Ārzemju vecāku pieredze ar Latvijas skolām

Kad sāk par Latvijas skolām runāt, ārzemēs auguši un tagad Latvijā dzīvojoši vecāki smagi nopūšas un emocijas viņiem veļas ārā. Diemžēl tās mēdz būt negatīvas emocijas, un diemžēl tās bieži ir pamatotas. Kautiņi, kliedzoši un pazemojoši skolotāji, novecojušas mācību metodes… Tas viss ir zināms.

Viena pozitīva lieta gan ir tā, ka par akadēmisko līmeni Latvijas skolās viņi maz sūdzas, it sevišķi par mākslas, mūzikas un matemātikas līmeni. Patīk arī fakts, ka jaunākās klasēs bērniem daudz liek mācīties dzejoļus un dziesmas no galvas. Bet Latvijas skolām vēl ļoti klibo ar analītiskās un kritiskās domāšanas mācīšanu, kā arī ar domu sakopošanu un sakārtošanu, lai rakstītu projektus un domrakstus (piemēram, “five-paragraph essay”). Skolas arī liek lielu uzsvaru uz glītrakstīšanu, kas datora laikmetā vairs nav tik svarīgi.

Ir, protams, atšķirības skolu sistēmās, pie kurām ārzemēs auguši vecāki vienkārši nav pieraduši: “svinīgā līnija” un citas pirmās un pēdējās skolas dienas tradīcijas, ziedu došana skolotājiem, “orientācijas” dienas trūkums, vairāk spontānuma un neparedzamības skolas un skolotāju darbībā, utt. Ārzemēs skolas izsniedz daudz informāciju vecākiem un veicina vecāku iepazīšanos ar skolotājiem, bet ja Latvijā vecāks grib saņemt informāciju par savu bērnu vai skolu vai mācībām, tam pašam jāiet to meklēt. Strādājošiem vecākiem ir grūtāk, jo skolas diena ir īsāka nekā dažās citās valstīs, stundas beidzas citos laikos katru dienu un kādreiz izkrīt pavisam. Vecāki nevar paļauties uz vecvecāku vai citu radinieku palīdzību, jo tie dzīvo ārzemēs. Ir grūti pieņemt to, ka ir maz aizvietotāju (“substitute teachers”) un dažās skolās tādu vispār nav.

Daudzās Latvijas skolās nav open-door policy– vecāki nevar jebkurā dienā, jebkurā brīdī aiziet un paklausīties ko un kā viņu bērni tiek mācīti. Pašiem bērniem skolas durvis arī nereti ir ciet; viņus nelaiž ārā svaigā gaisā pa starpbrīžiem, bet klašu telpas slēdz starp stundām. Un tad skolotāji sūdzas, ka bērni trako pa gaiteņiem! Iemesls esot jo Latvijas klimats nepieļauj to, ka bērnus laiž ārā ziemas mēnešos, lai gan citi stāsta, ka patiesais iemesls ir lai turētu skolas telpas tīras no smiltīm un dubļiem. Nemaz nepieminēsim to, kāda nelaime varētu notikt ja izceltos ugunsgrēks, jo visiem jādrūzmējas iekšā un ārā pa vienām pus durvīm – pārējās skolas durvis ir pastāvīgi slēgtas.

Latvijas skolas maz veicina vecāku līdzdalību un interesi skolā; visbiežāk to lūdz tikai kad ekskursijām vajadzīgi pavadoņi un klases vakaram uzkodas. Kā Daina Gross stāsta: “Vecāki netiek iesaistīti skolas ikdienas nodarbībās, kā tas jaunākajās klasītēs notiek Austrālijā – tur lūdz vecākus nākt talkā ar lasītmācīšanos, rēķināšanas vingrinājumiem, datornodarbībām, pat sportu.”

Daži vecāki brīnās par “fonda naudām”, ko klases regulāri pieprasa no vecākiem. Pāris lati mēnesī no katras ģimenes sedz tādus izdevumus, kam skolas budžetā naudiņa “iztrūkusi”, tātad, tualetes papīram, kopējamam papīram, dzeramam ūdenim un citiem skolas sadzīves priekšmetiem.

Ārzemēs augušiem vecākiem Latvijas skolās nereti nākas pierast pie tradicionālākām mācību metodēm. Lai arī situācija lēnām mainās un Latvijā ir arī ļoti progresīvi skolotāji, klasēs joprojām bieži tiek sagaidīts, ka skolēni klusi sēž solos kamēr skolotājs runā klases priekšā, tad tie tiek izsaukti klases priekšā lai atbildētu to, ko izmācījušies iepriekšējā vakarā vai dienā.

Jāpierod pie tā, ka daudz kas ir uz paša atbildību: “Ja neesi bijis skolā, ir tavs pienākums no citiem skolēniem uzzināt, kas tika uzdots uz nākamo stundu.” “Ja neesi bijis skolā kad klase apguvusi vielu, kas tiek pārbaudīta kontroldarbā, tā ir tava problēma.” Tas ir reizēm frustrējoši, bet laba sagatavošanās dzīvei. (Līdzīgi novērota “Nav mana dežūra!” attieksme no skolotājas, kas klaji ignorē bērnu nedarbus gaitenī starp stundām.)

Latvijas skola un skolotāji pieņem, ka visi zina, kas un kā jādara. Viņi neiedomājas, ka citur pasaulē dara citādāk un ka kādreiz ģimenēm no ārzemēm jāpaskaidro šķietami visiem zināmas lietas (skat. iepriekšējo rindkopu). Tādā ziņā ārzemēs augušiem vecākiem un bērniem, kuri ir jau gājuši skolā ārzemēs un spēj salīdzināt dažādas mācību vides, ir grūtāk pierast pie Latvijas skolām nekā jauniem bērniem. Pirmklasniekam, kurš nav piedzīvojis citas valsts skolu, ir salīdzinoši viegli iejusties Latvijas skolā, jo tam nav ar ko to salīdzināt.

Bet galvenās sūdzības par Latvijas skolām – ne tikai no ārzemēs augušiem vecākiem, bet arī no pašiem Latvijā augušiem vecākiem – ir attieksme un disciplīna.

Vai nu skola vai ģimene vai sabiedrība vainīga, bet liekas, ka Latvijā bērniem nav iemācīta cieņa pret mazākiem un jaunākiem. Līga Kriķe (oriģināli no ASV) priecājas, ka viņas bērniem laimējusies “laba” skola: Rīgas 64. vidusskola. Bet tajā visas 12 klases ir kopā vienā ēkā, un Līgas bērni stāsta, ka kafejnīcas rindā lielie bērni regulāri grūž mazos prom. “Teikšu atklāti: Latvijas skolās bērni ir mežoņi. Viņi ir kauslīgi un plēšas. Amerikas skolās tā nedara un arī nedrīkst darīt.”

Bet skolotāji kādreiz nav labāki. Tie piekopj dubulto standartu, klasē kliedzot uz bērnu un to pazemojot, bet kad vecāki atnākuši uz pārrunām, skolotāja rožaini stāsta, ka nekādu problēmu nav un viss ir labi. Regulāri dzird par skolotājiem, kas kliedz uz bērniem. Par skolotājiem, kas pazemo bērnus. Par stīviem skolotājiem bez humora. Par skolotājiem, kas lieto ironiju, runājot pat ar visjaunākajiem bērniņiem. Par skābām, nejaukām un nepieejamām skolu direktorēm, kas ir pārāk nopietnas un sevi uzskata par pārāk svarīgām. Par skolotājām, kas arī sevi uzskata par pārākām un visugudrām. Šādas attieksmes ir nepieņemamas cilvēkiem, kas ir uzauguši ar domu, ka bērns ir tās pašas cieņas vērts kā pieaugušais.

Kā varbūt vislielāko mīnusu Latvijas skolās es uzskatu pozitīvās disciplīnas trūkumu. Tas bija arī galvenais novērojums, ko man stāstīja Sarma Pone, kas Amerikā studē pedagoģiju un ir novērojusi klases Latvijā: “Latvijas skolās vienmēr soda to, kas ir izdarījis ko nepareizu, kad efektīvāk būtu uzslavēt to, kas ir izdarījis ko labu.” Latvijas skolās ir ierasts kliegt uz bērniem, pat – goda vārds, pašas acīm redzēts – raut aiz matiem, jo skolotāja nespēj bērnu citādi savaldīt. Starplaikā, Latvijas bērnu pašdisciplīna ir noslīdējusi tik zemu (Gross: “Skolā bērni jūtās diezgan brīvi; skolotājiem grūti viņus kontrolēt. Lai dabūtu uzmanību, jāpaceļ balsi – diezgan augstu!”), ka iespējams ar pozitīvām disciplīnas pieejām vien nepietiek. Bet tad jājautā kādēļ bērnu pašdisciplīna ir tik zema – vai tādēļ, ka pieaugušie uz viņiem nepārtraukti bļauj? Tas ir apburts loks, ko viens cilvēks neapturēs.

Bērni bieži apsaukā viens otru un puiši kaujas (“Tādi jau tie zēni ir!”). Gross stāsta: “…Latvijā tā liekas kā norma, ka tā ir daļa no bērnības un bez tās neiztiksi. Liekas neticami, ka Austrālijā šī problēma tiešām tik bieži nepacēlās – tolerance pret savu līdzgaitnieku skolā tiek ieaudzināta no agras bērnības.” Interesanti, ka Līgas Kriķes puikām, pārceļoties no Latvijas atpakaļ uz Ameriku, no sākuma bija garlaicīgi, jo tur skolā nenotika kautiņi!

Gross turpina: “[Mūsu] bērniem negāja viegli iedzīvoties. Bērni nav pieraduši iekļaut savā vidē mazliet citādākus bērnus – Latvijā tomēr maz iebraucēju, un latvieši vienmēr bijuši rezervēti. Žēl teikt, bet šinī jomā Latvijai ir vēl daudz, ko mācīties. Kā pieņemt citādi domājošus, citur augušus, kā prast komunicēt ar visādiem cilvēkiem. Te liela loma audzinātājām – viņām jāspēj radīt mājīgu vidi visiem. Bet Latvijā, diemžēl, skolotāji ir tik pārslogoti ar visādiem birokrātiskiem darbiem, stresainu vidi, kur viņiem jāatskaitās par katru skolā pavadīto minūti, ka laika neatliek domāt par katra bērna individuālo labsajūtu. Ir, protams, skolotāji, kas to paspēj, un viņi ir zelta vērts.”

Pēc “eksperimenta” Latvijas skolās dažas ārzemju ģimenes sarūgtināti atgriežas savās agrākajās mājās, kamēr citas pragmātiski samierinās un pat saredz kaut ko pozitīvu: vismaz mūsu bērns norūdīsies, iemācīsies aizstāvēties un izlauzt sev vietu dzīvē. Raksturīga ir Annas Reynoldas un Karīnas Muzikantes atziņa, ka ne jau skola veido bērnu, bet ģimene, un tādēļ viņas cenšas ģimenē uzturēt pozitīvu, atvērtu un bagātinošu gaisotni. Cik daudzi izcili cilvēki taču nav mācījušies necilās skolās?

Šo pavasari biju uz sapulci projektam, kas veltīts sveštautiešu bērnu integrācijai Latvijas skolās. Projekts kā projekts – vai tas tiešām ir vajadzīgs vai nē, tas ir cits temats. Bet viens vīpsnājošs komentārs no sapulces man palicis prātā: “Latvijas mācību metodes jau netiks mainītas.” Tātad, suck it up, bērni un vecāki! Maiņas būs lēnas, jo neliekas, ka ir liela vēlme uz tām no iekšpuses.

Gadās, ka šo pavasari arī pieteicām mūsu dēlu uz citu skolu. Pirmā saskarsme ar jauno skolu ir bijusi pozitīva; ceru, ka šo nākošo mācību gadu varēšu dot arī pozitīvāku reportāžu par kādu Latvijas skolu.

Skolas un nometnes aicina pavadīt vasaru Latvijā

Nedēļa etnogrāfiskā vidē

Latgales tradicionālās kultūras centrs “Latgaļu sāta” piedāvā nometni “Nedēļa etnogrāfiskā vidē” Dekšāru pagastā pie Varakļāniem. (Foto: Latgaļu sāta)

Ja jūs ar visu ģimeni dodaties uz Latviju šovasar, apsveriet iespēju jūsu bērnam piedalīties kādā Latvijas nometnē. Tas būs ne tikai jauki pavadīts laiks, bet arī lieliska iespēja bērnam iepazīties un sadraudzēties ar latviski runājošiem vienaudžiem. Te sakopota informācija par dažām nometnēm, kas varētu būt piemērotas ārzemēs dzīvojošiem bērniem. Dažās regulāri piedalās ārzemju latviešu bērni, citās piedalās lielākoties vietēji bērni. Bet piesakieties drīz, jo vasara jau tūlīt būs klāt!

No praktiskā viedokļa skatoties, ir ieteicams uz Latviju paņemt līdzi izziņu no ģimenes ārsta par jūsu bērna veselības stāvokli, ieskaitot informāciju par saņemtajām potēm un saskarsmi ar infekcijas slimniekiem, ja tāda bijusi. Ieteicams arī potēties pret ērču encefalītu.

Ja jums ir zināmas citas nometnes Latvijā, kuras ir piemērotas ārzemēs dzīvojošiem latviešu bērniem, atsūtiet ziņu uz Latvians Online, un nometni pievienos sarakstam. Tāpat, ja jums ir atsauksme vai personīga pieredze ar kādu no šīm bērnu nometnēm, lūdzu to uzrakstiet mūsu forumā, lai citiem vecākiem būtu pilnīgāks priekšstats par iespējām.

‘Baiļu’ bērnu nometnes

“Baiļi” ir nevis nometņu tēma, bet atpūtas bāze pie Valmieras, kas piedāvā trīs nometnes (no 28. jūnija līdz 3. jūlijam, no 11.-17. jūlijam, un no 2.-8. augustam) aktīviem bērniem no 9-14 gadu vecumam. Tajās bērni kāpelēs pa virvju trasēm, brauks ar kalnu velosipēdiem, kāps klintīs, leks uz batuta, brauks ar laiviņām pa Gauju, un piedalīsies citās aizraujošās aktivitātēs. LVL 125 cena ieskaita visas aktivitātes, nakšņošanu kempinga tipa mājiņās “Baiļos” un ēdināšanu četras reizes dienā. Bērnu skaits ierobežots. Bērnam pašam jāgādā savs kalnu velosipēds un aizsargķivere, bet iespējams, ka var sarunāt tos iznomāt. Sīkākai informācijai apskatīt mājas lapu www.baili.lv vai rakstīt baili@valm.lv.

Eiropas vasaras skola

Šovasar Eiropas vasaras skola notiks no 25. jūlija līdz 8. augustam. Katru vasaru tā notiek citā vietā Latvijā, bet šīs vasaras vieta nav vēl līdz galam saskaņota. EVS iesākās 1979. gadā Vācijā, bet sākot ar 1995. gadu pārcēlās uz Latviju. Nometnes mērķis ir palīdzēt bijušiem ārzemēs dzīvojošiem bērniem atrast “savu Latviju”, paši savām acīm, nevis caur vecāku brillēm. Apmēram trešdaļa līdz puse no dalībniekiem tomēr ir dzimuši vai auguši Latvijā, lai jauniešiem no dažādām vidēm būtu iespēja vienam ar otru iepazīties un sadraudzēties. Nometnes sarunu valoda ir tikai un vienīgi latviešu valoda. Tajā piedalās ap 45 jauniešu no 11 līdz 16 gadu vecumam, kurus tad sadala trīs vecuma grupās. Mācību stundas notiek latviešu valodā, vēsturē, ģeogrāfijā un folklorā. Pēcpusdienās notiek dziedāšanas, tautas deju, sporta un cita veida nodarbības, ieskaitot vairākus amatus un rokdarbus. Maksa ir LVL 180 ar atlaidēm par vairākiem bērniem no vienas ģimenes. Vietu skaits ir ierobežots; tāpēc rīkotāji lūdz visus interesentus pieteikties cik vien drīz iespējams, sazinoties ar Daci Pāvulu pa e-pastu, dacepavula@hotmail.com, vai telefonu, +44 7886621970. Sīkāka informācija: www.eiropasvasarasskola.net.

Nedēļa etnogrāfiskā vidē

Latgales tradicionālās kultūras centrs “Latgaļu sāta” jau vairākus gadus rīko nometni bērniem no 7 līdz 14 gadiem. Tā notiek vecās lauku mājās Dekšāru pagastā pie Varakļāniem, kur bērni brīvā gaisotnē glezno, sukā vilnu, vērpj dziju, auž, veido mālus, koklē, maļ miltus ar rokas dzirnavām un cep maizi, lasa zāles tējām un sien pirts slotas, reizē apgūstot tradicionālas latviešu amatus un zinības. Neizpaliek arī peldēšana, spēles, pirtī iešana, vakarēšana pie ugunskura, talantu konkurss, apslēpto dārgumu meklēšana un ekskursija uz Borha pili. Nometne ir maza un ar ģimenisku garu. Šogad nometnei pirmais posms ir no 19.-25. jūlijam un otrs posms no 9.15. augustam. Piesakoties līdz 10. jūnijam, maksa par nedēļu ir LVL 70. Tuvākai informācijai un lai pieteiktos rakstīt Marikai Zeimulei, bernunometne@inbox.lv, vai zvanīt +371 2948 2064.

Rīgas Danču kluba nometne

Šovasar Rīgas Danču kluba tradicionālo deju jeb danču nometne notiks no 19.-22. augustam (vieta vēl tiek precizēta). Nometne ir veltīta tradicionālo deju un danču klubu tradīciju izzināšanai un popularizēšanai, dejotāju un spēlmaņu prasmju uzlabošanai, kā arī lai attīstītu savstarpējo sadarbību tradicionālās dejas aktīvistu vidū. Nometnē apgūst ne tikai latviešu, bet arī kaimiņtautu dančus, un ir iespēja arī mācīties tradicionālās dziedāšanas un mūzikas instrumentu spēlēšanas pamatus. Katru vakaru, protams, notiek liela sadancošana. Bērniem jaunāki par 18 gadiem piedalīšanās tikai kopā ar vecāku vai citu aizbildni (nometnē nav vecuma ierobežojuma – piedalās arī studenti un pieaugušie). Dalības maksa ir tikai LVL 15-20, nometne piedāvā īpašas atlaides muzikantiem. Vairāk informācijas atrodama Rīgas danču kluba mājas lapā www.folkdance.lv, rakstot uz e-pastu dancuklubs@gmail.com, vai zvanot Valdim Putniņam +371 26514627.

Saulgriežu Vasaras vidusskola

Saulgriežu Vasaras vidusskola notiks no 25. jūlija līdz 14. augustam, Engures pagastā. SVV ir viena no diennakts nometnēm, kurā jaunieši vecumā no 13 līdz 18 gadiem var pavadīt aizraujošas trīs nedēļu brīvdienas no ierastās vides un tajā pašā laikā sevi pilnveidot, atklāt un attīstīt jaunas prasmes un talantus sevī, kā arī veicināt savas nacionālās piederības apzināšanos. Nometne ir lieliska iespēja jaunietim nodrošināt aizraujošu vasaru latviskā vidē, dažādu personību sabiedrībā, iepazīt vienaudžus, iepazīt Latvijas dabu, cilvēkus un tradīcijas, apvienojot ikdienā neapvienojamas lietas.

Nometne šogad Latvijā norisināsies jau 18. vasaru. SVV katru gadu dodas uz citu Latvijas pusi, šoreiz nometne notiks Engurē, jūras krastā, kur dzīvos Engures vidusskolas internātā, bet mācīsies un organizēs nodarbības vidusskolas telpās, neaizmirstot ieplānot aktivitātes gan jūras krastā, gan Engures dabas parkā, baudot sauli un jūru, pievēršot uzmanību dabas un ekoloģijas jautājumiem.

SVV ir latviskas dzīvesziņas skola, kas kā mērķi izvirza radošas un nacionālas personības veidošanu, nometnes programmā iekļaujot gan dažādas mācību stundas rīta pirmajā pusē, kas nevis atkārto, bet papildina skolās apgūto, gan dažādas mākslinieciskas pēcpusdienu nodarbības, vakara pasākumus, latvisko tradīciju klātbūtni nometnē, neaizmirstot arī par fiziskajām aktivitātēm. Tautas dejas un koris arī ir neatņemama nometnes sastāvdaļa, tāpat kā nakts dziesma, kopīgi pārgājieni, dažādi vakara pasākumi, ekskursija, viesu dienas koncerts otrajā sestdienā, gadagrāmatas veidošana, draudzība un sirsnība, kas neatstāj vienaldzīgu.
Nometnes dalības maksa ir LVL 200 (vai USD 500 dalībniekiem no ārzemēm). Pieteikšanās veidlapas un kontaktinformāciju, kā arī plašāku informāciju par nometni, atradīs SVV mājas lapā www.svv.lv vai no nometnes vadītājas Ilzes Kreišmanes, kdc@latnet.lv.

Senču mantojums

2010. gada nometne notiks no 25. jūlija līdz 3. augustam Apguldē. Nometne “Senču mantojums” notiek jau 18. gadu. To dibināja Ingrīda Mieme no Ņujorkas kopā ar pašreizējo nometnes vadītāju Anitu Stukāni (kura šogad vada kopā ar Līksmu Eglīti). Nometnē piedalās ap 120 bērnu no 7 līdz 15 gadu vecumam. Bērnus sadala mazākās grupās pa vecumiem. Dalības maksa ir LVL 120. Tajā iekļauta ēšana 5x dienā, transports uz un no nometnes, dalība dažādos pulciņos (zīmēšana, koka darbi, ādas apstrāde, keramika, rokdarbi, aušana, dziedāšana, u.c.), sporti, peldēšanās un ekskursijas. Sīkākai informācijai un reģistrācijas lapai skatīties www.sencumantojums.lv.

Skrivanek bērnu un jauniešu nometnes

Šajā vasarā tulkojumu un valodu apmācību centrs “Skrivanek Baltic” piedāvā četras diennakts nometņu programmas dažādām vecuma grupām: “Mazo princesīšu un bruņinieku salidojums 2010”, “Lieliskās vasaras brīvdienas kopā ar Vinniju Pūku un Sivēntiņu”, “Expedition” aktīvās atpūtas nometne un “Krēslas pasaulē” grāmatas Twilight faniem. Visas diennakts nometnes notiek Kandavas pagastā. Skrivanek nometnes izceļas ar uzsvaru uz angļu valodas pilnveidošanu, bet tas nebūt nenozīmē, ka visa nometne notiek angļu valodā. Drīzāk, tā ir iespēja bērnam ar vājākām latviešu valodas zināšanām gan iepazīties ar latviešu bērniem un valodu, gan tikt novērtētam par savām angļu valodas zināšanām. Lielākā daļa komunikācijas notiek latviešu valodā, un tikai pāris nodarbības dienā tiek veltītas angļu valodas apguvei. Skrivanek piedāvā arī divas dienas nometnes Rīgā, bet tajās ir daudz lielāks uzsvars uz angļu valodu.

Dalības maksas par diennakts nometnēm ir LVL 121-124 un tajās ir iekļautas visas izmaksas, nometnes programmas izpildei nepieciešamais aprīkojums un materiāli, ēdināšana, apdrošināšana un transports no Rīgas uz nometnes vietu un no tās atpakaļ uz Rīgu. Sīkāka informācija par nometnēm un pieteikšanās anketa pieejama mājas lapā www.bernunometnes.lv

3×3

3×3 nometnes ir domātas visiem vecumiem, ne tikai bērniem un jauniešiem. Visa ģimene var piedalīties nometnē, baudīt interesantas nodarbības, iemācīties daudz ko jaunu, iepazīt agrāk nezināmu Latvijas stūrīti un izveidot jaunas draudzības. Pieaugušie piedalās ievirzēs, kurās tie mācās rokdarbus vai amatus vai pārrunā politiku, literatūru, folkloru, vēsturi un citus tematus. Bērniem pa to laiku notiek savas nodarbības un izpriecas, kurās tie arī iegūst zināšanas par latviešu tradīcijām. Īpaši populāras ir bijušas “vilku mācības” vecākiem bērniem. Sīkākai informācijai skatīties www.3×3.lv zem “Jaunumi”. Šovasar Latvijā notiek divas 3×3 nometnes: Mālpilī (netālu no Siguldas) no 11. līdz 18. jūlijam, un Mazsalacā (Ziemeļlatvijā) no 25. jūlija līdz 1. augustam. Būs arī divas 3×3 nometnes ASV. Ārzemju dalībniekiem pieteikšanās uz 3×3 pie Arnolda Ruperta, liga3x3@iserv.net, +1 (616) 456-8023. Dalības maksa Latvijas nometnēm ir USD 250 no personas, bet ne vairāk kā USD 625 no kodolģimenes.

Mācības Latvijas augstskolā ir piedzīvojumu pilnas

Zinta Uskale, dzimusi Anglijā, jau 10 gadus dzīvo Rīgā un tagad studē politiskās zinātnes Latvijas Universitātē. Intervijā ar Latvians Online, viņa dalās ar savu pieredzi mācoties Latvijā.

Ko Tu Latvijā studē? Kādu grādu?

Es mācos Sociālo zinātņu fakultātē Politikas zinātnes nodaļā. Tā ir bakalaura studiju programma un studiju beigās (ja būšu izturējusi visus pārbaudījumus, gan akadēmiskos, gan psiholoģiskos!) saņemšu sociālo zinātņu bakalauru politikas zinātnē.

Kādas atšķirības starp studijām Latvijā un citās valstīs? Vai mācību līmenis ir tāds pats kā citur?

Man ir grūti salīdzināt, jo es tikai vienu gadu esmu mācījusies citā augstskolā, un tas bija pirms daudziem gadiem Anglijā. Es toreiz mācījos franču un vācu valodu un literatūru un izturēju tikai vienu gadu dažādu iemeslu dēļ. Galvenais iemesls noteikti bija tas, ka es īsti tur negribēju būt, drīzāk gribēju mācīties par režisora palīgu, un man pat piedāvāja vietu ļoti labā teātra mākslas skolā Gildfordā (Anglijas dienvidos), taču toreiz tās netika uzskatītas par “nopietnām studijām” un valsts nepiešķīra stipendijas šādām mācību programmām. Mūsu ģimene dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos un maniem vecākiem nebija līdzekļu, lai varētu palīdzēt ar mācību maksām. Joprojām atceros kā ienīdu toreizējo britu premjeru Margeretu Tečeri, jo uzskatīju, ka nav godīgi, ka valsts politikas dēļ manu vietu Gildfordā droši vien ieņēma kāds “bagātnieku bērns!”. Varbūt tad arī sāka veidoties interese par politiku un politiskajiem procesiem, sociālo netaisnīgumu, līdzdalību, utt. Toreiz Anglijā notika plaša mēroga demonstrācijas pret Tečeres valdību, kurās aktīvi piedalījās mans vecākais brālis Ēriks, kura toreizējā nostāja arī atstāja uz mani savu iespaidu.

Vēl viens iemesls bija tas, ka mēs bijām ļoti daudz studentu un atbalsta nekāda – ja students jutās drusku pazudis vai apmulsis viņš vienkārši izkrita. Varbūt tāpēc tagad mūsu grupā esmu ieņēmusi neoficiālu grupas vecākā lomu un parasti, ja ir kaut kādas neskaidrības, tad es esmu tā, kas iet visu noskaidrot un nodot informāciju tālāk kursa biedriem!

Bet tagad arī saprotu, ka tas pirmais gads varbūt ir vajadzīgs, lai izsijātu tos, kas nopietni vēlas studēt un tos, kas cer tikt cauri ar minimālu piepūli un pat “nopirkt” diplomu. Ja sākumā mēs manā kursā Latvijas Universitātē bijām aptuveni 20 studentu, tad tagad jau esam tikai ducis. Mūsu vidū arī bija tādi, kas bija cerējuši diplomu nopirkt, taču par laimi mūsu fakultātē tomēr ir pietiekami stingri nosacījumi un šie studenti tagad esot pārgājuši uz citām mācību iestādēm, kuras vārdā nesaukšu, taču nesen tika atklāts skandāls par “galdu klāšanu” eksāmenu komisijām, lai veicinātu labāku atzīmju ielikšanu!

Mūsu konkrētā nodaļā tik tiešām nevar sūdzēties par mācību kvalitāti, ir prasīgi, augsta līmeņa pasniedzēji, kuru viedokļi regulāri tiek uzklausīti plašsaziņas līdzekļos un diskusijās par notikumiem Latvijas un starptautiskajos politiskajos procesos.

Cik ilgi Tu esi bijusi Latvijā?

Nu jau būs desmitais gads.

Cik ilgi Tu Latvijā studēsi?

Man vēl jāmācās divarpus gadi (kopā četri gadi). Tās ir neklātienes studijas, kas nozīmē, ka lekcijas, semināri un eksāmeni ir tikai sestdienās. Ja es mācītos pilna laika programmā, tā saucamajā “klātienē”, tad studijas ilgtu nevis četrus, bet gan trīs gadus.

Cik zināms, ir maz ārzemju latviešu, kuri studē Latvijā. Kāpēc Tu izdomāji to darīt?

Man ļoti nepatīk šie apzīmētāji “ārzemju latvieši”, “vietējie latvieši”, “mēs un viņi” utt., jo uzskatu, ka mēs visi vienkārši esam latvieši, ar dažādiem likteņiem, kā nu tas katram ir ticis iedalīts. Par studijām varu atbildēt, ka, ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi, es ilgi nebiju gatava atgriezties mācību procesā, lai gan es katru gadu studiju pieteikšanās laikā LU mājas lapā sīki izpētīju gan studiju programmas, gan pieteikšanās noteikumus un visu pārējo ar studijām saistīto. Jāpiebilst, ka es pētīju nevis politikas zinātnes programmu, bet gan baltu filoloģiju!

Tomēr tad, kad biju nonākusi tik tālu, ka tik tiešām esmu gatava ziedot četrus gadus studijām, izvēlējos par labu politikai. Interese par šo tēmu bija jau pieaugusi, strādājot Beļģijas vēstniecībā par vēstnieka palīdzi, jo viens no maniem uzdevumiem bija sekot līdzi politiskajiem procesiem un informēt vēstnieku (darbs vēstniecībā jau ir tāda kā “legalizēta spiegošana!”). Iedziļinoties procesos un to aizkulisēs, man tie šķita aizraujoši un es politiku uztveru kā teātra izrādi, ar saviem aktieriem, prologiem un epilogiem!. Protams, ir brīži, sevišķi ņemot vērā pēdējā laika notikumus Latvijā, kad sekot visam līdzi un nezaudēt optimismu ir grūti, taču kopš 2009. gada 13. janvāra notikumiem ir vērojamas kaut vai minimālas izmaiņas politiķu attieksmē. Nesenie Satversmes tiesas spriedumi par labu pensionāriem nozīmē, ka kontroles mehānismi, kas neļauj politiķiem rīkoties pilnīgi patvaļīgi, tomēr strādā.

Politikas zinātnes programma mani piesaistīja arī ar to, ka tā piedāvā iespēju ieskatīties pagātnē, taču ar skatu uz nākotni. Mani interesē, kas ir noticis Latvijā pirms 100 gadiem, bet man interesē arī tas, kur mēs būsim pēc 20 gadiem.

Lēmumu par studijām neapšaubāmi ietekmēja arī finansiālais aspekts, jo Latvijā par studijām jāmaksā, un man tikai pēdējos gados ir nostabilizējusies finansiālā situācija tādā līmenī, ka varu atļauties mācīties. Protams, “krīze” padara visus nervozus un esmu pateicīga par katru dienu, kuru varu strādāt un saņemt algu, jo zinu, ka ļoti daudziem šī iespēja ir liegta. Es pazīstu daudzus, kuri ir bijuši spiesti pārtraukt studijas tieši finansiālu iemeslu dēļ.

Kā Tu izkārtoji studēšanu Latvijā? Privāti? Caur kādu ārzemju universitāti?

Privāti.

Cik viegli bija pieteikties? Kādas grūtības sastapi?

Vienīgā grūtība bija tā, ka piesakoties studijām mani izsauca pie studenta servisa priekšniecības, jo teica, ka man “neesot pierādījumu, ka protu latviski!” Saruna, protams, notika latviešu valodā un man bija līdzi Anglijā saņemtie “O: līmeņa sertifikāti latviešu valodā, kā arī Minsteres Latviešu ģimnāzijas liecības, taču man paziņoja, ka tie neesot juridiski dokumenti un, ka man būšot jākārto valsts valodas eksāmens. Tā rezultātā man tagad goda vietu uz mācību galda aizņem ISEC (Izglītības satura un eksaminācijas centrs) izdota apliecība par valsts valodas prasmēm!

Cik Tev maksā studijas Latvijā? Vai iekļuvi budžeta grupā?

Man studijas maksā aptuveni 1000 latu gadā. Šo summu nav jāmaksā vienā reizē, var maksāt vairākās daļās. Cik man zināms neklātienes studentiem nav paredzētas budžeta vietas, un es tik un tā neiekļaujos grupā, kas var pieteikties uz budžeta vietām, tās pienākas sekmīgākajiem Latvijas vidusskolu beidzējiem.

Kādas atšķirības starp studentiem Latvijā un ārzemēs – personīgi, studēšanas kultūrā, utt.?

Man ir grūti salīdzināt studentus Latvijā un ārzemēs, taču viens novērojums ir tāds, ka studenti šeit baidās izteikties nodarbību laikā un aktīvi piedalīties diskusijās. Negatīvā pieredze strādājot pie kopīgi veidotajiem projektiem un dažu studentu nevērīgā attieksme pret darbu iesniegšanas termiņiem un citiem nosacījumiem, liecina arī par atbildības trūkumu mūsdienu studentos.

Cēloņi varētu būt meklējami vispārējā Latvijas izglītības sistēmā un kultūrā, kas neveicina audzēkņu patstāvīgo domāšanu, iniciatīvas un atbildības uzņemšanu un radošumu. Pagājušā gada nogalē notika vidusskolēnu debašu konkurss, kurā uzvarēja viedoklis, ka pašreizējā situācija izglītības iestādēs ne tikai neveicina skolēnos radošumu, tā reizēm pat rīkojas gluži pretēji. Galvenie argumenti, kas izskanēja bija, ka izglītības process ir vairāk vērsts uz zināšanu apguvi, nevis radošumu un patstāvīgu domāšanu un jautājumu risināšanu, ka skolotāji zemā atalgojuma dēļ nav motivēti strādāt radoši un meklēt citus risinājumus un jaunas pieejas un metodes, un nereti skolotāju darba stils ir autoritatīvs un neļauj audzēkņiem izteikt alternatīvas idejas. Skolā, kurā es strādāju (Starptautiskā Rīgas sākumskola) sākot ar šo semestri tiks ieviesta jauna lasīšanas programma, kas ne tikai uzlabos bērnu lasīt un rakstīt prasmes un pilnveidos viņu kompetenci tekstu izpratnē, bet arī veicinās viņu spējas izteikties un sadarboties ar citiem, uzņemoties atbildību arī vienam par otru. Ir svarīgi jau pamatskolā bērnus iepazīstināt ar vispusīgu un radošu pieeju mācību procesiem. Šādas inovācijas būtu nepieciešamas arī vietējās latviešu skolās.

Eksāmenu process un attieksme pret plaģiātismu augstskolās arī ir labs spogulis izglītības sistēmai un sabiedrībai kopumā. Nereti labākās atzīmes saņem vai nu tie, kas ir varējuši zināšanas burtiski iekalt galvā vai kam špikeris ir paslēpts piedurknē (jā, diemžēl šī metode ir novērota!). Kāds sociālo zinātņu fakultātes lektors nesen medijos izteicās, ka plaģiātisms un referātu, kursa darbu un pat bakalaura darbu iegāde ir “visai izplatīta prakse Latvijas izglītības iestādēs”. Visi šie faktori nozīmē, ka augstskolu beidz studenti, kuriem ir diploms kabatā, taču nespēj patstāvīgi un radoši risināt visvienkāršākās problēmas darbā un kuri arī savās tālākās dzīves gaitās uzskatīs, ka jautājumus varēs risināt kādu “uzpērkot” vai izmantojot citus negodīgus paņēmienus. Tas, cik tālu ļaus nonivelēt izglītības kvalitāti ir, protams, atkarīgs no atsevišķu izglītības iestāžu un fakultāšu vēlmes un spējām (pieejamiem resursiem) cīnīties pret šo “sērgu”, kā arī izmaiņas pašu studentu attieksmē.

Bet es nevēlos uzmālēt pārāk tumšu bildi, jo mani pēc dabas var ieskaitīt naivo optimistu kategorijā un domāju, ka dzīve pati ievieš savas korekcijas un agri vai vēlu notiek “dabiskā izlase” un, nonākot darba tirgū, trūkumus nevar mūžīgi nomaskēt vai citādi aizsegt. Un es tiešām ar prieku satiekos reizi nedēļā ar saviem kursa biedriem, ar kuriem ir izveidojies labs kontakts un sirsnīgas attiecības.

Cik liela Tev ir darba slodze?

Apvienot studijas ar pilna laika darbu ir ļoti grūti un var pat uzdot jautājumu, cik kvalitatīvs ir izglītības process, ja tam nevar veltīt lielāko daļu laika. Es agrāk ar milzīgu izbrīnu un cieņu vēroju cilvēkus, kas centās apvienot darbu, studijas un ģimenes dzīvi. Vairākas reizes esmu apsvērusi studijas pārtraukt un tad tikai tuvinieku un draugu atbalsts un uzmundrinājumi var palīdzēt, kā arī tas, ka mēs, “cīņas biedri”, kā esmu iesaukusi savus studiju kompanjonus, viens otru cenšamies atbalstīt. Un sajūtas pēc semestra pēdējā eksāmena nokārtošanas un pēdējo referātu iesniegšanas ir fantastiskas – tādos brīžos tas tiešām ir tā vērts!

Vai Tu iesaki citiem ārzemju latviešiem studēt Latvijā?

Atbilde uz jautājumu ir jā, neapšaubāmi, bet iesaku rūpīgi izvēlēties izglītības iestādi, apmeklēt dažādu fakultāšu „atvērto durvju dienas” (man tas bija izšķirošais, kad bija jāizdara izvēle, jo izvēlētā fakultāte atstāja mūsdienīgu iespaidu ar progresīvi domājošiem pasniedzējiem) un mācīties to, kas patīk un patiešām interesē, jo tad pats process būs interesantāks un vieglāk izturams arī tad, kad viss liksies pārāk grūti.

Citi novērojumi, komentāri, frustrējoši gadījumi, humoriski gadījumi, utt.?

Man bija ļoti interesanti uzzināt, ka viens no maniem pasniedzējiem būs Daunis Auers (arī no Anglijas), kuru pazīstu kopš bērnības. Esam gājuši vienās un tais pašās vasaras nometnēs, spēlējuši jauniešu teātri kopā un faktiski izauguši vienā sabiedrībā. Ja kāds man toreiz būtu teicis, ka es kādu dienu mācīšos Latvijas Universitātē un, ka profesors Auers būs mans pasniedzējs, es ne mūžam nebūtu tam ticējusi. Bet šādi dzīves pavērsieni jau ir tie, kas to padara tik interesantu.

Zinta Uskale

Zinta Uskale mācās politikas zinātni Latvijas Universitātē.