Apzinoties, ka arvien vairāk latvieši izvēlas dzīvot ārpus Latvijas¹, rodas nepieciešamība pārdomāt valodas un kultūras saglabāšanas, mācīšanas jautājumu.

Pēdējo gadu laikā pieaugusī cilvēku migrācija sabiedrībā rosina multikulturālu iezīmju izplatību, kas iespaido arī indivīda valodu prasmes un lietojumu, aizvien aktuālākam kļūstot jautājumam par bilingvālu izglītību. Temporālas vai permanentas migrācijas cēloņi ir visdažādākie, cilvēkiem arvien vieglāk ir integrēties starptautiskā darba tirgū.

Dzimtās valodas apguvi un etniskās piederības sajūtas veidošanas procesa produktivitāti diasporas situācijā spēcīgi ietekmē sociolingvistiskie aspekti. To apzināšanās un vērā ņemšana būtiska gan veidojot dzimtās valodas mācību programmu, gan prognozējot latviešu valodas attīstību noteiktā kopienā.

Pusaudzim dzimtās valodas apguve var būt ļoti būtisks jautājums veiksmīgas tālākās izglītības nodrošināšanai, gadījumā, ja atgriežas mītnes zemē, kur jāturpina izglītība dzimtajā valodā.  Kā iemeslu jāmin arī tradicionālās valodas mācīšanās un apguves izpētes savstarpējās atkarības hipotēze: lai kļūtu par lietpratīgu svešvalodas lietotāju, ir nepieciešams labi prast savu dzimto valodu. ²

Austrāliešu sociolingviste A. Skarīno (Angela Scarino) akcentē kultūras izpratnes veidus, kas ir nozīmīgi pedagoģiskajā procesā, norādot kompetences daudzšķautnainību un tās komponentu mainīgumu laikā un telpā. (Kultūras mainīgie lielumi ir dzimums, etniskā piederība, sociālekonomiskais statuss, reliģija, vecums.)  H. Džailss ³par nozīmīgāko valodas vitalitātes faktoru atzīst ekonomisko statusu, tomēr valodas uzturēšanu, saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm spēj motivēt arī simboliskais statuss, kas attiecināms uz latviešu valodas diasporas situāciju.

Identitāte ir mainīga, var izdalīt dažādas identitātes piederības formas atkarībā no faktoriem, kas dominē. Identitātes varianti ir savstarpēji saistīti, viena no raksturotāj pazīmēm ir valoda, kas pilda gan raksturotāja gan identitātes reproducēšanas funkciju. Multikulturāla sabiedrība prasa pašdisciplīnu identitātes saglabāšanai. Tiek atzīts, ka iespējamas vairākas kultūras identitātes, nošķirot valsts, starptautisko identitāti. To saglabāšanu diasporā var ietekmēt realizētā bilingvisma izglītības forma.

Identitātes procesi ne tikai balstās uz izteiktajiem apgalvojumiem, bet arī svarīgi, kā to (identitāti) uzņem, apstiprina vai noraida apkārtējā sabiedrība (Bechhofer et al. 1999, 515).⁴  Folkloristi akcentē folkloras nozīmi etniskās identitātes pārmantošanā: „Ilgstoši vienādos apstākļos ritošā tautas dzīve, audzināšanas prakse radīja sistemātiskas pedagoģijas dīgļus, kas dziļi iegūla latviešu kultūrā un ietekmē mūsu identitāti vēl tagad.”⁵  Tiek atgādināts par tautas daiļrades daudzfunkcionālismu: „Tautasdziesmas vairo bērnu zināšanas par dabas un sabiedriskajām parādībām, attīsta fantāziju, uztveres un domāšanas spējas, palīdz izkopt bērnu jūtu dzīvi, veidot viņu raksturu. Tautasdziesmas mudina apzināt un izprast sevi kā lielākas kopības – tautas –  sastāvdaļu, veido patriotisko stāju, attīsta pašapziņu un ar to saistīto pašcieņu.”⁶ 

Piažē (Piaget)  ir norādījis, ka bērna nacionālās identitātes apziņa izstrādājas vecumposmā 7 – 8 un 10 – 11 gadiem: „Pirmais periods ietver noteiktas smadzeņu operācijas darbības paša sasniegumus lokālās robežās, kamēr otrā perioda laikā jau izstrādājas abstrakta jēdziena uztvere, piederības sajūtas nācijai, tautai izpratne, kā kādas lielākas, noteiktas kopienas sastāvdaļai.” ⁷ Neskatoties uz pusaudža pasaulainas periodisko nestabilitāti un savas identitātes meklējumiem, viņa kognitīvās spējas ir augstas, kas norāda, ka šis laiks ir tikpat veiksmīgs valodas apguves procesam kā bērnība, turklāt šajā posmā apguve jau ir apzināta un pašmotivēta, šajā vecumā raksturīga savas piederības pie noteiktas grupas apzināta veidošanās. Pusaudžu vecumposmam raksturīgais valodas kods mēdz būt intuitīvs nevis iemācīts, kāpēc nozīmīgs apkārtējās sabiedrības dzimtās valodas lietojums.

Jāatceras, ka ar skolas mācību programmu vien nepietiek, lai pusaudzī veidotu nacionālo apziņu un identitātes sajūtu, svarīga ģimenes attieksme pret šiem jautājumiem. Pusaudzim var izveidoties ļoti dažāds viedoklis, attieksme par savu nacionālo piederību un izcelsmi. ⁸

Valoda ir cilvēka personības daļa, tā atspoguļo indivīda skatījumu uz pasauli, bet neveido to, tā kalpo par līdzekli, starpposmu⁹,  tādējādi, lietojot dažādus valodas kodus, veidojas arī atšķirīgs pasaules redzējums, kas raksturīgs bilingvālām personībām. Pastāv dažādas bilingvisma formas, būtiskākā no tām – funkcionālais bilingvisms, tomēr ne visās diasporas situācijās var runāt par bilingvismu. Diasporas situācijā ideālā forma ir sabalansētais bilingvisms, tomēr praksē tas sastopams reti. Valoda un domāšana ir savstarpēji saistītas reālijas. Bilingviem atsevišķas kognitīvās iemaņas ir spēcīgākas nekā monolingviem.

Sociolingvistiskie aspekti tieši neietekmē valodas kodu, bet runātāju, kurš izraisa pārmaiņas valodas lietojuma situācijā, kas pusaudža vecumā ir apzināts indivīda lēmums. S. Pinkers akcentē, ka visas indivīda domas ir metaforisks noteikta pieredzētā scenārija atspoguļojums, domām veidojoties uz pieredzes plāna.  ¹⁰

Valodas apguves procesā nozīme ir vairākiem lingvālas personības parametriem. J. Karauls definējis galvenos parametrus lingvālai personībai, uzsverot 3 valodas prasmes līmeņus: 1. verbāli semantisko, kas ir ikdienas valodas līmenis, lingvālas personības neitralitātes līmenis; 2. tezaura līmeni, kas atspoguļo tautas pasaules ainu, nozīmju un garīgo vērtību hierarhiju, ko nosaka nacionālās kultūras tradīcijas un sabiedrībā valdošā ideoloģija; 3. motivācijas un pragmatisko līmeni, kas ietver noturīgas komunikatīvās vajadzības un komunikatīvās īpašības, ko rada personības mērķi un motīvi. ¹¹

Domājot par valodas saglabāšanu multikulturālā vidē, jāuzsver cieņas un pietātes īpašību klātbūtnes nozīmīgums sabiedrībā, kas sākotnēji izpaužas pret dzimto valodu: „Dziļa savas kultūras pazīšana, pietāte pret to var palīdzēt indivīdam iepazīt citas kultūras, adaptēties daudznacionālā multikulturālā vidē.” ¹²

Kā savdabīga diasporas situācija raksturojama Krievijā Omskas apgabala latviešu ciemos: Augšbebros un Kurzemes Ozolainē. Ciemu pieredze rāda, ka latviešu kopienu etniskā pašapziņa raksturojuma kā spēcīga un ilgtspējīga, īpaši sieviešu dzimuma pārstāvēs.¹³  Bez latvietim raksturīgā sīkstuma, censonības un mērķtiecības, kārtības mīlestības, disciplinētības un vēlmes saglabāt kontroli pār savu dzīvi un atbalsta no citiem latviešiem šāda situācija nebūtu bijusi iespējama. Atbalsta struktūras sagādā psiholoģisku komfortu svešatnē, pasargā no pilnīgas asimilācijas, vienlaicīgi parādot, cik nenodalāma un atkarīga no citiem sociāliem, ekonomiskiem un politiskiem procesiem ir valoda, tās lietotāju identitātes piederība. Nenovēršama ir valodas attīstība, kas ir loģisks tālāk virzības process, vienlaicīgi atspoguļojot apkārtējās pārmaiņas. Sibīrijas ciemu diasporas situācijas parāda, ka minoritātes valodai ilgākā laika periodā raksturīga asimilācija, ja netiek veicināta valodas saglabāšanas, aizsargāšanas politika un radīta motivācija valodu apzināti, formāli apgūt.

Citādāk raksturojama ir Rietumeiropā salīdzinoši nesen izveidojusies latviešu valodas diasporas situācija, kur daļai pusaudžu ir iespēja mācīties Eiropas skolās. Šo skolu sistēma veidota, lai attīstu tolerantas multilingvālas personības veidošanos, kur nacionālās identitātes veidošanās un kultūras apguves procesā cenšas iesaistīt arī ģimeni.

Ievērojot L. Oses izvirzītos apgūstamos kultūras elementus, tiek veicināta skolnieka etniskās identitātes apzināta veidošanās. Dzimtās valodas apguves procesā tam ir liela nozīme, īpaši ģimenēs, kur ir jaukts etniskais sastāvs. Apskatot materiālu par etnokultūras identitātes elementiem, nākas secināt, ka Eiropas skolu skolēnus, arī lielu daļu vecākus nav iespējams iedalīt vienā etnokultūras identitātes grupā, jo valsts piederība gandrīz nekad nesakrīt ar kultūras piederību:  valsts piederība (pilsonība), kultūras piederība (valoda, ticība), emocionālā piederība (es jūtos kā latvietis).

Skolnieku viedoklis, ka emocionālā piederība ir vairāk fakts, informācija, ne tik daudz sajūta, vēlreiz apstiprina, ka skolas sistēma viena pati nespēj ieaudzināt emocionālo piederību, tomēr kā pozitīva iezīme jāmin, ka tas mainās pēc vienaudžu draugu iegūšanas Latvijā. Nacionāla rakstura nometņu apmeklēšana latviskā vidē ir viens no palīglīdzekļiem, jo indivīds var pavadīt ilgāku laika posmu dzimtās valodas, kultūras vidē starp vienaudžiem, kas ir svarīgi šā vecumposma nosacījumi.

Autore izdala vairākus apgalvojumus, kurus jāņem vērā, veidojot valodas apguves programmu diasporas situācijā pusaudžu vecumposmam:

–  Būtiskāka par kognitīvajām zināšanām ir attieksmes veidošana pusaudzī pret nacionalitāti (sociokultūras kompetences loma).

– Vispusīgas kompetentas zināšanas par dzimto valodu un kultūru kalpo par vadmotīvu etniskās piederības izkopšanas motivācijas radīšanā.

– Veiksmīgai valodas un kultūras apguvei nepieciešams apzināts, neatlaidīgs, pašdisciplinēts valodas un sociokultūras kompetences zināšanu apguves process gan formālā (akadēmiskā), gan neformālā izglītības veidā.

– Valodas apguves programmā jāietver ne tikai lingvistiskā un literatūras kompetence, bet arī vēstures, ģeogrāfijas un kultūras kompetence.

Noslēgumā var secināt, ka visbūtiskākais aspekts, kas ietekmē valodas apguves procesu diasporā ir attieksme pret valodu, kuru visspēcīgāk un tiešāk ietekmē ģimene.  Šajā jautājumā zināma atbildība jāuzņemas ne tikai indivīdam, bet arī valstij, institūcijām, kas ietekmē sabiedrības viedokli un attieksmes. Sekundāra ir valodas apguves situācija: saturs un metodika. Būtiski, kā  tiek veidota valodas apguves programma, metožu un metodisko paņēmienu atlasīšana. Jāatceras, ka valodas apguve paver vārtus uz dzimteni gan kā galvenais dzimtenes iepazīšanas veids, gan kā atgriešanās garants.

¹ Par iedzīvotāju migrācijas aktuālajām tendencēm 2010.gadā. http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-iedzivotaju-migracijas-aktualajam-tendencem-2010gada-31946.html
²  Druviete, I. Skatījums: valoda, sabiedrība, politika. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2010, 102.lpp
³  Giles, H. and Coupland, N. Language: Contexts and Consequences (1991) http://www.answers.com/topic/sociolinguistics, 50.lpp
⁴  Džozefs, Dž. Ē. Valoda un politika. Rīga, Zinātne, 2008, 82.lpp
⁵  Freidenfelds, I. J., Kuzina, V. Klasiskās tautasdziesmas sākumskolas mācībgrāmatās (pedagoģiskais un lingvistiskais aspekts). Vecuma grupu valodas īpatnības Latvijā: lingvistiskais, sociālais un kultūras aspekts. Bērnība. Rīga, „Letonika”, SIA Izglītības soļi, 2007, 49.lpp
  ⁶ Turpat, 43.lpp
  ⁷ Riņķis, J. Intelektuālo spēju attīstīšana. Rīga, Raka, 2007, 210.lpp
  ⁸ Ding, S., Littelon, K. Children’s Personal and Social Development. Malden, Blackwell Publishing, 2005, 214.lpp
⁹  Pinker, S. The Stuff of Thought. USA: Penguin Books, 2007, 77.lpp
¹⁰  Pinkers, S., 238.lpp
      ¹¹  Beikers, K. Bilingvisma un bilingvālās izglītības pamati. Rīga, Nordik, 2002, 18.lpp
¹²  Gavriļina M., Vulāne A. Valodā veldzējas tautas dvēsele. Rīga, Mācību grāmata, 2008, 12.lpp
¹³ Apine, I. Latvieši svešumā: sociālpsiholoģiskais aspekts. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, I daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule, 2003, 60.lpp

 

No 2. līdz 4. martam Bostonā notika ikgadējā Amerikas latviešu apvienības (ALA) Izglītības nozares rīkotā skolotāju konference. Konferences mērķis – pulcināt skolotājus no visas Amerikas, lai radītu vidi domu izmaiņai un jaunu ideju rosināšanai.

2. marta vakarā ieejot Bostonas latviešu namā varēja izjust sirsnību un neviltotu prieku par atkalsatikšanos. No dažādiem Amerikas štatiem viens pēc otra ieradās latviešu skolu skolotāji no abiem ASV krastiem, no blakus valsts Kanādas un arī no tālās Austrālijas. Šis bija atklāšanas vakars ALA skolotāju konferencei, kas tradicionāli notiek kādā no ASV latviešu centriem marta pirmajā nedēļas nogalē.

Uz konferenci bija atbraukuši 35 skolotāji no 11 skolām. Pārstāvētas bija Mineapoles, Kalamazū, San Francisko, Ņudžersijas, Jonkeru, Bostonas, Milvoku, Čikāgas (skola un bērnudārzs “Stariņš”) un Vašingtonas skolas, kā arī divas pārstāves no Toronto, Kanādā¬—LNAK Izglītības nozares vadītāja Elita Pētersone un viņas meita, Margita, kas māca Toronto Latviešu Sestdienas skolā.

Bostonas latviešu skola bija ļoti rūpīgi piestrādājusi un sagādāja konferences dalībniekiem bagātīgas un garšīgas maltītes un atspirdzinājumus, ko varēja baudīt, sākot jau ar piektdienas vakaru. Gaišās un ērtās latviešu nama telpas arī palīdzēja radīt mājīgu gaisotni, kurā skolotāji varēja pulcēties un darboties divu dienu garumā.

Konferenci atklāja ALA Izglītības nozares vadītāja, Anita Bataraga, priecājoties par kuplo apmeklētāju skaitu un ierosinot konferencē nākt ar ieteikumiem un pārrunām, nevis sūdzībām. Pirmais vakars bija veltīts pārrunām par skolu mācību programmām. Pārrunu tēmas ievadīja Ilze Garoza, ALA speciālo projektu vadītāja, ar mērķi padomāt vai ALA mācību vadlīnijas un programma vēl atbilst šodienas valodas līmenim skolās un ja nav, tad vai to vajadzētu pielāgot patreizējai situācijai.

Pārrunas, kas izraisījās par šo tēmatu bija laba viela pārdomām – īpaši, kad māca bērnus ar atšķirīgām latviešu valodas zināšanām. Tika atzīts, ka patreizējā programma vēl der, bet ka to vajag pielāgot – tai derētu pievienot ieteikumus par mūsdienīgāku literatūru. Oriģinālā programmas struktūra ir loģiski sastādīta – gramatikas un folkloras daļas vēl ir attiecināmas uz šodienas valodas līmeni. Programmas papildināšanas izstrādei veidos darba grupas, kas tiksies vasarā. Darba grupa arī ieteikumus izstrādās dažādiem valodas līmeņiem.

Tika konstatēts, ka patreizējais ALA mācību plāns, izstrādāts pirms 11 gadiem, var turpināt labi kalpot kā uzziņu materiāls, ko izmantot, kad skolotāji sastāda programmu. ALA jau sen izstrādātā programma vēl lieti noder kā pamats, bet katra skola to ir tomēr pielāgojusi savas skolas vajadzībām. Skolās vēl arvien pārsvarā mācās bērni, kas runā un saprot latviski, uz kuriem vēl attiecināma skolas patreizējā programma, bet līdztekus ir radusies vajadzība veidot “Mēs mācāmies latviski” klases vai Kultūras klases, kas ir domātas bērniem, kas latviešu valodu mācās kā otro valodu.

Tika atgādināts, ka pie skolas beigšanas jāatzīmē to, ka liecības izsniegs tiem, kas absolvējuši pilno mācību programmu bet skolas apmeklēšanas apliecības tiem, kas ir piedalījušies, bet nav izpildījuši visas saistības.

Daudzveidīgā konferences programma turpinājās nākamajā dienā ar Garezera Vasaras vidusskolas vadītājas Sandras Kronītes-Sīpolas uzrunu no Bostonas. Sandra runāja par to, ko Vasaras vidusskola saredz, kā svarīgākās iemaņas, kas bērniem būtu jāapgūst pamatskolā, lai viņi būtu gatavi Vasaras vidusskolai. Kā galveno un svarīgāko iemaņu tika uzsvērta spēja izteikties latviski bet otro, tikpat svarīgo – bērnam spēt atrast un izjust savu latvisko dvēseli. Piemērs šai dvēseliskai latviskuma izjūtai būtu aizkustinājuma sajūta, kad dzied Gaismas pili. Tāpēc arī Sagatavošanas skola Vasaras vidusskolā ir vieta, kur jaunieši iemācās brīvāk izteikties latviešu valodā, un nebaidās kļūdīties – galvenais, ka ir iespēja runāt un bagātināt savu vārdu krājumu un izprast pasaules notikumus latviešu valodā. Sagatavošanas skolā arī nostiprina jauniešu zināšanas par vēsturi, ģeogrāfiju, folkloru, tautas mūziku.

Konferencē arī vēl tika pārrunātas šādas tēmas – skolas darbības modeļa izvērtēšana process (Daina Grosa no Austrālijas), ko latviešu skolas varētu mācīties no Waldorf un Montessori skolu modeļiem (Krisīte Skare un Sandra Kronīte-Sīpola no Bostonas), pārskats par pirmsskolas un pamatskolas bērna valodas un spēju attīstību (Katrīna Veidiņa).

Aizraujošas sarunas izveidojās paneļdiskusijā par tēmu: Ievedīsim latvisko dvēseli mūsu mācību stundās, kur pieredzē dalījās Aija Kūsiņa-Auģe, Sarma Muižniece-Liepiņa, Krisīte Skare un Maira Galiņa (visas no Bostonas). Diskusija bija par to, kā bērnam atvērt acis uz to, kas ir latvisks un kā bērnā radīt un attīstīt mīlestību pret latvisko. Pārrunas bija par folkloru, mākslu un mūziku – visu, kas veido mūsu latvisko izjūtu, daiļrades pasauli, latvisko dzīvesziņu. Sarma Muižniece-Liepiņa stāstīja ka svarīgi ir bērniem pazīt latviešu tēlotājmākslas žanrus un slavenos latviešu māksliniekus, kā arī latvisko kompozīciju. Tikpat svarīgi ir iepazīstināt ar arhitektūru Latvijā, kā arī ar latvisko stila izjūtu, kur dabīgie materiāli un krāsas ņem virsroku. Mūzikas jomā Krisīte Skare minēja, ka ir svarīgi bērniem iemācīt “tautas dziesmu kanonu” (populārākās tautasdziesmas) bet līdztekus arī populāras dziesmas, kas pašlaik ir latviešu tautā iemīļotas; caur dziesmu var sasniegt dvēseli daudz ātrāk kā tikai caur valodu.

Skolotājiem bija iespēja dalīties ar mācību resursiem, kas varētu derēt citiem, kā arī ar idejām, ko varētu turpmāk realizēt. Tika runāts par e-pasta tīkla izveidi skolotājiem, lasīšanas akciju, skolotāju veidotu darba lapu ievietošanu tīmeklī, latviešu valodas gramatikas lietotnēm (applications) iPhone un iPad. Dace Copeland stāstīja par ALA apgāda jaunumiem un pasūtīšanas iespējām. Anita Bataraga ziņoja, ka Milvoku Dziesmu svētkos būs pāris stundas atvēlētas kafijas rītam, lai skolotāji varētu satikties un pārrunāt izglītības jautājumus.

Sestdienas vakarā visi skolotāji pavadīja jauku vakaru kopā Grīnbergu ģimenes mājā, kur pēc garšīgām vakariņām Laila Medne vadīja rotaļas ar iPad un video projektora palīdzību, kas īstenībā bija folkloras paraugstunda.

Nākamajā rītā Laila Vehvilainen dalījās savā pieredzē vadot “Mācamies par Latviju” programmu, ko Bostonas latviešu skolā šogad iesāka bērniem, kas nevēlas tik lielu uzsvaru uz valodu. Elisa Freimane dalījās savā pieredzē vadot Čikāgas latviešu skolu, kā arī atgādināja par iespēju pieteikt savu skolu uz ALA ceļojošiem skolotāju kursiem. Vašingtonas skola pieteicās uz kursiem nākamā skolas gada sākumā.

Skolotāju konferences dalībnieki varēja braukt mājās katrs uz savu Amerikas pusi ar siltu sajūtu sirdī – ka pavadītas divas dienas, kur var “uzlādēt baterijas”, smelties gudrības un satikt līdzīgi domājošus, gaišus latviešu prātus.

Eiropas Valodu dienā 2011 gada septembrī Latviešu valodas aģentūra (LVA) izsludināja konkursu skolu jaunatnei. Konkursa mērķis – popularizēt latviešu valodas lietojumu, sekmēt valodas kā personiskas un valstiskas vērtības apzināšanos.

Skolēnus aicināja piedalīties radošo darbu konkursā “Starp tevi un mani ir valoda”. Šogad konkursā piedalījās jaunieši ne tikai no visas Latvijas, bet arī no latviešu skolām ārvalstīs – no Melburnas, Briseles, Stokholmas, Bostonas, Adelaides un Hamiltonas. Kopā iesūtīti 334 literārie darbi, 101 zīmējums, tajā skaitā arī audiovizuāli darbi un komiksi.

Radošo darbu vērtēšanā tika ņemta vērā darba atbilsme tematam, oriģinalitāte, kopta valoda, kā arī motivēts izteiksmes līdzekļu izmantojums satura atklāšanai.

Radošo darbu konkursa “Starp tevi un mani ir valoda” uzvarētāji no ārpus Latvijas:

1.–4. klašu grupa:

• 1. vieta: Kaija Lārmane (Melburnas Latviešu skolas “Daugava” 3. klase)

5.–9. klašu grupa:

• Atzinība par klasisko vērtību iedzīvināšanu: Henrijs Princis (Briseles Eiropas skola II)
• Atzinība par oriģinalitāti: Gustavs Zilgalvis (Briseles Eiropas skola II)
• Atzinība par žanra izvēli: Toms Salenieks (Briseles Eiropas skola II)
• Pateicība skolotājai ārpus Latvijas: Ineta Cara, Briseles Eiropas skola II

Kaijas Lārmanes domraksts “Starp tevi un mani ir valoda”

Mani sauc Kaija Lārmane un man ir deviņi gadi. Es esmu latviete, piedzimusi Austrālijā. Es mājās runāju tikai un vienīgi latviski. Es katru darbdienu eju austrāļu skolā, kur man jārunā angliski, bet sestdienās apmeklēju latviešu skolu. Latviešu skolā man ir daudz latviešu draugu un draudzeņu.

Es domāju, ka zināt valodas ir ļoti svarīgi. Es māku tekoši runāt latviski, angliski un ļoti nedaudz krieviski. Kādreiz sestdienās pēc latviešu skolas mēs iebraucam krievu veikalā un pērkam rupjmaizi. Tur es iemācos mazliet krieviski, jo prasu mammai kā pateikt vienkāršus vārdus, kā piemēram, „četras austiņas“ un „paldies“. Mana mamma māk runāt latviski, angliski, krieviski un vāciski. Es mammai prasu vārdiņus arī vācu valodā, jo man viena draudzene austrāļu skolā saprot vāciski.

Mana austrāļu skola ir kurlo bērnu dzirdes centrs. Tas nozīmē, ka šajā skolā ir kurlmēmās valodas zinātāji, kuri ar pirkstiem māk ar šiem bērniem saprasties. Man skolā šo valodu māca kā svešvalodu. Tik un tā, ja tā nav valoda, kura nāk no mutes, tā ir valoda. Daudzi no kurlmēmiem bērniem nevar skaidri izrunāt vārdus.

Valoda ir vienojošs spēks, tā satur tautu kopā. Ja tu esi ārzemēs un dzirdi kā runā tavu valodu, tas ir kaut kas ļoti kopējs. Tu šo cilvēku vari uzreiz uzrunāt, jo tā ir tava valoda.

Valoda ir bagātība. Jo vairāk valodu kāds zin, jo tas bagātāks. Ja kāds zin ļoti daudz valodu, viņš ir ļoti bagāts un viņam dzīvē ir daudz iespēju.

Es nesen izlasīju šādu joku par valodu zināšanu:

„Kaķis dzinās pakaļ pelei, bet tā paspēja noslēpties alā. Tad kaķis piegāja pie alas un sāka riet. Pele izbrīnījusies, domāja: „Kā tad tā, ka kaķis pēkšņi rej!?“ Izbāza no alas ārā galvu, bet kaķis tūdaļ viņu sagrāba un apēda. Pēc tam kaķis nolaizījās un teica: „Cik veselīgi ir zināt vismaz vienu svešvalodu!““

Mums visiem jābūt priecīgiem, ka mums ir valoda un mēs varam savstarpēji sazināties. Kopēja valoda cilvēkus vieno un es esmu lepna, ka varu sarunāties ar latviešiem gan Latvijā, gan visā pasaulē.