Arturs Bērziņš dzimis 1971. gadā, dzīvo un strādā Olainē. 2007. gadā ieguvis bakalaura grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Turpina studijas maģistrantūrā. Piedalījies grupu izstādēs “Nieze” (2007), Candy Bomber (2008) un konceptuālās glezniecības meistardarbnīcas izstādē “Paraksts” (2008). Sarīkotas divas personālizstādes: “Nomalība” 2008. gada aprīlī bija skatāma SIA “Ekodienests” telpās Rīgā un kopš 2008. gada oktobra vairākās Latvijas pilsētās (Aizputē, Liepājā, Līvānos) tika rādīta izstāde “Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)”. Bērziņš monohromos darbus veido uz nelieliem koka dēlīšiem. Kā saka autors, “rezultāts ir monohroms un ‘apdomājams’”. 2008. gada otrajā ceturksnī par izstādi “Nomalība” nominēts Purvīša balvai. Par šo izstādi saņēmis “Dienas” Gada balvu kultūrā.

No 20. marta līdz 19. aprīlim “Rīgas mākslas telpā” bija skatāma izstāde “Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)” – priekšstatus un Latvijas šodienas ainavu apcerošs projekts. Par to mūsu saruna.

Zane Onckule: E-pastā rakstīji, ka pirms tikšanās iesi skatīties izstādes. Kādi ir iespaidi?

Arturs Bērziņš: Kopumā tā jocīgi. Tālāk par sajūtām bieži vien netiek. Ļoti raksturīgi, ka fotogrāfijā viss izskatās labāk nekā dzīvē. Tā ir lielākajā daļā mūsdienu mākslas. Darbs nofotografēts ir lielisks, to pa gabalu var apskatīties, bet dzīvē tās ir sajūtas, un viss.

Z.O.: Tavos darbos un tekstos gan ir ļoti pretēji. Vispār tu esi neērts cilvēks jautājumu uzdošanai, jo uz katru tevis izvirzīto ideju, domu varu reaģēt ar to pašu, vien pievienojot jautājošo “kāpēc”.

A.B.: Es neesmu rakstnieks, tās man ir diezgan lielas problēmas. Es visu aprakstu tāpēc, lai vieglāk varētu dabūt izstādes telpas un piesaistītu finansējumu. Tā, piemēram, izstādē “Nomalība” sēdēju un pierakstīju visu, ko redzēju, – katru gleznu atsevišķi, visu izstādi kopumā. Ja būtu sadarbība ar kādu komercgaleriju, tādas tekstu lietas no manas puses atkristu.

Z.O.: Kā rodas tavi darbi – tu sāc ar kopējo ideju vai tomēr ar atsevišķām detaļām?

A.B.: Man ir savs redzējums, un es gribu uztaisīt pilnīgu ainu. Tas, pie kā strādāju tagad, ir krājies 12 gadus, un tagad jūtu, ka gribu to attēlot un atstāt izstādē. Tas, ko es domāju par šo sabiedrību, nav īsti komentārs, bet vērojums par to, kas notiek, kas ir piramīdas apakšā, kas ir augšā, kā notiek komunikācija, kāda ir varas distance, kā tiek ietirgoti sapņi un idejas, kas to visu valsts parādu noēd. Par ārvalstu investīcijām, kuras daži sauc par ļaunuma sakni, lai arī mēs, lielākā daļa, domājam, ka tas ir pats labākais, kas ar mums notiek. Nākamā plānotā izstāde, šķiet, būs ļoti tekstuāla.

Z.O.: Un konceptuāla?

A.B.: Savā ziņā – jā, bet es ceru, ka nebūs tik traki. Tekstiem kopā ar vizuālo paskaidrojumu vajadzētu strādāt. Tie nebūs tieši teksti, drīzāk var teikt, ka attēli būs tekstuāli. Beigās ainai vajadzētu rasties. Un tad šis redzējums varbūt provocētu uz kaut kādu iesaistīšanos un domapmaiņu.

Z.O.: Izstādē “Nomalība” tu pats visu laiku biji klāt. Kādēļ? Lai apzinātu viedokļus un ietekmētu tos?

A.B.: Kāpēc vispār tiek rīkotas izstādes? Pamatdoma, protams, ir tā, ka izstāde ir pirkšanas un pārdošanas piedāvājums. Tiek piedāvātas emocijas, estētika, idejas, un to visu var arī nopirkt. Tas ir bizness. Veikt darījumu, piedāvāt sevi. Tā ir viena puse. Otra – kāpēc vispār māksla ir vajadzīga? Un tad, kad atbildam uz to, ir skaidrs, kāpēc kāds sēž klāt. Manā izpratnē tas ir sociāls akts. Parasti tu izliec savas domas, savu redzējumu, kaut kādu piedāvājumu, atnāk cilvēks, apskatās to, ko tu esi izlicis, bet viņam jau ir sava doma, sava reakcija, un ar to tad sākas māksla. Gribēju būt klāt šajā brīdī. Kamēr ved darbus uz izstādi, mākslas nav, kamēr izstāde ir ciet, mākslas nav, apgriez bildi otrādāk – arī mākslas nav.

Z.O.: Tātad bija vajadzīgs dialogs.

A.B.: Jā, jo nekad nav atsauksmju. Rīko izstādes un nezini, ko tauta par to domā, vai kādam tas vispār ir vajadzīgs. Šādā veidā to var izdarīt. Satikos ar vairākiem cilvēkiem, kas ar mākslu nebija saistīti, un vienkārši vienā brīdī nokļuvu augstākā apziņas līmenī. Ne no kā, tas pat neprasa piepūli. Nekad agrāk ar stāstiem nenodarbojos, bet pēkšņi sapratu, ka tas cilvēkiem ir svarīgi. Piemēram, viens skatītājs man vienkārši teica, lai es pastāstu savu stāstu par šo visu.

Z.O.: Vai “Nomalība” bija iniciatīva nākamajai izstādei “Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)”?

A.B.: Jā, pilnīgi.

Z.O.: “Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)” ir vairākdaļīga izstāde, kurā bez dabas robežsituāciju izpētes esi nodarbojies arī ar “Purvīša analīzi”, apskatot un līdz pirmelementiem sadalot divas šī meistara ainavas, lai tālāk būvētu savu versiju par realitāti. Cik daudz tam visam ir saistība ar gleznotāju Vilhelmu Purvīti (1872-1945)?

A.B.: Purvītis nav tik svarīgs. Svarīgi ir tas, ka citiem viņš ir svarīgs. Un, ja citiem viņš ir svarīgs, kļūst interesanti, kāds ir viņu redzējums, jo varbūt es esmu kaut ko palaidis garām.

Z.O.: Kāds ir tavs viedoklis par Purvīti? Vai tiešām domā, ka cilvēki uztver šādi gleznotu dabu kā Latvijas analogu?

A.B.: Es izlasīju trīs grāmatas par Purvīti, un tajās ir tādas jūsmas dziesmas. Gleznotājs pasludināts par Latvijas pamattēla, koptēla izveidotāju.

Z.O.: Un labāko sniega gleznotāju Eiropā.

A.B.: Jā, tas arī, lai gan man šķiet – kāda starpība, vai sniegs, migla vai lietus uzgleznots. Svarīgs tas, kas apsnidzis. Visi, kas izvairās no tekstiem, pieļauj lielu kļūdu. Man ir tā, ka tad, kad skatos kādu mākslas darbu, runāju pie sevis. Tā, piemēram, bildē ir krēsls un cilvēks. Skatos, tas ir krēsls, krēslam trūkst vienas kājas, kāpēc viņš nekrīt, varbūt vēl kaut kā pietrūkst, piemēram, roka cilvēkam. Ar to visu rodas asociācijas. Tālāk: kas vispār ir krēsls – tā ir apsēšanās, iespējams, viss ir radies mākslinieka bezapziņā, bet mēs analizējam, runājam, un no valodas rodas atkal jauni tēli. Ar to es sāku domāt, kā ir apstrādāts Purvītis. Turklāt tauta pārsvarā visu zina no vecām reprodukcijām, kur daļa informācijas ir zudusi vai mainīta.

Z.O.: Vai strādāji, pētot oriģinālu?

A.B.: Arī. Pats fotografēju muzejā. Manā gadījumā tas pat nav svarīgi, es Purvīti ņemu kā piemēru. Svarīgi, ka nekad, skatoties uz viņa vai citu tādu mākslinieku darbiem, neesmu redzējis, ka kāds no viņiem būtu uzgleznojis Latviju. Es vienkārši skatos, un tur nav Latvijas. Ja mēs aizietu uz muzeju un aizvestu uz ārzemēm fondos atrastās “Latvijas ainavas” un izliktu līdzās, piemēram, franču analogiem, domāju, nevarētu pateikt, kur ir Latvija.

Z.O.: Bet ar taviem darbiem var būt līdzīgi, kad pēc gadiem 50 kāds paņems un aizvedīs tos uz Vāciju un tur arī varētu būt iespēja atrast līdzīgi bezkaislīgu dabas attēlojumu.

A.B.: Tā vairs nav mana problēma, šajā gadījumā es tikai nokopēju.

Z.O.: Nevēlies pienesumu no sevis?

A.B.: Šeit ir jautājums par to, cik lielā mērā mēs esam mēs paši. Bērni kopē vecākus, mēs kopējam visu mums apkārt. Kopēšana un atdarināšana lielā mērā ir mūsu funkcija.

Z.O.: Mani nodarbina jautājums, ka varbūt nemaz nav tādas Latvijas, ir tikai kontūras. Vai jūties spējīgs Latvijas tēlu izveidot?

A.B.: Es mēģinu. Šeit ir interesanti, un par to es varu pateikties “Nomalībai”. Runāju ar skatītāju Sandi, kas teica, ka izbrauc ārā no Latvijas, iebrauc Lietuvā un tur jau ir pavisam citādāk. Man tāpat. Tikko izbraucu ārpus Latvijas un ieraugu Igaunijas robežstabiņu, viss mainās. Tātad mums ir kaut kas savs.

Z.O.: Jaunākajā izstādē “Arsenālā” arī pats plāno būt klāt?

A.B.: Ir paredzēts priekšlasījums, bet ne sēdēšana uz vietas kā iepriekšējā izstādē.

Z.O.: Vai gleznu formāti būs tikpat nelieli kā līdz šim?

A.B.: Jā. Tas ir saistīts ar veidu, kā es strādāju. Liels izmērs nosaka, ka tev ir jāieiet darbā, tas tevi aptver, ir sajūtas, trūkst distances, nevar visu apskatīt, izvērtēt. Tāds darbs fizioloģiski spiež tevi palikt sajūtu līmenī, bet man vajadzīga distance.

Z.O.: Tu zīmē konkrētu dabas fragmentu vai zīmē ar domu, ka tas ir veselā samazinājums?

A.B.: Es lietoju tikai īslaicīgo atmiņu.

Z.O.: Tā ir ļoti vispārīga, grūti atcerēties detaļas.

A.B.: Nē, tieši otrādi. Priekšmetiskajā glezniecībā ir divi pamatvirzieni: viens tad, kad lieto īstermiņa atmiņu, otrs – ilgtermiņa. Tas, kas mūs lielā mērā atšķir no dzīvniekiem, ir ilgtermiņa atmiņa, diezgan cilvēcīga metode: kad glezno no galvas un kad glezno kaut ko priekšmetisku, atpazīstamu, tad detaļu nebūs. Taču ir arī īstermiņa atmiņa, ko es lietoju, un tā manā izpratnē ir svarīgāka, dabiskāka metode, jo tad tu katru gabaliņu ņem distancēti, pēc fotogrāfijas, piemēram, un vienkārši pārkopē.

Z.O.: Kādā veidā?

A.B.: Ir kāds attēls, tu to paņem un kopē. Iejūties, un nav svarīgs mērogs. Man patīk, ka kaut kas arī neizbēgami zūd un kaut kas nāk klāt. Nelietoju projektorus, to visu laižu caur sevi. Tāds dzīvs process, un tas ir svarīgi. Rezultātā darbs pie sienas ir maziņš, šķiet kaut kas ļoti tāls, bet liek tev tuvoties, jāiet klāt skatīties, un pēkšņi redzi to, kas ir aiz.

Z.O.: Vai ir kāds autors, kas ietekmējis tavus uzskatus, darbību mākslā?

A.B.: Daudzi mani ir kaut kādā mērā iespaidojuši. Bet bīstami sākt attēlot viņu mākslu. Turklāt, tiklīdz es uzzināšu, ka kāds ir ieraudzījis un uzgleznojis tā, kā es gribu, sapratīšu, ka jāmet miers. Bet vēl es tādu bildi un ainu neesmu redzējis un pašam arī nav sanācis uztaisīt, tāpēc turpinu zīmēt. Turklāt visas manas autoritātes ir mirušas.

Z.O.: Tā drošāk.

A.B.: Jā. Lorija Andersone (Laurie Anderson) atbrauca uz Rīgu, un pēc koncerta man tā jocīgi palika. Nekādas sajūsmas vairs.

Z.O.: Tavs bakalaura darbs, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju, bija noskaidrot, kas tu esi, kas tev patīk. Vai ir kaut kas mainījies? Kā tu šodien ar mākslas palīdzību domātu par sevi?

A.B.: Tas darbs būtu ļoti līdzīgs. Intereses, estētiskās jūtas – tās jau ir vienas un tās pašas. To, ar ko esi audzis, jau mainīt nevar, piemēram, mans mīļākais pelēkais. To uzreiz varu pamatot. Tas ir tas, kā man patīk skatīties uz šīm lietām. Analizēju pelēko. Pelēks ir izlīdzināts, tas nav ne melns, ne balts, ne krāsains, tā ir izlīdzināta attieksme – nav nekas labs, nav slikts, tā ir sava pasaule. Vai mans mīļākais melnais – tas ir kaut kas absorbējošs, tas ir klusums, nakts, miers. Priekšstati mums var būt ļoti dažādi. Tāpat arī ar Purvīti, un to, ko tur saskata, kā tas laika gaitā ir radīts, – to nevar mainīt.

Z.O.: Sākotnēji uz viņu tā nemaz neskatījās.

A.B.: Jebkurā gadījumā es tur Latviju neredzu, lai arī Latvija pa šiem gadiem ir krietni mainījusies. Piemēram, es pētīju un uzzināju, ka dažviet aptuveni uz pusi ir vairāk mežu.

Z.O.: No neapstrādātām zemēm?

A.B.: Bija lauki, tagad tas viss ir aizaudzis ar mežiem un mums ir vairāk mežu nekā Purvīša laikā. Bet viņa ainavās to tā neredz, turklāt pats Purvītis atzinis, ka dabā māksliniecisko elementu nesaskata, neredz kompozīciju. Viņš no atsevišķiem dabas tēliem sakomponējis bildīti, bet tur nav tas, kur mēs dzīvojam un kas mūs iespaido.

Z.O.: Tu dzīvo Olainē.

A.B.: Es tur visu dzīvi esmu nodzīvojis, un tas man ir pats interesantākais. Tas mani iespaido. Tur jau, protams, nav tikai daba, kā varētu domāt pēc bildēm, tur ir briesmīgas lietas: rūpnīcu rajons ir pilnīga katastrofa, estētiska katastrofa, tad vēl tās mājas – baltas kastītes, varbūt tāpēc man tik tuvs ir minimālisms.

Z.O.: Vai Olainē ir bijusi kāda tava izstāde?

A.B.: Nē.

Z.O.: Tagad tev bija izstāde “Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)” Aizputē, Līvānos un Liepājā. Vai tu mērķtiecīgi meklē vietas ārpus Rīgas, nomales?

A.B.: Redzi, ja Purvītis ir tāds kā īpašs fenomens un viss tur grozās ap parastām dabas lietām, ko rīdzinieki varbūt nemaz neredz, tad iedomājos, ka varbūt vajag to vest tuvāk pie dabas.

Z.O.: Ar vietējiem cilvēkiem runāji? Kā viņi uztvēra tavu darbu klātbūtni?

A.B.: Aizputē sevišķi lielas intereses nebija. Nelikās, ka kāds tur māksliniekus īpaši gaida.

Z.O.: Cilvēki ārpus Rīgas ir pieņēmuši, ka nekas nenotiek, varbūt tāpēc nereaģēja.

A.B.: Varbūt. Bet varbūt nemaz tik ļoti svarīgi tas viņiem nav. Tas ir arī tāds žests no manas puses. Esmu savācis šādu tādu informāciju, kas man noderēs arī tālāk. Piemēram, Liepājā daži cilvēki lielā mērā uzskata, ka Latvija ir violeta.

Z.O.: Violeta?

A.B.: Jā, tur debesis esot pavisam citādākas. Mēs pat, iespējams, varam runāt par īpašu Liepājas gaismu un krāsu.

Z.O.: Kas tev ir krāsa? Tavi darbi ir monohromi.

A.B.: Krāsa ir ārkārtīgi subjektīva. Katrs to redz citādāk. Man vispār ir ļoti īpatnēja krāsu izjūta. Un ir daudz iemeslu, kāpēc es to nelietoju. Kad meita bija pavisam maza, ienesu viņu darbnīcā un domāju – parādīšu mākslu, sāksim runāties, bet viņa uzreiz pa taisno pie krāsainās sulas pakas, kas stāvēja uz plaukta. Tātad spilgtā krāsa piesaista. Sapratu, ka krāsas lietošana mākslā ir diezgan slidena padarīšana. Turklāt liela daļa gleznotāju pasaka, ka viņi nemīl zaļu krāsu, un ar to mēs automātiski kaut ko ignorējam, tādēļ kāda jēga vispār kaut ko darīt ar krāsu. Zīmējums ir tiešāks.

Z.O.: Ogle, ar ko tu zīmē, ir tevis paša dedzināta.

A.B.: Jā, bet īpaši svarīgi nav, kas to dedzina – es, franči vai amerikāņi, pigments rezultātā ir gandrīz tāds pats. Man tas ir process. Kaut kā interesantāk. Dedzinot ogli, sagatavojos darbam, tāpat kā, gruntējot dēlīti, domāju par zīmējumu, kas tur beigās būs.

(Redaktora piezīme: Raksts pārpublicēts ar redakcijas atļauju no Latvijas vizuālo mākslu žurnala Studija.)