Vasaras nometnē “Avots” Baškīrijā apgūst latviešu tradīcijas

image

Koklēšanas nodarbība vasaras nometnē “Avots”. Foto Ludmila Muceniece.

Šogad tieši nedēļā pirms Jāņiem latviešu kopienā Baškīrijā norisinājās lingvistiskā nometne “Avots”. Dalībnieki ieradās gan no vietējā Arhlatviešu pagasta, gan no Omskas apgabala latviešu biedrības, gan no Latvijas.

Nometnē piedalījās 20 vietējo skolēnu, 9 dalībnieki no Omskas apgabala, 7 – no Latvijas. Nometni organizē un vada latviešu valodas skolotājs, Ufas Latviešu biedrības direktors Viktors Kārkliņš katru gadu apmaksā ceļu skolotājam no Latvijas, kurš ierodas, lai palīdzētu vadīt bērnu nometni.

Papildus valodas apguvei, tiek apgūta latviešu kultūra, folklora, paralēli notiek gatavošanās Jāņiem, kas arīdzan sniedz padziļinātu ieskatu latviešu kultūrā. Būtiski, ka nometni apmeklē ne tikai tie bērni, kas visa mācību gada garumā apgūst latviešu valodu, bet arī tie, kas mūsu valodas un kultūras iepazīšanai nepievēršas. Nometne skolēnos raisa interesi un daļa no tiem ir regulāri “Avots” dalībnieki.

Nometnes “Avots” programma balstās uz latviešu kultūras iepazīšanu un izpratni, kaļot rotas, tēšot kokles, aužot, cepot latviešu rupjmaizi, vārot Jāņu sieru, mācoties Līgo dziesmas, dejojot latviešu dančus, spēlējot kokles un klausoties latviešu valodu, atrodoties starp latviešiem un latviešu pēctečiem. Savu prasmi rādīja gan Latvijas, gan vietējie amatnieki.

Jānis Vecis – viens no Baškīrijas latviešiem mācīja pīt cepures no kļavu lapām, amatnieks stāstīja, ka to apguvis puikas gados, kad ganījis govis. Sieru vārīja Latviešu kultūrvēsturiskā centra direktore Ludmila Muceniece, maizi pēc savas ģimenes tradīcijām cepa M. Gorkija kultūras nama direktore Jeļena Kazanceva, kuras māte, arīdzan latviete, to turpina darīt vēl aizvien.

Prasmīgs Amatas kokļu meistars Andris Roze ar sievu Inesi šādā nometnē nav pirmo reizi. 2010. gadā līdzīga nometne norisinājās Krasnojarskā, kuru rīkoja pilsētas latviešu biedrība “Auseklis”. Andris mācīja gatavot kokles, Inese un Ritma Laškovas – aust un adīt. Amatnieks Edgars Žīgurs bija rotu kalšanas lietpratējs, kas ar savu aizrautību piesaistīja nometnes dalībniekus, kā rezultātā radās lieliska seno rotu izstāde.

Madonietis Tālis Karlsons pacietīgi dažiem nometnes dalībniekiem ierādīja kokles spēlēšanas specifiku. Uzcītīgs darbs vainagojās ar neliela koklētāju ansambļa uzstāšanos Jāņu koncertā. Neizsīkstoša bija Tāļa un rīdzinieka Raita Sondora enerģija latviešu danču un dziesmu vakaros, kuros tika apgūts daudz latviešu deju un rotaļu, kā arī ievērojams skaits Jāņu dziesmu.

Katra nometnes diena bija darbiem un notikumiem piesātināta. Ciemata Kumurli skolas telpās klaudzēja āmurs, skandēja lakta, dunēja kalta, melodiski strinkšķēja kokles un skanīgās balsis. Vakaros visi metās dejot un rotaļās iet, lai no rīta celtos un turpinātu iesākto.

Nometnes idejas aizsācēja ir Lauma Vlasova – Krievijas-Latvijas kongresa priekšsēdētāja, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle, kura nometnei guva daļu finansējuma. Ufas Latviešu biedrības direktors Viktors Kārkliņš, Arhangeles rajona administrācija bija atbalstīja šo pasākumu, kā arī Latvijas un vietējie amatnieki, kas dalījās savās zināšanās ar zinātkārajiem nometnes dalībniekiem.

Atliek vien secināt, ka kopā varam paveikt ļoti daudz. Attīstot ideju rodas kaut kas liels un skaists. Nometne, kas saveda kopā tik daudz cilvēku, kuriem ir kas kopīgs – latvietība. Apziņa, ka esam latvieši, apziņa, ka mums ir viena dzimtene, apziņa, ka varam paveikt tik daudz, ja vien ir griba un atbalsts.

Vēsturisks ieskats

Latvieši dažādos laikos izbraukuši gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā, pamest Latviju tos mudinājis gan laiks, gan valdošā vara. Taču par spīti valdošajai varai, latvieši ir centušies visiem spēkiem saglabāt saikni ar dzimteni. To palīdzējušas uzturēt atmiņas par dzimteni, līdzi paņemtie priekšmeti, blakus esošie biedri un ģimenes locekļi kā arī paši latvieši, kas neaizmirst savējos, lai arī kur tie būtu nokļuvuši.

Šoreiz runa ir par 19. gadsimta beigām, brīvprātīgu izceļošanu un Krieviju. 19. gadsimta sākumā liela daļa latviešu izceļoja uz Krieviju, lai iegūtu zemi un sāktu jaunu, pārtikušu dzīvi ārpus Latvijas. Viena no Krievijas republikām, uz kuru devās daļa latviešu bija Baškīrija. Atbraukušajiem tautiešiem tika iedalīta zeme, kuras iekopšana prasīja daudz laika un pūļu, taču tas atmaksājās, jo 20. gadsimta sākumā Baškīrijā bija vairāk nekā 1000 latviešu saimniecību, turklāt ļoti turīgu saimniecību.

Nereti nācies dzirdēt, ka latvieši iemācījuši baškīriem strādāt, pie latviešu mājām vienmēr ziedēja puķes, auga ābeles un ogu krūmi. Viss bija veidots un iekārtots tā kā ierasts dzimtenē. Liekas, latvieši radīja savu mazo Latviju Baškīrijas plašumos.

Izglītības ceļš Arhlatviešu kolonijā saistāms ar 19. gs. beigām. Lai arī skolas, kur bērniem mācīties nebija, vecāki saviem bērniem spēja nodrošināt mājskolotāju, kas mācīja aritmētiku, gramatiku, mācības notika latviešu valodā.

Pirmā skola Arhlatviešu kolonijā tika uzcelta 1901. gadā Arhangeles mežā. Skola 1903. gadā nodega, taču 1909.-1910. gadā tika uzcelta jauna skolas ēka, kurai piešķīra sākumskolas statusu. Skolā bija internāts, kurā uzturējās bērni no attālajām zemnieku saimniecībām, nedēļas beigās vecāki savus bērnus veda mājās.

1935. gadā sākumskolu pārdēvēja par septiņgadīgo skolu. 1939. gadā, pēc kolektivizācijas un Maksima Gorkija ciema dibināšanas, skola tika pārvesta uz ciematu, taču tās celtniecību aizkavēja Otrais Pasaules karš.

No 1947. līdz 1963. gadam gadā skolas direktors bija Masailovs Pāvels Mihailovičs, kurš veica skolas labiekārtošanu. Četrus gadus vēlāk skola kļuva par Arhlatviešu vidusskolu un 1969. gadā bija pirmais absolventu izlaidums.

1978. gada pavasarī sāka jaunās (pašreizējās) skolas ēkas celtniecību, kuru pabeidza tā paša gada septembrī. Skolu atklāja 1978. gada 18. decembrī. Kopš 1989. gada skolā māca latviešu valodu, kultūru, folkloru. Sākumā tās bija fakultatīvas nodarbības, kopš 1994. gada – mācību stundas. Paralēli mācību stundām, skolēni var apmeklēt latviešu folkloras pulciņu, lai apgūtu latviešu tautas dziesmas, dejas, gūtu priekšstatu par latviešu gadskārtām.

 

 

image

Rotkalšanas meistars Edgars Žīgurs ierāda ievirzes dalībniekiem sava amata prasmes. Foto Ludmila Muceniece.

image

Siera siešanas gudrības tālāk nodeva Ludmila Muceniece. Foto: Ludmila Muceniece.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *