Šā gada pavasarī Briseles Latviešu teātris tika iestudējis lugu “Meduspoc draugam” pēc grāmatas par Vinniju Pūku motīviem. Izrādes režisors ir Pēteris Ancāns, un tās pirmizrāde notika 5.aprīlī Briselē.

14.maijā Briseles teātris ieradās viesizrādē Šveicē, ciemojoties pie Ženēvas latviešu skolas bērniem. Latvijas misija ANO Ženēvā atbalstīja šo kultūras notikumu, nodrošinot telpas izrādes norisei. Liels paldies jāsaka Latvijas goda ģenerālkonsulam Šveicē Ragnāram Granelli par dāsno finansiālo atbalstu izrādei.

Briseles Latviešu teātra aktieru stāstā mazais zēns – Kristofers Robins – ir jau pieaugušais, kurš daudz strādā un ne tik bieži priecājas. Jaukais bērnības laiks paliek aizvien tālāka pagātne, līdz reiz sapnī Kristoferu Robinu (Dzintars Kauliņš) apciemo bērnības draugi – Pūks (Toms Torims), Sivēns (Ilze Baranovska), Trusītis (Baiba Kauliņa), Kenga (Kristīna Šmite-Pirotta), Rū (Ričards Klimovičs), Tīģeris (Maija Liepiņa), Ēzelītis Ī-ā (Lauma Rode) un Pūce (Zelma Martinsone)—kuri atgādina, ka reizi pa reizei ikdienas rūpes jānoliek malā un jāļaujas sapņiem. Aktieri un režisors ir lieliski pastrādājuši—ir jaukas dekorācijas, skaisti tērpi un izdevies grims, aktieri strādā no sirds, un izrāde ir pilna mīļuma.

Ženēvas latviešu svētdienas skolā mācās 20 dažāda vecuma bērni. Pati latviešu kopiena ir neliela, un kopienas regulārie kontakti parasti aprobežojas ar 18.novembra un Jāņu svinēšanu, kā arī latviešu skolas nodarbībām. Tāpēc noskatīties teātra izrādi vietējiem latviešu bērniem bija liels notikums, jo ne visiem ir iespējas doties uz teātri Latvijā.

Briseles Latviešu teātra viesizrāde Ženēvā ir ievērojams notikums, kas apliecina gan teātra amatieru aktieru vēlmi ar savu nesavtīgo darbu sagādāt prieku latviešu jaunajai paaudzei, gan dažādu Eiropas valstu latviešu kopienu vēlēšanos un iespēju sadarboties.

Ženēvas bērniem izrāde sagādāja patiesu gandarījumu, it sevišķi tāpēc, ka pēc izrādes aktieri veltīja laiku sarunām ar bērniem, atļaujot prieku fotografēties kopā ar mīļākajiem tēliem un izpētīt izrādes rekvizītu—Trusīša namiņu. Māksliniece Anna Jeršova piepildīja bērnu vēlmes, krāsojot izrādes mazo apmeklētāju sejas līdzīgas viņu iemīļotajiem varoņiem. Ar lielu gandarījumu par redzēto, pilni ar jauniem iespaidiem un ar ēzelīša Ī-ā dzimšanas dienas svinībām sarūpētās kūkas gabalu vēderā mazie (un lielie skatītāji) devās mājup, kļuvuši par vienu latviskuma pēcpusdienu bagātāki.

—Dace Mažeika, Ženēvas latviešu skolas vadītāja

Šogad ziema Ženēvā atkāpās ļoti agri, dodama pavasarim iespēju tumšās naktis saīsināt un dienas pastiept pēc iespējas garākas. Tāpēc Ženēvas latviešu skolas Lieldienu svinības bija īpaši patīkamas: pavasaris jūtams gan siltajos saules staros, kas jau silda gandrīz tikpat silti cik vasarā, gan zaļajā zāles un ziedu paklājā, kas klāj visus parkus, dārzus un pažobeles, gan cilvēku smaidos un dzīvespriekā, kas ar silto laiku atplaukst arvien vairāk un vairāk, ziņo Dace Mažeika, Ženēvas latviešu skolas vadītāja.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ženēvas latviešu skolas bērni un vecāki šīm svinībām ar latvisko tradīciju elementiem veltīja tikai vienu dienu. Aprīļa otrajā svētdienā skolas bērni pulcējās uz parastajām teorētiskajām nodarbībām, bet garajā pusdienu pauzē bērni, vecāki un skolotājas devās uz parku Ženēvas ezera krastā, kur jau iepriekš bija nolūkota nomaļāka vieta, lai šūpoļu kāršana, olu ripināšana un citas latviskās tradīcijas parka apmeklētājos neizraisītu pārāk lielu neizpratni.

Vispirms parka kokos un krūmos ar sarkaniem dzīpariem tika aizsietas ļauno burvju un raganu rīkles, lai tie nākamā gadā nevar ne ļaunu runāt, ne kādam ko sliktu nodarīt.

Putnu dzīšana ir sena Latvijas teritorijā dzīvojošo lībiešu tradīcija. Putni nozīmē ļaunumu un slimības: aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām un, protams, Ženēvas parka, domājams, ka tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi, stāsta Mažeika. Tā kā putnu dzīšanai jānorit ar lielu troksni, tad šo tradīcijas daļu bērni izpildīja ar neviltotu sajūsmu. Tikpat priecīgi bērni bija “iet putnos”: rotaļā piedalījās arī vecāki, tēlodami ligzdas, kurās putniem glābties no vanaga, kurš tā vien kāro kā putnus noķert savām Lieldienu brokastīm.

Zināms, ka latviešiem Lieldienās raksturīgas dažādas darbības ar olām: tās ēda, dāvināja, ar tām mainījās, spēlēja spēles. Latvieši ticējuši, ka, veicot ar olām dažādas Lieldienu izdarības, dzīvības spēks, kas tām piemīt, pāriet uz cilvēkiem. Kā stāsta Mažeika, tāpēc arī uz skolas svinībām katrs līdzi bija atnesis vairākas krāsotas olas, kuras ripinājām un ar kurām sitāmies. Vīri meta krāsotās olas pāri šūpoļu zaram un, skrienot pa apakšu, mēģināja noķert. Tam, kuram izdevās, nākamais būs ļoti veiksmīgs gads.

Katram latvietim ir skaidrs, ka Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs un nekodīs odi, atgādina Mažeika. Tāpēc arī bērni un vecāki, dziesmām skanot, kārtīgi izšūpojās, pašu kārtās un pušķotās šūpolēs, lai nākamais gads būtu izdevies un labklājības pilns.

Svinību noslēgumā notika pikniks ar olu kaujām un sacensībām olu ēšanā. Protams, ka bez sāls neviens olas pat nedomāja ēst, lai nākamā gadā nebūtu jāmelo!