Indianapolis tops referendum activity abroad

Citizens voting during the 12th National Latvian Song and Dance Festival in Indianapolis made theirs the most active polling station abroad in the July 7 referendum and helped push the United States to the No. 1 spot in terms of ballots cast outside the homeland.

Provisional results from the Central Election Commission in Rīga show 414 citizens cast ballots at polling stations in Indianapolis, New York and Washington, D.C. With an additional 85 absentee ballots, the United States accounted for 499 votes.

In Indianapolis, a total of 308 citizens voted. Many were brought to the polling station from downtown Indianapolis by a minibus provided by the American Latvian Association.

In all, 2,298 ballots were cast abroad on July 7. With an additional 153 absentee ballots, the total number of voters abroad was 2,451. Voters in the United States accounted for 20.3 percent of the total.

The referendum, on whether to annul changes to two national security laws, failed. While 338,765 voters in Latvia and abroad cast ballots, the total fell short of the 453,730 required to make the referendum count. At least half the number of voters in the last parliamentary election had to cast ballots.

The vast majority of those who did vote, however, were in favor of striking the amendments to the National Security Law and the State Law on Security Institutions. In all, 95.95 percent were in favor of striking amendments to the National Security Law, while 96.03 percent were in favor of doing the same for the State Law on Security Institutions.

The amendments, pushed through by the Cabinet of Ministers in an emergency decree in January, would have allowed for greater oversight of security operations in Latvia. Critics of the amendments—including the NATO defense alliance—said the changes allowed politicians access to potentially sensitive information.

The Saeima, Latvia’s parliament, approved the amendments in March, but the action was vetoed by President Vaira Vīķe-Freiberga. The Saeima overrode her veto, so the president took the unusual step of freezing implementation of the amendments. That gave time to gather signatures in favor of a referendum. Just days before the petition drive was to start on April 3, the parliament rescinded the amendments, but the referendum process moved on.

The July 7 referendum was seen by critics as a symbolic test in the confidence voters have in the parliament and in the coalition government led by Prime Minister Aigars Kalvītis. Its failure has bolstered coalition parties.

In addition to the United States, the greatest voting activity abroad was in Australia (a total of 297 in-person and absentee ballots cast), Canada (285) and the United Kingdom (260).

The election commission originally announced 48 polling stations would be open abroad, but closed those in Argentina and Kazakhstan because their operation could not be guaranteed. The polling station in Indianapolis was added because it was expected many Latvian citizens would be attending the song festival, which ran from July 4-8.

On July 7, several polling stations abroad reported voter activity only in the single digits. The station in Kaliningrad reported no voters.

Voters in Indianapolis

In the Latvian Community Center in Indianapolis, the four-member local election commission processes a group of July 7 voters just arrived by minibus from the song festival. (Photo by Andris Straumanis)

Referendum activity
ALA busiņš

Voters in Indianapolis climb into the minibus provided by the American Latvian Association for the first run of the day to the polling station. (Photo courtesy of American Latvian Association)

Andris Straumanis is a special correspondent for and a co-founder of Latvians Online. From 2000–2012 he was editor of the website.

Referendum fails to garner voter interest

A national referendum to strike controversial amendments to two of Latvia’s national security laws has failed to gather enough voters, but otherwise results show resounding opposition to the government.

A total of 337,897 citizens voted in Latvia and abroad in the July 7 referendum, which was more than 115,000 short of the number required to make it count. At least 50 percent of the number of voters in the 2006 Saeima election—a total of 453,730—had to participate.

That enough interest in the vote could not be generated is being viewed by some politicians as a sign that the government opposition is weak.

Those who did vote, however, cast strong votes in favor of annulling the amendments first approved by the Cabinet of Ministers in January. On both of two referendum questions, more than 95 percent of those voting said they were for striking the amendments, according to results tallied by the Central Election Commission in Rīga.

At the Latvian community center in Indianapolis, voters came in spurts. Some drove themselves to the polling station, while others took advantage of a minibus provided by the American Latvian Association that ferried voters from the 12th National Latvian Song and Dance Festival taking place downtown. By the end of the day, said election judge Sanita Pēkale, a total of 308 Latvian citizens had voted in Indianapolis.

Andris Straumanis is a special correspondent for and a co-founder of Latvians Online. From 2000–2012 he was editor of the website.

Es ar prieku raugos nākotnē

Mīļie tautieši, ir pienācis brīdis man teikt jums ar Dievu kā Latvijas Valsts prezidentei, un tajā pašā laikā teikt jums uzredzēšanos kā Vairai Vīķei-Freibergai, kā Vairai, kā VVF jeb kā nu katrs mani bija ieradis saukt. Es būšu jūsu rīcībā visu sava mūža atlikušo laiku, un es ļoti ceru, ka ar daudziem no jums mūsu ceļi krustosies, un vēl daudz labu un interesantu darbu mēs padarīsim kopā.

Pēdējos astoņus gadus mēs esam nostaigājuši kopā un iesoļojuši vēsturē tādā īpašā ziņā, un tā ir unikāla. Prezidents ir tikai viens pats valstī, un viens pats savā vēstures periodā. Es jūtos visiem ļoti pateicīga par to sirsnību, ar kuru mana ievēlēšana 1999.gada 17.jūnijā tika sagaidīta un uzņemta no tik daudzu tautiešu puses. Es dzirdēju dažādus stāstus, kā un kurā vietā tas noticis, vai nu sēžot pilsētā pie televizora vai kaut kur laukos pie ugunskura. Tās gaviles un tas prieks, kas tajā brīdī valdīja pār lielu Latvijas daļu, man deva iedvesmu, man deva spēku, man deva pārliecību, ka visi kopā ar šo tēvzemes mīlestību, ar šīm gaidām par tās labklājību, ar šo vēlēšanos, lai tai klātos labāk, ar šādu garīgo spēku mēs daudz ko varēsim paveikt.

Gadiem ejot, dažam šķiet, ka esam progresējuši brīnišķīgi. Es sevi iekaitu to starpā. Ne visiem vienmēr iet vienādi viegli, dažam iet grūti un pat grūtāk nekā agrāk, diemžēl, arī tā ir neatņemama daļa no dzīves, bet, ja raugāmies uz valsti kopumā, tad mums pašiem ir jāatzīst, un to apliecina daudzi no citām zemēm, ka tas progress, kas notiek, tas uzplaukums, tās pārmaiņas ir ļoti straujas, tās ir acīmredzamas, un lielais vairums no tām tiešām iet uz uzlabojumu.

Tās gaidas, kas saistījās ar jaunievelēto prezidenti 1999.gadā, es esmu centusies ar visiem saviem spēkiem, pēc vislabākās sirdsapziņas arī piepildīt. Bet te nu man tūlīt jāsaka, ka ne visas piepildīt ir manos spēkos. Mūsu demokrātija vēl ir relatīvi jauna, un vēl daudziem tautiešiem nav īsti skaidrības par to, kā darbojas šis demokrātiskais process, ko nozīmē visi Satversmē iekļautie panti, kurš kurā brīdī un par ko ir atbildīgs, un pie kurām durvīm ir jāklauvē, ja par kaut ko ir nepieciešamība sūdzēties jeb palīdzību prasīt. Valsts prezidenta kanceleja visus šos gadus ir bijusi tā vieta, kur ļaudis vērsās tad, kad nezināja, pie kā doties. Mēs esam centušies palīdzēt, pārsūtīt lietas pēc piederības tur, kur izpildvarai vai pašvaldībām ir lemtspēja vai līdzekļi, lai konkrēti un praktiski lietas risinātu. Daudzos gadījumos esam centušies iejaukties, palīdzēt visdažādākos veidos, tajā skaitā privātos, un par to man ir gandarījums, ka ir izdevies diezgan lielam skaitam palīdzēt, taču tā ir bijusi manas prezidentūras varbūt vislielākā frustrācija, ka nebija iespējams atbildēt uz visiem aicinājumiem, uz kuriem gribētos reaģēt.

Manā vārdā ir nodibinātas vairākas stipendijas, taču diemžēl nebija iespējams tādus līdzekļus, kā vēlētos nodot, nedz arī valsts kasē kas tāds bija paredzēts, lai varētu visiem tiem izcili talantīgajiem bērniem, kuru skolotāji vai vecāki vērsās pie manis, izkārtot vai sniegt finansiālo atbalstu. Tas ir tikai viens piemērs tam, ka Latvijā Valsts prezidentam nav izpildvaras funkcijas, valsts naudas un kases turētāji ir izpildvara un pašvaldības, un viņi ir tie, kas izlemj visu, kas ar naudu ir saistīts. Prezidentam, diemžēl šajā ziņā iespējas ir ļoti mazas, un tas nav tamdēļ, ka prezidents nesaprastu, cik grūti dažiem iet, tas nav tamdēļ, ka prezidents nezinātu, kā ļaudīm klājas, bet gan tādēļ, ka tīri cilvēcīgi nav to resursu, nav tās atbildības, nav tas iespējas, lai vienmēr un visur varētu reaģēt tieši tajās praktiskajās lietās, kas ir izpildvaras rokās. Taču savā kompetencē esmu centusies darīt visu, lai tajā  skaitā arī praktiskās dzīves lietas sakārtotos tādā veidā un virzienā, ka katram Latvijas iedzīvotājam ar katru gadu būtu labākas iespējas savu dzīvi veidot tādu, kādu mēs demokrātiskā un pārtikušā valstī gribētu redzēt.

Šobrīd mums jau ir ļoti daudz ļaužu, kam dzīvē ir ļoti veicies. Mums proporcionāli jau ir vairāk miljonāru nekā dažai labai pārtikušai valstij, taču mums ir arī pārāk daudz tādu, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Es domāju, nākotnes uzdevums mums būs ļoti nopietni gādāt, lai iznīcinātu šo plaisu, lai bagātie varētu uzturēt šo valsti ar visiem tiem resursiem, kā tas ir demokrātijā paredzēts, un lai tie, kas ir trūcīgi, varētu virzīties sabiedrībā ar katru gadu uz augšu, lai mums izveidotos stabila vidusšķira, kas ir viens no labākajiem garantiem stabilai demokrātijai.

Kopš iestājāmies Eiropas Savienībā, mums no tās ir nācis ļoti daudz labuma, bet kā jau es to sen paredzēju, robežu atvēršana uz citām bagātākām zemēm aizvilinās prom daudzus no spējīgiem Latvijas ļaudīm. Latvijai šī viņu prombūtne sāpīgi pietrūkst, bet kā jau to atgādināja Īrijas prezidente savā nesenajā valsts vizītē Latvijā, te ir iespējamība abām pusēm gūt savu labumu. Īrija pašlaik ir bagāta zeme, kas strauji aug un attīstās un kur vajag darba roku, bet tur ir darba devēji gatavi par to ļoti labi maksāt. Bet ne vienmēr tā tāda bija – Īrija ir gājusi cauri ļoti, ļoti grūtiem laikiem. Es esmu pārliecināta, ka arī mēs tiksim saviem grūtiem laikiem pāri, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka mums ir visas iespējas to izdarīt daudz ātrāk nekā Īrija, ko mēs tik ļoti apbrīnojam, to savulaik izdarīja.

Mans vēlējums būtu, lai katrs, kurš dzīvo Latvijā, saprastu, ka Latvija būs tāda, kādu mēs katrs to veidosim, ka mūsu tauta ir tik maza, ka katrs viens ir tai vajadzīgs un nepieciešams, katrs viens cilvēks, kas aizbrauc, Latvijai sāpīgi pietrūkst, un mēs visi viņus mīļi gaidām un ceram, ka viņi kādu dienu atnāks atpakaļ bagāti varbūt ar līdzekļiem, ar kapitālu, noteikti bagāti ar pieredzi un ar zināšanām, un tad, es ļoti ceru, liela daļa no viņiem saskatīs iespējas šeit, šajā zemē, kopā mums visiem augt, zelt un attīstīties.

Man bija tā laime sākt savu prezidentūru ar lielas mīlestības un uzticības izpausmēm no manas tautas. Man ir bijusi vēl lielāka laime piedzīvot tagad, savu prezidentūru beidzot, man pilnīgi necerētu, negaidītu, pilnīgi unikālu, latvisku un skaistu atvadu brīdi ar ziediem no savas tautas. Katram vienam, kas vienu pļavas puķīti, kas vienu ziedu no sava dārza vai puķu poda pievienoja šai ziedu jūrai, es gribētu pateikt dziļu paldies.

Es esmu manījusi jūs sev blakām visus šos gadus. Es esmu manījusi Jūsu mīlestību uz savu tautu, Jūsu vēlmi palīdzēt savai valstij kā tādu garīgu vibrāciju, kas man bija visapkārt. Es jūs sajutu sev pie pleca arī tad, kad jūs fiziski nebijāt man blakus. Šī sajūta parādījās atmodas laikā, kad latvieši apzinājās to lielo garīgo spēku, kas attīstās Dziesmu svētkos, kas attīstās kopējos pasākumos, it sevišķi priekos, bet arī protesta gājienos, ja tas nepieciešams. Šī pleca sajūta, šī mīlestība, kas mūs vieno uz savu tautu un zemi, un Latvijas valsti, tā ir Latvijai vislielākais spēks un vislielākais resurss, jo no tās veidojas, manuprāt, kaut kas garīgā plāksnē ļoti līdzīgs tam, kas notiek kodolreakcijās ar atomisko enerģiju. Es tiešām kā zinātniece redzu šeit analoģiju tam garīgam spēkam, kas attīstās lielai ļaužu grupai izvirzot un saskatot sev vienu kopēju mērķi, izjūtot savās sirdīs vienu kopēju vēlēšanos, un it sevišķi atdodot sirdi šim mērķim un dāvājot tam savu mīlestību.

Man viss mūžs ir pagājis mīlestībā uz Latviju un Latvijas tautu, arī visus tos garos gadus, kad tā man bija tikai tāls sapnis ar dažām bērnības atmiņām un ar zināšanām, kas iegūtas visai netieši, caur citu stāstījumiem, vēstures liecībām un grāmatu rakstiem. No pirmās reizes, kad atgriezos Latvijā, es izjutu to, ko ir tikai iespējams izjust ar savējiem, ar saviem ļaudīm. Es esmu bijusi laimīga būt kopā ar jums kā ar savējiem, es esmu pateicīga, ka jūs esat mani kā savējo uzņēmuši savā vidū. Man šķiet, ka mēs labi saderam kopā, man šķiet,  ka mēs vēl daudz ko varam izdarīt kopā.

Es ar prieku raugos nākotnē pēc šī maģiskā datuma 07/07/2007 gan Latvijas kā valsts dzīvē, gan manā personīgā dzīvē, gan arī visu to jauno cilvēku dzīvēs, kas tieši šo dienu ir izvēlējušies, lai slēgtu mūža derību un lai veidotu jaunas latviskas ģimenes. Es novēlu visiem jaunlaulātiem, lai viņiem būtu mīlestība un saticība savā starpā, lai ar katru gadu augtu viņu labklājība, lai viņi audzinātu veselus un gudrus bērnus, kas augs Latvijai, un es aicinu visus mūs domāt, ka šajā skaistajā un maģiskajā datumā mums tagad visiem paveras ļoti skaista un jauna vēstures lapa, jauns periods mūsu dzīvē un mūsu valstī, un tikai no mums ir atkarīgs, kādas lietas un sasniegumus mēs visi kopā varēsim tur ierakstīt.  Es ļoti mīlu jūs visus, es pateicos par jūsu mīlestību, un visiem es jums saku – paldies un uz redzēšanos!