Par Krievzemes plašumiem zināms daudziem. Par to, ka daļa latviešu savulaik gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā to pieņēmuši par savu otro dzimteni, arī dzirdēts. Bet cik daudziem zināms par Krasnojarskas latviešiem, kuri turp nokļuvuši gan pašu spēkiem, gan citiem piepalīdzot?!
Ir stāstīts par uzņēmīgajiem Baškīrijas latviešiem, kas 19. gs. beigās devās „jaunas dzīves” meklējumos, ir dzirdēts par saliedēto Omskas latviešu biedrību „Zvaigznīte”, kuri turas kopā tik cieši kā zāģa zobi un nedomā atlaisties, varbūt ir nojausma, ka latviešu biedrības pastāv arī Maskavā, Sanktpēterburgā, Smoļenskā, Pleskavā un pat Magadānā. Var pat ironiski piebilst, ka ne tikai krievi mīdījušies pa Latvijas zemi, savas pēdas Krievijā esam atļāvušies atstāt arī mēs, kā rādās vēl joprojām tās negrasās izzust. Bet šoreiz stāsts ir par Krasnojarskas latviešiem, par to biedrību „Dzintars” un latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu Krasnojarskā un tās apgabalā.
Pirmie latviešu ieceļotāji Krasnojarskā ir tādi pat zemes meklētāji kā Baškīrijas latvieši. 1908.g. no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu. Atbraucēji bija galvenokārt no Vidzemes un Latgales Tie apmetās Ačinskas, Biriluskas, Boļsemurtinskas, Boļšeuluiskas, Karatuzova, Novoseļovskava, Manskas, Partizāņu, Tjuhtjetskas, Ust- Abakānas, Jemeļānas, Ujarskas, Šušenskas rajonos.
1910.g. šajā apgabalā bija izveidojušās ekonomiski stabilas saimniecības. Masveidīgs Pirmā pasaules kara bēgļu ieplūdums no Latvijas bija 1917. gadā Pēdējie brīvprātīgie ieceļotāji ieradās pēc 1917. gada. Pārsvarā tie bija agrākie sarkanie strēlnieki.
Lielākā daļa latviešu Krasnojarskā un tās apgabalā nonāca Staļina represiju dēļ no 1941. gada līdz 1949. gadam, kā arī 1951. gada represētie. Represēto upuru skaits nav noskaidrots.
Krasnojarskā pirmā kultūrizglītojošā latviešu apvienība „Krīve” tika dibināta 1918. gada novembrī. Organizācijas ietvaros darbojas latviešu teātris, koris un bibliotēka. Krīve bija viena no aktīvākajām tā laika nacionālām apvienībām Krasnojarskā. 20. gadsimta 20-tajos gados tika atvērtas latviešu nacionālās skolas Kamenno-Gornovkā, Ujarskas rajonā, Ostrovkā Manskas rajonā. No 1928. gada līdz 1930. gadam Borisovkas ciemā Ujarskas rajonā tika uzcelta jaunā divstāvīga latviešu skola, kas kļuva par visas apkaimes kultūras dzīves centru.
20. gadsimta 30-tajos gados Ačinskas Pedagoģiskajā institūtā bija izglītoti latgaliešu valodas skolotāji. Šobrīd Ačinskas Pedagoģiskajā koledžā var apmeklēt latgaliešu kultūras muzeju.
No 1937. gada līdz 1938. gadam t.s. „tautas ienaidnieku apkarošanas” rezultātā tika slēgtas latviešu un latgaliešu skolas, luterāņu draudzes un baznīcas Lai netiktu sodīti par pretpadomisku darbību, latviešu inteliģences pārstāvji devās bēgļu gaitās. Daļa no tās bija sodīta nošaujot vai represējot.
Mūsdienās visetniskākais latviešu ciems Krasnojarskas apgabalā ir Lejas Bulāna, kuras iedzīvotāju skaits strauji sarūk. Ciemata skola ir slēgta. Lai arī šodien Lejas Bulānā dzīvo mazāk kā simts iedzīvotāju, tajā ir saglabājusies latviešu valoda un kultūra, kā arī skolas ēka, kurai 2000. gadā apritēja 140 gadu. Līdz 1905. gadam tā bija baznīcas apgādībā un tika uzturēta par luterāņu draudzes locekļu līdzekļiem. 1939. gadā skolu slēdza, un 1990. gadā, kad sākās nacionālā atmoda un no Latvijas sāka braukt latviešu valodas skolotāji, tā atkal vēra savas durvis mācīties gribētājiem.
Latviešu valoda un kultūra vēl arvien saglabājusies Ujarskas rajonā, Suhanojas ciemā, latgaliešu valoda dzirdama Ačinskas, Beļšeuluskas, Biriluskas rajonā.
Krasnojarksas latviešiem ir iespēja pulcēties latviešu biedrībā „Dzintars”, kura 2015. gada oktobrī svinēs savas pastāvēšana 25. gadadienu. Biedrības mērķis ir saglabāt un attīstīt latviešu valodu un kultūru Krasnojarskā un tās apgabalā.
Pašreizējā biedrības direktore Anastasija Muhina lielu uzmanību pievērš sadarbībai ar Latviju, kā arī dažādu projektu realizācijai Krasnojarskā. Viens no tiem tika realizēts 2010.gada augustā kā nometne ar nosaukumu „Tilts un mājām”. Nometne tika organizēta kā plostu brauciens pa Manas upi. Nometnē piedalījās Krievijas latviešu diasporu pārstāvji, kā arī dalībnieki no Latvijas, latviešu seno amatu pratēji un muzikanti.
2011. gadā astoņos Krasnojarskas bērnu namos tika organizētas rokdarbnieku un amatnieku meistardarbnīcas, kurās dažādu Krasnojarskā esošu diasporu pārstāvji mācīja bērniem tikai savai tautai raksturīgus rokdarbus. Latviešu biedrības pārstāvji mācīja adīt latviešu rakstainos cimdus un aust jostas. Krasnojarskas pilsoņu forumā šis projekts tika novērtēts kā viens no labākajiem 2011. gada projektiem. 2012. gadā šis projekts, sadarbojoties ar bērnu namiem, tika turpināts, bija izdoti diski ar dažādu rokdarbu un amatu mācības instrukcijām.
Biedrības „Dzintars” pārstāvji savu iespēju robežās cenšas braukt uz Latviju, apmeklēt nometni „3×3”, tie vienmēr piedalās dažādos pilsētas organizētos pasākumos. Biedrības dalībnieki vienmēr svin Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņus un Miķeļus. Biedrības pārstāvji vienmēr rīko atceres dienas pasākumus 14. jūnijā un 25. martā pie represēto pieminekļa Krasnojarskā.
Jau divus gadus martā biedrības direktore organizē „Latviešu kultūras dienas”, kuru mērķis ir popularizēt latviešu valodu un kultūru Krasnojarskā un tās apgabalā. Šogad „Latviešu kultūras dienās” tika pārstāvēta arī Baškīrijas latviešu diaspora. Tās pārstāves, Baškīrijas Valsts pedagoģiskās universitātes Vēstures un tiesību fakultātes 4. kursa studente Viktorija Freimane un M. Gorkija (Arhlatviešu) vidusskolas 9. klases skolniece Darja Trocenko, sagatavoja referātus par „Latviešu kāzu tradīcijām” un „Latviešu nacionālo ēdienu (Jāņu siera un alus) gatavošanas tradīcijām”, kā arī „Latviešu valodas apguvi Baškīrijā”.
Konferences dalībnieku sastāvs šķiet ļoti daudzveidīgs. Uzstājās gan politiskās elites pārstāvji, gan universitāšu profesori, gan reliģisko kopienu pārstāvji, gan kultūras sfēras speciālisti, gan studenti. Tematika vienojoša – latviešu valoda, kultūra, tradīcijas, reliģiskie aspekti, to vēsturiskā attīstība, mūsdienu situācija galvenokārt Sibīrijā.
Apzinoties to, ka ne vienmēr ir iespēja aizbraukt uz Latviju, ne vienmēr ir iespēja ikdienā izmantot valodu, kuru apgūst retais, motivācija mācīties latviešu valodu ir gaužām niecīga. Kāpēc man to darīt, ja pielietojums ir tik niecīgs? Tik tiešām, kāpēc? Man šķiet, tā ir apziņa, ka esmu latvietis. Neatkarīgi no tā, vai dzīvoju Baškīrijā, Krasnojarskā vai kaut kur tālāk, neatkarīgi no tā, cik latvisks ir mans vārds un uzvārds, neatkarīgi no tā, vai man ir vai nav latviska izcelsme, es esmu latvietis. Šāda sadarbība starp latviešu diasporām Krievijā ir saikne ar latvisko, kura pastāvēs tik ilgi, cik mēs, latvieši, to vēlēsimies.