Var pieņemt, ka Latvijas iedzīvotāji nekad nav bijuši tik sašķelti un sadrumstaloti savos uzskatos un centienos, kā tas ir patlaban. Pieņēmuma pamatā fakti – sekošana komentāriem un viedokļiem interneta portālos, lasītāju vēstulēs, sarunās publiskajā telpā ilgstošā laika posmā. Par šo jucekli var tieši un personīgi pārliecināties arī katrs interneta lietotājs.
Tas nozīmē, ka sabrukusi vērtību sistēma un pazudušas sabiedrību vienojošas idejas un mērķi, kuri tik skaidri izpaudās neatkarības atjaunošanas laikā.
Un, ja nav kopēju mērķu, tad nav arī ko aizstāvēt, citiem vārdiem, nav īsti par ko cīnīties. Tad arī sākas tas, ko redzam šodien – saērcinātais indivīds vicina dūres uz visām pusēm, sit jebkuram, kurš pagadās aizsniedzamā attālumā.
Sekas šādai situācijai ir neaprēķināmas, it īpaši vēlēšanu laikā, jo niknais, visu un visus noliedzošais vēlētājs var viegli pakļauties emocionāli atraktīvai reklāmai (tieši reklāmai, ne piedāvājumam): niknums rada aklu nepatiku pret jebkuru konstruktīvu risinājumu.
Kas īsti noticis? Un kādēļ? Kādas ir mūsu nākotnes izredzes?
Diemžēl atbilde uz pēdējo jautājumu nepavisam nav iepriecinoša. Nav nekādas vajadzības pēc citātiem no gudrām vēstures grāmatām (šādu citātu būtu milzums) lai saprastu, ka nācija un tās izveidotā valsts sāk savu ceļu uz sabrukumu tad, kad pazūd vienojošā valstiskuma ideja un attiecīgā ideoloģija, kas kopj un attīsta šo ideju.
Tāda nelaimīgā kārtā ir pašreizējā situācija Latvijā. Ļaudis to sajūt intuitīvi, un tas vairo garīgās un pat fiziskās nedrošības sajūtu. Sekas – aktīva nepatika pret visiem un visu. Lieki teikt, ka uz šāda pamata grūti, pat neiespējami izveidot mērķtiecīgi virzītu, kompaktu sabiedrību. Atliek konstatēt, ka divdesmit atjaunotās brīvvalsts gadi (it īpaši pēdējie) ideoloģiskā ziņā ir bijuši destruktīvi, liekot pat šaubīties par valsts izdzīvošanas iespēju kaut cik kvalitatīvā līmenī (vienmēr, protams, iespējams satelītvalsts vai kolonijas nožēlojamais statuss…).
Nobrukums noticis galvenokārt divos virzienos. Pirmais no tiem atklājies nopietnos socioloģiskos pētījumos. Izrādās, ka Latvijas iedzīvotājus, protams, ārkārtīgi aktīvi interesē pensijas, algas, cenas, bet tikai ļoti neliels (ar vienu digitu izteicams!) procents kā problēmu nosauc korupciju, tātad – krāpšanu, melošanu.
Fakts pirmā mirklī izsauc pārsteigumu un neizpratni. Kas aiz tā slēpjas? Mans skaidrojums ir vienkāršs: neskaitāmie korupcijas gadījumi, KNAB (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja) un Valsts kontroles atklātie liela mēroga šmaukšanās, izšķērdēšanas gadījumi tā arī vairumā palikuši bezspēcīga konstatējuma līmenī bez nopietnām tiesiskām sekām. Tas pārliecinājis Latvijas iedzīvotājus, ka korupcija, krāpšana, piesavināšanās un melošana ir pārvaldes un darījumu neatņemama sastāvdaļa, jo cita ceļa uz sekmēm nemaz nav! Tas ir satriecoši, atbildība par to jāuzņemas tiem, kas bijuši pie varas un nav gribējuši nodrošināt korupcijas izskaušanu. Jo nav runa tikai par morāles pamatnormu sadrupumu vien, bet pārsteidzoši liberālajai ļaužu attieksmei pret korupciju ir arī tālejošas pragmatiskas sekas: vēlētāji tātad savā vairākumā neiebilst pret korumpēta politiķa ievēlēšanu un darbošanos. Ko tas sola Latvijas nākotnei, nav vajadzības īpaši izklāstīt. (Es gan – droši vien naivi – ceru uz sašutuma vilni, uz morālu pērkona negaisu, kurš iztīrītu Latvijas sasmakušo gaisu).
Otrs nobrukuma iemesls, manuprāt, ir nacionālās valsts idejas pakāpeniskais sairums līdz nevēlamai sarunu tēmai, īpaši “labākajā eiropiešu” sabiedrībā. Pie tā piestrādājuši daudzi, un no visām pusēm. Rezultāts ir acīmredzams un Latvijas neatkarības idejai graujošs. Esam nonākuši situācijā, kur apzīmējums “nacionāli domājošs” izsauc degunu raukšanu, pirkstu kratīšanu no pašmāju un starptautiskiem “labvēļiem”. Pārsteidzoši ir tas, ka Latvijā šādu attieksmi aktīvi kopj un veicina gluži vai pašnāvnieciskā kārtā. Jo, ja nīcina un nicina nācijai kopīgu vērtību izpratni, šāda nācija neizbēgami zaudē valstiskuma apziņu, sairst atsevišķos indivīdos, kuri nav spējīgi uz kopēju rīcību. To ļoti labi izpratusi tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kura par savu uzskata krievu valodu: viņi veicina savu nacionālo kopības apziņu, prot apvienoties, agresīvi izmantojot visas savas tiesības, gluži tāpat kā latviešiem būtu normāli aizstāvēt savu valodu un tradīcijas kā šīs valsts pamatu. Tas tomēr daudzkārt notiek negribīgi, it kā ar gariem zobiem. Kādēļ?
Reiz, 19. gadsimtā, jau runāja un smējās par “kautrīgajiem latviešiem”, kuri vēlējās būt vācieši. Par ko tad tik ļoti vēlas būt šodienas kautrīgie latvieši? Apsteigt laiku un kļūt par abstraktiem eiropiešiem, kuri kā kaut cik vērā liekama šķira nav izveidojušies nevienā Eiropas Savienības valstī? Varbūt vienkārši dominē kungu laikos sadzīvotā vēlme iztapt visiem un visur? Latvijai galīgi nav ko kaunēties no savas vēstures, no savām tradīcijām. Zemei un valstij kā nekad ir vajadzīga šodiena un rītdiena ar latvisku attieksmi pret cilvēkiem un dabu. Īsi – mums vajadzīga latviska Latvija ar tās pienesumu nāciju kopīgi veidotajā Eiropas Savienībā. Un savukārt dažādo Latvijas tautību integrāciju mūsu valsts ietvaros var veikt tikai uz latviešu valodas un kultūras pamata. Turpretim, ja latvieši, šīs valodas un kultūras mantinieki un nesēji, sāk zaudēt savu nacionālo apziņu, tad zūd arī valstiskās kopības pamati. Un tad nav brīnums, ka atkal, gluži kā padomju laikā, sākam dzirdēt runas par “vajadzību” apvienoties ap kādu citu valodu, izmest Dainu skapi mēslainē. Skarbi simptomi!
Vai sairšanas procesu vēl iespējams pavērst atpakaļ? Ceru, ka jā! Tomēr patlaban nenoliedzami esam nonākuši krustcelēs: uz augšu vai leju? Pagaidām tas vēl mūsu rokās. Ja esam ieinteresēti savas valsts likteņos.
Un te redzu otro elpu, jaunu uzdevumu tiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Jāpiedalās, jārunā, jāraksta par Latvijas neatkarību kā mūsu lielāko dārgumu! Jo Latvijā kļūst redzami ļaudis, kuri par Krievijas desu un šņabi gatavi pārdot savu pirmdzimtību. Ir tādi, kas to dara tīši, savu tirdzniecisko interešu vai saņemta uzdevuma vārdā. Pārējiem Krievijas-mātes idejas piekritējiem šādu noskaņu radījušas gan vilšanās un lielās ekonomiskās grūtības, gan arī padomju gadu joprojām spēcīgā ietekme: nedomāt (tas ilgus gadus nebija vajadzīgs, bija pat kaitīgi), tik gaidīt no Centrālkomitejas, no “dižajiem” padomijas līderiem. Un tagad, ja pašmāju ilggadīgie līderi izrādījušies neuzticami, zaglīgi un nemākulīgi, tad nevis viņus izbalsot reizi par visām reizēm un rast godīgus līderus pašu vidē, bet gan meklēt kungus un glābējus austrumos. Šādu uzskatu paudēju, paldies Dievam, pagaidām nav daudz, bet viņu balsis kļūst dzirdamas.
Ja nākamās vēlēšanas nenesīs būtiskas izmaiņas, tad… Bet par to, lai tas nenotiktu, jāgādā katram balsotājam ar Latvijas pasi kabatā, šeit un citur, izvēloties, svītrojot, atbalstot, runājot, pārliecinot. Laiks ir skarbs kā vēl nekad. Nepadosimies!
