“Latviešu kultūras dienās” Krasnojarskā piedalās Baškīrijas diaspora

Par Krievzemes plašumiem zināms daudziem. Par to, ka daļa latviešu savulaik gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā to pieņēmuši par savu otro dzimteni, arī dzirdēts. Bet cik daudziem zināms par Krasnojarskas latviešiem, kuri turp nokļuvuši gan pašu spēkiem, gan citiem piepalīdzot?!

Ir stāstīts par uzņēmīgajiem Baškīrijas latviešiem, kas 19. gs. beigās devās „jaunas dzīves” meklējumos, ir dzirdēts par saliedēto Omskas latviešu biedrību „Zvaigznīte”, kuri turas kopā tik cieši kā zāģa zobi un nedomā atlaisties, varbūt ir nojausma, ka latviešu biedrības pastāv arī Maskavā, Sanktpēterburgā, Smoļenskā, Pleskavā un pat Magadānā. Var pat ironiski piebilst, ka ne tikai krievi mīdījušies pa Latvijas zemi, savas pēdas Krievijā esam atļāvušies atstāt arī mēs, kā rādās vēl joprojām tās negrasās izzust. Bet šoreiz stāsts ir par Krasnojarskas latviešiem, par to biedrību „Dzintars” un latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu Krasnojarskā un tās apgabalā.

Pirmie latviešu ieceļotāji Krasnojarskā ir tādi pat zemes meklētāji kā Baškīrijas latvieši. 1908.g. no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu. Atbraucēji bija galvenokārt no Vidzemes un Latgales Tie apmetās Ačinskas, Biriluskas, Boļsemurtinskas, Boļšeuluiskas, Karatuzova, Novoseļovskava, Manskas, Partizāņu, Tjuhtjetskas, Ust- Abakānas, Jemeļānas, Ujarskas, Šušenskas rajonos.

1910.g. šajā apgabalā bija izveidojušās ekonomiski stabilas saimniecības. Masveidīgs Pirmā pasaules kara bēgļu ieplūdums no Latvijas bija 1917. gadā Pēdējie brīvprātīgie ieceļotāji ieradās pēc 1917. gada. Pārsvarā tie bija agrākie sarkanie strēlnieki.

Lielākā daļa latviešu Krasnojarskā un tās apgabalā nonāca Staļina represiju dēļ no 1941. gada līdz 1949. gadam, kā arī 1951. gada represētie. Represēto upuru skaits nav noskaidrots.

Krasnojarskā pirmā kultūrizglītojošā latviešu apvienība „Krīve” tika dibināta 1918. gada novembrī. Organizācijas ietvaros darbojas latviešu teātris, koris un bibliotēka. Krīve bija viena no aktīvākajām tā laika nacionālām apvienībām Krasnojarskā. 20. gadsimta 20-tajos gados tika atvērtas latviešu nacionālās skolas Kamenno-Gornovkā, Ujarskas rajonā, Ostrovkā Manskas rajonā. No 1928. gada līdz 1930. gadam Borisovkas ciemā Ujarskas rajonā tika uzcelta jaunā divstāvīga latviešu skola, kas kļuva par visas apkaimes kultūras dzīves centru.

20. gadsimta 30-tajos gados Ačinskas Pedagoģiskajā institūtā bija izglītoti latgaliešu valodas skolotāji. Šobrīd Ačinskas Pedagoģiskajā koledžā var apmeklēt latgaliešu kultūras muzeju.

No 1937. gada līdz 1938. gadam t.s. „tautas ienaidnieku apkarošanas” rezultātā tika slēgtas latviešu un latgaliešu skolas, luterāņu draudzes un baznīcas Lai netiktu sodīti par pretpadomisku darbību, latviešu inteliģences pārstāvji devās bēgļu gaitās. Daļa no tās bija sodīta nošaujot vai represējot.

Mūsdienās visetniskākais latviešu ciems Krasnojarskas apgabalā ir Lejas Bulāna, kuras iedzīvotāju skaits strauji sarūk. Ciemata skola ir slēgta. Lai arī šodien Lejas Bulānā dzīvo mazāk kā simts iedzīvotāju, tajā ir saglabājusies latviešu valoda un kultūra, kā arī skolas ēka, kurai 2000. gadā apritēja 140 gadu. Līdz 1905. gadam tā bija baznīcas apgādībā un tika uzturēta par luterāņu draudzes locekļu līdzekļiem. 1939. gadā skolu slēdza, un 1990. gadā, kad sākās nacionālā atmoda un no Latvijas sāka braukt latviešu valodas skolotāji, tā atkal vēra savas durvis mācīties gribētājiem.

Latviešu valoda un kultūra vēl arvien saglabājusies Ujarskas rajonā, Suhanojas ciemā, latgaliešu valoda dzirdama Ačinskas, Beļšeuluskas, Biriluskas rajonā.

Krasnojarksas latviešiem ir iespēja pulcēties latviešu biedrībā „Dzintars”, kura 2015. gada oktobrī svinēs savas pastāvēšana 25. gadadienu. Biedrības mērķis ir saglabāt un attīstīt latviešu valodu un kultūru Krasnojarskā un tās apgabalā.

Pašreizējā biedrības direktore Anastasija Muhina lielu uzmanību pievērš sadarbībai ar Latviju, kā arī dažādu projektu realizācijai Krasnojarskā. Viens no tiem tika realizēts 2010.gada augustā kā nometne ar nosaukumu „Tilts un mājām”. Nometne tika organizēta kā plostu brauciens pa Manas upi. Nometnē piedalījās Krievijas latviešu diasporu pārstāvji, kā arī dalībnieki no Latvijas, latviešu seno amatu pratēji un muzikanti.

2011. gadā astoņos Krasnojarskas bērnu namos tika organizētas rokdarbnieku un amatnieku meistardarbnīcas, kurās dažādu Krasnojarskā esošu diasporu pārstāvji mācīja bērniem tikai savai tautai raksturīgus rokdarbus. Latviešu biedrības pārstāvji mācīja adīt latviešu rakstainos cimdus un aust jostas. Krasnojarskas pilsoņu forumā šis projekts tika novērtēts kā viens no labākajiem 2011. gada projektiem. 2012. gadā šis projekts, sadarbojoties ar bērnu namiem, tika turpināts, bija izdoti diski ar dažādu rokdarbu un amatu mācības instrukcijām.

Biedrības „Dzintars” pārstāvji savu iespēju robežās cenšas braukt uz Latviju, apmeklēt nometni „3×3”, tie vienmēr piedalās dažādos pilsētas organizētos pasākumos. Biedrības dalībnieki vienmēr svin Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņus un Miķeļus. Biedrības pārstāvji vienmēr rīko atceres dienas pasākumus 14. jūnijā un 25. martā pie represēto pieminekļa Krasnojarskā.

Jau divus gadus martā biedrības direktore organizē „Latviešu kultūras dienas”, kuru mērķis ir popularizēt latviešu valodu un kultūru Krasnojarskā un tās apgabalā. Šogad „Latviešu kultūras dienās” tika pārstāvēta arī Baškīrijas latviešu diaspora. Tās pārstāves, Baškīrijas Valsts pedagoģiskās universitātes Vēstures un tiesību fakultātes 4. kursa studente Viktorija Freimane un M. Gorkija (Arhlatviešu) vidusskolas 9. klases skolniece Darja Trocenko, sagatavoja referātus par „Latviešu kāzu tradīcijām” un „Latviešu nacionālo ēdienu (Jāņu siera un alus) gatavošanas tradīcijām”, kā arī „Latviešu valodas apguvi Baškīrijā”.

Konferences dalībnieku sastāvs šķiet ļoti daudzveidīgs. Uzstājās gan politiskās elites pārstāvji, gan universitāšu profesori, gan reliģisko kopienu pārstāvji, gan kultūras sfēras speciālisti, gan studenti. Tematika vienojoša – latviešu valoda, kultūra, tradīcijas, reliģiskie aspekti, to vēsturiskā attīstība, mūsdienu situācija galvenokārt Sibīrijā.

Apzinoties to, ka ne vienmēr ir iespēja aizbraukt uz Latviju, ne vienmēr ir iespēja ikdienā izmantot valodu, kuru apgūst retais, motivācija mācīties latviešu valodu ir gaužām niecīga. Kāpēc man to darīt, ja pielietojums ir tik niecīgs? Tik tiešām, kāpēc? Man šķiet, tā ir apziņa, ka esmu latvietis. Neatkarīgi no tā, vai dzīvoju Baškīrijā, Krasnojarskā vai kaut kur tālāk, neatkarīgi no tā, cik latvisks ir mans vārds un uzvārds, neatkarīgi no tā, vai man ir vai nav latviska izcelsme, es esmu latvietis. Šāda sadarbība starp latviešu diasporām Krievijā ir saikne ar latvisko, kura pastāvēs tik ilgi, cik mēs, latvieši, to vēlēsimies.

 

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.

Ukraiņu vidusskolā Zolotonoškas ciemā latviešu un ukraiņu kopīgā Lieldienu svinēšana. Foto: Jekaterina Gubina

Kā Arhlatvieši svinēja Lieldienas kopā ar ukraiņu diasporu

2014. gada Lieldienas ir vienas no nedaudzajām, kad to svinēšana sakrita vienlaikus gan pareizticīgiem, gan luterāņiem un katoļiem.

Lieldienās Arhlatviešu bērni Maksima Gorkija ciemā Baškortostānā staigā no mājas uz māju un ar vārdiem „Kristus ir augšāmcēlies!” sveic katru, pie kā ir atnākuši. Bērnus cienā ar saldumiem, Lieldienu olām un reizēm pat iedod sīknaudu. Tos tāpat kā Ziemassvētku ķekatniekus laipni jāuzņem, jācienā, tos nedrīkst aizdzīt, jo šie mazie ciema sirotāji katrā mājā ienes svētību un labklājību.

Bet kā tad šogad Maksima Gorkija ciema latvieši svinēja Lieldienas? Latvieši šogad brauca pie ukraiņiem un kopā svinēja līksmos pavasara svētkus. Sadarbība ar ukraiņu diasporu no Sterlitamaka rajona Zolotonoškas ciema sākās jau septembrī, kad prezentējot lingvistisko nometni „Avots”, iepazināmies. Mārtiņos Zolotonoškas ukraiņi brauca viesos pie mums, bet Lieldienās mēs, Maksima Gorkija ciema latvieši, devāmies pie ukraiņiem.

Atskatoties ukraiņu diasporas tapšanas vēsturē, jāsecina, ka tā ir stipri līdzīga latviešu kopienas veidošanās vēsturei Maksima Gorkija ciemā. Arī ukraiņi līdzīgi kā latvieši 20. gadsimta beigās ieradās Baškīrijā zemes dēļ. Atšķirība vien tā, ka latvieši no Baškīrijas biezajiem mežiem centās izveidot auglīgus laukus un dārzus, bet ukraiņiem bija jāsadzīvo ar tukšo un klajo stepi, tās asajiem vējiem. Sterlitamaka rajons atrodas 126 kilometrus no Arhangeles rajona – ukraiņu apmešanās vieta nav nemaz tik tālu no bijušam latviešu koloniju vietām. Liela daļa latviešu 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atgriezās Latvijā, savukārt ukraiņi, neatgriezās etniskajā dzimtenē, bet palika Baškīriju, kur bija iekopta zeme un uzsākta jauna dzīve. Līdzīgi kā vietējie latvieši, arī ukraiņi veidojuši jauktās ģimenes. Ja pirms 50 gadiem, stājoties laulībā, tika strikti ievērots nacionalitātes princips, tad tagad, izvēloties dzīvesbiedru, šāds kritērijs netiek ņemts vērā. Dzīvojot jauktās ģimenēs diemžēl reti kuri vecāki māca saviem bērniem savu senču valodu.

Pašreiz Zolotonoškas ciemā dzīvo ap 800 iedzīvotāju, starp kuriem ir arī krievi, baškīri un tatāri. Lai gan ciemats ir neliels, iedzīvotāji var lepoties ar savu jauno koka baznīcu, kas uzcelta pirms diviem gadiem, ar kultūras namu, kurā ir vairāk nekā 20 gadus vecs muzejs, kas atspoguļo ukraiņu kultūru, kā arī ar bibliotēku un ukraiņu kultūrvēsturisko centru.

Arī ukraiņi līdzīgi kā latvieši mācās savu valodu vietējā vidusskolā, tikai latviešu valoda Arhlatviešu vidusskolā ir izvēles priekšmets. Zolotonoškas ciema vidusskolā ukraiņu valodu apgūst visi skolēni. Tiek apgūtas ukraiņu tautas dziesmas un dejas, svinēti svētki, attīstīta sadarbība ar citām ukraiņu kopienām Baškīrijā, kā arī ar tautiešiem Ukrainā – skola sadarbojas ar Zolotonoškas ciemu Austrumukrainā. Dažiem no skolēniem un skolotājiem bija iespēja aizbraukt uz savu senču dzimteni un uzņemt viesus no netālās Ukrainas.

Šīs Lieldienas bija īpašas ne tikai tādēļ, ka svinējām tās ārpus sava ciema, bet arī ar to, ka viena ansambļa vietā Lieldienu svinībās piedalījās divi latviešu folkloras ansambļi – „Atbalss” un „Bitītes”. Sesto klašu ansambļa debija bija Dzimtās valodas dienai veltītā koncertā. Pēc divu mēnešu darba to repertuārā ir vel viena latviešu tautas deja un saujiņa latviešu tautas dziesmu, kuras pirmo reizi dziedājām Lieldienās pie ukraiņiem Zolotonoškas ciemā. Vietējā ukraiņu valodas skolotāja Jeļena Teslenko latviešu Lieldienu svinības bija reklamējusi visiem ciema iedzīvotājiem, tādēļ latviešu rotaļās gāja ne tikai ukraiņu vidusskolas skolotāji un skolēni, bet arī skolēnu vecāki un vecvecāki.

Ukraiņus un latviešus vieno kas kopīgs. Tā ir spēja svešā vietā neaizmirst sevi un par to stāstīt tik ilgi, kamēr vien sadzird un apjauš savas saknes un izcelsmi. Šai ukraiņu kopienai tas ir izdevies lieliski. Mēs varam tikai mācīties, kā to paveikt. Gribas ticēt, ka šī saikne ar ugunīgo tautu nepārtrūks, mēģināsim paņemt mazliet tās ugunības un uzdrīkstēšanās, ar kuras palīdzību ir paveikts tik daudz savas valodas un kultūras saglabāšanā. Lai mums veicas!

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.

Kaut varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt!

image

Pasākuma dalībnieki – ķekatnieki, ukraiņu diasporas dalībnieki un ansamblis “Atbalss”, Arhangeles rajona vijolniece un bajāniste.Foto: Jekaterina Gubina.

„Kaut varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt!”, tā teic latviešu tautas dziesma, un taisnība vien ir. Spilgti bija Mārtiņi Arhlatviešu vidusskolā, spilgta un spraiga gatavošanās tiem.

Šķiet svētki rodas tad, kad tiem gatavojamies un gaidām tos, pati Mārtiņu norises diena bija kulminācija mūsu darbam, bet vispirms jau iecerei, kas izdevās ar pirmo reizi.

Kāpēc Mārtiņi bija tik koši? Tāpēc, ka savu košumu un ugunību tajos ienesa ukraiņu diasporas audzēkņi un skolotāji, kas no latviešu diasporas atrodas 180 km attālumā.

Ar ukraiņiem iepazināmies septembrī, kad Baškortostānas lingvistiskajām nometnēm veltītā konferencē mūs apvienoja kopīgā uzdevumā. Jau tad šis nelielais kolektīvs sevi parādīja kā jautrus, nepiespiestus un komunikablus ļaudis. Tad arī radās „ašā” ideja paturēt šos cilvēkus savā redzes lokā, lai tādā veidā dažādotu latviskos svētkus, tādējādi radās iespēja skolēniem atklāt ko vairāk par krievu, baškīru un latviešu kultūru. Tā ir vistuvāk esošā ukraiņu diaspora, tā ir pirmā, kas paralēli latviešu tautas dziesmām, dejām un rotaļām, rādīja savas ugunīgās dejas, runāja savu dzimto valodu un uz kopīgā galda blakus latviešu speķa pīrāgiem lika savus „vareņikus” ar biezpienu, sēnēm un ķiršiem.

Ar ukraiņiem bija interesanti piedalīties Mārtiņos. Vispirms interesi izraisīja latviešu tautas tērpi, kuri mums no Latvijas atgādāti. Vilnas svārki, linu blūzes izraisīja neviltotu apbrīnu, ņemot vērā to, ka viņu tērpi darināti tepat Baškortostānā. Latviešu valoda tiem likās skaista un skanīga, it sevišķi, kad dziedājām latviešu tautas dziesmas, turklāt dzīvas mūzikas pavadījumā. Dejas, rotaļas, ķekatu bērni, tas viss aizrāva, tikai speķa pīrāgi gan nelikās ēdami. „Nu kā jūs baltmaizi ar speķi!?” šausminājās ukraiņu valodas skolotāja. „Bet kā jūs ar kāpostiem un sēnēm?” jautāju es. Katram savs, bet kaut ko kopīgi mēs tomēr atradām. Ne jau pīrāgos tas sāls, sapratnē, kas radās jau septembrī.

Tagad mūsu kārta ciemā braukt. Uzaicinājums jau saņemts. Man prieks par izdošanos, man prieks par to, ka sadarbība un draudzība nostiprinās. Ticu, ka tā pastāvēs ilgi, ja vien būs tie, kas to uzturēs, nepalaidīs vaļā.

Man vienmēr licies, ka mēs latvieši, ar ukraiņiem krieviem salīdzinot, mazliet blāvi esam. Bet te man bija iespēja ieraudzīt, ka mūsos apslēpts tik daudz degsmes, kuru mēs aiz atturības esam noslēpuši. Protam taču priecāties! Protam sevi parādīt, aizraujot citus! Protam radīt par sevi interesi. Par to es pārliecinājos šī gada Mārtiņos, šo pārliecību nemainīs nekas, lai ko čukstētu aiz muguras. Būtiski atgādināt par sevi, būtiski likt par sevi zināt. Te Urālu piekajē tas ir divkārt svarīgi. Tagad par mums zina 180 km tālāk no Maksima Gorija ciema, tagad mēs zinām, ka esam atraduši līdzīgu kripatu ļaužu, kas citā zemē cenšas sevi nepazaudēt.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.