Latvijai zemākais punkts, bet kas tālāk?

Var pieņemt, ka Latvijas iedzīvotāji nekad nav bijuši tik sašķelti un sadrumstaloti savos uzskatos un centienos, kā tas ir patlaban. Pieņēmuma pamatā fakti – sekošana komentāriem un viedokļiem interneta portālos, lasītāju vēstulēs, sarunās publiskajā telpā ilgstošā laika posmā. Par šo jucekli var tieši un personīgi pārliecināties arī katrs interneta lietotājs.

Tas nozīmē, ka sabrukusi vērtību sistēma un pazudušas sabiedrību vienojošas idejas un mērķi, kuri tik skaidri izpaudās neatkarības atjaunošanas laikā.

Un, ja nav kopēju mērķu, tad nav arī ko aizstāvēt, citiem vārdiem, nav īsti par ko cīnīties. Tad arī sākas tas, ko redzam šodien – saērcinātais indivīds vicina dūres uz visām pusēm, sit jebkuram, kurš pagadās aizsniedzamā attālumā.

Sekas šādai situācijai ir neaprēķināmas, it īpaši vēlēšanu laikā, jo niknais, visu un visus noliedzošais vēlētājs var viegli pakļauties emocionāli atraktīvai reklāmai (tieši reklāmai, ne piedāvājumam): niknums rada aklu nepatiku pret jebkuru konstruktīvu risinājumu.

Kas īsti noticis? Un kādēļ? Kādas ir mūsu nākotnes izredzes? 

Diemžēl atbilde uz pēdējo jautājumu nepavisam nav iepriecinoša. Nav nekādas vajadzības pēc citātiem no gudrām vēstures grāmatām (šādu citātu būtu milzums) lai saprastu, ka nācija un tās izveidotā valsts sāk savu ceļu uz sabrukumu tad, kad pazūd vienojošā valstiskuma ideja un attiecīgā ideoloģija, kas kopj un attīsta šo ideju.

Tāda nelaimīgā kārtā ir pašreizējā situācija Latvijā. Ļaudis to sajūt intuitīvi, un tas vairo garīgās un pat fiziskās nedrošības sajūtu. Sekas – aktīva nepatika pret visiem un visu. Lieki teikt, ka uz šāda pamata grūti, pat neiespējami izveidot mērķtiecīgi virzītu, kompaktu sabiedrību. Atliek konstatēt, ka divdesmit atjaunotās brīvvalsts gadi (it īpaši pēdējie) ideoloģiskā ziņā ir bijuši destruktīvi, liekot pat šaubīties par valsts izdzīvošanas iespēju kaut cik kvalitatīvā līmenī (vienmēr, protams, iespējams satelītvalsts vai kolonijas nožēlojamais statuss…).

Nobrukums noticis galvenokārt divos virzienos. Pirmais no tiem atklājies nopietnos socioloģiskos pētījumos. Izrādās, ka Latvijas iedzīvotājus, protams, ārkārtīgi aktīvi interesē pensijas, algas, cenas, bet tikai ļoti neliels (ar vienu digitu izteicams!) procents kā problēmu nosauc korupciju, tātad – krāpšanu, melošanu.

Fakts pirmā mirklī izsauc pārsteigumu un neizpratni. Kas aiz tā slēpjas? Mans skaidrojums ir vienkāršs: neskaitāmie korupcijas gadījumi, KNAB (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja) un Valsts kontroles atklātie liela mēroga šmaukšanās, izšķērdēšanas gadījumi tā arī vairumā palikuši bezspēcīga konstatējuma līmenī bez nopietnām tiesiskām sekām. Tas pārliecinājis Latvijas iedzīvotājus, ka korupcija, krāpšana, piesavināšanās un melošana ir pārvaldes un darījumu neatņemama sastāvdaļa, jo cita ceļa uz sekmēm nemaz nav! Tas ir satriecoši, atbildība par to jāuzņemas tiem, kas bijuši pie varas un nav gribējuši nodrošināt korupcijas izskaušanu. Jo nav runa tikai par morāles pamatnormu sadrupumu vien, bet pārsteidzoši liberālajai ļaužu attieksmei pret korupciju ir arī tālejošas pragmatiskas sekas: vēlētāji tātad savā vairākumā neiebilst pret korumpēta politiķa ievēlēšanu un darbošanos. Ko tas sola Latvijas nākotnei, nav vajadzības īpaši izklāstīt. (Es gan – droši vien naivi – ceru uz sašutuma vilni, uz morālu pērkona negaisu, kurš iztīrītu Latvijas sasmakušo gaisu). 

Otrs nobrukuma iemesls, manuprāt, ir nacionālās valsts idejas pakāpeniskais sairums līdz nevēlamai sarunu tēmai, īpaši “labākajā eiropiešu” sabiedrībā. Pie tā piestrādājuši daudzi, un no visām pusēm. Rezultāts ir acīmredzams un Latvijas neatkarības idejai graujošs. Esam nonākuši situācijā, kur apzīmējums “nacionāli domājošs” izsauc degunu raukšanu, pirkstu kratīšanu no pašmāju un starptautiskiem “labvēļiem”. Pārsteidzoši ir tas, ka Latvijā šādu attieksmi aktīvi kopj un veicina gluži vai pašnāvnieciskā kārtā. Jo, ja nīcina un nicina nācijai kopīgu vērtību izpratni, šāda nācija neizbēgami zaudē valstiskuma apziņu, sairst atsevišķos indivīdos, kuri nav spējīgi uz kopēju rīcību. To ļoti labi izpratusi tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kura par savu uzskata krievu valodu: viņi veicina savu nacionālo kopības apziņu, prot apvienoties, agresīvi izmantojot visas savas tiesības, gluži tāpat kā latviešiem būtu normāli aizstāvēt savu valodu un tradīcijas kā šīs valsts pamatu. Tas tomēr daudzkārt notiek negribīgi, it kā ar gariem zobiem. Kādēļ?

Reiz, 19. gadsimtā, jau runāja un smējās par “kautrīgajiem latviešiem”, kuri vēlējās būt vācieši. Par ko tad tik ļoti vēlas būt šodienas kautrīgie latvieši? Apsteigt laiku un kļūt par abstraktiem eiropiešiem, kuri kā kaut cik vērā liekama šķira nav izveidojušies nevienā Eiropas Savienības valstī? Varbūt vienkārši dominē kungu laikos sadzīvotā vēlme iztapt visiem un visur? Latvijai galīgi nav ko kaunēties no savas vēstures, no savām tradīcijām. Zemei un valstij kā nekad ir vajadzīga šodiena un rītdiena ar latvisku attieksmi pret cilvēkiem un dabu. Īsi – mums vajadzīga latviska Latvija ar tās pienesumu nāciju kopīgi veidotajā Eiropas Savienībā. Un savukārt dažādo Latvijas tautību integrāciju mūsu valsts ietvaros var veikt tikai uz latviešu valodas un kultūras pamata. Turpretim, ja latvieši, šīs valodas un kultūras mantinieki un nesēji, sāk zaudēt savu nacionālo apziņu, tad zūd arī valstiskās kopības pamati. Un tad nav brīnums, ka atkal, gluži kā padomju laikā, sākam dzirdēt runas par “vajadzību” apvienoties ap kādu citu valodu, izmest Dainu skapi mēslainē. Skarbi simptomi!

Vai sairšanas procesu vēl iespējams pavērst atpakaļ? Ceru, ka jā! Tomēr patlaban nenoliedzami esam nonākuši krustcelēs: uz augšu vai leju? Pagaidām tas vēl mūsu rokās. Ja esam ieinteresēti savas valsts likteņos. 

Un te redzu otro elpu, jaunu uzdevumu tiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Jāpiedalās, jārunā, jāraksta par Latvijas neatkarību kā mūsu lielāko dārgumu! Jo Latvijā kļūst redzami ļaudis, kuri par Krievijas desu un šņabi gatavi pārdot savu pirmdzimtību. Ir tādi, kas to dara tīši, savu tirdzniecisko interešu vai saņemta uzdevuma vārdā. Pārējiem Krievijas-mātes idejas piekritējiem šādu noskaņu radījušas gan vilšanās un lielās ekonomiskās grūtības, gan arī padomju gadu joprojām spēcīgā ietekme: nedomāt (tas ilgus gadus nebija vajadzīgs, bija pat kaitīgi), tik gaidīt no Centrālkomitejas, no “dižajiem” padomijas līderiem. Un tagad, ja pašmāju ilggadīgie līderi izrādījušies neuzticami, zaglīgi un nemākulīgi, tad nevis viņus izbalsot reizi par visām reizēm un rast godīgus līderus pašu vidē, bet gan meklēt kungus un glābējus austrumos. Šādu uzskatu paudēju, paldies Dievam, pagaidām nav daudz, bet viņu balsis kļūst dzirdamas.

Ja nākamās vēlēšanas nenesīs būtiskas izmaiņas, tad… Bet par to, lai tas nenotiktu, jāgādā katram balsotājam ar Latvijas pasi kabatā, šeit un citur, izvēloties, svītrojot, atbalstot, runājot, pārliecinot. Laiks ir skarbs kā vēl nekad. Nepadosimies!

Another political party can’t bear to wait, names prime minister candidate

Latvian voters do not elect the country’s prime minister. They elect the parliament, which confirms the president’s choice to lead the government. But that hasn’t stopped political parties from putting forth their candidates for the ministru prezidents in an effort to sway voters.

The latest name on the list? Laimes Lācis—as in the 1923 play by Latvian writer Andrejs Upīts. The big, white bear is the candidate of Pēdēja partija, No. 11 on the list of parties vying for seats in the parliament. The party is not exactly taking the election seriously, but its campaign is an overall commentary on the state of politics in Latvia.

Party officials unveiled their candidate for the prime ministership during a Sept. 7 press conference in Rīga.

“The parties’ pre-election show, where prime ministerial candidates of various patinas get pushed to the forefront like dolls, equally well satisfies both the public and the media,” the party announced the day before on its website. That is why Pēdējā partija—whose motto is Nezinu. Neesmu izlēmis (I don’t know. I haven’t decided.)—decided to also put forth its candidate.

According to the bear’s curriculum vitae, he was born in 1923, his father is Upīts and his mother is unknown. Lācis is related to the late Communist and writer Vilis Lācis; to Russia’s President Dmitry Medvedev (medved is Russian for “bear”); the unsavory cartoon character Pedobear; the former president of Latvia, Vaira Vīķe-Freiberga; and U.S. President Barack Obama. He claims to have been with Latvian explorer Aleksandrs Laime when the latter in 1955 became the first Westerner to reach Venezuela’s Angel Falls on foot.

Laimes Lācis is going up against a number of well-known candidates for prime minister. The Vienotība coalition wants to see the incumbent, Valdis Dombrovskis, keep his job. Harmony Centre (Saskaņas Centrs) is offering up socialdemocrat Jānis Urbanovičs. The Par labu Latviju! coalition wants businessman and Rīga Vice Mayor Ainārs Šlesers. The Union of Greens and Farmers (Zaļo un Zemnieku savienība) wants businessman and Ventspils Mayor Aivars Lembergs.

Needless to say, the bear is bound to be disappointed come Oct. 2, which is election day.

For more on the omnivore, er, candidate, see his website, premjers.lv, follow his Twitter feed, twitter.com/premjers, or visit his Facebook page.

And for some extra fun, listen to “Galva ķīlā,” a song devoted to the party recorded by musicians Ansis Ataols Bērziņš and Juris Riekstiņš. The tune is the Italian revolutionary song “Bandierra rosa,” but the lyrics are in Latvian, Latgallian and Russian. The song is available on the social network draugiem.lv.

Andris Straumanis is a special correspondent for and a co-founder of Latvians Online. From 2000–2012 he was editor of the website.

Latvian Shipping faces $1.5 million lawsuit over sailor’s death in Texas

The widow of a sailor wants the Latvian Shipping Co., owner of a Liberian-registered cargo ship, to pay at least USD 1.58 million for what she claims was the wrongful death of her husband two years ago while the vessel was docked at Corpus Christi, Texas.

Lawyers for Larisa Gerasimenko of Rīga last year filed suit in U.S. federal court arguing the defendants are liable for breach of contract, wrongful death, negligence and gross negligence. Her husband, 51-year-old Vasilijs Gerasimenko, died Aug. 27, 2008, from hyperthermia caused by working in the hot engine room of the ship, according to the civil complaint.

Named as defendants in the lawsuit, filed in September 2009 in the U.S. District Court for the Southern District of New York, are the Latvian Shipping Co. (Latvijas Kuģniecība), LSC Shipmanagement Ltd., and the Cape Wind Trading Co.

According to the lawsuit, Liberia-based Cape Wind is the registered owner of the oil and chemical tanker ship M/T Indra. LSC Shipmanagement is the manager of the vessel, while Latvian Shipping is the group owner of the Indra. Gerasimenko began working for Cape Wind in July 2007.

Latvian Shipping, Cape Wind and LSC Shipmanagement want the court to dismiss the lawsuit. Their U.S.-based attorney, as well as the attorneys for Larisa Gerasimenko, did not respond to several requests for comment. Neither did Latvian Shipping. However, details of the case are revealed in court documents.

The Indra arrived at Corpus Christi on Aug. 25, 2008, and the crew began work on repairing the ship’s engine. Gerasimenko, an engineer, was required to work in the engine room for nearly a day and a half with little rest, according to complaint. The temperature in the engine room was measured to be as high as 70 degrees Celsius (158 degrees Fahrenheit).

On the morning of Aug. 27, less than two hours after finishing work, Gerasimenko told crewmembers he was not feeling well. An ambulance took him to a hospital, but 45 minutes later he was pronounced dead. An autopsy determined his death was caused by hyperthermia from working in the hot engine room, according to the complaint.

The lawsuit claims Latvian Shipping and the other defendants were negligent, careless and willfully failed to provide safe working conditions for Gerasimenko. Further, Oyster Bay, N.Y.-based attorneys George M. Chalos and Kerri M. D’Ambrosia claim in the lawsuit, the defendants have not provided any compensation to Gerasimenko’s family in Rīga—including paying for funeral expenses.

If Gerasimenko had lived until retirement at age 62, he would have earned USD 976,800 under his contract with the shipping company, according to the complaint.

In his answers to the lawsuit, New York attorney Patrick F. Lennon admits that Gerasimenko worked for Cape Wind, but not for Latvian Shipping or LSC Shipmanagement. While denying they were responsible for the sailor’s death, the defendants also suggest Gerasimenko was himself negligent. The companies also question whether the U.S. federal district court has jurisdiction in the case.

According to a scheduling order for the case, attorneys for both sides are working on interviewing witnesses and other non-experts, with a deadline of Sept. 10. Attorneys are then to tell the court whether they might settle the case or be referred to a mediation program.

Andris Straumanis is a special correspondent for and a co-founder of Latvians Online. From 2000–2012 he was editor of the website.