Šajās dienās atzīmējam mūsu valsts 89. gadadienu. Tie ir svētki katram, kurš jūtas Latvijai piederīgs, bet tas ir arī pārdomu brīdis. Šoreiz, iespējams, pat vairāk nekā citos gados.

Mēs atjaunojām savu valstiskumu pirms 17 gadiem. Kopš tā laika mēs Latvijā esam pārdzīvojuši ekonomisko blokādi, aukstumu, rindas, hiperinflāciju un banku krīzi. Atcerēsimies arī to, ka pēdējie Krievijas armijas karavīri atstāja Latviju tikai 1998. gadā.

Mēs Latvijā esam izveidojuši demokrātiskas valsts ietvaru, uzrakstījuši likumus, radījuši apstākļus brīvai tirgus ekonomikai –  esam daudz mācījušies un daudz darījuši katrs savā vietā un veidā, lai rūpētos par sevi, savu ģimeni, savu uzņēmumu, savu valsti. Ir sanācis labāk vai sliktāk – kā kuram. Taču visi kopā šobrīd esam ne vien Latvijas, bet arī brīvi Eiropas Savienības pilsoņi, kuriem ir atvērtas plašas iespējas. Esam NATO dalībvalsts – droši paļaujamies uz to, ka arī mūsu valstij NATO garantē drošību, lai mēs varētu mierīgi dzīvot. Arī paši godprātīgi pildām savus starptautiskos pienākumus iepretim partneriem NATO un Eiropas Savienībā.

Tās ir labās ziņas. Šādi ir mūsu sasniegumi, par kuriem mūs apbrīno daudzas valstis, mūsu draugi un skauģi. Mums ir, ar ko lepoties. Un tomēr, ir jāatzīst, ka kaut kas nav sanācis tā, kā sabiedrība vēlās. Vai arī šobrīd mūsu sabiedrība vēlas kaut ko vairāk? Jo cilvēki atkal ir ielās: protestē pret valdības lēmumiem un pieprasa atlaist Saeimu, kuru ievēlējām tikai pirms gada. Cilvēki pieprasa godīgu politiku un tiesiskumu. Desmitiem tūkstošu latviešu tieši pēdējos gados devušies peļņā uz citām valstīm, daudzi nejūtas savai valstij piederīgi. Tas nozīmē, ka mums vēl ir daudz darāmā priekšā, lai tie ideāli un principi, uz kuriem tālajā 1918. gadā tika dibināta mūsu valsts, nostiprinātos mūsdienu trauksmainajā pasaulē.

Mans pienākums, lai kurā pasaules valstī arī es nebūtu, ir satikt tur dzīvojošos latviešus, uzklausīt viņus un rīkoties, lai Latvija vienmēr būtu valsts, ar kuru varētu lepoties katrs latvietis. Lai katrs, kurš nesavtīgi strādājis savas vai savu tēvu dzimtenes labā, tiktu pamanīts un viņam pienācīgi tiktu pateikts paldies. Mans pienākums ir iestāties par to, lai visi tie svešumā dzīvojošie latvieši, kuri jūtas Latvijai patiesi piederīgi, varētu apliecināt savu piederību, būdami arī Latvijas pilsoņi. 

Šajā 89. mūsu valsts dzimšanas dienā gribu izteikt savus dziļākos cieņas apliecinājumus jums visiem, kuri gan garajos okupācijas gados, gan atgūtās neatkarības gados ārpus Latvijas robežām godam nesuši mūsu valsts vārdu pasaulē. Jums, kuri ar saviem darbiem un domām palīdzējuši mums grūtā brīdī un kuri ar savu kritisko skatu no malas spējuši dot daudz draudzīgu padomu.

Šajās Latvijai trauksmainajās pirmssvētku dienās es gribētu aicināt katru, kas jūtas Latvijai piederīgs, būt atbildīgam un aktīvam savā veidā un vietā. Tas Latvijai kā valstij palīdzēs tikt pāri mirkļa satricinājumiem un mums kā nācijai kļūt stiprākai nekā līdz šim.

Dievs, svētī Latviju!