties pretim izaicinājumiem

Pērn vasarā Lielvārdē notikušajā diasporas skolotāju seminārā izskanēja vairāki praktiski ierosinājumi, kādas metodes izmantot latviešu skolu darbā. Šeit man vien gribētos uzsvērt, ka pats būtiskākais latviešu skolām ir tīkloties, proti, uzturēt ciešu saikni ar citu skolu pārziņiem un skolotājiem un saredzēt viņus kā lielisku uzziņas resursu situācijās, kad meklējams padoms vai iespējams problēmas risinājums.

Tām latviešu skolām diasporā, kuras šobrīd apmeklē otrās un trešās trimdas paaudzes bērni, ir būtiski apzināties nesen ieceļojušos latviešus kā mūsdienu Latvijas injekciju, kas var aktualizēt latviešu valodas lietojumu skolās gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā izpratnē. Šeit būtu svarīgi aicināt t.s. Latvijas latviešus savā vidū, nenoniecinot tos motīvus, kādēļ viņi izvēlējušies dzīvi ārpus savas dzimtās zemes. Pat visstiprākajā cietoksnī ik pa laikam ir jāiemūrē jauni ķieģeļi.

Būtiski ir apzināties, ka bērnu socializācija notiek par viņu interesējošām tēmām, kuras skolas skolotājiem un vecākiem nereti ir svešas. Lai arī vecākiem šāda veida bērnu intereses (piemēram, “Zvaigžņu kari” utml.) ne vienmēr liksies atbalstāmas, tajā pat laikā šis varētu būt veids, kā risināt bērnu motivācijas jautājumus – caur latviskotu literatūru, filmām, komiksiem ļaut bērnam piedalīties sev interesējošu lietu izziņā, vienlaikus apgūstot arī latviešu valodu.

Laikmets rada iespējas. Ceļojošais seminārs “Sveika, Latvija!” un dalība vidusskolas vecuma apmaiņas studentu programmās ir tikai dažas no šobrīd Amerikas latviešiem pieejamām iespējām. Arvien lielākas iespējas parādās arī studentiem uz laiku mācīties Latvijā, arī tiem, kuri savas latviešu valodas zināšanas nenovērtē kā pietiekamas akadēmisku mācību priekšmetu apguvei. Šādiem studentiem Latvijas Universitāte piedāvā kursus arī angļu valodā, papildus nodrošinot iespēju apgūt arī latviešu valodas prasmi. Tajā pat laikā Izglītības un Zinātnes ministrijai vajadzētu nopietnāk risināt jautājumu par to, kā ārzemēs skolojušos latviešu bērnus un jauniešus iekļaut Latvijas vispārizglītojošo skolu plūsmā.

Šajā laikā skolām ir jāuzņemas atbildība pašām par sevi, jo no malas kaut ko gaidīt ir velti. Kā saka Juris Audariņš, Latvijas īpašo uzdevumu vēstnieks tautiešu jautājumos: “Jo skoliņas ir neatkarīgākas no valsts, jo labāk”. Pēdējā gada laikā Latvijā atbildīgie par sadarbību ar diasporu ir mainījušies jau trīs reizes. No sākuma tas bija Īpašā uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts. Pēc tā likvidācijas diasporas jautājumu uzraudzību pārņēma Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija. Kopš pēdējās institūcijas reorganizācijas par “Latviešu diasporas atbalsta programmu 2004.-2009.gadam” ieviešanu atbildīga ir LR Tieslietu ministrija. Tāpat Latviešu valodas apguves valsts aģentūra, kuras uzdevums ir nodrošināt atbalstu latviešu valodas apguvei Latvijā un pasaulē, stingras taupības apstākļos ir pieredzējusi ievērojamu budžeta samazinājumu.

Skolām ir jābūt pašpaļāvīgām. Plašajā pasaulē nozīmīgu ieguldījumu skolu darbā dod Pasaules brīvo latviešu apvienība. Amerikā ļoti nozīmīga ir Amerikas latviešu apvienības darbība izglītības jomā. Pilnīgi neatsverams ir katras individuālās personas pienesums, kas ziedo savu laiku un enerģiju skolas labā.

Ģimenes loma bērnu audzināšanā

Kā liecina 60 gadu ilgās latviešu skolu eksistences laikā veiktie pētījumi un publicētie materiāli, latviešu skolu panākumi svešumā nekādā mērā nav atraujami no ģimenes ieguldījuma bērnu latviskajā audzināšanā. Jo viens ir tas, kas notiek skolā, kur bērni pulcējas uz pāris stundām labākajā gadījumā reizi nedēļā. Pavisam kas cits ir, kas notiek bērnu mājās. Kad pērnā gada pirmajā pusē sāku savu etnogrāfijas pētījumu Mineapoles un St. Paulas latviešu skolā, jau laikus atskārtu, ka šis pētījums nebūs tik daudz par skolēniem kā par viņu vecākiem. Par vecākiem, kuri ved savus bērnus uz latviešu skolu.

Runāt par bērniem kā par savu vecāku spoguli ir ļoti klišejiski. Bet ir grūti atrast piemērotāku apzīmējumu tam, kādā veidā bērnos projicējas latviskā kultūra un vērtības. Bērnos vistiešākā veidā būs atspoguļota vecāku ar mīlestību ieaudzinātā latvietība. Un pretēji – bērnos tik pat labi būs redzams vecāku vienaldzīga vai nevērīga izturēšanās pret nacionālo audzināšanu. Visupirms, tā ir pašu vecāku izšķiršanās par to, kādu kultūru un vērtības viņi vēlas ieaudzināt savās atvasēs. Pēc tam tas ir nenogurstošs darbs pie šīs kultūras un valodas izkopšanas ģimenē. Ir jāvelta laiks kopējai lasīšanai, dziesmu dziedāšanai, gadskārtu svinēšanai, kā arī kopā sanākšanai, neraugoties uz to, ka ikdienas slogs plecus spiež. Kā to apliecina reāli piemēri iz dzīves, arī ģimenēs, kurās vecāki pārstāv divas atšķirīgas tautības, pastāv iespēja izkopt latvisko identitāti, vienlaikus demonstrējot cieņpilnu attieksmi pret otra vecāka kultūru. Ir jābūt iekšējai motivācijai, kas balstīta pārliecībā, ka jūs vēlaties, lai jūsu bērni uzaugtu latvietībā.

Lai šī skolotāju, bet galvenais – vecāku, motivācija un entuziasms nekad neizsīkst!

Vīnes latviešu skola

Nesen Austrijā dibinātās Vīnes latviešu skolas nodarbības 2009. gada martā. (Foto: Daina Grosa)

Ilze Garoza is a diaspora researcher. She has a Master's degree in Education Leadership and Administration from the University of Minnesota. She has received scholarships from the American Latvian Association and the Association for the Advancement of Baltic Studies.

2 thoughts on “Latviešu skolas diasporā un to izaicinājumi mūsdienās

  1. Labi pārdomāts un aptveŗošs raksts. Derētu vēl pieminēt pāris faktus, kas vairāk attiecas uz audzināšanu ģimenē. Ja vecāki paši nav lepni par to, ka viņi ir latvieši, būs ļoti grūti motivēt bērnus runāt latviski. Bērni ļoti agri apjēdz, kuŗai valodai ir lielāks prestīžs, un tad lieto to. To jau agrāk pierādīja zinātniski pētījumi sakarā ar divvalodību Amerikā (ar spāņu ieceļotājiem), Velsā un Dienvidāfrikā. Kas attiecas uz jauktām ģimenēm, tad valodu visvieglāk iemācit, turot valodas avotu konstantu. Piem., ja māte ir latviete, tad viņa ar bērnu vienmēr runā latviski. Bērniem nav grūtību pārslēgties no vienas valodas uz otru. To savos pētījumos pierādīja kanādiešu neirologs Penrose. Un treškārt – mēs paši savus bērnus apzogam, ja viņiem neiemācām mūsu tēvu valodu, jo tai līdz nāk domāšanas veids un skats uz dzīvi un pasaules uzskats, ko mēs paši viņiem varam iemācīt bez lielas piepūles.

  2. Es pāris gadus strādāju par latviešu skolotāju diasporā, un varu tikai teikt, ka tiešām būtiska ir valodas un tradīciju loma ģimenē, bet pusaudža vecumā jau loks paplašinās. man Itālijas audzēkne apciemoja Saulgriežu vasaras vidusskolu un tas uz viņu atstāja lielu iespaidu, ko jūtu motivācijas pieplūšanā visu mācību gadu. Acīmredzot arī saskarsme ar vienaudžiem ir būtiska.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *