Story of Minstere documented in detailed book

Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja

About a decade after Minsteres latviešu ģimnazija (MLĢ) closed its doors, Alberts Spoģis has complied a history of the alma mater of exiled Latvians from around the globe. Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja, published in October 2009, tells the story of a one-of-a-kind institution and the only full-time Latvian-language secondary school outside of Latvia.

MLĢ was, in fact, a relic of the Displaced Persons camps in Germany during and after World War II. For a few years almost every camp had a school of its own. One by one they closed down as the Latvian refugees began emigrating to other countries in the late 1940s. The remaining resources were consolidated into one school in Detmold-Augustdorf, and in 1957 that school moved to Münster, or Minstere in Latvian. MLĢ suffered from a lack of facilities, a lack of supplies, a lack of money, and sometimes also a lack of students. But, as the title of the book says, it survived—often on determination and idealism alone.

In 1964 the first student from another continent began attending MLĢ, and by the end of that decade the growing number of students from the United States, Canada, England, Sweden and Australia seeking a super-Latvian education had transformed MLĢ from a school designed primarily for Latvians living in Germany to a school belonging to the whole global community of Latvian exiles. Some say MLĢ provided only a mediocre education, but no one disagrees that what it ended up doing best was to cultivate national pride and keep alive the hopes of an exile community. If MLĢ was often “just school” for the students from Germany, for the community abroad it became the pinnacle of Latvian exile education. Many illustrious individuals and future leaders of Latvian exile society, not to mention just plain colorful characters, graduated from MLĢ, and a disproportionately large number of its former students and employees now live in Latvia.

So much for a summary of the school’s history and mission. Readers who wish to know all the ups and downs and ins and outs will have plenty of reading material in this book written and compiled by Spoģis, a long-time teacher and board member at MLĢ, as well as a poet and the father of several graduates.

Spoģis’ writing style is modest and matter-of-fact. After a very detailed first section (which includes comments about curriculum, tuition rates and even teachers’ salaries during the school’s first years), it seems as if he steps completely into the background and hands the narration of the school’s story over to the press of the day. The bulk of the book consists of articles from newspapers and newsletters, summaries of meetings, and pieces by teachers, students, and the school administration. However, readers may instinctively begin looking at the lists at the end of the book of graduates, teachers, administration, dorm counselors and even kitchen help —and, of course, the pictures. The pictures show all possible graduating classes and school boards, as well as sports teams, concerts, theaters productions, and other activities. They are all black-and-white and some are much too grainy, but an author works with what’s available.

Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja is laid out chronologically, with accounts of programs, seminars, concerts, theaters, festivals, graduates, scholarships, speeches, meetings, sports events (even chess tournaments), finances, changes in the school and staff, its relationship to and support from the German government, and other significant events. It seems as if every article that ever appeared in the Latvian press about MLĢ has been reprinted in this book. That said, the book does not pretend to be a complete history but rather a wide-ranging testimony. Most readers, however, will probably not read the book cover to cover. Instead, they’ll jump around and read those articles that pertain to them in whatever way. Here and there they’ll find a gem of an article. The memorials to deceased students and teachers are particularly touching, but so are the quirky reminders that, for example, in November 1980 a group of MLĢ students traveled to Mainz to see and meet Pope John Paul II, in 1989 four students wrote and performed the darkly philosophical play “Jezidija,” and much thought went into deciding on a style for the furnishings in the bar (yes, a bar that served alcohol) on the lower level of the school building.

Beyond the accounts of staff and organizational meetings, the retrospects written by former directors of the school, such as Eduards Silkalns and Ilga Grava, give a more personal glimpse into the school. Grava also dares to touch on the complications, negative attitudes and internal politics that are inevitable in tight-knit communities, as well as the difficulty in mixing and merging students from different countries and backgrounds.

This miracle of a school—it’s a miracle it survived, both financially and ideologically—graduated 53 groups of students and finally closed its doors for good on June 20, 1998. By that time it was no longer catering to the exile community, but rather to teenagers straight from Latvia. Ironically (and very appropriately), it was the fulfillment of MLĢ‘s ideological goal—Latvia regaining its independence—that ultimately forced it to close. Despite the 527-page length and sometimes tedious reading, Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja provides good documentation of a legend. I’m happy Spoģis wrote it and I’m glad I have a copy.

Details

Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja

Alberts Spoģis

Rīga:  Valters un Rapa,  2009

ISBN 978-9984-805-68-9

Koru virsdiriģents Teterovskis notur meistarklases Toronto koristiem

Latvijā pazīstamais un iemīļotais Dziesmu svētku virsdiriģents Ints Teterovskis nesen atgriezās no Toronto, Kanādā, kur viņš no 26. līdz 28. februārim pasniedza koru meistarklases, ziņo Laura Adlere, Teterovska un jauniešu kora “Balsis” aģente un publiciste Ziemeļamerikā.

Vadīt meistarklases Teterovski aicināja Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā latviešu draudzes Toronto mūzikas komiteja un vokālais ansamblis, kuru vada diriģente Brigita Alka.

Teterovskis ar jauniešu kori “Balsis” jūlijā piedalījās XIII Latviešu dziesmu svētkos Hamiltonā. Pēc dziesmu svētkiem kori un diriģentu intervēja Classical 96.3 FM raidstacijā Toronto, pēc kuras koris sniedza koncertu Sv. Tomasa anglikāņu baznīcā kanādiešu un latviešu publikai. Atsauksmes par Teterovski un kori “Balsis” bija tik labas, ka vairākas organizācijas vēlējās pēc iespējas ātrāk aicināt diriģentu atpakaļ. 

Meistarklasēs piedalījās 65 koristi – gan no latviešu sabiedrības Toronto un Montreālā, gan no vietējiem kanādiešu koriem Toronto. Repertuārā bija gan latviešu, gan ārzemju komponistu darbi, ieskaitot Renāti Stivriņu, Uģi Prauliņu, Ādolfu Ābeli, Imantu Ramiņu, Edvardu Grīgu, Olivier Messiaen, John Tavener, Knut Nystedt un Healey Willan.

Meistarklases diriģents pasniedza angļu valodā, bet, neskatoties uz to, dalībniekiem bija izdevība iemācīties un nodziedāt Ādolfa Ābeles “Lūgšanu” latviešu valodā. Noslēgumā koristi nodziedāja īsu koncertu Sv. Jāņa draudzes dievnamā.

Ir iecerēts, ka šīs meistarklases kļūs par ikgadēju pasākumu Sv. Jāņa draudzes dievnamā Toronto.

Meistarklase

Diriģenta Inta Teterovska vadītās meistarklases notika Sv. Jāņa draudzes dievnamā Toronto. (Foto: Juris Ķeniņš)

Mūzikas komiteja

Sv. Jāņa draudzes mūzikas komitejas locekļi Laura Adlere, prāvests Fritz Traugott Kristbergs un diriģente Brigita Alka tiekas ar viesu diriģentu Intu Teterovski. (Foto: Juris Ķeniņš)

Būsim arī vienoti par pilsonības jautājumu

PMLP birojs Čiekurkalnā

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atrodas Čiekurkalna rajonā Rīgā. (Foto: Andris Straumanis)

Mēs esam sanākuši šajā pilnsapulcē, lai uzklausītu mūsu partijas biedru domas par triju partiju vēlēšanas apvienību “Vienotību”, kā arī balsotu par to. Šāda nesavtīga pieeja ir nepieciešama, lai Latvijai būtu pozitīvas izaugsmes un attīstības iespējas. Bet neaizmirsīsim šajā vēsturiskajā brīdī tos Latvijas pilsoņus, kuriem ir atņemta iespēja aktīvi piedalīties savas valsts veidošanā. Neaizmirsīsim tos, kas dzīvo ārpus Latvijas un tomēr ir pieskaitāmi Latvijas pilsoņu kopumam.

Runāju par Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, periodā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, kad Latvijas valsts rīcībspēja tika pārtraukta.

Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās. Lielākā daļa atradās Latvijā. Apmēram 250.000 personas tika deportētas uz Sibīriju. Apmēram 250.000 personas, bēgdamas no režīmu terora, sākot ar 1944. gadu un arī pēc tam, atstāja Latviju.

Valststiesību teorijas doktrīna par tautu – kā valsts suverēnās varas avotu – definē tautas kopumu nevis tautas daļu.

Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu un to pēcnācēju likteni un turpmāko piederību.

Aktuālā situācija

Satversmes tiesā ir ierosināta lieta, kurā tiek vērtēts, vai Pilsonības likuma pārejas noteikuma vārdi “ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam” atbilst Latvijas Republikas Satversmei, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas preambulai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Pieteikuma iesniedzējs Augstākās Tiesas Senāts izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnai, kas izriet no Satversmes. Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt Padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu taisnīgumu.

Likumdevējs ir atstājis bez ievērības, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumos, norādītajam personu lokam – Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņu pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc šī datuma, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības.

Gribu atgādināt, ka Krievijas armijai bija jāaiziet no Latvijas saskaņa ar Latvijas Krievijas līgumu līdz 1994. gada 31. augustam. Palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā. Turpretim Krievijas armija aizgāja projām no Skrundas tikai 1999. gada 23. oktobrī. Kāpēc Krievijas armija drīkst pārvilkt piecus gadus un Latvijas pilsoņi Rietumos nē? Kurš no iespējamiem trim datumiem ir okupācijas patiesās beigas?

Ar šādu vēsturiski un juridiski ignorantu, lai neteiktu analfabētisku, pieeju, likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Un pats svarīgākais, šie cilvēki, kā Latvijas pilsoņi, Latvijas okupācijas laikā rietumos veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu, tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī.

Es vēlos pasvītrot:

  • Neraugoties uz okupāciju, Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt.
  • Pastāv Latvijas valstiskā kontinuitāte – nepārtrauktība.
  • Latvijas valsts pienākums ir ievērot nepārtrauktības doktrīnu un no tās neatkāpties.
  • Okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt.
  • Tā izplatījās arī uz nākamajām paaudzēm saskaņā ar jus sanguinis principu.
  • Okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā.
  • Latvijas pilsoņi okupācijas laikā veidoja ārzemēs vienu no būtiskajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu.

Par skaitļiem

Dubultpavalstniecība ir atzīta 30.793 Latvijas Republikas pilsoņiem. Tas ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes šodienas skaitlis, kopš daudziem gadiem nemainīgs. Visai Rietumu latviešu trimdai en bloc, tas nozīmē – visiem – ir atņemtas Latvijas Republikas pavalstniecības, pilsoņu tiesības, vēlēšanu tiesības. Tas nozīmē – visi Otrā Pasaules kara politiskie bēgļi ir izslēgti no šodienas Latvijas pilsoņu kopas.

Ja lietojam Padomju skaitļus par Rietumu latviešu skaitlisko lielumu, tad tie ir mazākais 500.000 cilvēku. Tas ir konservatīvs skaitlis. Rietumos dzīvo turpat 500.000 Latvijas Republikas pilsoņu, kuriem ar šodienas Latvijas Republikas tiesisko izpratni, ir atņemtas pilsonības.

Jāpieskaita arī tie 500 bērni – neoficiāls Ārlietu ministrijas skaitlis – kas piedzimst katru gadu Latvijas strādājošiem Īrijā vien.

Ar šādu tiesisku praksi, Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecības vai nolikt tos izvēles priekšā, Latvija, kā valsts, ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas.

2004. gadā Latviju uzņēma Eiropas Savienībā un NATO, Latvijai iegūstot līdz šim nebijušu valstiskās neatkarības un drošības stāvokli. Katrs no minētajiem vēstures periodiem ir prasījis valstisku pieeju pilsonības likumam, atspoguļojot jauna vēsturiski tiesiska posma iestāšanos, kā arī, kalpojot valstiskās neatkarības un uzplaukuma mērķim.

Tāpēc:

  • Dubultpavalstniecība ir pieļaujama Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam atstājuši Latviju kā bēgļi un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs.
  • Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Latvijas okupācijas laikā ir dzīvojuši ar Latvijas Republikas ārzemju pasēm, kas izsniegtas Latvijas Republikas sūtniecībās un konsulātos ārpus Latvijas.
  • Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Eiropas Savienības ietvaros ir Eiropas Savienības valstu pilsoņi un NATO valstu ietvaros ir NATO valstu pilsoņi.
  • Eiropas Savienība un NATO ir ar kopīgām demokrātiskām, ētiskām, morālām un ekonomiskām vērtībām.

Atjaunojot Latvijas valsti tika atjaunoti Latvijas simboli, likumi, atgriezti tās īpašumi ārpus Latvijas, taču likumdevējs nav pievērsis uzmanību sava suverēna – Latvijas tautas – tiesību pilnai atjaunošanai.

Neatstājam šos pilsoņus ārpus valsts tautas kopības.

Es esmu pārliecināta, ka simtiem tūkstošu šo cilvēku gaida to brīdi, lai atjaunot savas pavalstniecības un aktīvi balsotu par šīs valsts demokrātiskām partijām.

Skatieties uz mani, es esmu pilsone, kurai ir atņemtas pilsoņa tiesības un pienākumi. Es, kā partijas Pilsoniskās Savienības biedre, Saeimas vēlēšanās nevaru balsot nedz par manu partiju, nedz par “Vienotību” – turpretim Eiropas Savienības likumdošana man dod iespēju pat Latvijā kandidēt!

Būsim arī šajā jautājumā vienoti!