Author: Dace Mažeika

Lietuvas pieredze sadarbībā ar lietuviešiem ārvalstīs

Dace Mažeika | 

PBLA delegācija, kopā ar pārstāvjiem no Latviešu valodas aģentūras (LVA), Kultūras ministrijas un Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) šī gada oktobrī devās vienas dienas pieredzes iegūšanas braucienā uz Viļņu. Brauciena mērķis – tikties ar Lietuvas Ārlietu ministrijas pārstāvjiem, kam ikdienas darbs saistīts ar ārzemju lietuviešiem ar cerību, ka dažas idejas varēs arī ieviest Latvijā.  Seko PBLA Izglītības padomes priekšsēdes vietnieces Daces Mažeikas pārskats par Lietuvā esošo situāciju.

Pirms dažiem gadiem, notiekot pirmajam lielajam emigrācijas vilnim, Lietuvas presē ir bijis daudz negatīvu rakstu par emigrantiem, tāpēc joprojām tiek pielikts daudz darba, lai pārliecinātu sabiedrību, ka arī cilvēki, kas dzīvo ārpus Lietuvas, ir daļa lietuviešu tautas.

Pašlaik valsts politikā emigrāciju uztver kā izaicinājumu, nevis problēmu. Rodas jautājums: kā ārpusē iegūto pieredzi izmantot pašā Lietuvā? Jau 2008. gadā tika sākta veidot jauna valsts politika, definējot diasporas uztveršanu kā izaicinājumu, nevis kā objektu nopelšanai un pārmetumiem. 2009. gadā Lietuvas Ārlietu ministrijai tika piešķirta funkcija rūpēties par diasporu un tās vajadzībām. Lai mainītu sabiedrības viedokli un pastāvošos uzskatus, Lietuvas ierēdņiem bija nepieciešami divi gadi. Pašlaik situācija ir mainījusies, un Ārlietu ministrijas ierēdņi, raksturojot esošo stāvokli, darbojoties diasporas jomā, raksturotu šādi: ir iespējams izdarīt jebko, taču nav iespējams izdarīt pilnīgi visu.

Lietuvā, iespējams, vislabāk informētais ierēdnis ārpus valsts dzīvojošo lietuviešu jautājumos ir Lietuvas Ārlietu ministrijas Ārvalstīs dzīvojošo lietuviešu departamenta direktors Arvīds Daunoravičus. Pēc Daunoravičus kunga sniegtās informācija, ārpus Lietuvas valsts dzīvojošo lietuviešu skaits ir ap 1,3 miljoniem cilvēku. Ne visi viņi runā lietuviski, taču visi atzīst sevi par lietuviešiem. Aptuveni 300 tūkstošiem ir Lietuvas pilsonība. Liela daļa cilvēku patur šo pilsonību arī tad, kad ir ieguvuši citas valsts pilsonību, jo Lietuvā nepastāv termins ‘dubultpilsonība’. Pēc neatkarības atgūšanas izbraukušajiem vecākiem dzimušajiem bērniem faktiski ir dubultā pilsonība, taču 18 gadu vecumā šiem cilvēkiem pašiem būs jāizlemj, kuras valsts pilsoņi viņi īsti vēlētos būt.

2011. gadā tika izveidota programma „Globālā Lietuva”. Tās būtību vislabāk raksturo A. Daunoravičus paustais uzskats: mēs esam viena nācija, katrs lietuvietis arī ārpus valsts robežām ir mūsu sabiedrības loceklis, mums noteikti ir jāuztur katra indivīda saikne ar Lietuvas valsti. Tāpēc jānotiek globālām izmaiņām, un ir izveidots starpinstitūciju darbības plāns. 13 Lietuvas institūcijas savstarpēji sadarbojas vienas programmas ietvaros, Ārlietu ministrijai uzticēta koordinācijas funkcija. Darbības plāns stājies spēkā tikai 2012. gadā, vēl arī tagad tajā tiek veikti labojumi.

Programma „Globālā Lietuva” balstās uz izpratni, ka lietuvieši ir dzīvotspējīga sabiedrība; tos vieno lietuviska identitāte un vēsturiskā atmiņa; tās locekļi neatkarīgi no savas mītnes vietas veicina Lietuvas identitātes stiprināšanu, uztur politiskas, ekonomiskas, kultūras un pilsoniskas saites ar Lietuvas valsti, kā arī piedalās tās veidošanas procesā.

Programmas svarīgākie mērķi: uzturēt lietuvisko identitāti, iesaistīt cilvēkus Lietuvas politiskajā, sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē un pārstāvēt Lietuvu ārvalstīs. Programma un koncepcija ir iekļauta stratēģiskās plānošanās dokumentā, kura apjoms ir tikai 40 lappuses, paredzētais darbības laiks – no 2011. Līdz 2019. gadam. Pagaidām konkrēti rīcības plāni izstrādāti laikam posmiem pa trīs gadiem – 2012.-2014. gadam un 2013.-2015. gadam.

Precīzāku informāciju par programmas norisi un Lietuvas Ārlietu ministrijas darbību saistībā ar ārvalstu lietuviešiem var atrast http://www.urm.lt/index.php?2672288500 (lietuviski).

Ārlietu ministrijas ierēdņu darbības sfēras saistībā ar diasporu ir ļoti plašas. Ministrijas mājaslapā atrodama informācija gan par saiknēm ar ārvalstu lietuviešiem, gan palīdzība tiem, kas vēlas atgriezties valstī. Ir izveidota īpaša komisija, kuras sastāvā ir premjerministrs, ārlietu ministrs, tieslietu ministrs, izglītības un zinātnes ministrs, dažādu diasporas organizāciju pārstāvji, kā arī daudzas citas amatpersonas, kuru pienākumos ietilpst kāda no sfērām, kas attiecas uz lietuviešu nācijas interesēm Lietuvā un ārpus tās robežām. Ārlietu ministrija veic koordinējošo darbu. Ļoti liela nozīme tiek pievērsta institūciju un diasporas pārstāvju savstarpējai komunikācijai: Ārlietu ministrijas ierēdņi sniedz informāciju, ko iespējams piedāvāt un izdarīt, diaspora, no otras puses, nodrošina informāciju par to, kas sabiedrībai ārpus Lietuvas ir nepieciešams.

Ierēdņi strādā gan ar sociāliem tīkliem, gan veicina konkrētu cilvēku iesaisti valsts norisēs, piemēram, ārvalstu lietuviešu jauniešu stažēšanos, lai tie varētu pavadīt gadu Lietuvā, kādā no valsts iestādēm. Šās rīcības sekas jau tiek novērotas, jo ir studenti, kas pēc mācībām citur, bet stažēšanās Lietuvā, ir tajā atgriezušies.

Izglītība diasporā iedalāma divās daļās: formālā (skolas) un neformālā (ārpusskolas) izglītība. Apskaužams ir Ārlietu ministrijas apgalvojums, ka par vienu nostāju visas politiskās partijas vienmēr Lietuvā ir bijušas vienisprātis – diasporas lietuviskajai izglītošanai ir jāatvēl līdzekļi, izglītība vienmēr ir prioritāte. Pastāv 165 lietuviešu neformālās izglītības iestādes 31 valstī, tajās kopā mācās aptuveni 6300 skolēni.

Neformālās izglītības sfērā piemēram var minēt Amerikas Savienotās Valstis, kurās darbojas septiņas lietuviešu skolas un pastāv lieliska sistēma: sestdienās skolās spēj panākt augstu skolēnu motivāciju, bērnu vecāki labprāt finansiāli atbalsta skolas. Tomēr, ja trūkst mācību materiālu vai modernu mācību materiālu ar inovatīviem līdzekļiem, tad šos papildu materiālus vienmēr ir gatava nodrošināt Lietuvas valsts.

Šādas rīcības pamats ir Lietuvas izglītības likumā noteiktā iespēja apgūt lietuvisko izglītību ārpus valsts robežām.

Ir skolas, kurām tiek nodrošināts tiešais valsts finansējums. Starp tām, piemēram, ir tādas valstis kā Baltkrievija, Polija un Krievija, kurās atbalsts lietuviešu diasporai nepieciešams vēstures attīstības un šodienas politisko apsvērumu dēļ. Tomēr parasti, lai saņemtu atbalstu no valsts, skolai vispirms jādarbojas vismaz gadu un jāpierāda sava ilgspējība. Parasti budžetā diasporas vajadzībām tiek pieprasīti aptuveni pusotra miljona eiro, taču reāli tiek piešķirti ap 72 000 eiro. Īpaša komisija vienmēr izskata visus iesniegtos līdzekļu pieprasījumus, un bieži skolu atbalstam tiek izmantoti dažādu projektu līdzekļi. Jāuzsver, ka šī nauda nav paredzēta tikai skolu atbalstam, bet gan arī ar izglītību nesaistītiem ārvalstu lietuviešu rīkotiem pasākumiem un projektiem.

Taču izglītības nozarē darba ir ļoti daudz, patlaban tiek apspriests arī jautājums par skolu iespējamu akreditāciju. Šo jautājumu aktualizējušas pašas diasporas skolas, jo ir skolotāji, kas vēlētos, lai nostrādātās stundas ieskaitītu darba stāžā. Lai būtu konceptuāli vienkāršāk risināt šādus un līdzīgus ar izglītības sfēru saistītus jautājumus, no nākamā gada janvāra neformālās izglītības sadaļa tiks nodota Izglītības ministrijas pārziņā.

Ārlietu ministrijas mājaslapā atrodami konkrēti materiāli lietuviešu valodas un kultūras apguvei: gan tiešsaistē, gan informācijas veidā par atbildīgajām institūcijām un mācību iespējām https://www.urm.lt/index.php?2726925104 (lietuviski).

Kopš 1999. gada svarīgākā institūcija, kuras uzdevums ir izglītot potenciālos lietuviešu repatriantus un nodrošināt lietuvisku mācību saturu tiem, kas to vēlas apgūt ārpus valsts robežām, ir Viļņas skola „Lietuviešu mājas”: http://www.lietuviunamai.vilnius.lm.lt/.

Skolas pārziņā ir visu ārzemēs esošo skolu pārraudzība, tā uztur sakarus gan ar formālajām, gan neformālajām skolām, piedāvājot mācību vielas izstrādi, materiālu izveidi, metodisko un pedagoģisko atbalstu.
Skolā tiek pieņemti ārzemēs dzīvojušo lietuviešu bērni, kas nolēmuši atgriezties Lietuvā vai nostiprināt savas lietuviešu valodas zināšanas, tomēr pastāv nosacījums, ka vecākiem ārvalstīs jābūt nodzīvojušiem vismaz trīs gadus. Katru gadu skolā iestājas ap 30-40 bērnu. „Lietuviešu mājās” bērni mācās atbilstoši Lietuvas izglītības sistēmai, taču sākotnēji tiem audzēkņiem, kuriem nav pietiekamu valodas zināšanu, tās papildina speciālās klasēs, un pēc gada, kad ir apguvuši valodu tādā līmenī, lai varētu mācīties lietuviski un nokārtojuši eksāmenu, pievienojas sava vecuma grupas klasei. Vienā klasē vidēji mācās ap 16 audzēkņu, pavisam skolā ir 262 skolēni. Pēdējos gados interese par šo skolu ir ļoti palielinājusies, kaut arī jau tagad skolā mācās lietuviešu izcelsmes bērni no 22 pasaules valstīm.

„Lietuviešu mājās” ir īpaša nodaļa, kurā esošie pedagogi strādā ar ārzemju skolām. Šī nodaļa sniedz arī atbalstu studentiem, kas pēc skolas absolvēšanas iestājas kādā no Lietuvas augstskolām.
Skolu finansē Lietuvas Izglītības un Zinātnes ministrija, daļa naudas piesaistīta no Eiropas struktūrfondiem, skolas pedagogi piedalās dažādos projektos un daļu līdzekļu skola nopelna arī pati. Audzēkņiem mācības, dzīvošana kopmītnēs un ēdināšana ir bez maksas, kas ir nedaudz vairāk kā 4000 eiro vienam bērnam. Šīs izmaksas sedz no iepriekšminētajiem līdzekļiem.

„Lietuviešu mājās” tiek organizētas dažādas konferences un semināri, vismaz vienu reizi gadā notiek kursi diasporas skolotājiem, lai dotu iespēju apgūt metodiku, iepazīties ar jaunākajiem mācību līdzekļiem un savstarpēji apmainīties ar pieredzi. Ļoti populāra ir arī katru vasaru notiekošā ārvalstu lietuviešu skolu skolēnu nometne, kurā dalību var nodrošināt, visu gadu uzcītīgi mācoties nedēļas nogales skolā.

Divas svarīgākās problēmas, ko skolai nākas risināt visā savas darbības laikā, ir skolēnu valodas līmeņu dažādība un dažādu skolu mācību programmu neatbilstība. Tomēr, piedāvājot papildu valodas nodarbības un daudz socializācijai paredzētu pasākumu, pedagogiem izdodas palīdzēt skolēniem pēc iespējas ātrāk integrēties lietuviskajā vidē un sasniegt izvēlēto mērķi.

Reemigrējušiem bērniem ir iespējams papildus mācīties lietuviešu valodu arī citās Lietuvas skolās, ja ģimene atgriezusies citā pilsētā. Tomēr šāda iespēja netiek piedāvāta jebkurā skolā. 

Mūsdienīgu iespēju apgūt lietuviešu valodu un kultūru piedāvā Oza ģimnāzija Viļņā, kas ir sagatavojusi lituānistikas studiju tālmācības programmu http://ozogimnazija.lt(lietuviski).

Tālmācības materiāli veidoti, izmantojot „Moodle” programmu. Sākotnēji izmantojot Eiropas struktūrfondu līdzekļus, ir sagatavots ap 7000 mācību stundu: no 8. līdz 12. klasei – visos mācību priekšmetos, no 1.līdz 8. klasei pagaidām pieejama tikai lituānistikas programma. Ja tiks atrasts finansējums, paredzēts programmu turpināt un veidot mācību stundas arī zemāko klašu skolēniem.

Pavisam tālmācības iespēju jau izmantojuši ap 600 skolēniem, divas trešdaļas no tiem dzīvo ārpus Lietuvas. Vispopulārākā ir lituānistikas programma, kas aptver lietuviešu valodas, vēstures, ģeogrāfijas un kultūras mācību materiālus. To apguvuši jau 230 skolēni, taču programmu var izmantot ikviens, kas dzīvo ārzemēs un vēlas apgūt lietuviešu valodu un kultūru. Bieži vien bērni ikdienā mācās citas valsts skolā, bet sestdienas skolu vietā izmanto tālmācības lituānistikas programmu.

Stundu materiāli ir sagatavoti ļoti profesionāli, iekļaujot gan ierunātu, gan lasāmu tekstu, patstāvīgi veicamus domāšanas un reproducēšanas vingrinājumus, kā arī pārbaudes darbus, kas jāpilda regulāri un ko pārbauda skolotājs atsevišķi noteiktā kontaktlaikā vai sazinoties pa elektronisko pastu. Ir skaidri izstrādāta vērtēšanas sistēma, kas ļauj sekot audzēkņa progresam un nodrošina motivāciju turpināt mācības.

Programma sekmīgi darbojas jau desmit gadus, un no Lietuvas pieredzes labprāt mācās arī kaimiņvalstu izglītības iestādes, kas jau vairākas reizes apmeklējušas augstāk minētās mācību institūcijas, lai smeltos iedvesmu, uzkrātu zināšanas un apkopotu labās prakses piemērus.

 

 

 

Vai konference rosinās valsti atbalstīt tautiešus ārvalstīs?

Dace Mažeika | 

13.aprīlī Eiropas Komisijas pārstāvniecība (EKP) Latvijā sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju, Latvijas Universitāti un Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centru organizēja konferenci „Migrācija un identitāte: diasporas lomas stiprināšana”.

Tas, ka beidzot notiek starptautiska konference, kas veltīta diasporai un tās nozīmīgumam tautas un valsts ekonomiskajā un sociālajā attīstībā, nozīmē, ka šis svarīgais jautājums tiek aktualizēts un tam pievērsta vajadzīgā nozīme Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē. Tās ietvaros bija paredzētas uzstāšanās un diskusijas par emigrācijas un diasporas lomu ekonomikas attīstībā, sadarbību ar diasporu inovāciju, pētniecības un izglītības veicināšanā un citiem jautājumiem.

Viens no konferences idejas autoriem bija Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe, kas pēdējā gada laikā vērsis sabiedrības un valsts institūciju uzmanību uz diasporas lomas nozīmīgumu un tās pastiprināšanas nepieciešamību, jo: „Tādi politiskie notikumi kā valodas referendums labi parāda, ka daudziem rūp Latvijas liktenis un izbraukušie cilvēki nav pazuduši Latvijai. Šodienas Latvijas valsts izaicinājums ir veicināt to, lai Latviju atstājušie cilvēki nezaudētu saiknes ar dzimteni, bet, lai viņi arī atrastu iespējas aktīvi piedalīties savas tēvzemes attīstībā un – kāpēc gan ne – atgriezties tajā!”

Atklāšanā uzrunas sacīja Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka, Latvijas Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs un Latvijas Universitātes prorektors zinātņu jautājumos profesors Indriķis Muižnieks.

Konferences atklāšanas sesijā ar runu “Diaspora un dzimtene: cik daudz mums zināms?” uzstājās Hamburgas Starptautiskās ekonomikas institūta Migrācijas pētījumu grupas vadošais pētnieks, Pārdomu grupas par Eiropas nākotni loceklis, doktors Rainers Mincs (Rainer Münz). Doktors Mincs raksturoja diasporu vēsturisko veidošanos un dažādu valstu diasporu attīstību un nozīmi savas tautas sociālajā virzībā. Tika minēti lielo pasaules nāciju piemēri, kuros veiksmīga valsts un tās ārvalstīs dzīvojošās diasporas sadarbība šodien vērtējama kā sekmīgas ekonomiskās izaugsmes un savas nācijas kultūras un pašapziņas stiprināšanas paraugs. Pētnieks norādīja, ka lielu vai vēsturiski dalītu tautu piemēri ne vienmēr ir noderīgi mazākām nācijām, tomēr labas prakses un veiksmīgu ideju apzināšana un potenciāla apguve varētu būt labs pamats izdevušās attīstības sākumam.
Latvijas Universitātes un Žana Monē Izcilības centra veiktais konferences ievadrunu un doktora Rainera Minca runas “Diaspora un dzimtene: cik daudz mums zināms?” videoieraksts apskatāms http://www.lu.lv/par/mediji/video/lekcijas/2012/muncs/

Konferences trīs sesijas bija sadalītas pa svarīgākajām interešu sfērām. Pirmajā sesijā „Emigrācija un diasporas loma ekonomiskajā attīstībā” uzstājās Latvijas Republikas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš uzsvēra, ka emigrēšanu no valsts jāuztver divējādi: valsts interesēs ir ekonomiskā attīstība, sekmējot dzīves līmeņa celšanos Latvijā, lai cilvēki būtu apmierināti ar dzīvi uz vietas, tomēr izbraukušo iedzīvotāju jauniegūtās iemaņas, prasmes un zināšanas var būt noderīgas valstij, abām ieinteresētajām pusēm veiksmīgi sadarbojoties.

Latvijas Ārlietu ministrijas Plānošanas grupas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe norādīja, ka dažādas Eiropas valstis emigrāciju piedzīvojušas ilgākā laika posmā dažādos ekonomiskās attīstības līmeņos. Latvijai šis vēsturiskais process tiek izdzīvots īsākā laika sprīdī. Tāpēc tagad nepieciešams pielikt pūles, lai pārvarētu esošās situācijas grūtības un tiktu galā ar izaicinājumu veiksmīgi sadarboties ar diasporu. Viens no iespējamiem sakaru uzturēšanas un sekmēšanas risinājumiem noteikti būtu internetā balstīta platforma, kas veidota uz esošu, aktīvu sociālo tīklu bāzes, iesaistot ieinteresētos cilvēkus, kas izbraukuši no valsts, un sniedzot viņus interesējošo informāciju un iespējami nepieciešamo atbalstu.

Īrijas emigrācijas un diasporas sadarbības pieredzē dalījās Īrijas vēstnieks Latvijā Aidans Kirvans (Aidan Kirwan), pastāstot par vēsturisko situāciju Īrijas iedzīvotāju izceļošanā un pasākumiem, kādus valsts veic, sadarbojoties ar īru diasporu visā pasaulē. Vēstnieks norādīja, ka abu valstu situācijas ir grūti salīdzināmas atšķirīgo mērogu dēļ, tomēr atzinīgi novērtēja Latvijas centienus darboties diasporas lomas stiprināšanā.
Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs klātesošos informēja par Latvijas iedzīvotāju emigrācijas vēsturi, norādot, ka, kaut gan tiek lēsts, ka no valsts trešajā emigrācijas vilnī kopš 1990.gada ir izbraukuši aptuveni 200 000 iedzīvotāju, tomēr dati par emigrējušo cilvēku skaitu ir diezgan aptuveni, jo ne visi ir oficiāli reģistrējušies mītnes valstīs, iespējams, sevi vēl aizvien uzskatot par valstspiederīgiem Latvijai.

Eiropas latviešu apvienības priekšsēdētājs Aldis Austers sniedza precīzus skaitļus par Eiropas latviešu organizētajām asociācijām un interešu kopām, norādot, ka Latvijas valstij ir ļoti būtiski politiski atzīt diasporas nozīmīgumu un apzināties, ka migrācija mūsdienās ir populāra un ka sāncensība starp valstīm par cilvēkresursiem kļūst arvien sīvāka. Tāpēc valstij jāatbalsta latviešu organizācijas ārvalstīs ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, jāveido un jāuztur tīklošanas iespējas sadarbībai ar diasporas pārstāvjiem un jāsadarbojas ar sociāli aktīvajiem emigrācijas pārstāvjiem.

Otrajā sesijā „Sadarbība ar diasporu inovācijas, pētniecības un izglītības veicināšanā” Latvijas Universitātes prorektors zinātņu jautājumos profesors Indriķis Muižnieks izklāstīja Latvijas Universitātes starptautiskās sadarbības pieredzi un aicināja talkā emigrācijas pārstāvjus sniegt savu ieguldījumu un zināšanas universitātes attīstībā.

Latviešu diasporas pārstāvis, uzņēmuma TechHub veidotājs Andris Bērziņš, dalījās savā personiskajā pieredzē, ko uzkrājis, dzīvojot gan Latvijā, gan ārpus tās, un atbalstīja vienotas internetā bāzētas platformas izveidi tautiešu iesaistīšanai, piesaistot Latvijas un emigrācijas tehniskos cilvēkresursus.

„Swedbank” galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks salīdzināja intelektuālā darbaspēka emigrācijas zaudējumus un ieguvumus no uzņēmēja viedokļa. Kazāks precīzi konstatēja prasības, kas jāīsteno, lai apturētu emigrācijas procesu, – jāpiedāvā darba iespējas un atbilstošs samaksas līmenis, jānodrošina infrastruktūra un iedarbīgas inovāciju platformas. Tika uzdots jautājums, uz ko jāatbild valstij, – kā to īstenot?

Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis iebilda M.Kazākam, kas savā runā minēja, ka Latvija pašlaik ražo darbaspēku citām valstīm, un norādīja, ka emigrējušie cilvēki jāuztver kā papildu resurss, kas ārvalstīs apgūst jaunu pieredzi un zināšanas, un tādējādi vai nu Latvijā, vai ārpus tās var būt noderīgi Latvijas ekonomikai, ja valsts vēlas un prot šo resursu izmantot.

Trešajai sesijai „Imigrācija, identitāte un integrācija” bija teorētiskāka ievirze. Tajā Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministra padomniece, Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centra eksperte Liesma Ose runāja par starpkultūru saskarsmi, cilvēku mainīgajām identitātēm un mūsdienu mobilo dzīves vidi.

Sabiedriskā politikas centra „Providus” Eiropas politikas pētniece Dace Akule raksturoja Latvijas valstī esošo situāciju migrācijas jautājumos – migrācijas politikas neesamību, nesen veidoto integrācijas politiku un sabiedrības noliedzošo un neizprotošo attieksmi pret integrāciju un tās norisēm.

Latvijas Republikas Saeimas deputāts Valdis Liepiņš arī norādīja, ka Latvijā vēl daudz darāmā gan integrācijas sfērā, gan potenciālo repatriantu reintegrācijas jautājumos. Deputāts uzskaitīja konkrētu darbību secību, kas būtu jārealizē, lai uzlabotu esošo situāciju: jāveido repatriācijas centri, izmantojot diasporas sakarus un personiskos kontaktus, jānodrošina nodarbinātība; jāveido imigrantu uzturēšanās centri, kur jāapmierina šo cilvēku pamatvajadzības, vienlaikus piedāvājot tiem intensīvus latviešu valodas apguves kursus. Visu norādīto darbību pamatā ir pēc iespējas ātrāka un sekmīgāka iebraucēju vai atpakaļatbraucēju integrēšanās sabiedrībā un iekļaušanās ekonomiskajā apritē.

Savā pozitīvajā pieredzē par integrāciju Latvijas sabiedrībā dalījās Hosams Abu Meri – Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda izpildes padomes biedrs, kurš ieradies no Libānas un Latvijā dzīvo jau 20 gadus.

Starptautiskās konferences noslēgumā Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka un Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe uzsvēra, ka ir patiesi gandarīti par konferences norisi un visu tajā iztirzāto jautājumu aktualizāciju Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē.

Šķiet, ka valsts pārstāvji tiešām sāk apzināties problēmas nozīmīgumu un masveida emigrācijas iespējami negatīvās sekas. Starptautiska konference par šiem jautājumiem, nenoliedzami, ir nozīmīgs solis sabiedrības viedokļa veidošanā un politiskās gribas mudināšanā ko mainīt esošajā situācijā. Ļoti svarīgs un apsveicams ir gan ekonomikas ministra, gan izglītības un zinātnes ministra sabiedriski paustais viedoklis par to, ka diaspora un emigrēšana ir svarīgi jautājumi, kas prasa uzmanību un risinājumu. Gadiem ilgi ārpus Latvijas darbojošās sabiedriskās organizācijas ir mēģinājušas panākt šo uzmanību, norādot, ka jāreaģē pēc iespējas ātrāk, ka laiks iet un jaunā paaudze izaug ārzemēs, bieži vien tikai kā latviski indivīdi bez piesaistes valstij, tikai ar vairāk vai mazāk entuziastisku vecāku centieniem.

Sabiedriski un politiski nozīmīgu personu piedalīšanās konferencē vien nenozīmē, ka lietas sāk sakārtoties. Tomēr jāatzīst, ka par tām sākts runāt. Tas nav maznozīmīgi, tomēr nepietiekami. Ārpus Latvijas esošā latviešu sabiedrība noteikti gaida valsts rīcību, kas sekotu konferencē paustajām idejām un sniegtu konkrētas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, – kā valsts rūpēsies par saiknes nodrošināšanu ar no Latvijas aizbraukušajiem latviešiem, kā palīdzēs nodrošināt latvisko identitāti un kā radīs piemērotus apstākļus, lai tie, kas vēlas atgriezties, to varētu izdarīt pēc iespējas vienkāršāk? Tad, kad šiem jautājumiem būs atbildes, kam sekos konkrēta rīcība, nenoliedzami, ka vairākos aspektos ieguvējas būs visas iesaistītās puses: gan valsts, gan tās iedzīvotāji, gan citās zemēs dzīvojošie Latvijas valstspiederīgie, gan repatrianti.

Viss Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centra veiktais konferences videoieraksts un dalībnieku prezentācijas aplūkojamas Latvijas Universitātes arhīvā: