Ko skolas un nometnes ārpus Latvijas šodien mēģina panākt?

Gaŗezera vasaras vidusskola

Latviešu skolas ārpus dzimtenes, kā piemēram Gaŗezera Vasaras vidusskola, palīdz jaunajai paaudzei iejusties latviskā vidē. (Foto: Andris Straumanis)

Latviešu skolas ārpus Latvijas šodien sastopas ar ļoti daudzveidīgu skolēnu sabiedrību. Skolas apmeklē skolēni, kas dzimuši ārpus Latvijas un kam ir labas latviešu valodas zināšanas, gan vājas zināšanas, kā arī skolēni bez latviešu valodas zināšanām. Tad vēl pie tam klāt pēdējos gados nākuši skolēni no nesen iebraukušajām ģimenēm no Latvijas, kas jau pāris gadus gājuši skolā Latvijā.

Latviešu skolām un nometnēm ārpus Latvijas šodien ir sarežģīta loma. Tās vairs ne tikai mēģina uzturēt latviešu valodu un kultūru bērniem, kas šo valodu lieto ģimenē, bet bieži vien arī daļēji mēģina kalpot kā iedvesmotājas un ievads tiem bērniem, kuriem ir latviešu saknes, bet nav valodas. Tātad valodas līmenis variē no nulles līdz mātes valodas līmenim.

Kā ir iespējams apkalpot tik plašu valodu spektru? Skolotāju skaits ierobežots, laiks arī. Skolas vadības pieejai jākļūst radošai katrai individuālajaii situācijai. Viss ir atrisināms, tikai vajag mazliet izdomas.

Mērķi mainījušies

Latviskā izglītība ārpus Latvijas pilda vairākas funkcijas. Tā māca valodu un kultūru, mīlestību pret Latviju. Pie tam viena no vissvarīgākām lomām šai izglītībai ir dot bērniem kopības un piederības sajūtu latviešiem. Dzīvojot ārpus Latvijas, šī piederības sajūta īstenībā rodas tai kopienai, kurā bērns atrodas, jo tā kļūst bērnam kā “Latvija”, ja bērns pats nekad Latvijā nav bijis. Bieži vien dzirdēts, ka dzīvošana latviešu sabiedrībā ir tā kā lielā ģimenē. Ideālā ģimenē bērni jūtas mīlēti no daudzu ģimenes locekļu puses. Ja šāda sajūta panākta latviešu sabiedrībā, tad liels darbs paveikts. Tālāk bērnam būs pašam izvēle, ko ar šo informāciju un zināšanām darīt.

Bērnam jājūtas ērti un gaidītam šinī vidē. Šo jēdzienu “gaidītam” angliski tulkotu kā “welcome” – bērnam jājūt prieku nākt vairāku iemeslu dēļ. Jo tur gaida draugi, ar ko viņš var jauki pavadīt laiku kopā, un jo tur būs interesantas, daudzveidīgas nodarbības, kas viņu saista. Vienalga, kāds ir bērna valodas līmenis.

Piederības sajūta ir svarīga, jo bez tās bērns zaudē jēgu un interesi nākt un piedalīties skolā vai nometnē. Un tā kā šīs ir ārpusskolas interešu nodarbības, ir grūti bērnu pārliecināt, ka viņam nav izvēles nākt vai nenākt. Piespiest jau var, bet viss process iznāk kā cīnīšanās ar vējdzirnavām.

Tagad, kad Latvija pieejama visiem, nauda ir vienīgais šķērslis. Ja tas ir finansiāli iespējams, vecākiem savus bērnus vest uz Latviju brīvdienās ir milzīgs palīgs. Ceļojums uz Latviju uzreiz dod bērnam jēgu – liek saprast, ka tomēr ir tāda valsts, kur latviski runā visapkārt, ne tikai ar mammu vai tēti. Tām ģimenēm, kas dzīvo Eiropā, ir daudz iespējas ceļot vairākas reizes gadā uz Latviju, saikne arī saglabājas ar vecvecākiem, kas bieži vien dzīvo Latvijā.

Bet tiem, kas dzīvo tālāk par Eiropu, vairs nav tik viegli – bērns varbūt vienu reizi vai divas savā bērnībā tiek uz Latviju. Tāpēc plašākās latviešu sabiedrības atbalstīti ceļojumi, kā “Sveika, Latvija!” ir milzumsvarīgi. Tie pusaudžu vecumā dod bērnam iespēju ar vienaudžiem apceļot šo zemi un gūt iespaidus, kas paliks uz mūžu.

Kā tikt galā ar atšķirībām?

Klasēm sarūkot un tai pašā laikā valodas līmeņa atšķirībai paplašinoties, rodas sarežģīta situācija – skolotājam vai nu jāspēj sagatavot stundas dažādiem līmeņiem, vai jādala klasi vairākās daļās, vai jālūdz palīgskolotāju, kas var palīdzēt vai nu vājākiem, vai arī tiem, kam vajag papildus nodarbības. Katram skolniekam jādod iespēju justies, ka viņš ir kaut ko jaunu iemācījies un kaut ko no stundas guvis.

Katrs skolotājs mēģinās katrai atsevišķai grupai rast savu risinājumu. Neviena situācija nav tāda pati, jo katra klase ir citādāka un katrs skolotājs apzinās savas spējas un vājības. Kas strādā vienā skolā, nestrādās citā. Vienā skolā varbūt ir daudzi gribīgi palīgskolotāji, citā ir viens skolotājs, kam jāmēģina tikt galā ar visiem bērniem pašam.

Ir arī viens ļoti vērtīgs resurss, ko var izmantot – paši vecāki. Vecāki pa skolas laiku bieži vien jūtas, ka viņiem uzdāvinātas pāris stundas brīva laika. Ja vecākus var iesaistīt pēc iepriekš sastādīta grafika – klausīties bērnu lasīšanu, vai pildīt īpašus skolotāju sagatavotus uzdevumus, tad tas var būt manāms atspaids skolotājiem, lai skolotāji tad var nodarboties ar citu grupu. Vecāki vai vecvecāki var nākt reizi gadā kaut ko piecas minūtes pastāstīt par sevi – savu darbu vai savu bērnību, vai izlasīt bērniem savu mīļāko latviešu bērnu grāmatu. Bērniem ir svētīgi redzēt, ka vecāki ir iesaistīti mācību procesā, jo tas dod psiholoģisku signālu, ka vecākiem arī rūp tas, ko bērns mācās skolā.

Vai valodas klases ir vajadzīgas?

Bieži atrasinājums bijis vājāk runājošiem bērniem izveidot īpašu valodas klasi, kur bērniem tiek pielāgota mācību programma, tā lai viņiem tiek viela vai nu izskaidrota viņiem saprotamā valodā, vai sniegta vienkāršākā latviešu valodā, atkarībā no tā kāds ir bērnu valodas līmenis. Dažreiz šis variants ir veiksmīgs, citreiz nē. Brīžam ir labāk skolēnu iemest “dziļā galā” – ielikt runājošo klasē un viņam likt pieņemt izaicinājumu, tikt galā ar situāciju kāda tā ir. Bet no otrās puses, nav vērts skolēnu ielikt situācijā, kur viņš jūtas, ka slīkst un vispār neko nesaprot. Te skolotājiem ir jābūt gudriem, izprotot bērna raksturu un valodas līmeni.

Ir bijuši arī gadījumi, kad vecāki apvainojās, ka viņu bērns tiek ielikts valodas klasē vai tiek atraidīts no piedalīšanās nometnē nepietiekoša valodas līmeņa dēļ. Skolotājam vai vadītājam ir jāspēj aizstāvēt savu lēmumu, bet galvenais – sabiedrībai kopumā jādomā par to, kāda alternatīva ģimenei pieejama. Arvien vairāk ir ģimeņu, kur bērni vāji runā vai saprot latviešu valodu ,bet viņu vecāki tomēr vēlas, lai bērniem būtu iespēja iepazīties ar latviešu kultūru un iemācīties elementārus valodas jēdzienus.

Sabiedrības sarežģītā loma tad ir izgudrot kā var un vai vispār ir iespējams šīm ģimenēm ko piedāvāt. Varbūt ir vajadzīga vecāku apmācība par to, ka ir iespējams arī vēlāk iemācīt bērniem savu valodu ģimenē – ir īpašas stratēģijas, kas darbojas. Te vērts minēt bilingvālisma eksperti Suzannu Dopki (Susanne Dopke), Monaša (Monash) universitātes pasniedzēju, kas Austrālijā piedāvā visādām tautību grupām iespēju uzklausīt viņas padomus par bērnu audzināšanu ar divām valodām. Dopkei ir pašai mājaslapa Bilingual Options, kur var iepazīties ar viņas atziņām pēdējo gadu gaitā.

Latviešu skolas, būdamas pašdarbības skoliņas, strādā uz brīvprātības principa. Skolotāji par minimālu samaksu velta savu brīvo laiku, nākt bērniem mācīt valodu un kultūru. Līdz šim, sabiedrībā ir bijis nerakstīts likums, ka šis darbs būs praktiski nealgots, bet vai tā tam jābūt vienmēr? Īpaši ilggadīgajās trimdas skolās var rasties iespēja no skolas līdzekļiem skolotājus pienācīgi atalgot par viņu darbu. Tur tad arī varētu rasties vairāk motivācijas vecākiem nākt skolotāju pulkā.

Skolai no paša sākuma vēlams vecākiem arī uzlikt neregulārus pienākumus – palīdzēt dežūrēt vai sagādāt cienastu vai piedalīties ar lasīšanas nodarbībām, vai ko citu. Katram vecākam ir jāliek pie sirds, ka viņš ir daļa no vienas lielas saliekamās bildes un ka bez viņa bilde nav pilnīga. Un galvenais – jāatgādina, ka skola nebūs tā, kas bērniem iemācīs latviešu valodu. Bez viņu konsekventās rīcības ikdienā mērķis ir daudz grūtāk sasniedzams.

Vislabākais veids, kā saliedēt bērnus

Nav noslēpums, ka vasaras (un citu gada laiku) nometnēs vislabāk veicināt bērnu saliedēšanas procesu. Gadu desmitiem veiksmīgi darbojušās bērnu nometnes ASV un Kanadā, Gaŗezera vasaras vidusskola, Austrālijas Annas Ziedares vasaras vidusskola, 3×3 saieti un Eiropas vasaras skola. Tur bērni un pusaudži ir kopā mācījušies un sportojuši, peldējuši un dziedājuši, dejojuši un galvenais – viens ar otru saraduši. Un, kā jau daudzi pusmūža latvieši paši tagad redz, tur veidojušās draudzības, kas vēlāk turējušās visu mūžu.

Ilgus gadus uzsvars ir bijis uz latviešu valodas tīrību un konsekventu lietošanu nometnēs un saietos. Un iemesls ir arī labi saprotams – līdz šim bija iespējams uz to pastāvēt, jo bija pietiekoši liels procents ģimeņu, kas audzināja bērnus ar latviešu valodu ģimenē, un rezultāts bija sasniedzams. Pēdējos gados šis skaitlis strauji visā “vecajā trimdā” sarūk. Bieži bērniem ir valoda saprašanas līmenī. Viņi regulāri dzird latviešu valodu, bet viņu pašu sarunvalodas līmenis ir daudz zemāks, nekā tas, ko viņi saprot. Pieredze tomēr rāda, ka iespēja būt valodas vidē tomēr daudz ko dod un tāpēc ir vēlams viņus iesaistīt nometnēs, kur latviešu valoda skan visapkārt.

Arvien vairāk iznāk pieskarties jautājumam – vai vēlams iekļaut latviski runājošo bērnu vidē latviski nerunājošos bērnus? Grūts jautājums, bet ja nav izveidotas atsevišķas valodas nometnes (kā tas ir, piemēram Gaŗezera valodas nometnē un Katskiļu valodas periodā) tad realitāte ir, ka bērnus jāpieņem un viņus jāmotivē iemācīties sarunāties. Var arī sagaidīt pozitīvus rezultātus, jo, ja vairākums tomēr vēl var sarunāties latviski un visapkārt pa nometnes laiku bērns vai pusaudzis dzird latviešu valodu, tad viņam vai viņai noteikti kaut kas pielips un motivācija mācīties augs. Vadības uzdevums vēl arvien paliek svarīga gaisotnes sastāvdaļa – sagaidīt, ka visi nometnes dalībnieki pēc savām spējām cenšas lietot latviešu valodu.

Ja bērni nāk mājās no skolas vai nometnes priecīgi, ka jautri pavadījuši laiku, sadraudzējušies, iemācījušies ko jaunu, pat izākstījušies, bet galvenais –  jutušies kā nometnes daļa, tad galvenais skolas vai nometnes mērķis panākts. Ir dota sajūta, ka “es te jūtos labi, es te piederu un man patīk te nākt”. Un ja vēl klāt nāk sajūta, ka “es te jūtos labi, jo man īpaši patīk latviešu nodarbības”, tad jau nākamā pakāpe sasniegta un nākamā – “man patīk latviešu nodarbības, jo es esmu latvietis” ir jau latviskās identitātes apliecinājums.

Tātad – latviešu skola un nometne ir vieta, kur pielietot savas latviešu valodas un kultūras zināšanas, papildināt tās, bet tai pašā laikā arī iejusties latviskā vidē, kas izveidota ar mērķi – sajust piederību latviešu tautai. Lai visiem, kas ar šīs vides veicināšanu nodarbojas, turpinātu būt spēks un gudrība, kā vislabāk veidot vidi, kur bērni jūtas piederīgi – vienalga, kāds viņu valodas līmenis!

Mēs nekad nevaram zināt, kas katra bērna dzīves gaitā ir lemts – kurā dzīves posmā bērnam neuzplaiksnīs vēlēšanās aktīvi iesaistīties un līdzdarboties latviskās aktivitātēs – vai tas būtu ārpus Latvijas vai Latvijā. Šī piederības dzirksts, kas radusies bērnībā, varbūt būs spēlējusi noteicošu lomu.

Annas Ziedares Vasaras vidusskola

Annas Ziedares Vasaras vidusskolas skolnieki 2011. gada janvārī dzied noslēguma koncertā. Vidusskolā piedalās jaunieši no visas Austrālijas. (Foto: Pēteris Strazds)

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

4 thoughts on “Ko skolas un nometnes ārpus Latvijas šodien mēģina panākt?

  1. Paldies Daina par labu rakstu. Vienīģi es būtu gribējis, ka Tu ari pieskartos latviešu valodas programmas jautājumam. Realitāte ir, ka ir maz vecāki un skolotāji, kuriem ir laiks un spējas izveidot gada programmu un katrai sanākšanas reizei macību plānu. Tās programmas, kuras savā laikā tika izveidotas mūsu centrālo organizāciju paspārnē noveco un nav piemērotas situācijai, ko Tu apraksti, kad klasē ir dažādi līmeni. Tāpat domāt, ka var paņemt macību grāmatas no Latvijas, pat tās domātas sveštautiešiem, ir problemātiski. Es arvien vairāk sliedzos uz domu, ka jāizmanto šodienas technoloģiju, jāveido latviešu valodas programmas, kuras tiek pasniegtas ar datoru vai internetu, kur katrs audzeknis var macīties savā līmenī un savā ātrumā atbilstoši savām spējām, vienalga vai tas būtu kādas latviešu skolas klasē vai no tām tālu prom mājās. Klase tad kļūst par valodas laboratoriju, un skolotaji tur rinķo katram palīdzot pēc vajadzības. Šis tas sāk parādīties Latvijā, bet viss prasa laiku, naudu un darba spēku.

  2. Mana mamma (profesionāla svešvalodas skolotāja, kura pati tika iesviesta angļu valodas “dziļajā galā”, kad viņa 9 gadu vecumā atbrauca uz Ameriku un tika sūtīta vietējā lauku skolā, kur bija tikai viena skolotāja uz visām klasēm un neviena cita imigranta bērna) teiktu, ka tieši vislabākais veids kā iemācīties valodu ir tikt iesviestam dziļajā galā. Viņasprāt English as a Second Language programmas amerikāņu skolās bieži pārāk daudz lutina jaunos iebraucējus.

    Mums abām ar mammu kadreiz atšķiras uzskati par ESL jēgu un vajadzību, bet es viņai piekrītu par dziļā gala efektivitāti. Tomer, esmu pārliecināta, ka dziļā gala stratēģija, lai cik tā ir efektīva citās situācijās, nestrādā ārzemju latviešu situācijā. Viens vienkāršs iemesls: visiem bērniem Austrālijas/Amerikas/Kanādas latviešu skolās JAU IR viena kopīga valoda, un tā ir angļu valoda. Bilingvālās komunikācijas pamats ir: vislabāk pārvaldītā kopējā valoda vienmēr ņem priekšroku, jo komunikācija ir valodas galvenā funkcija (piederība kādai sabiedrībai ir tikai otrā plāna funkcija). Ja bērniem būs grūti saprasties latviešu valodā, viņi tūlīt pāries uz angļu valodu. Tas ir DABĪGI un to nevajag sodīt. Bet tas ne par ko nepalīdz latviešu skolu mērķim.

    Es ticu “separate but equal” stratēģijai attiecībā uz latviešu skolām, tātad, dalīt bērnus pa valodas līmeņiem. Bet es ļoti labi saprotu cik tas ir neiespējami ņēmot vērā mūsu mazos skaitus un pieejamos resursus, kā arī sabiedrības attieksmi, vai tas būtu “runātāju” sarūgtinājums pret “nerunātājiem” vai otrādi. Tāpēc mana frustrācija…jo es nesaredzu risinājumu.

  3. (turpinājums) Man patīk Dainas ideja par vecāku apmācībam. Piemēram, divu dienu kurss, kas “ceļo” no viena latviešu centra uz nākamo, un kas uzrunā vecākus ļoti, ļoti atklāti. Izskaidro, ka lielākā daļa no valodas mācības notiek MĀJĀS, ir vecāku pašu atbildība, un vecākiem jāizdomā kas ir viņu ģimenes mērķis. Piedāvāt stratēģijas un ieteikumus kā veicināt valodu mājās, kas ir ļoti svarīgi, jo manuprāt daudzi vienkārši neprot apzināti mācīt valodu mājās, ikdienas situācijās — tas nav grūti, bet ir jāmāk. Skolas loma tomēr nemazinās — tā piedāvā ļoti svarīgo sabiedrību. Tajā pat laikā, varbūt pienācis laiks ķecerīgai domai: visas latviešu skolas sadalīt divās plūsmās — kultūras un valodas. Resursu ir ļoti maz, bet te svarīga loma varētu būt dota vecākiem, kuru rokās varētu nodot “kultūras” plūsmu, kamēr pieredzējušie pedagogi būtu atbildīgi par “valodas” plūsmu (kurā nu drīkstētu uzstādīt samērā augstas prasības — ja gribi turpināt, tad mācies!). Jā, tā būtu “two-tier” sabiedrība, bet ko citu darīsi, ja gribi lai vilks būtu paēdis bet aita vēl dzīva?

    Otrs variants ir ļaut visas sabiedrības valodas līmenim kristies pa pāris pakāpieniem (piemēram, nometnes, kurās pieņem visus valodas līmeņus). Iespējams, ka šis ir vienīgais variants mūsu mazai sabiedrībai. Gaŗezers, Katskiļi un 3×3 Gaŗezerā vēl spēj noturēt vai nu augstu valodas līmeni vai arī divas atsevišķas valodas plūsmas, jo tajās vietās sabiedrība vēl ir pietiekami liela. Bet tas nenotiek bez sarūgtinājumiem un nebūs mūzīgi. Domāju, ka Garezeram arī ļoti nāk par labu tas, ka viņi var importēt skolotājus un strādniekus no Latvijas. Tie, protams, nes sev līdzi LV popkultūru un slengu, utt. un liekas ka labi ietekmē skolēnus (kaut vai ja skolēni mēdās par kādu skolotāju no LV, var cerēt, ka viņi mēdoties lieto tā skolotāja mīļākos izteicienus, kuri ir latviešu valodā! Re, kur viltīgi.).

    Trešais variants ir domāt “ārpus kastes” (piem. Viestura komentārs par jaunajām tehnoloģijām). Baidos, ka es esmu pārāk dziļi šais lietās, lai spētu tās vēsi un objektīvi apskatīt no malas. Iedomājos, ka kādam sistēmdinamikas ekspertam derētu izanalizēt un uzzīmēt ārzemju latviešu sabiedrības uzvedības “tīklu”. Varbūt atklātos kāds neiedomāts risinājums?

  4. Tas jau būtu ideāli, ka vecāki saprastu mājas valodas lomu un kaut ko šajā lietā darītu, bet realitāte vairumam ir cita un mums ir jāiziet no dotās situācijas. Jebkādam atrisinājumam ir jābūt līmeniskam (piem. tie kuri nesaprot latviski, tie kuri saprot bet nerunā latviski un tie kuri saprot un var latviski izteikties). Pirms vairākiem gadiem es aizvedu Latvijas viesu lektoru ar savu ģimeni uz 3×3 nometni Garezerā. Mēs iebraucam GVV izlaiduma vakarā, kad oficiālā daļa bija beigusies un svinēšana gan jauniešu, gan vecāku un pieaugušo starpā bija pilnā sparā. Kautkad pēc pusnakti, māte manai atvestai ģimenei savam dēlam atbildot teica “Jā dēliņ, tie ir latvieši, viņi dzied latviski bet sarunājās angliski”. Un tas ir “fortress” Garezerā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *