Latvijas Satversmē rakstīts, ka “Visa vara pieder Latvijas tautai”. Diemžēl, vairums Latvijas iedzīvotāju atrodas bezvaras stāvoklī un jūtas atsvešināti no valsts vadības un valsts iekārtas.
Šī neapmierinātība un plaisa starp varu un tautu šodienas Latvijā izpaužas daudzos veidos, piemēram – Baltic Data House aptaujas liecina, ka 52% latvieši bijušo vienpartijas komunisma sistēmu vērtē pozitīvi, toties tikai 49% dod pozitīvu vērtējumu patreizējai politiskai sistēmai. Starp krievvalodīgajiem 72% pozitīvi vērtē bijušo sistēmu, bet tikai 39% līdzīgi atsaucas uz patreizējo demokrātisko sistēmu.
2004. gada aptaujā, tikai 39,04% piekrita ka procesi Latvijā kopumā noris pareizā virzienā, toties 53,2% tam nepiekrita.
Eurobaromether pētījumā 2004. gada jūlijā un 2004. gada rudenī tikai 35% valsts iedzīvotāju bija apmierināti ar demokrātiju Latvijā.
Atmodas gados lielais vairums cilvēku cīnījās par demokrātisku valsti pilnā cerībā, ka brīvība nesīs līdzi paaugstinātu labklājību, saticību, ekonomisko uzplaukumu un pilsoņu līdzdarbību valsts politikas veidošanā. Toreiz vairums cilvēku cerēja, ka atgriešanās Eiropā ļaus Latvijai drīzumā baudīt līdzīgu dzīves līmeni un politisko stabilitāti, kas atrodama rietumu demokrātijās. Toreiz gandrīz neviens neapzinājās, cik grūts būs šis ceļš, cik daudzi šķēršļi būs jāpārvar un cik daudz upuru būs jānes šī mērķa sasniegšanai.
Viena no smagākajām sekām šim procesam ir tāda, ka lielais vairums Latvijas iedzīvotāju ir zaudējuši ticību valsts iestādēm – valdībai (26%), Saeimai (21%), tiesām un politiskām partijām (6%). Cilvēki ir atsvešinājušies no saviem politiskiem pārstāvjiem un katrās vēlēšanās meklē jaunu “glābēju” partiju vai jaunu “godīgu cilvēku” grupējumu, lai izskaustu korupciju un ieviestu valstī kārtību. Un pēc katrām vēlēšanām daudziem cēlās cerības ir smagi iedragātas un bieži rodas cinisms pret visu politisko un kādreiz pat pavīd naids pret Latvijas patreizējo iekārtu.
Esmu dzirdējis, ka inteliģenti cilvēki saka:”Es mīlu Latviju, bet ienīstu šo valsti.” Šī uzticības krīze, kura manāma samērā plašos slāņos, pārāk ilgi uzņemta vienaldzīgi. Tikai nesen šī problēma sīkāk apskatīta valsts prezidentes izveidotās stratēģiskās analīzes komisijas pētījumā “Cik demokrātiska ir Latvija – Demokrātijas audits”. Pēc Baltic News Service pētījuma atreferējuma lielākie mīnusi demokrātijas attīstībai ir lielais nepilsoņu skaits, tiesu varas finansiālā un institucionālā atkarība, partiju finansiālā atkarība no šaurām interešu grupām, augsta līmeņa politiķu iesaistīšanās koruptīvos darījumos, divu valodu mediju informatīvo telpu pretnostatījums un dialoga trūkums starp tām, zemais iedzīvotāju īpatsvars, kas iesaistās sabiedriskās aktivitātēs, kā arī zems vietējo pašvaldību finansējums autonomā līmenī. Domāju, ka viens no svarīgākajiem šķēršļiem ir PSRS mantojums, kurš atstājis dziļas pēdas cilvēku domāšanā, un vērtību apziņā. Varētu likties paradoksāli, bet daudziem, kuri piedzīvojuši komunistisko sistēmu grūti iejusties brīvības vidē. Un šī problēma atrodama pie visām pēckomunisma iekārtas valstīm. Neapšaubāmi, ka pati brīvība daļēji novedusi pie daudzu cilvēku neapmierinātības. Ja kādreiz Latvijas PSR Augstākajā padomē visi runāja un balsoja 100% saskanīgi, tad tagad valda domu un ideoloģiju atšķirības un konflikts. Viens saka tā, bet otrs galīgi pretēji! Un cilvēkiem grūti saredzēt, kur atrodas taisnība. Ja kādreiz prese pamatā slavēja iekārtas sasniegumus un ļoti reti runāja par netaisnībām, korupciju, noziegumiem, vardarbību, tautību konfliktiem, tad tagad plašsaziņas līdzekļos galvenais uzsvars ir uz negatīvām ziņām, kritiku, un pat atsevišķu politiķu un partiju nomelnošanu. Ja kādreiz valstij piederēja ražošanas līdzekļi un iekārtas, zeme un lielais vairums māju un dzīvokļu, tad šodien cilvēki var brīvi pirkt un pārdot, iesākt uzņēmējdarbību, pieņemt citus darbā vai atlaist, vadoties no tirgus, no darba konkurences un personīgiem uzskatiem. Arī bezdarbs agrāk nebija, bet tagad rada izmisumu un psiholoģisku krīzi. Līdzīgas pārmaiņas notikušas visās bijušajās komunisma zemēs un visās šī brīvība atstājusi plaša mēroga rūgtumu un vilšanos.
Brīvība atvedusi ekonomisko polarizāciju un nevienlīdzību, kur zināms procents pelna lielas algas, bet vairums tik tikko spēj samaksāt par dzīves nepieciešamībām. Šādu strauju pārvērtību apstākļos Latvijā izveidojusies neuzticības krīze politiskai iekārtai, jo tā nav spējusi situāciju ievērojami uzlabot un negatīvās parādības izskaust. Bez tam atsevišķi cilvēki, partijas un iestādes ir zaudējušas tautas uzticību, jo darbojušās savtīgiem mērķiem, nevis visas tautas labklājības celšanai. Arvien vairāk tautas masa neuzticas politiskai un valsts varai un savukārt vara pašos pamatos arvien biežāk neuzticas tautai. Rodas spriedze starp elitārismu un tautas populismu, un diemžēl Latvijā komunikācijas brīvība un regulāra mijiedarbība starp vadošo eliti un tautu ir aizsērējusi vai vēl nav pilnībā izveidota. Toties jāatzīmē arī atklātības iedīgļi, kas sākušies valsts varas kulāros. Apmēram 120 nevalstisko organizåciju piedalās valsts sekretāru sanāksmēs un dažas arī tieši sadarbojas ar ministrijām lēmumu pieņemšanā. Tomēr visumā vēl arvien valda lēmumu un informācijas slepenības sindroms. Lai sasniegtu pilnvērtīgu pilsonisku sabiedrību, mums jāsaskata valsta varas ķēdes vājie posmi un jādod alternatīvas šo vājo posmu aizstāšanā vai stiprināšanā. Vēlos pieskarties sekojošiem četriem vājiem ķēdes posmiem:
- Vēlēšanu sistēmai.
- NVO lomai demokrātijas attīstībā.
- Nelatviešu integrācijai varas iestādēs.
- Valsts pārvaldei un ombudsmena jeb tiesībsarga ieviešanai.
Patreizējā vēlēšanu sistēma neveicina saišu stiprināšanu starp varas eliti un tautu. Proporcionālā vēlēšanu sistēmā pirmā lojalitāte tiek dota partijai nevis vēlētājiem, jo katra partijas biedra iespēja ierindoties vēlēšanu saraksta augšgalā atkarīga no viņa partijas biedriem. Bez tam šajā sistēmā neviens deputāts neatbild par zināmu ierobežotu teritoriju un tās iedzīvotājiem. Simts deputāti atbildīgi par visu Latviju, kas bieži nozīmē, ka neviens nav atbildīgs par konkrētu pilsētu vai konkrētu vēlētāju problēmām. Zemēs, kur ir iecirkņu jeb mažoritārā sistēma, vismaz katrai teritorijai ir savs deputāts, kuram tur izveidots savs birojs ar darbiniekiem, kuri uzklausa vēlētāju sūdzības un palīdz atrisināt viņu problēmas, ar valsts ierēdņiem un sistēmu. Jo deputāts uzmanīgāks, uzcītīgāks, jo viņam lielākas garantijas tikt ievēlētam turpmākajās vēlēšanās. Bez tam jāatzīmē, ka proporcionālas vēlēšanas biežāk noved pie minoritāšu koalīciju valdībām, kur neviena partija nenes atbildību kā par kļūdām tā arī par paveikto. Manā uzskatā ideālais atrisinājums būtu ievēlēt 75% deputātu ar mažoritāro jeb iecirkņu sistēmu, un 25% lietojot tagadējo proporcionālo sistēmu.
Lai augšas varētu labāk sazināties ar tautu un apzināt esošās problēmas, tad ļoti svarīgi ir izveidot spēcīgu nevalstisko grupējumu tīklu. Jo biezāks un aktīvāks būs šis tīkls, jo veiksmīgāk tiks savaldīti populisma impulsi no vienas puses, kā arī varas elites pārmērības no otras puses. Valsts nespēj sagremot neorganizētas lavīnveidīgas individuālas prasības. Interešu grupējumi dažādos laukos kā piemēram, lauksaimniecībā, uzņēmējdarbībā, patērētāju slāņos, kultūras biedrībās utt. izsijā un saliedē savu biedru daudzās prasības dažās konkrētās un reālās prasībās, kuras tad var nodot tālāk politiskai varai. Grupējumi arī var noteikt savu prasību hierarchiju jeb secību, liekot manīt, kas svarīgāks un, kas mazsvarīgāks. Latvijā šādas apvienības veidojas lēni un viņām vēl vāji regulāri sakari ar varu. Latvijā vispār šāda veida “lobisms” vēl nav gluži pieņemts kā leģitīma demokrātijas sastāvdaļa un tiek uzskatīta par “savtīgu interešu” veicināšanas metodi, kas vērsta pret tautas vispārējām intresēm. Tāpēc, ka vāji sistematizētas vai strukturētas, šāda veida lobisma izpausmes, tad bieži vien interešu grupu prasības izpaužas ar veidiem, ko mēs šodien dēvētu par korupciju.
Latvijā pastāv divas galvenās valodu kopienas, kurām savā starpā ir minimāla mijiedarbība. Tās abas varētu dēvēt par divām vienatnēm. Šajā sakarā Latvijā viens no vājākiem ķēdes posmiem ir nelatviešu zemā reprezentācija kā Saeimā tā valdībā, tiesās un valsts pārvaldē. Latvijas interesēs ir atrast lojālus un spējīgus nelatviešu pārstāvjus visās šajās institūcijās, jo, ja šī solitude jeb vienatne tiks ignorēta, tad to var viegli pievākt svešas intreses un virzīt sev vēlamā virzienā.
Politiķi paši nespēj valsti administrēt. Tāpēc arī kā Latvijā, tā pasaulē demokrātijas ietvaros izveidota pārvalde, kas risina valsts ikdienas darbošanos un ilgtermiņa plānošanu. Te mēs pieskaramies vēl vienam demokrātijas problēmu lokam. Cilvēku saskarsme ar valsts varu notiek caur valsts iestādēm. Bieži vien šī saskarsme ir patīkama un veiksmīga, bet gadās, ka tā ir taisni otrāda. Teorētiski ierēdņi ir iedzīvotāju kalpi, kuru algas nāk no iedzīvotāju nodokļiem. Reāli toties dažas iestādes un daži ierēdņi savu varu izmanto ne vienmēr godīgi un pienācīgi. Vairāk nekā 100 pasaules valstīs, kā arī Igaunijā`un Lietuvā ir izveidots ļoti populārs mehānisms, kas palīdz iedzīvotājiem risināt viņu problēmas ar valsts ierēdņiem. Šāda ombudsmeņa institūcija jeb Latvija dēvēta par tiesību sargu vēl arvien nav reāli ieviesta, kaut it kā šī loma uzgrūsta uz Cilvēktiesību biroja pleciem, bez jebkāda papildus finansējuma. Šāda rīcība var novest pie abu organizāciju pārslodzes un neveiksmes. Diemžēl daži cilvēki domā, ka tas arī darīts tīšām, lai abas šīs uzraudzības organizācijas izmirtu “dabīgā nāvē”. Bez ombudsmeņa jeb tiesību sarga, varam ieviest tādu iestādi, kas labi darbojas Somijā un Igaunijā – valsts kancleru. Kanclers ir cilvēks, kuram dota vara izskatīt visus jaunizdotos likumus, lai pārbaudītu, ka zemākie likumi nav konfliktā ar hierarchijā augstākiem likumiem kā arī, lai nebūtu līdzīga līmeņa likumu nesakritība. Tādā veidā patreizējo 536 Latvijas pašvaldības likumdošanas nepilnības un pretrunas tiktu konsekventi apietas.
Uzticības plaisa rada virkni nopietnu problēmu. 2000. gada aptauja liecina, ka 44% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka “pašreizējā situācijā” ir attaisnojama daļēja nodokļu nemaksāšana, toties tikai 40% nepiekrīt šādai domai. Cilvēki arī biežāk iesaistās korupcijas gājienos. 2004.g. 18% aptaujāto atzina, ka viņi pēdējā gada laikā, devuši kukuļus. Tātad apmēram 400 000 Latvijas iedzīvotāju gadā piedalījušies šādos darījumos. Nereti jaunie cilvēki sāk domāt par politiku kā labāko ceļu uz bagātību. Valts Kalniņš, atzinis, ka “valdošajās partijās ir daudz cilvēku, kas politiku uztver kā ienesīgu biznesu”. Uzticēšanās plaisa arī radījusi citas problēmas. Daudzi cilvēki grib braukt prom no Latvijas un dzīvot pastāvīgi citās zemēs. 2004. gada aptauja starp 16 gadus veciem jauniešiem, norādīja, ka 27% latviešu valodas skolās un 42% krievu skolās, labprātāk pārietu pastāvīgi dzīvot uz citām valstīm.
Demokrātijas institūcijas piedzīvo uzticības lejupslīdi un pat krīzi visā pasaulē. Cilvēki vairs akli napakļaujas autoritātēm vai valdošām elitēm, bet ir daudz kritiskāki nekā viņu priekšteči, kuri bija daudz bijīgāki pret varas nesējiem. Diemžēl mazajā Latvijā šī neuzticības plaisa ir dziļāka un draudīgāka, jo mūsu divkopienas valsts situācijā, kur trūkst ne tik vien komunikācijas ar varu, bet arī saprašanās un mijiedarbe starp pamata tautību vienatnēm jeb divām solitūdēm, Latvija var zaudēt savu ceļu Eiropas Savienībā un plašajā pasaulē. Lai Latvija pastāvētu, kā stipra vienība 100 gadus, tad mums visiem jārūpējas par šīs mazās zemītes politisko un citu valsts institūciju veselīgumu – plaisas samazināšanu un uzticības stiprināšanu starp tās vadību un plašāko sabiedrību, tas ir Latvijas tautu. Lai arī tiešām visa vara piederētu Latvijas tautai.
