Šoruden, no 13. līdz 30. septembrim mums, Amerikas latviešu skolu skolotājām, dāvināja iespēju satikties ar Austrālijas latviešu skolu darbiniekiem.  Bijām ciemos Sidnejas pamatskolā, Melburnas pamatskolā un vidusskolā, satikām Adelaides pamatskolas un Annas Ziedares vasaras vidusskolas (AZVV) darbiniekus. 

Piedalījāmies Austrālijas latviešu skolu skolotāju konferencē Dzintaros, kur pavadījām divas dienas ļoti gaišā un radošā saimē.  Ceļojumu izkārtoja PBLA Izglītības nozares vadītāja, Daina Grosa, ar līdzekļiem, ko piešķīra Latviešu Valodas aģentūra no Latvijas Izglītības ministrijas budžeta.

Es esmu Elisa Freimane, pašreizējā Krišjāņa Barona latviešu skolas Čikāgā pārzine un bijušā Gaŗezera vasaras vidusskolas direktore.  Mana ilggadīgā kolēģe un ceļojuma biedre bija Sandra Kronīte-Sīpola no Bostonas, bijušā Gaŗezera sagatavošanas skolas, tagadējā Gaŗezera vasaras vidusskolas direktore.  Mūsu uzdevums bija dalīties ar saviem piedzīvojumiem ASV, lai palīdzētu Austrālijas latviešu skolām.  Galu galā, mēs no ceļojuma bijām lielākās ieguvējas, jo satikām daudzus ļoti zinīgus, spējīgus un darbīgus skolotājus.  Ceram, ka bijām izpalīdzīgas viešņas, bet mājās vedam daudz labu ideju savām skolām.  Esam pateicīgas PBLA un LVA par iespēju un atbalstu!
 
Pēdējā ceļojuma dienā, lietum līstot un saulei rietot, bijām ciemos pie AZVV direktores Lilitas Daenke.  Bijām ciemojušās, izrunājušās, un gaidījām braukt tālāk, bet viņa mūs piesauca pie loga.  Ārpusē aug kupls bērzs, latviskās ģimenes pazīme, mums, Ziemeļpuslodes bērniem, mīļš un pazīstams koks starp Austrālijas eikaliptiem.  Kokā putnu barotājs.  Pie barotāja divi krāšņi papagaiļi, zaļām mugurām, zili, dzelteni, sarkanām krūtīm.  Šo simbolu nesam mājās – eksotiskajā papagaiļu zemē stingri iesakņojies latviskais bērzs.  Tur, kur ap latviešu skolām aug palmas un lec ķenguri, latviešu bērniem māca par ozoliem un liepām, dūkanbēriem kumeļiem un Daugavas krācēm, tāpat kā bērniem Latvijā, vai kā Amerikas latviešu skolās.

Mūsu ceļojums sākās Sidnejā, kur Sidnejas latviešu skolā viesojāmies divas dienas.  Bijām ciemos pa skolas laiku sestdienā, novērojām un iepazināmies ar skolas darbību.  Svētdienas rītā satikāmies ar skolotājiem un pārzini Māru Moore, un dalījāmies ar savu pieredzi Amerikā.  Skolotāji bija sagatavojušies mūs satikt, izveidojot stundas, kuras varējām viegli iejusties.  No Sidnejas vecākiem pamatskolas skolēniem uz Čikāgu aizvedu fotografijas un vēstules, lai savestu kopā vēstuļu draugus.  Pārrunās ar skolotājiem bijām iespaidoti par viņu sirsnīgo gādību par skolēniem un ģimenēm, kā arī par degsmi, ar ko viņi vēlas tālāk strādāt. 

Sidnejas un Adelaides latviešu skolas ir ar mazāku skolēnu skaitu, ap 30 bērniem, līdzīgi daudzām ASV latviešu skolām. Lai gan Adelaides skolā nebija iespējams viesoties, konferencē satikām gandrīz visus skolas darbiniekus.  Tāpat kā Milvokos, Klīvlandē, Kalamzū un citur, šajās skolās labi pazīst bērnus un ģimenes, un izmaiņas bērna dzīvē atspoguļojas latviešu skolā. Ja skolas bērni sporta dēļ kavē latviešu skolu, tas procentuāli vairāk ietekmē klases darbību.  Bērnu valodas līmeņu atšķirības spēlē lielāku lomu stundu gaitā, un skolotājiem ar tām vairāk jārēķinās.  Vecāki ir gan vecāki, gan skolotāji.  Bet, abās skolās skolotāji un vecāki ir nodevušies savam uzdevumam – audzināt latvisku paaudzi, neskatoties uz ārējiem apstākļiem. 

Melburnā mūsu viesošanās sākās piektdienas vakarā satiekoties ar skolotājiem pie pārzines Līgas Dārziņas. Nākamajā dienā bijām uz skolas ikgadīgo pavasara sarīkojumu.  Ar lielu prieku noskatījāmies dziesmas, tautas dejas un divas skolēnu radītas lugas.  Sarīkojumā netrūka arī gardumu:  kāposti, desiņas, tortes!  Mūs iepazīstināja ar skolēniem un vecākiem, un jauki pavadījām pēcpusdienu sirsnīgā saimē.  Otrajā dienā, svētdienā, satikāmies ar skolotājiem un pārrunājām mācību veidus, materiālus un metodiku, un salīdzinājām mūsu skolu pieejas.

Melburnas pamatskola ir skaitliski lielāka, un mums atgādināja Vašingtonas DC, vai Čikāgas skolas.  Skolai ir plašas telpas, skaista bērnu bibliotēka, aktīva vecāku padome.  No melburniešiem mācījāmies par interesantiem sarīkojumiem, skolas organizēšanas darbiem un projektiem.  Klausījāmies paskaidrojumus par Viktorijas štata valdības lomu latviešu skolās.  Amerikā valdība nepiedāvā līdzekļus etniskajām skolām, bet arī neprasa atskaites no skolas.  Austrālijas valdība atbalsta katru skolēnu latviešu skolā, bet pie reizes pieprasa, ka skolotāji ir piedalījušies apmācībās un, ka skola ir sagatavojusi gada planus un organizācijas pārskatus.  Šie pienākumi no pārzinēm un vecāku padomēm prasa daudz darba.

Melburnā ir arī vienīgā ziemas vidusskola Austrālijā,  Čikāgā ir vienīgā ziemas vidusskola ASV.  Tāpēc tūlīt uzņēmām sakarus ar melburniešiem, un jau tikai dažas nedēļas vēlāk vidusskolas audzēkņus no abiem kontinentiem savedām kopā ar „Skype“ palīdzību.  Abās vidusskolās māca ar lidzīgu pieeju, skolēnus iesaistot semināros un projektos, lai viņi gūtu pieredzi un zināšanas, kā arī vingrinātos latviešu valodā savu līdzaudžu saimē.

Pilna un daudzpusīga programma bija Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzelandē rīkotajā skolotāju konferencē.  Mēs bijām lektores konferencē, bet mums arī bija iespējams noklausīties daudz labu referātu.  Konference notika latviešu nometnē Dzintaros, un kopdzīve noteikti veicināja iepazīšanos un labsajūtu starp skolu darbiniekiem.  Kur pirmajā vakarā katrs sēdēja ar savas pilsētas paziņām, līdz svētdienas brokastīm vairs nekādas šķirošanās nebija.  Kopējā darbā, un vakara dziedāšanā, mēs bijām kļuvuši draugi.

Annas Ziedares vasaras vidusskola notiek vietā, kas savā skaistumā škiet nepārspējama.  Dzintari atrodas starp pakalniem un jūru, kur vēji pūš un putni čivina.  Par vasaras vidusskolu dzirdējām tik jaukas un sirsnīgas atsauksmes no skolotājiem, skolēniem un, it īpaši no bijušajiem skolēniem, tagadējiem skolotājiem!  Tāpat kā Gaŗezerā vai Kursā, kopējā dzīvošana un mācīšanās, grūtību pārciešana, prieki un piedzīvojumi veido ciešas saites starp jauniešiem un skolas darbiniekiem.

Tikšanās ar vasaras vidusskolas darbiniekiem lika aizsapņoties uz dienām, kad netrūktu naudas vai laika, un varētu izkārtot izmaiņas braucienus starp mūsu vasaras vidusskolu skolotājiem, un arī skolēniem.  Vai nebūtu vispareizāk izveidot izmaiņu starp skolēniem – 15 skolēnus no Austrālijas sūtīt ziemas brīvdienu laikā uz vasaras vidusskolu Gaŗezerā, bet janvārī no Amerikas braukt uz AZVV?  Tas būtu loģisks solis pēc kopīgiem ,,Sveika, Latvija!“ braucieniem, ieguldījums tālajai nākotnei veidojot saites starp kontinentiem.

Bija lekcijas, pārrunas un satikšanās, bet skolu darbinieki bija arī gādājuši, lai mums būtu interesanti piedzīvojumi.  Sidnejā mūs krustām šķērsām izvadāja pa slaveno ostu.  Bijām pie jūras, ēdām svaigākās zivis, satikām savu korporāciju locekles.  Pat bijām operas namā uz izrādi „South Pacific“ ar nama māti, Viju Sieriņu.  Melburnā bez skolas sarīkojumiem bijām arī uz Latvijas Universitātes gada svētku sarīkojumu, un satikām Melburnā dzīvojošās spīdolas un dzintras.  Izbraukumā ārpus Melburnas ar Dainu Grosu, ciemojāmies pie skolas pārzines, Līga Dārziņas, kas mūs veda uz dzīvnieku parku barot ķengurus un vakarā skatīties pingvīnu „parādi“ jūrmalas kāpās.  No Melburnas līdz Dzintariem braucām ar Grosu ģimeni pa Vareno Jūrmalas Ceļu („The Great Ocean Road“), kur viens skats par otru tiešām varenāks.  Skatoties viļņus, klintis un „Divpadsmit apustuļus“, elpu aizrāva vēji no Antarktīdas!  Adelaidē vasaras vidusskolas darbinieces Zinta Ozoliņa un Lilita Daenke mums parādīja savas austrāļu vidusskolas, un tad izvizināja pa kalniem, bet vakarā ar Adelaides pārzini, Ivetu Leitasi, mūsu namamāti, vēl skatījāmies zvaigznes pie jūras.

Gatavojoties ceļojumam mūs brīdināja par garo lidojumu, mundrināja ar solījumiem par interesantām vietām, ko redzēsim, mierināja ar stāstiem par Austrālijas latviešu viesmīlību. Viss izrādījās taisnība.  Ceļš ir gaŗš, bet ne tik.  Vietas interesantas – absolūti!  Austrālijas latvieši viesmīlīgi – un kā vēl!  Tik sirsnīgi un mīļi nekad neesam uzņemtas kā tiekoties ar latviešiem Austrālijā.  To šķiet vislabāk pateica manas korporācijas filistre, ko tikai pirms stundas bijām satikušas.  Restaurāna apkalpotāja pienāca ieliet kafiju un piebilda, ka mums laikam ar veciem draugiem ejot jauki.  Filistre atbildēja, ka mēs taču nemaz nepazīstamies.  Bet tas nekas, viņa turpināja.  Mēs šorīt satikāmies svešnieces, bet šķirsimies kā māsas. 

Kas mūs vienoja ar skolotājiem Austrālijā?  Ne jau klimats, attālumi, angļu valodas akcenti, bet latviskās saknes, rūpes par mūsu bērniem, kopējais darbs.  Mūs vienoja cerība, ka dzīvojot tālu no Latvijas varam tai būt tuvi.  Mēs satikāmies svešnieces, bet šķīrāmies draugi, darba māsas un brāļi.

Un pēdējā dienā—papagaiļi bērzā.  Svešais kopā ar pazīstamo.  Tāds arī bija mūsu ceļojums—jauni piedzīvojumi viens pēc otra, katrs interesants, skaists, aizraujošs un jauns,—un reizē saprašana, ka esam ar savējiem.

„Ja bērni netiek uz Latviju, tad radīsim Latviju savā ciemā!” noteica Augšbebru skolotāja Rita Jaurēna šī gada jūlijā diasporas skolotāju kursos Cēsīs. Tas bija sākums tam, lai 2013. gada Miķeļi tiktu svinēti Omskas apgabala Augšbebros, un to svinībās piedalītos Baškīrijas latviešu ansamblis „Atbalss” un Augšbebru ļaudis, kuri, neatkarīgi no vecuma, interesējas par latviešu valodu un kultūru.

Rita Jaurēna Augšbebros latviešu valodu māca jau otro gadu. Zīmīgi, ka skolotāja dzimusi Omskas apgabalā, divu gadu vecumā Ritai un viņas ģimenei bija lemts atgriezties Latvijā, taču liktenis viņu atkal aizveda uz vietu, kurā sākās viņas dzīves pavediens.

Būtiski, ka skolotāja neaprobežojas ar valodas mācīšanu vien. Blakus pagasta vidusskolā viņa māca psiholoģiju, Augšbebros, paralēli latviešu valodas un kultūras mācībām, skolotāja nopietni ķērusies pie logopēdijas nodarbībām, kas arīdzan uzlabo latviešu valodas apguvi vietējiem skolēniem. Skolotājas vadībā audzēkņi apgūst kokles spēli, starp citu, bērni spēlē tās kokles, kuras pirms diviem gadiem tika tēstas Baškīrijā latviešu lingvistiskajā nometnē „Avots”.

Brauciena mērķis bija ne tikai nosvinēt Miķeļus. Bija svarīgi iepazīstināt bērnus ar citu latviešu diasporu Krievijā, parādīt, kā latviešu kultūra un valoda pastāv tajā pat zemē, tikai 1000 kilometru tālāk no mums – Baškīrijā. Turklāt nozīmīgi ir tas, ka šāda veida braucieni stiprina skolēnu motivāciju nepamest latviešu valodas nodarbības, apzināties tā nozīmi ne tikai vietējās republikas mērogā, bet arī ārpus tās, pie tam, ne visi ansambļa dalībnieki, ne visi Augšbebru iedzīvotāji var aizbraukt uz Latviju, ieraudzīt to, klausīties latviešu valodu tās zemē, tāpēc, ja mēs nebraucam uz Latviju, tad Latvija brauc pie mums ik reiz, kad radīsies doma, pēc domas nāks vārds un vārds pārtaps darbā, bet pēc tā – notikums, kas saistīs to kripatu latviešu, kas te Krievijā izmētāti, bet vienalga atrod viens otru.

Miķeļi nebūtu Miķeļi, ja tajā netiktu rīkots gadatirgus. Augšbebros daudzi nāca ar to, kas sagatavots vasaras laikā vai sarūpēts pēdējās dienās pirms svētkiem – dzērvenes, sēnes, pīrāgi, plātsmaizes, ķimeņu siers, koka karotes un klūgu grozi. Arī Baškīrijas latvieši nebija ieradušies tukšām rokām. Mēs likām galdā labāko medu pasaulē, protams, Baškīrijas medu, kas izzuda vienā mirklī.

Lieki runāt par Augšbebru iedzīvotāju patieso laipnību ciemiņus uzņemot. Vietējie iedzīvotāji bija sagatavojuši bagātīgu galdu, lai pēc jautrajām svētku izdarībām, visi varētu tuvāk iepazīties, atpūsties un godam pavadīt Miķeļus.

Protams, svētki neizpalika bez Jumja meklēšanas. Skolotāja Rita Jaurēna to bija veiksmīgi noslēpusi, un tikpat veiksmīgi to atrada latviete Lidija Benke.

Pirmais solis ir sperts. Gribas ticēt, ka šī nav pēdējā reize, kad paši sev radīsim iespēju satikties, ja arī ne Latvijā, tad latviskā vidē noteikti. Nevajag nemaz tik daudz, tikai ļoti, ļoti gribēt, jo, kā jau teicu, no domas rodas vārds, no vārda darbs, kas pārtop notikumā. Mūsu notikums ir rast kopību, apzināties, ka esam tepat blakus, ja ne fiziski, tad domās, jo vienojošais mums visiem ir labi zināms – latvietība, kas tik ļoti mūs spēj atšķirt no pārējiem šeit lielajā Krievijā.

26.oktobrī Limerikas Tehnoloģijas Institūta Millennium teātrī notika 2. ikgadējais bērnu un jauniešu talantu konkurss ” Protu? Protu!”.

Konkursā piedalījās skolēni vecumā no 2-18 gadiem. Tika pārstāvētās deviņas no divpadsmit Īrijas latviešu skolām un viens pašdarbības kolektīvs: Latviešu biedrības Īrijā nedēļas nogales skola “Saulgriezīte” un mūzikas studija “Mazais letiņš”, latviešu skola no Korkas, Mayo latviešu atbalsta grupas skola, Newry skola, Portlīšas skola “Sauleszaķis”, Navanas latviešu skola un jauniešu apvienība, Limerikas latviešu skola, nedēļas nogales skola “Pūcīte” no Charnevilles un Limerikas bērnu deju kolektīvs “Taurenītis”. Izstādē-izsolē augstāk pieminētajām skolām pievienojās Droghedas skola.

Tā kā katrai skolai bija sagatavoti vairāki priekšnesumi,tad visi dalībnieki saņēma kādu no 16 galvenajiem apbalvojumiem dažādās nominācijās. Žūriju pārstāvēja LBĪ priekšēdētāja vietnieks Pēteris Kļaviņš, kora Elvē 2. soprāns Maruta Kaire un Limerikas latviešu skolas sākumskolas skolotāja Inese Muzikante.

Pateicoties Latviešu biedrības Īrijā saliedētajai sadarbībai ar latviešu valodas aģentūru un Eiropas latviešu apvienību, šogad pasākums finansiāli tika atbalstīts no Izglītības ministrijas projekta līdzekļiem.

Sadarbībā ar vēstniecību, tika uzrunāta arī Limerikas pašvaldība, kas ar savu klātbūtni pagodināja pasākumu. Limerikas kultūras pilsētas 2014.gada mākslinieciskais vadītājs Karl Wallace sveica visus klātesošos un izteica vēlmi turpināt attīstīt sadarbību ar latviešiem Limerikā un Dublinā, kur aktīvi tiek attīstītas pašdarbības jomas, kā arī ar Rīgu, kas būs Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. gadā.

Ar savu klātbūtni pagodināja arī Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā vēstnieka padomniece Vija Buša.

Pasākuma organizatori, Latviešu biedrība Īrijā, saka paldies jau iepriekš minētajām organizācijām, kā arī Latviešu luterāņu draudzei Īrijā, vietējiem masu medijiem, Limerikas Tehnoloģijas Institūta Millennium Theatre, fotogrāfam Aldim Liepiņam, māksliniecei Elitai Krūmiņai un strādīgajai žūrijai.