2016. janvāra sākumā es pirmo reizi ar savu 12 gadus veco dēlu piedalījos Bērnu Vasaras nometnē Tērvetē (netālu no Kilmore pilsētiņas, Viktorijas pavalstī, Austrālijā). Nezinu, vai vēl sevi varu saukt par nesenu ieceļotāju, jau 16 gadus es Austrāliju saucu par savām mājām. Esmu kaut kur pa vidu. Ielidojot Brisbanē—savā pašreizējā mītnes pilsētā, man ir tāda silta un jauka sajūta it kā mājās pārnākot.

Tikko ierodoties Brisbanē 2000.gadā mani latvietība nepievilka, man tā nepietrūka un es latvisko nemeklēju. Es Latviešu namu Brisbanē atradu 4 gadus vēlāk.

Pēdējos gados domājot par Latviju ir tā smeldzīgi ap sirdi. Tā ir mana tēvu zeme, uzkāpjot Vidzemes pakalnos Jāņu vakarā, es jūtu ka manas saknes ir Latvijā. Kā to apvienot, esot tik tālu prom?! Kur dabūt to latvietības devu, ko nebūdams latvietim grūti saprast. Tas mums ir asinīs, un tas manī dod dzīvības spēku.

Šogad manā dzīvē parādījās atrisinājums – jābrauc uz Tērveti, jābrauc uz Dzintariem Adelaidē (Dzintaros notiek Austrālijas Vasaras vidusskola)!! Mūsu meita apmeklēja Annas Ziedares Vasaras Vidusskolu, un mājās pārbrauca maza latviete. Esot beidzot savu identitāti atradusi…

Nedēļa Tervetē piepildīja laimes kausu līdz malām. Tā bija mana Latvija kondensētā un rediģētā veidā.

Ar cieņu, milzīgu pateicību un apbrīnu es skatījos uz tiem otrās paaudzes latviešiem, kas vadīja bērnu nodarbības. Kā viņi varējuši latviešu valodu saglabāt tikai apmeklējot sestdienas skolas, audzinātāji un nometnes skolotāji saglabajuši latvietību esot tik tālu prom no Latvijas. Japateicas vecāku neatlaidībai un stingrībai. Mums neseniem un tikko jauniem iebraucējiem iesprūk pa daudz jaunākiem barbarismiem no krievu valodas. Šeit dzimušiem ir vairāk no vācu valodas nākuši vārdi, bet šķiet, ka viņu valoda ir tīrāka. Varbūt nav tik moderna, ir vairāk senāki vārdi, ko Latvijā vairs tik daudz nelieto vai loka savādāk, bet atkal apbrīns, ka otrajā paaudzē kāds vel zin, kas ir datīvs un kas ir akuzatīvs.

Tā nebija tikai valoda un kultūra, ko mums iemācīja nometne. Vērtības – saliedētība, cieņa pret vecākiem, neatkarība, čaklums, problēmu risināšana un kārtība (cik labi, ka pieaugušo teltis nepārbaudīja!) paliks bērnos arī mājās atgriežoties. Nedēļa pie dabas gan zēniem, gan meitenēm—lieliem un maziem nāk par labu. Bērniem ir interesantas nodarbības un izklaides, viņi iemācās jaunas prasmes, nodibina jaunas draudzības un nejūtas vieni plašajā pasaulē. Šie jaunie puiši un meitenes zin, ka ir vieta, kur viņus saprot un ir viņiem līdzīgie.

Tērvete ir zelta vērta arī tiem, kas latviski tik labi neprot. Ar milzīgu prieku vēroju kādu mazu meitenīti, kura tikai pāris vārdiņus latviski māk pateikt, bet viņai vajagot izdrukāt Tērvetiešu dziesmas, ko mājās aizbraucot mēģināt. Varbūt tiem, kas tik labi nezin valodu, šis nemateriālais kultūras mantojums sniedz visnepārraujamākās saites ar savu tēvu tēvu kultūru.

Ir ne tikai pateicība par to laimes sajūtu, ko Tērvete man deva, bet arī par iedvesmu un spēku, ko šī nedēļa mums sniedza, lai mēs gan pieaugušie, gan bērni varētu latvietību mācīt un uzturēt gada garumā. Ne vienmēr ir viegli atlicināt pussvētdienu, lai brauktu uz Namu (tā mēs saucam Latviešu namu Brisbanē) un mācītos, kamēr citi ir pie jūras, televizora vai dzimšanas dienas ballītē.

Vecāki, ja jums vajag iedvesmu turpināt bērnus audzināt latviskā garā, vediet viņus uz Tērveti! Bērni, ja jums ir grūti piespiest sevi mācīties latviešu valodu, prasiet, lai vecāki jūs ved uz Tērveti!!

Līgo māmiņ, līgodama, līgo skaisti šovakar.
Neaizmirsi savai meitai Jāņu dziesmas macīt ar’,
Lai kad viņai pašai meita kādreiz Jāņos līdzi būs,
Atceroties vecos vārdus, Līgo dziesma sauna kļūs

 

Kas tur rībina gar istabiņu? Ķekatiņas dancina savus kumeliņus.

Arhlatviešu vidusskola saulgriežu vakarā bija pilna ar ķekatniekiem, tautu meitām un tautu dēliem, koklētājām, stabulētājām, bluķa vilcējiem un bluķa stūmējām. Baškīri, krievi, tatāri, čuvaši un visiem pa vidu latvieši trokšņoja, dziedāja, baidīja mošķus un ķēmus Arhlatviešu ciemā. Tikai šoreiz trokšņotāju starpā bija ne tikai Baškīrijā mītošie latvieši, saulgrieži svinēt bija ieradušies arī Sibīrijā (Omska, Omskas apgabala Augšbebru ciems) dzīvojošie latvieši.

Vēstures avotos teikts, ka vislielākais ieceļotāju skaits Krievijā no Latvijas bija laikā no 1894. līdz 1914. gadam. Šajā laika posmā Sibīrijā izveidojās ap 200 latviešu koloniju. Visā Krievijā tajā laikā bija vairāk nekā 200 000 latviešu. Bezzemnieki, kalpi, amatnieki, rentnieki pameta savu dzimteni, devās uz Sibīriju, kur bija iespējams iegūt zemi. Pēc 1928. gada ziņām Krievijā bija 372 lielākas latviešu kolonijas, tajās bijušas 11 650 saimniecības un nodibinātas 106 latviešu skolas.

Augšbebru ciems ir dibināts 1897. gadā, kad tajā ir reģistrēti pirmie ieceļotāji no Latvijas. Lielākoties Augšbebros dzīvojušie ieceļotāji no Nīcas un Bārtas. Aizbraucēji no Latvijas ar visu iedzīvi zirgu pajūgā uz Sibīriju braukuši apmēram trīs mēnešus. Dažas ģimenes no Omskas uz Augšbebriem braukušas laivās pa Irtišu.

1937./ 38. gadā Lielā genocīda laikā arī Augšbebros tiek arestēti cilvēki. Visiem ciemata iedzīvotājiem bija jāpamet savas viensētas un jāpārceļas uz dzīvi ciemā. Mājas nojauca un pārzāģēja uz pusēm, jo jaunā valdība tik lepnas mājas ar 12 durvīm neatļāva celt, tāpēc pusi mājas pārdeva, otru pusi pārveda uz ciemu.

1912. gadā Augšbebros nodibina skolu. Skolā bērni mācījās latviešu valodā. Mācības latviešu valodā notika līdz 1937. gadam, vēlāk skolā mācības notiek krievu valodā. 2001. gadā skolai atjauno nacionālās skolas statusu un latviešu valoda ir viens no mācību priekšmetiem. Diemžēl jau divus gadu skolotājs no Latvijas uz Augšbebriem nebrauc, latviešu valodas un kultūras saglabāšana ir pašu augšbebriešu rokās. Latviešu valodas aģentūra sūta skolotāju uz Baškīriju un Omsku.

Gan Augšbebriem, gan Omskas Latviešu biedrībai „Zvaigznīte” ir sadraudzība ar Cēsu pilsētu.

Šogad bluķa vakars pulcināja kopā daudzus jo daudzus ciema iedzīvotājus. Lielos un mazus, vecus un jaunus. Katrs centās kaut gabaliņu pavilkt bluķi, lai noveltu no sevis gada laikā sakrāto smagumu, kas spiedis plecus, katrs centās pieskarties nāvei, lai nodrošinātu sevi ar labu veselību un garu dzīvi. Skolas direktore Nadeža Freimane deva ugunij ziedu – maizi, sāli, ūdeni, naudu un dzīparu. Tas viss tāpēc, lai Arhlatviešu ciema iedzīvotāji spētu sevi nodrošināt ar nepieciešamo dzīvei, tajā pat laikā neaizmirstu par domu un dvēseles skaidrību un tīrību. Gan lieliem, gan maziem aizraujošas likās Omskas un Augšbebru latviešu vadītās spēles „Kaza un vilks”, „Vilks un aitas”, „Danco, lāci”, „Nāves rotaļa” un, protams, neiztika bez ierastajiem dančiem, ar kuriem latviete Raja no Omskas prata aizraut ikvienu.

Šorīt ārā puteņo. Ceļš aizpūsts, redzēt nevar it neko, bet vakar, šķiet, pašas debesis mūs lutināja, jo spīdēja saule, bija silts un patīkams laiks. Liekas, arī daba priecājās kopā ar mums, ļaujot izbaudīt noslēpumaini mistisko saulgriežu nakti ar savējiem – latviešiem.

 

„Latvieši ir čakla, draudzīga un miermīlīga tauta”, tā Baškortostānas Republikas galvaspilsētā Ufā Latvijas vēstniecei Krievijā Astrai Kurmei un viņas delegācijai tika raksturoti Baškīrijas latvieši.

16. decembrī Arhlatviešu vidusskolu apmeklēja Latvijas vēstniecības Krievijā pārstāvji. Tie bija: Inita Dzene –Latvijas vēstniecības Krievijā Konsulārās nodaļas vadītāja, Juris Kalvis – Latvijas vēstniecības Krievijā pirmais sekretārs, Kaspars Svilāns – Latvijas vēstniecības Krievijā trešais sekretārs. Delegācijas mērķis bija apmeklēt skolu, satikt vietējos latviešus, uzklausīt to jautājumus, iepazīties ar bērniem, kas apgūst latviešu valodu, kā arī apzināties palīdzības sniegšanas iespējas skolai un skolēniem, kas mācās latviešu valodu.

Vēstnieces Astras Kurmes vizītes mērķis bija attīstīt ekonomiskos sakarus, pārrunāt kultūras un diasporas jautājumus Baškortostānā. Vēstniece skolu neapmeklēja, bet apsolījās to izdarīt Jāņos, kad Baškortostānas Latviešu biedrība svinēs 20 gadu jubileju.

Negribas sausi teikt „vēstniecības pārstāji”, piemērotāks šķiet vārds „tautieši”, tik vienkārši viņi likās, un ne tikai man. Arī kolēģi bija patīkami pārsteigti par atbraukušajiem viesiem, diemžēl „Maskava”, „vēstniecība”, „pārstāvji, delegāti” vietējiem saistās ar augstprātību un iedomību, tāpēc vēl jo lielāks pārsteigums par vienkāršo un silto cilvēcību, kuru izjutām esot kopā ar tautiešiem no Maskavas.

Ansamblis „Atbalss” priecēja viesus ar dziesmām un dejām, skolēni runāja dzeju latviešu valodā. Atbraucēji likās patīkami pārsteigti par to, ko redzēja, arī bērnos bija jūtams vāji slēpts lepnums par to, ka viņu dziedāšanas, dejošanas un latviešu valodas prasmes tika atzinīgi novērtētas.

Prieks arī par Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas pateicības rakstiem skolas direktorei Nadeždai Freimanei un Latviešu vēsturiskā muzeja radītājai Annai Gusarovai. Šos pateicības rakstus pasniedza Inita Dzene – Latvijas vēstniecības Krievijā Konsulārās nodaļas vadītāja.

Šķiet aizbraukušie tautieši vienmēr interesēs citus, turklāt aizbraucēji būs saistoši tik ilgi, kamēr viņi paši neļaus par sevi aizmirst. Tā arī Baškīrijas latvieši, lai gan jau sestajā paaudzē dzīvo Baškortostānas Republikā, Latvijā par viņiem zina, cenšas palīdzēt un uzturēt sakarus cik ilgi vien iespējams. Paldies! Vietējiem latviešiem un viņu pēcnācējiem ir svarīgi apzināties, ka savai etniskai dzimtenei tie ir nozīmīgi.

Šī tikšanās lika saprast, ka Baškīrijas latviešiem ir pie kā vērsties, ja nepieciešama palīdzība, šī tikšanās viesa cerību, ka neviens nav aizmirsts, šī tikšanās radīja lepnumu par to, ka latvieši ir tauta, kas savējos nepamet un neaizmirst.