Although winter in the Northern Hemisphere technically began in December, it has been a bit slow in actually bringing on the appropriate conditions: falling temperatures and, most importantly, snow! But now that the season has finally arrived, it is fitting to have a look at the options for fanatics of the white stuff.

Where’s the Latvian angle? Our task: to find Latvian skiing options, not just in Latvia but worldwide.

To find Latvians on the slopes the most logical place to look would be Latvia. A long list of hilly districts you can head to is found at SLALOM.lv. Each trase (you can’t call them resorts, the translation would be “run”) has its own Web site, so have a look at each one to get the facts on ski lift working hours, ski rental costs and accommodation options. The site doesn’t only concentrate on downhill ski slopes. Cross-country skiers can also find the best places to go touring on the more level plains. Looking slightly farther afield, if you are looking for a Baltic skiing experience, the slopes of neighboring Estonia and Lithuania have also been included.

Here is a list of the Latvian snowfield Web sites:

• Baiļi in Kaugari district near Valmiera.
• Briežkalns in Ērgļi, east southeast of Rīga.
• Cigoriņš, 5 kilometers from Pļaviņas.
• Gaiziņkalns, Latvia’s highest hill, near Madona.
• Kaķītis in Sigulda.
• Kordes trase near Sigulda.
• Lāču kalni, near Ieriķi, 65 kilometers east of Rīga.
• Lemberga hūte in Ventspils.
• Mežkalni, north of Baldone.
• Milzkalns, northeast of Tukums.
• Olimpiskais centrs Sigulda, near Sigulda.
• Rāmkalnki, along the Gauja River west of the town of Gauja.
• Reiņa trase, in the Krimulda district between Ragana and Turaida.
• Rēķu kalns near Madona.
• Riekstukalns, just north of Baldone.
• Zviedru cepure near Sabile.
• Žagarkalns near Cēsis.

If you are interested in more organised ski activities, such as clubs, schools and competitions, the Latvian Skiing Association (Latvijas slēpošanas savienība) site is worth a visit.

Many Latvians are avid skiers, so it’s no surprise those who can afford it head to the Alpine ski resorts in France, Austria, Switzerland and Italy. The central European countries of Slovenia, Croatia, the Czech Republic and Slovakia also offer cheaper skiiing options for those who have a more modest budget. Most Latvian travel agencies offer a wide variety of options to reach the slopes, usually bus tours, but these don’t always need to be exhausting three-day road trips. Travel agencies are happy to organise travel options where you book a cheap flight and combine it with a bus tour to the ski fields. Seems you could head off with other Latvians to any ski slope in Europe.

What about the rest of the world? In the United States, the Chicago Latvian Ski Club organises annual tours to Banff in Canada’s Alberta province. This is all arranged in the fall, but maybe there are still some places left. More information may be found on the Latvian Happy Hour Club site or by sending e-mail to LatvianSkiClub@aol.com

Now for the surprise option. If you’re such a keen skier that you can’t get enough skiing with one winter a year, why not head down under during the Northern Hemisphere’s summer and ski to your heart’s content in Australia.

The Blue Eyes Ski Lodge (Zilās acis) is a Latvian-run facility at Mt. Buller in the Australian Alps of Victoria. There’s just one catch: you need to get the recommendation of a member to stay at the club. But to say hello, just ring the doorbell, there’s always a Latvian or two up at the lodge in winter.

Grāmata Asya’s Laws, ko stāstījusi Asya Raines un pierakstījis Charles Fleetham, sākumā maldīgi liek domāt, ka runa būs tikai par mīlestību. Īstenībā šo grāmatu mierīgi varētu nosaukt par vēstures grāmatu, jo tajā ir skaidri un gaiši aprakstīts kā Latvijā dzīvoja komunisma atbalstītāji un piekritēji. Kā tie varēja gan tikt pie dzīvokļa bez rindas, gan aizbraukt uz ārzemēm un, protams, arī pa vasarām dzīvot “dāčā” (latviski – vasarnīcā) Rīgas Jūrmalā.

Šī grāmata ir ideāls piemērs tam, kā domāja un dzīvoja tautu draudzībai radinātie pasaules pilsoņi, un man ļoti atgādina padomju laikos izdotās vēstures grāmatas. Tāpat kā tālaika izdevumos, šeit ir slavinājums krievu partizāniem par viņu drošsirdību un fanātismu, un tieši tāpat neiztrūkst nepareizie vai sagrozītie Latvijas vēstures dati.

Piemēram, Daugava ir pārdēvēta par Daugaru, Kārlis Ulmanis nosaukts par pirmo Latvijas prezidentu, nevis ceturto, latviešu tradīcijām tiek pieskaitīta tāda parādība kā, ja darba biedrs ir saslimis, tad cits iet viņu apciemot uz mājām.

Raines grāmatā raksta, cik ļoti viņa juta līdzi tiem krievu puišiem, Krievijas specdienesta kareivjiem, kuriem 1991. gada janvārī vajadzēja šaut uz latviešiem, jo viņiem taču nebija citas izejas – vai nu šaut pašiem, vai tikt nošautiem.

Taču, kad runa ir par latviešiem, kas iesaukti vācu armijā, un tika iesaistīti ebreju nogalināšanā, Raines vairs nav tik saprotoša. Tāpat Raines ar sirdi un dvēseli tic, ka ebrejiem labāku dzīvi spēja dot tikai padomju sistēma (vēlāk gan viņa saprata, ka ir piemānīta) un nesaprata, ka latvieši tieši tāpat, ne tikai ticēja, bet arī zināja, ka tā būs viņu nāve. Un tā arī notika, visas tās nejēdzības par ko Raines sūdzas grāmatā, komunālie dzīvokļi, nelaipnas pārdevējas, rindas un tukšie plaukti veikalos, tas viss bija murgs, no kā Latvija gribēja izvairīties, un Raines ģimenes sapnis.

Vispār Raines daudz nav mēģinājusi saprast un iedziļināties latviešu likteņgaitās, tāpēc viņai ļoti nesaprotama likās neatkarību atguvušās Latvijas prasība pēc latviešu valodas likuma un eksāmeniem nepilsoņiem. Tai pašā laikā aizbraukdama uz Ameriku, Raines neizjuta nekādu pazemojumu mācoties tās valsts valodu.

Par grāmatas autores mīlestību man ir grūti spriest, jo mēs katrs izvēlamies cik lielā mērā mēs atļaujam citiem kāpt mums uz galvas un cik daudz mēs cienām paši sevi. Jau no pašas grāmatas sākuma līdz pat beigām es tā īsti nesapratu, kas tad Asya Raines ir. Te viņa lepojas, ka ir ebrejiete, te daudzina krievu kultūru un priecājas, ka ir tādā garā audzināta, un beigās vēl pavīd Amerikā piesavinātais – latviete, jo dzimusi taču viņa esot Latvijā. Tas liek padomāt un aizdomāties, vai tikai šī nepiederības sajūta nevienai kultūrai nav autores īstais pašcieņas trūkuma iemesls visās viņas attiecībās ar vīriešiem.

Raines pirmo reizi iemīlas vīrietī ar vārdu Ivars (redzot, ka autore mēģina angliskot vārdus, tad tas varētu būt Aivars), diemžēl tā arī neiegūstot pretmīlu, tikai nelielu komandējuma romāniņu. Raines ir pārliecināta, ka Ivars negrib turpināt Bulgārijā iesāktās attiecības tāpēc, ka viņa ir ebrejiete. Man gan tas liekas jocīgi, jo kā vēlāk izrādās Ivaram nav pretenziju pret precēšanos ar citas tautības sievietēm, viņa sieva ir pus tatāriete, pus krieviete.

Otra viņas iemīlēšanās notiek ar radu piepalīdzēšanu un tas ir vīrietis, kuru šajā grāmatā autore sauc par profesoru. Varbūt tas ir tāpēc, ka Raines ir kā apburta uz izglītotiem un inteliģentiem cilvēkiem, grāmatā bieži parādās viņas mazvērtības kompleksi, kaut nevajadzētu būt iemeslam, jo pati arī ir ieguvusi augstāko izglītību. Profesors un Raines drīz vien pēc iepazīšanās apprecas. Problēmas viņu attiecībās sākās jau tajā īsajā divu mēnešu pirmslaulību periodā. Kā pati Raines visu laiku grāmatā uzrunā lasītājus un lasītājas, tā arī es teikšu: „Mīļās lasītājas, ja Jūsu vīrs pirmo laulības nakti nevēlētos pavadīt kopā ar Jums, vai Jus nedomātu, ka tā ir katastrofa?” Raines tiek ar to galā, tikai lai nākotnē atdurtos uz jauniem šķēršļiem, profesora mīlas dēkām un tā rezultātā dzimušiem bērniem.

Nezinu, cik ilgi Raines vēl turpinātu tā dzīvot, ja neuzrastos Pavels, kurš nu jau kādu laiciņu dzīvo Amerikā un grib, lai Raines dodas tam līdzi. Bet arī tur, Amerikā, viņa neatrod savu mīlestību, drīz vien attiecības ar jauno vīru kļūst neciešamas un cieņas vietā uzvar naids. Kad ir iegūta zaļā karte, Asya aiziet no Pavela.

Opera is a genre not usually equated with children’s entertainment. The usual perception is that opera is for adults with refined musical tastes. To entertain kids you need loud music, bright lights, colour, movement—and as children are not too discerning, you don’t need to worry about quality.

The recently released DVD Putnu opera proves this stereotype wrong. Just as you can get your kids to eat decent food and not live on sub-standard fare, you can also take your ankle-biters to the opera and come home with both parents and children content.

“Putnu opera” has been around for a few years. The premiere was six years ago on Dec. 22, 2000, and every year since the Latvian National Opera schedules a few performances. This is the first performance by the opera that has been digitized and made available on DVD.

The play is the successful collaborative effort of famous Latvian author and playwright Māra Zālīte and composer Jānis Lūsēns. Based on the children’s book characters created by Hugh Lofting—Dr. Dolittle and his loyal bevy of animals—the opera has a simple scenario. Dr. Dolittle and his friends are visited by a distressed opera diva, Pipinella the canary, who is searching for her canary friend Cheep, also an opera singer. During the search and rescue mission, which takes Dr. Dolittle and his entourage all over town and frees some captive birds, the animals decide to put on an opera and begin rehearsals.

The basic plot is enhanced by sub-plots; these are common elements in most operas. The difference here is that these side issues are not too confusing so children can easily follow the storyline without needing to get bogged down trying to understand the details. The beauty of DVDs are the subtitles that weren’t available in pre-DVD times. Even though the opera was in Latvian (not the traditional German or Italian, so theoretically it should be easy to follow), by reading the Latvian subtitles as well made it is much easier to understand the storyline.

The characters (and especially their costumes—kudos to costume designer Kristīne Jurjāne) are so exaggerated but at the same time stylized and easily recognizable that the children in the audience will remain mesmerized for most, if not all, of the performance. We even had a 3-year-old in our family audience of five and he sat through most of the 75-minute DVD without fidgeting, which says something about this opera!

A bonus features section gives a lighthearted behind-the-scenes look at the Latvian National Opera and the way a production is put together. The joint efforts of the various departments (artistic, musical, lighting, costume, stage management) are all mentioned, showing the viewers the complexity involved in staging an opera.

Getting kids to watch an opera is no mean feat.  But it is possible as all the elements of good entertainment are there—colour, movement, high-class opera—all in Latvian!