Ja gribi uzturēt slaido līniju un muskulatūru, tad visu mūžu jāvingro. Ja gribi savu prātu uzturēt mundru un novērst Alcheimera (Alzheimer’s) slimību, ārsti un zinātnieki apgalvo, ka cilvēkam visu mūžu jāturpina mācīties un aktīvi lietot smadzenes: pildīt krustvārdu mīklas, iet kursos, iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu, un tā tālāk. Ar vārdu sakot, “lieto vai zaudē” tās smadzenes. Izrādās, ka regulāra divu valodu lietošana arī skaitās kā vērtīgs vingrinājums smadzenēm.

Elena Bjalistoka (Ellen Bialystok), psicholoģijas profesore York universitātē Toronto un viesu zinātniece Baycrest Research Centre for Aging and the Brain, 2007. gada februārī žurnālā Neuropsychologia publicējusi pētījumu par divvalodību un demenci (dementia) vecumdienās. Šis pētījums rāda, ka regulāra divu valodu lietošana var palīdzēt aizkavēt demences iestāšanos.

Bjalistoka pirmo reizi sāka ievērot starpības starp vienvalodīgo un divvalodīgo smadzeņu spējām apmēram 20 gadus atpakaļ, kad viņa veica pētījumus ar divvalodīgiem bērniem. Pildot eksperimentu uzdevumus, divvalodīgiem bērniem bija vieglāk ignorēt tajos iekļauto neatbilstošo informāciju. Kopš tā laika Bjalistoka ir veikusi vairākus pētījumus arī ar dažādu valodu kombināciju divvalodīgiem pieaugušajiem un atradusi, ka viņiem ievērojami veiklāk iet ar uzdevumiem, kuriem jāpielieto priekšējā smadzeņu garoza (angliski prefrontal cortex).

Priekšējā smadzeņu garoza, kas atrodas tieši aiz pieres, ir atbildīga par cilvēka spējām plānot, pievērst uzmanību, neievērot traucējumus un pieņemt lēmumus. Divvalodīga cilvēka smadzenēm visu laiku jādomā kuŗā valodā runāt kuŗā situācijā, un šim mechānismam jāstrādā ļoti ātri. Divvalodīgi cilvēki nemaz nemanot vingrina priekšējo smadzeņu garozu, kas koncentrē smadzeņu uzmanību uz vienu valodu, reizē ignorējot otro valodu. Līdz ar to viņu smadzenes prot arī citās jomās labāk ignorēt traucējumus no apkārtnes un izšķirot pretrunīgu informāciju. Kā piemēru, divvalodīgajiem pensionāriem – kā Bjalistoka ir atradusi savos nesenos pētījumos – veicās ievērojami labāk nekā vienvalodīgajiem pensionāriem uzdevumos, kuŗos teksts, kas parādās ekrāna labajā pusē, uzdod cilvēkam pacelt kreiso roku, vai, kur jāatpazīst vārds ‘zaļš’ rakstīts sarkanos burtos. Bjalistokas pētījumi bieži izmanto dažādus konflikta uzdevumus, kur prāts saka, lai spiež vienu pogu, bet roka grib spiest citu pogu. Cilvēks, kas ikdienā sastopas ar divām valodām, nemitīgi atrodas līdzīgās konflikta situācijās, jo prāts vienmēr piedāvā divas valodu iespējas. Viņam ātri jāizdomā kuŗu vārdu lietot kuŗā situācijā. Lai arī šie lēmumi parasti nav apzināti, tie tomēr nodarbina smadzenes un līdz ar to tās vingrina un uztrenē, tādejādi kavējot ar vecuma saistīto izziņas spēju pasliktināšanos (age-related cognitive decline). Īsumā, divvalodība ilgāk tura smadzenes elastīgas.

Iespējams, ka divvalodība arī veicina atmiņu, it sevišķi spēju atcerēties konkrētus notikumus vai atpazīt cilvēku citā kontekstā kā ierasts. Liekas, ka divvalodība veicina arī ātru lēmumu pieņemšanu (rapid decision-making) un vairākuzdevumu režīmu, jeb spēju darīt vairākas lietas reizē (multitasking). Mazliet aizklīstot no tēmas, pētījumi rāda, ka video spēles nodrošina divvalodībai līdzīgus labumus smadzeņu vingrināšanā. Video spēlētājs, tāpat kā divvalodīgs cilvēks, iemācās ignorēt traucējumus, koncentrēties uz vienu lietu un veikli mainīt uzmanību uz kādu citu lietu. Nesens Bjalistokas pētījums, kas aprakstīts Canadian Journal of Experimental Psychology, rāda, ka regulāri video spēlētāji labāk veic uzdevumus, kas izvērtē prāta spējas, nekā tie, kas reti spēlē video spēles. Turklāt, ja spēlētāji ir divvalodīgi, viņi ir gandrīz nepārspējami. Vai jūs par šo pētījumu stāstīsit saviem bērniem, gan, ir jūsu darīšana. Iespējams, ka kaut ko līdzīgu varētu konstatēt arī par vecākiem, kuŗi strādā savu maizes darbu no mājām, kamēr bērni visapkārt trokšņo.

Iepriekšējie pētījumi par divvalodīgiem pieaugušajiem likuši Bjalistokai vēlēties uzzināt vai divvalodība arī pasargā smadzenes no Alcheimera slimības un demences. Tāpēc viņa kopā ar kolēģiem salīdzināja apmēram 180 vecākus cilvēkus, no kuŗiem divām trešdaļām bija Alcheimera slimība un vienai trešdaļai cita veida demence. Apmēram pusi no pētījuma dalībniekiem varēja aprakstīt kā “perfektus divvalodīgos”, tas ir, viņi 50 gadus vai ilgāk ikdienā lietojuši vismaz divas valodas. Otrā puse dalībnieku bija vienvalodīgi. Citi faktori – piemēram, izglītība, nodarbošanās, ģimenes stāvoklis, materiālais stāvoklis – bijuši apmēram vienādi.

Pētījuma rezultātā konstatēts, ka caurmēra vecums, kad vienvalodīgajos iestājas Alcheimera slimība, ir 71 gads. Savukārt divvalodīgajos Alcheimera slimība iestājusies caurmērā tikai 75 gadu vecumā. Pētījuma neirologs bijis ļoti izbrīnījies, jo šāda veida pētījumā 4 gadu starpība esot ļoti ievērojama. Šādi rezultāti tomēr līdzinās Bjalistokas iepriekšējo pētījumu rezultātiem. Bet Bjalistoka atgādina, ka ir ārkārtīgi daudz faktoru, kas iespaido smadzeņu novecošanos, un tādēļ nevajadzētu uzreiz apgalvot, ka valodu zināšanas noteikti aizkavē demenci. Tomēr, zinātniekus un pedagogus šī tēma ļoti interesē. It sevišķi ieinteresēti tie ir ASV Kalifornijas štatā, jo tur 42 procenti no iedzīvotājiem virs 5 gadu vecuma mājās runā citu valodu nekā angļu.

Tātad, divvalodīgi cilvēki spēj labāk koncentrēties un atcerēties. Viņiem arī smadzenēs krājas divi termini katram priekšmetam. Tas nozīmē, ka viņu smadzenes spēj atšķirt starp divām vārdu un gramatikas sistēmām, saistot zināmu smadzeņu daļu, kas atbild par izzināšanas spējām, kuŗa nav tik attīstīta vienvalodīgos cilvēkos. Iespējams, ka divas valodas arī spēj smadzenes pasargāt no Alcheimera slimības. Bet, nav dienas bez nakts, nav vasaras bez ziemas. Zinātniece Tamāra Golana (Tamar Gollan) no Kalifornijas universitātes San Diego pilsētā ir izpētījusi, ka divvalodīgo smadzenes tomēr strādā mazliet, mazliet lēnāk par vienvalodīgo smadzenēm. Divvalodīgajiem pat savā stiprākā valodā paiet caurmērā .08 sekunde ilgāk nosaukt priekšmetu nekā vienvalodīgajam cilvēkam. Viņiem arī neesot tik labas sekmes “kuģa lādēšanas” veida uzdevumos kā vienvalodīgajiem. Šīs atšķirības, gan, mēdz būt tik niecīgas, ka tās ikdienā neievēro. Ievērojamāks traucējums ir tas, ka divvalodīgi cilvēki biežāk izjūt tā saucamo “mēles-gala sindromu”: vajadzīgais vārds ir uz mēles gala, bet tas nenāk ārā, jo smadzenes nevar uzreiz viņu atcerēties. Vēl, divvalodīgiem bērniem zināmā attīstības periodā bieži ir mazāks vārdu krājums nekā vienvalodīgiem bērniem. Šī atšķirība gan ātri izlīdzinās, un neiespaido bērnu vēlāk dzīvē. Tieši otrādi: kā nupat esam lasījuši – un Gollana pati atzīst – kopumā divvalodība dod smadzenēm ievērojamu un ļoti vēlamu priekšroku.

Pēc Bjalistokas vārdiem: “Valoda vienmēr ir laba – vairāk valodu vienmēr ir labāk.”