Pasakas mūsdienās lasa un stāsta latviešu skolās, pirmskolas iestādēs, latviešu ģimenēs. Mudinājums skolotājiem un skolēniem–meklēt atjautīgu situāciju apstākļiem un veidam, kā pasakas izstāsta vai izspēlē, jo tas ir auglīgs veids, kā jaunajam latvietim varam mācīt tautas ētiku, morāli, pārdomas par tikumiem, kas ietērpti bagātā stāstā – pasaka nes sevī dzirksteli no sentēvu iekurtās gudrības uguns.

Lai pasaku stāstītu, ir jābūt diviem vienkāršiem priekšnoteikumiem. Pasaka ir jāzina, un labi, ja pasaku ir, kas klausās. Dotajam radīšanas brīdim var tikt atvēlētas visneparastākās vietas, situācijas un mirkļi. Tas ir „vējā nepalaists” vai „zemē nenosviests” laiks, tas ir no senas pasaules un laika izcelts stāsts, gudrība, kas piemērota attiecīgam brīdim. Ieguldītajā laikā, pasaku stāstot, ir paspēts iemācīt un nodot tālāk tautas gudrību, fantāzijas košumu, „tautas garšu”, kā to apzīmē prof. Pēteris Šmits sava pasaku krājumu ievadā, iztirzājot to izcelšanos, radniecību ar citu tautu pasakām un lomu tautas un cilvēka ētikas un morāles uzskatu veidošanā.Pasakas stāstniekam izdodas nojaukt robežu starp realitāti un fantāziju, strādā visu iespēju lauks…tajā dzīvo PASAKA.

Manā atmiņā bērnības aina, kad virtuvē galda galā abas ar māsu sēžam pie mammas vārītas zupas šķīvja, bet…meitēnam ēstgriba pazudusi. Tad mammas brūnās acis iemirdzas, sejā parādās brīnumaini noslēpumaina izteiksme, un viņa saka: ”Nu, tad jau laikam pasaka par „Abru taisītāju” jāpastāsta”. Un, kamēr mamma stāsta par abrinieku, kas mežā zem abras nolēmis pusdienas laiku nogulēt, par meža zvēriem, kas abru notura par galdiņu…un nes gardumus, lai rīkotu mielastu, tikmēr mazās Daces zupas šķīvis izēsts ar uzviju. Un kur vēl prieks , jau neskaitāmo reizi noklausoties iemīļoto pasaku par nabaga abrinieku un negaidīti bagāto mielasta klāstu, ko zvēri sanesuši. Cik priecīgs viņš nu dodas mājās barot savus izsalkušos bērnus!

Vēl pirms četriem gadiem pirmajās Konektikutas latviešu skolas folkloras nodarbībās biju nolēmusi iepazīstināt skolniekus ar pasaku par Daugavas rakšanu. Mani skolēni ir latviešu izcelsmes, bet valodu nepārzina, tamdēļ pasaku stāstu bilingvāli – divās valodās, izejot no situācijas. Es nekad neesmu meklējusi tulkojumu angļu valodā, jo pasaku jāizstāsta kodolīgi un raiti, daudz jāpaspēj, lai iznāk laika par to runāt, apspriest, angliski galvenais jāpasniedz fabula, tad var pēc iespējas meklēt vārdus, ko pazīst un ko nepazīst latviski.

Vienmēr pasaku stāstīšanā palīdzīgas ir ilustrācijas. Tā nu mēs visi pēc kārtas zīmējam košās bildēs gan Daugavas krastus ar lāča un kurmja sanestajām zemes grēdām, gan vēzi, gan buti. Es tikai apjūku un nezinu, kā vālodzi saviem skolēniem pateikt angliski – un saku „this little bird with yellow trousers”,  un klasē atskan smiekli.. Skolnieki smejas, kā kutināti- kas tas latviešiem par dzeltenbikšainu putniņu! Nu, un tad man vēl atliek sašķobīt seju šķībā grimasē un parādīt – cik tas neglīti, ja mēdās, kā to pasakā darīja bute pret Dievu; un viņai par to uz mūžīgiem laikiem Dievs lika ar šķību muti dzīvot.. „Katrs saņem savu algu pēc nopelniem” – tā ir pasakas viena no spēcīgākajām pamatatziņām ne tikai latviešiem, bet tas ir pielīdzināms visai cilvēcei, jo pasaka tiek stāstīta it visur, kur ir cilvēks.

Jaunākais dēls ar sidraba zvaigzni pierē

Mūsdienu jaunā paaudze mīl fantāzijas pasauli, to pierāda bērnu literatūra, filmu māksla, kas iegulda lielus naudas resursus, lai radītu Gredzenu pavēlnieka, Harija Potera, Narnias pasaules. Mūsu bērni aug ar šiem filmu varoņiem. Nesen, noskatījos filmas Narnias sērijas The Voyage of the Dawn Treader krāšņo inscinējumu, kurā bruņinieku un jūrasbraucēju viduslaiku greznā estētika dod baudījumu acīm. Filma māca varoņu garu, uzticību karalim Aslanam, un mēs varam redzēt filmas varoņu garīgo izaugsmi, izejot noslēpumu un uzliktā lāsta atbrīvošanas ceļu.

Mēs esam maza tauta, bet ar bagātu mutvārdu daiļradi. Mūsu pasakas labi der arī mūsdienu krāšņo filmu producēšanas iespējām, jo baltu tautu mitoloģija, varoņpasakas un brīnumpasakas, asprātīgās dzīvnieku un sadzīves pasakas savā vēstījumā ir labs pamats mākslas darbiem, kurā filmas tēlu valodā un stilistikā iedzīvotos baltu tautu mitoloģija. Jātic, ka mūsu tautā aug jauni talanti- režisori, aktieri, kas spēs radīt mūsu pašu pasakas un leģendas filmās, izrādēs, mūzikā. Atliek tikai meklēt! Mums pašiem ir savs Harijs Poters. Mūsu pasaku varoņi ir Lūsiņa, Zalktis un Zalkša līgava, Īliņš, stiprinieki Kurbads, Dzelzs Mārtiņš, Lāčplēsis, Lāča dēls, sērdienīte un muļķītis–jaunākais dēls ar sudraba zvaigzni pierē.

Atverot un lasot latviešu pasaku grāmatu, jūs atradīsit savus pasaku varoņus, kuri ir– asprātīgi, stipri, bezbailīgi, uzticīgi, spējīgi izstaigāt pasaules ceļus, pieveikt milžus un ļaundarus, atbrīvot nelaimē nonākušos un laimīgi atgriezties mājās. Bieži vien, lai tur dzertu kāzas un dibinātu savu dzimtu, kā latviešu pasaku novērojis profesors Pēteris Šmits, 1925. gadā Rīgā, rakstot ievadu Latviešu tautas teiku un pasaku V krājumam: ”Mūsu pasaku un teiku morāles pamatos stāv cieši un sirsnīgi dzimtas sakari, kuri nebeidzas ar nāvi. Daudz pasakās mirusī māte vēl apmeklē savu mazo bērnu, viņa sniedz savu palīdzīgu roku arī pieaugušai bārenītei Pelnrušķītei. Mirušais tēvs vēl no kapa dod padomu savam paklausīgajam dēlam, sevišķi nonicinātajam jaunākajam brālim, kuru vecākie brāļi tura par muļķi.”.

Princese stikla kalnā

Bet nu – atradīsim pasaku „Princese stikla kalnā” – internetā tā ir viegli pieejama. Spēlēsim un tēlosim šo pasaku! Te būs praktiski padomi klases darbam.Tas būs – improvizācijas teātris skolā.

1. Sākumā pasaku izlasām kopīgi (teātrī to sauc „table work” – darbs pie galda, kad aktieri lugu lasa, brīvi pārspriež, pārrunā un meklē jautājums, kas rodas, lugu lasot).

2. Pārrunājam un saliekam, sašķirojam no morāles viedokļa visus plusus un mīnusus, kādi atrodami pasakā. Šādā veidā mēs iezīmējam pasakas „mugurkaulu” un noteikti to, ko nedrīkst palaist garām neizspēlētu, neizrunātu.

Plusi: Cienīt vecāku padomu. Izpalīdzēt. Uzticīgi izpildīt lūgto. Nešaubīties. Nebaidīties. Riskēt. Gribēt palīdzēt. Būt atjautīgam (slēpt savu identitāti) it kā „iet sēņot.”

Mīnusi: Vecākā brāļa bailes. Vidējā brāļa bailes. Aprunāšana. Vārda nepildīšana. Jaunākā brāļa nonievāšana.

Pasakas metaforas/brīnumi: Sudraba svilpe un sudraba zirgs. Zelta svilpe un zelta zirgs. Dimanta svilpe un dimanta zirgs. Zelta ābols, stikla kalns. Princeses skūpsts, kas atstāj zīmi – jaunākajam dēlam sidraba zvaigzni pierē.

3. Veidojam vārdu vāceli. Izrakstām atslēgas vārdus no pasakas, kurus noteikti mums ir jāievij savās improvizētajās aktiera runās. Noteikums tāds, ka katrs no lomas atveidotājiem apzināti cenšas runāt pēc iespējas vairāk. Šādā situācijā būs daudz asprātību, izdomas un jautru smieklu!

Piemērs: Vārdu vācelītē ieliktie vārdi saistās ar zirglietām, zirga gaitas apzīmējumu. Šādus vārdus labi zināt, jo arī tautas dziesmās ir par zirgiem.

Situācija: Jaunākais brālis runā ar sudraba zirgu pie lazdu krūma mežā, kur sudraba zirgs atnes sudraba drēbes –  jaunākais dēls ir pūtis mirušā tēva doto sudraba stabulīti.

Sidraba zirgs:
Lec seglos un velc greznās sidraba drēbes mugurā, ķeries krēpēs un turi cieši pavadas!

Jaunākais dēls:
Tev sidraba iemaukti un sidraba pakavi, un segli izrakstīti ar Ūsiņa zīmi.

Sidraba zirgs:
Mani pakavi Stikla kalnā neslīdēs.

Jaunākais dēls:
Brīnumi gan, sidraba drēbes un sidraba zirgs šurp atskrēja, kamēr sidraba stabuli pūtu! Paldies tev, tētiņ!
Labi, tad jāsim uz Stikla kalnu—nē—labāk rikšosim un uz kalna galu auļosim. Aidā!

Piemēra beigas.

Ļausim skolēniem brīvu vaļu iztēlei un improvizācijai, katram būt režisoram un aktierim, asprātīgi improvizēt tēmu un savos vārdos latviski izspēlēt pasaku.

Pasaku brīnumi un metaforas

Pēteris Šmits raksta: ”Pasakas ir sacerētas taisni ļaudīm par pamācību. Pasakās atklājas optimisms un tauta atzīst arī kādu taisnību pasaulē. Tur ir domas par pasaules taisnību. Muļķītis un Pelnrušķīte ar savu prātu un tikumu stipri paceļas pāri citiem ļaudīm un ir īsti aristokrāti vārda vislabākajā nozīmē”.

Brīnumu un tēlu galerija pasakās ir bagāta – „Burvju dzirnaviņas” stāsta par vienas brīnumlietas izmantošanu vai nu labā vai ļaunā nolūkā, par sātu un negausību. Lieliski pasakā „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko” stāstīts par grezno nēzdogu, ko sieva savam vīram naktī izauž smalkos rakstos un pat uzmetot to ziedošai ābelei tā pārvērtās tik maza, ka plaukstā var pamest. „Galdiņ klājies”, „Brīnumkastīte” „Brīnumvārds”, ”Brīnumgredzens”, ”Brīnumstabulītes”, „Zelta laiva” – visas brīnumlietas, kas nonākot cilvēka rokās ir gatavas kalpot savam saimniekam. Pēteris Šmits par to raksta: ”Katra derīga manta ir Dieva dāvana”. Arī skaistums ir cildināts ar šādiem epitetiem – daiļa kā saule, skaista kā niedre ezerā, valoda kā kokle, asaras kā pērles.

Bet pasakas draiskums un rotaļīgums liek pasakas klausītājam tomēr ievērot to, cik stāstītais ir patiess un cik izfantazēts. Asprātīgi tiek atainota pasaku teicēja gatavošanās doties uz kāzu godiem: „Arī mani ielūdz kāzās. Sataisījos pa godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus, liku pašūt skroderim raibus papīra svārkus un bikses, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņa zābakus un laidu uz kāzām kā pats dižais vedējs. Ceļā man uznāca karsta saule – izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te kur bijuši, kur nebijuši – pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus…(pasaka „Dzīvnieki glābj pameitu”). Protams stāsta beigās dižie kāzu godi paiet secen, jo viss sarūpētais goda tērps izkūst, lietū izšķīst. Bet lai rastu ticamību pasakas notikumam, tās teicējam tomēr uz brīdi bija jāpārtop par kāzu viesi pasakā. Atjautīga situācija.

Baltā stunda

Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš Baltajā grāmatā stāstā „Rites meža burvības” mums ir atstājis padomu, aprakstot brīdi, kad viņa māte stāstot pasaku par svēto papērksnītes ziedu, māca savam dēlam balto mācību – par drosmi, ar spēku nosargāt pasaules taisnību, kas šajā stāstā pielīdzināta brīnumziediņam. Pasaku stāstot māte savu dēlu audzina. Un nebūt tas nenotiek kādā īpaši svinīgā brīdī, kad šķiet laiks bērnam dot pārliecību, ka eksistē kāda augstāka taisnība. Rakstnieka māte pasaku izstāsta plūcot zāles gotiņai Piektdaļai, karstā vasaras pusdienlaikā, darbu darot. Vecainītē (meža pļaviņā?) māte dēlam rāda ziediņu – svēto papērksnīti, sīki robainām lapiņām un zaļgano čemuriņu, kas Jāņu naktī atveras, uzzied un nobirst.

Māte saka: ”Svētās papērksnītes zieds ir visas pasaules gudrības apkopojums. Viņš ir tik skaists, ka visas pasaules skaistums nobāl viņa priekšā. Viņš ir kā rasas piliens, kurā saule atspīd visās krāsās! Viņš ir kā prieka asara acu kaktiņā. Un kad viņš atveras, pašā nakts vidū, tad acumirklī kļūst gaišs kā dienā!”(„Rites meža burvības”) Un tad māte stāsta par to, kā Jāņu naktī šo ziedu nosargāt—par drosmi un spēku, kas vajadzīgi sargātājam, par sargājošo apli, ko ar dzelzs milnu apvilkt ap sevi, lai mošķi netiek klāt, par dārgo zīda nēzdogu, kas jāpaklāj zem zieda, par to, ka ticot spēkam, kas tevi sargā, tu esi neuzvarams, tikai nenolaid acis un sagaidi svētā zieda atvēršanos. „Rites meža burvībās” lasām: „Nošalks visas debesis, sārtas liesmas. Zvēri un ķēmi rēkdami un kaukdami aizbrāzīsies uz visām pusēm, un zieds viegli novelsies uz tava nēzdoga kā izkvēlojusi ogle. Bet zieda iekšējais spēks nebūt nav beidzies. Tu viņu tūliņ cieti aizsien, un glabā visu mūžu, tad tu zināsi to, kas notiek plašajā pasaulē. Un visi darbi ko tu darīsi būs labi un skaisti.”

Turpināsim pasakas stāstīšanas tradīciju, darīsim to ar atvērtu sirdi, radot saviem bērniem un skolēniem bērnības un jaunības zemi saulainu, tādu, kurā dzīvo mūsu tautas vērtības, tikumi, attiecības starp ļaudīm, kas balstītas uz ģimenes, dzimtas stiprumu un dabas svētnīcas klātbūtni. Brīnumzieda sargātāji, balto domu un darbu veicēji—lai tādi aug mūsu bērni. Pētera Šmita vārdi pasaku krājuma ievadā, lai mūs vada pasakas stāstot: ”Uz kādas augstākas taisnības dibināts optimisms tautas tradīcijās nav domājams bez pārdabiskiem gadījumiem jeb brīnumiem. Taisni galvenais pasaku skaistums pastāv šai dažādu dzīves sarežģījumu atrisinājumā, kur taisnība ņem virsroku pār netaisnību”. (Rīgā, 1925. g.10. janvārī)

Kam esam pateicīgi par bagāto tautas pasaku pūru?

Pasaku kārtotājs Pēteris Šmits ir dzimis 1869. gadā 25. decembrī latviešu zemnieku sētā, Raunas pagasta Pekšu mājās. Sākumizglītība Cēsu apriņķa skolās, ģimnāziju viņš beidz Rīgā. P. Šmitu ir ietekmējis atmodas laikmets ar izteiktu interesi par latviešu tautas senatni. Izvēlas studēt valodas, sākumā krievu valodu Maskavā, bet 1892. gadā pārceļas uz Pēterpili un uzsāk studijas Austrumu institūta valodu nodaļā. Tur arī veic zinātnisko darbu un pēta ķīniešu un mandžūru valodas, studē Pekinā, Ķīnā 3 gadus.

Turpmākie 20 dzīves gadi saistīti ar Tālo Austrumu Universitāti. Vladivostokā nodibinātajā universitātē 1918. gadā apstiprināts par ārkārtas profesoru, bet 20. gadā atgriežas Latvijā. Arī dzīvojot un strādājot Vladivostokā Šmits ir ciešās saitēs ar dzimteni. Darbojas Latviešu biedrības Zinātņu komisijā valodniecības jautājumos,  tiek ievēlēts par komisijas priekšsēdi un strādā par to līdz dzīves beigām. Ievērojami darbi ir 1934. gadā izdotais Ievads valodniecībā un Ievads baltu filoloģijā, kas izdots 1936. gadā. Šmita interese un pētniecība ir senā latviešu tautas kultūra. Viņš pēta seno latviešu garīgo un materiālo kultūru – zemkopību, tautas apģērbu, seno celtniecību, sabiedrisko dzīves iekārtu, jauniešu mīlestību, senajām svētku dienām, kultu un latviešu dieviem.

Šmits visu mūžu ir bijis tautas gara mantu krājējs, uzticīgs atmodas idejām, līdzīgi kā Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerchis- Puškaitis. Laikā no 1925. gada līdz 1937. gadam iznāca 15 plaši latviešu pasaku sējumi, kuros ietilpst arī A.Lercha Puškaiša pierakstītās pasakas. „Ar šo izdevumu Šmits atdeva savai tautai kādu dārgu mantojumu”, raksta Haralds Biezais. Apkopoti tika arī latviešu tautas ticējumi, kurus publicēja pēc viņa nāves 1940-41.gadā 4 lielos sējumos.

Savā biogrāfijas apcerē par P. Šmitu, mitologs H.Biezais noslēgumā uzsver: ”Ar savu tautas garamantu krājēja darbību viņš  pavēris tālas perspektīvas nākamajām latviešu paaudzēm pētīt savas tautas pagātni”. Pateicīgā tauta dažas nedēļas pirms viņa nāves Šmitam piešķīra augstāko apbalvojumu – Tēvzemes balvu. Pēteris Šmits mira 1938. gada 6. jūnijā.

Biogrāfija balstīta uz Dr.theol. Dr. Phil. Haralda Biezā apceri Latviešu pasaku krājēji

The American Latvian Association (ALA)  is once again organizing a bi-lingual trip to Latvia, “Hello, Latvia/Sveika, dzimtene,” for adults and families – the 12th one of its kind since 1997. The dates are from July 29 through Aug. 12. 

According to the ALA tour organizer Anita Juberts, “the ‘Hello, Latvia/Sveika, Dzimtene!’ trips are particularly well suited to adults of Latvian background who want to introduce their English speaking spouses or children to Latvia, as well as for those whose Latvian may be a bit rusty and who appreciate the full-time bi-lingual guide and the bilingual trip information.

“The trip provides a comprehensive overview of Latvia—both geographically and culturally,” she said. “The itinerary includes in-depth time in Rīga as well as a tour of Latvia’s historical four provinces. This year’s itinerary includes a special emphasis on Kurzeme – with a side trip to the Lithuanian Baltic Coast and the city of Palanga with its famous Amber museum.”.

The tour starts from either Chicago or Newark, N.J., and is capped at a maximum of 20 participants (with a minimum of 10). The fee includes double occupancy accommodation and meals. Admission to museums and events is included in the program.

This year’s tentative itinerary also includes a visit to the Art Nouveau Museum in Rīga, the Latvian National Archives, the Sigulda Opera Festival Gala Concert, the Bauska Castle ruins, the restored Rundāle Castle, a tour of Cēsis, the writer Kārlis Skalbe’s memorial home and museum, the Aglona Basilica, a visit to a Latgallian potter’s studio, and a stop at an ethnographic homestead where participants can sample country home cooking—Kurzeme style. The tour will also include visits to the ports of Liepāja and Ventspils and beach time on the Baltic Sea, as well as a visit to the legendary resort town of Jūrmala.

Trip participants will be signed up in the order their applications are received. Trip applications can be downloaded from the ALA website, www.alausa.org (click on “Visit Latvia”). For further information, call Juberts at +1 (301) 340-8719 or e-mail her at projekti@alausa.org.

Latviešu skolas ārpus Latvijas šodien sastopas ar ļoti daudzveidīgu skolēnu sabiedrību. Skolas apmeklē skolēni, kas dzimuši ārpus Latvijas un kam ir labas latviešu valodas zināšanas, gan vājas zināšanas, kā arī skolēni bez latviešu valodas zināšanām. Tad vēl pie tam klāt pēdējos gados nākuši skolēni no nesen iebraukušajām ģimenēm no Latvijas, kas jau pāris gadus gājuši skolā Latvijā.

Latviešu skolām un nometnēm ārpus Latvijas šodien ir sarežģīta loma. Tās vairs ne tikai mēģina uzturēt latviešu valodu un kultūru bērniem, kas šo valodu lieto ģimenē, bet bieži vien arī daļēji mēģina kalpot kā iedvesmotājas un ievads tiem bērniem, kuriem ir latviešu saknes, bet nav valodas. Tātad valodas līmenis variē no nulles līdz mātes valodas līmenim.

Kā ir iespējams apkalpot tik plašu valodu spektru? Skolotāju skaits ierobežots, laiks arī. Skolas vadības pieejai jākļūst radošai katrai individuālajaii situācijai. Viss ir atrisināms, tikai vajag mazliet izdomas.

Mērķi mainījušies

Latviskā izglītība ārpus Latvijas pilda vairākas funkcijas. Tā māca valodu un kultūru, mīlestību pret Latviju. Pie tam viena no vissvarīgākām lomām šai izglītībai ir dot bērniem kopības un piederības sajūtu latviešiem. Dzīvojot ārpus Latvijas, šī piederības sajūta īstenībā rodas tai kopienai, kurā bērns atrodas, jo tā kļūst bērnam kā “Latvija”, ja bērns pats nekad Latvijā nav bijis. Bieži vien dzirdēts, ka dzīvošana latviešu sabiedrībā ir tā kā lielā ģimenē. Ideālā ģimenē bērni jūtas mīlēti no daudzu ģimenes locekļu puses. Ja šāda sajūta panākta latviešu sabiedrībā, tad liels darbs paveikts. Tālāk bērnam būs pašam izvēle, ko ar šo informāciju un zināšanām darīt.

Bērnam jājūtas ērti un gaidītam šinī vidē. Šo jēdzienu “gaidītam” angliski tulkotu kā “welcome” – bērnam jājūt prieku nākt vairāku iemeslu dēļ. Jo tur gaida draugi, ar ko viņš var jauki pavadīt laiku kopā, un jo tur būs interesantas, daudzveidīgas nodarbības, kas viņu saista. Vienalga, kāds ir bērna valodas līmenis.

Piederības sajūta ir svarīga, jo bez tās bērns zaudē jēgu un interesi nākt un piedalīties skolā vai nometnē. Un tā kā šīs ir ārpusskolas interešu nodarbības, ir grūti bērnu pārliecināt, ka viņam nav izvēles nākt vai nenākt. Piespiest jau var, bet viss process iznāk kā cīnīšanās ar vējdzirnavām.

Tagad, kad Latvija pieejama visiem, nauda ir vienīgais šķērslis. Ja tas ir finansiāli iespējams, vecākiem savus bērnus vest uz Latviju brīvdienās ir milzīgs palīgs. Ceļojums uz Latviju uzreiz dod bērnam jēgu – liek saprast, ka tomēr ir tāda valsts, kur latviski runā visapkārt, ne tikai ar mammu vai tēti. Tām ģimenēm, kas dzīvo Eiropā, ir daudz iespējas ceļot vairākas reizes gadā uz Latviju, saikne arī saglabājas ar vecvecākiem, kas bieži vien dzīvo Latvijā.

Bet tiem, kas dzīvo tālāk par Eiropu, vairs nav tik viegli – bērns varbūt vienu reizi vai divas savā bērnībā tiek uz Latviju. Tāpēc plašākās latviešu sabiedrības atbalstīti ceļojumi, kā “Sveika, Latvija!” ir milzumsvarīgi. Tie pusaudžu vecumā dod bērnam iespēju ar vienaudžiem apceļot šo zemi un gūt iespaidus, kas paliks uz mūžu.

Kā tikt galā ar atšķirībām?

Klasēm sarūkot un tai pašā laikā valodas līmeņa atšķirībai paplašinoties, rodas sarežģīta situācija – skolotājam vai nu jāspēj sagatavot stundas dažādiem līmeņiem, vai jādala klasi vairākās daļās, vai jālūdz palīgskolotāju, kas var palīdzēt vai nu vājākiem, vai arī tiem, kam vajag papildus nodarbības. Katram skolniekam jādod iespēju justies, ka viņš ir kaut ko jaunu iemācījies un kaut ko no stundas guvis.

Katrs skolotājs mēģinās katrai atsevišķai grupai rast savu risinājumu. Neviena situācija nav tāda pati, jo katra klase ir citādāka un katrs skolotājs apzinās savas spējas un vājības. Kas strādā vienā skolā, nestrādās citā. Vienā skolā varbūt ir daudzi gribīgi palīgskolotāji, citā ir viens skolotājs, kam jāmēģina tikt galā ar visiem bērniem pašam.

Ir arī viens ļoti vērtīgs resurss, ko var izmantot – paši vecāki. Vecāki pa skolas laiku bieži vien jūtas, ka viņiem uzdāvinātas pāris stundas brīva laika. Ja vecākus var iesaistīt pēc iepriekš sastādīta grafika – klausīties bērnu lasīšanu, vai pildīt īpašus skolotāju sagatavotus uzdevumus, tad tas var būt manāms atspaids skolotājiem, lai skolotāji tad var nodarboties ar citu grupu. Vecāki vai vecvecāki var nākt reizi gadā kaut ko piecas minūtes pastāstīt par sevi – savu darbu vai savu bērnību, vai izlasīt bērniem savu mīļāko latviešu bērnu grāmatu. Bērniem ir svētīgi redzēt, ka vecāki ir iesaistīti mācību procesā, jo tas dod psiholoģisku signālu, ka vecākiem arī rūp tas, ko bērns mācās skolā.

Vai valodas klases ir vajadzīgas?

Bieži atrasinājums bijis vājāk runājošiem bērniem izveidot īpašu valodas klasi, kur bērniem tiek pielāgota mācību programma, tā lai viņiem tiek viela vai nu izskaidrota viņiem saprotamā valodā, vai sniegta vienkāršākā latviešu valodā, atkarībā no tā kāds ir bērnu valodas līmenis. Dažreiz šis variants ir veiksmīgs, citreiz nē. Brīžam ir labāk skolēnu iemest “dziļā galā” – ielikt runājošo klasē un viņam likt pieņemt izaicinājumu, tikt galā ar situāciju kāda tā ir. Bet no otrās puses, nav vērts skolēnu ielikt situācijā, kur viņš jūtas, ka slīkst un vispār neko nesaprot. Te skolotājiem ir jābūt gudriem, izprotot bērna raksturu un valodas līmeni.

Ir bijuši arī gadījumi, kad vecāki apvainojās, ka viņu bērns tiek ielikts valodas klasē vai tiek atraidīts no piedalīšanās nometnē nepietiekoša valodas līmeņa dēļ. Skolotājam vai vadītājam ir jāspēj aizstāvēt savu lēmumu, bet galvenais – sabiedrībai kopumā jādomā par to, kāda alternatīva ģimenei pieejama. Arvien vairāk ir ģimeņu, kur bērni vāji runā vai saprot latviešu valodu ,bet viņu vecāki tomēr vēlas, lai bērniem būtu iespēja iepazīties ar latviešu kultūru un iemācīties elementārus valodas jēdzienus.

Sabiedrības sarežģītā loma tad ir izgudrot kā var un vai vispār ir iespējams šīm ģimenēm ko piedāvāt. Varbūt ir vajadzīga vecāku apmācība par to, ka ir iespējams arī vēlāk iemācīt bērniem savu valodu ģimenē – ir īpašas stratēģijas, kas darbojas. Te vērts minēt bilingvālisma eksperti Suzannu Dopki (Susanne Dopke), Monaša (Monash) universitātes pasniedzēju, kas Austrālijā piedāvā visādām tautību grupām iespēju uzklausīt viņas padomus par bērnu audzināšanu ar divām valodām. Dopkei ir pašai mājaslapa Bilingual Options, kur var iepazīties ar viņas atziņām pēdējo gadu gaitā.

Latviešu skolas, būdamas pašdarbības skoliņas, strādā uz brīvprātības principa. Skolotāji par minimālu samaksu velta savu brīvo laiku, nākt bērniem mācīt valodu un kultūru. Līdz šim, sabiedrībā ir bijis nerakstīts likums, ka šis darbs būs praktiski nealgots, bet vai tā tam jābūt vienmēr? Īpaši ilggadīgajās trimdas skolās var rasties iespēja no skolas līdzekļiem skolotājus pienācīgi atalgot par viņu darbu. Tur tad arī varētu rasties vairāk motivācijas vecākiem nākt skolotāju pulkā.

Skolai no paša sākuma vēlams vecākiem arī uzlikt neregulārus pienākumus – palīdzēt dežūrēt vai sagādāt cienastu vai piedalīties ar lasīšanas nodarbībām, vai ko citu. Katram vecākam ir jāliek pie sirds, ka viņš ir daļa no vienas lielas saliekamās bildes un ka bez viņa bilde nav pilnīga. Un galvenais – jāatgādina, ka skola nebūs tā, kas bērniem iemācīs latviešu valodu. Bez viņu konsekventās rīcības ikdienā mērķis ir daudz grūtāk sasniedzams.

Vislabākais veids, kā saliedēt bērnus

Nav noslēpums, ka vasaras (un citu gada laiku) nometnēs vislabāk veicināt bērnu saliedēšanas procesu. Gadu desmitiem veiksmīgi darbojušās bērnu nometnes ASV un Kanadā, Gaŗezera vasaras vidusskola, Austrālijas Annas Ziedares vasaras vidusskola, 3×3 saieti un Eiropas vasaras skola. Tur bērni un pusaudži ir kopā mācījušies un sportojuši, peldējuši un dziedājuši, dejojuši un galvenais – viens ar otru saraduši. Un, kā jau daudzi pusmūža latvieši paši tagad redz, tur veidojušās draudzības, kas vēlāk turējušās visu mūžu.

Ilgus gadus uzsvars ir bijis uz latviešu valodas tīrību un konsekventu lietošanu nometnēs un saietos. Un iemesls ir arī labi saprotams – līdz šim bija iespējams uz to pastāvēt, jo bija pietiekoši liels procents ģimeņu, kas audzināja bērnus ar latviešu valodu ģimenē, un rezultāts bija sasniedzams. Pēdējos gados šis skaitlis strauji visā “vecajā trimdā” sarūk. Bieži bērniem ir valoda saprašanas līmenī. Viņi regulāri dzird latviešu valodu, bet viņu pašu sarunvalodas līmenis ir daudz zemāks, nekā tas, ko viņi saprot. Pieredze tomēr rāda, ka iespēja būt valodas vidē tomēr daudz ko dod un tāpēc ir vēlams viņus iesaistīt nometnēs, kur latviešu valoda skan visapkārt.

Arvien vairāk iznāk pieskarties jautājumam – vai vēlams iekļaut latviski runājošo bērnu vidē latviski nerunājošos bērnus? Grūts jautājums, bet ja nav izveidotas atsevišķas valodas nometnes (kā tas ir, piemēram Gaŗezera valodas nometnē un Katskiļu valodas periodā) tad realitāte ir, ka bērnus jāpieņem un viņus jāmotivē iemācīties sarunāties. Var arī sagaidīt pozitīvus rezultātus, jo, ja vairākums tomēr vēl var sarunāties latviski un visapkārt pa nometnes laiku bērns vai pusaudzis dzird latviešu valodu, tad viņam vai viņai noteikti kaut kas pielips un motivācija mācīties augs. Vadības uzdevums vēl arvien paliek svarīga gaisotnes sastāvdaļa – sagaidīt, ka visi nometnes dalībnieki pēc savām spējām cenšas lietot latviešu valodu.

Ja bērni nāk mājās no skolas vai nometnes priecīgi, ka jautri pavadījuši laiku, sadraudzējušies, iemācījušies ko jaunu, pat izākstījušies, bet galvenais –  jutušies kā nometnes daļa, tad galvenais skolas vai nometnes mērķis panākts. Ir dota sajūta, ka “es te jūtos labi, es te piederu un man patīk te nākt”. Un ja vēl klāt nāk sajūta, ka “es te jūtos labi, jo man īpaši patīk latviešu nodarbības”, tad jau nākamā pakāpe sasniegta un nākamā – “man patīk latviešu nodarbības, jo es esmu latvietis” ir jau latviskās identitātes apliecinājums.

Tātad – latviešu skola un nometne ir vieta, kur pielietot savas latviešu valodas un kultūras zināšanas, papildināt tās, bet tai pašā laikā arī iejusties latviskā vidē, kas izveidota ar mērķi – sajust piederību latviešu tautai. Lai visiem, kas ar šīs vides veicināšanu nodarbojas, turpinātu būt spēks un gudrība, kā vislabāk veidot vidi, kur bērni jūtas piederīgi – vienalga, kāds viņu valodas līmenis!

Mēs nekad nevaram zināt, kas katra bērna dzīves gaitā ir lemts – kurā dzīves posmā bērnam neuzplaiksnīs vēlēšanās aktīvi iesaistīties un līdzdarboties latviskās aktivitātēs – vai tas būtu ārpus Latvijas vai Latvijā. Šī piederības dzirksts, kas radusies bērnībā, varbūt būs spēlējusi noteicošu lomu.