Dažas dienas pirms tās pilnvaru beigām oktobrī, 9. Saeima radīja divu šķiru trimdu, piešķirdama kādai Kanādas latvietei vienbalsīgā balsojumā pavalstniecību par nopelniem, nevis par politiski vēsturisko patiesību. Tādējādi, kas juridiski ir apšaubāms paņēmiens, vienbalsīgi apejot 1995.g. Pilsonības likumā spēkā esošo nepieļauto dubultpavalstniecību, dubultpilsonību.

Tas ir pliķis visai trimdai un tiem pavalstniekiem, kuri dzīvoja ar Latvijas Republikas Ārzemju pasēm, kuras šodienas Latvijā atsakās atzīt, pagarināt vai izsniegt jaunu dokumentu. Saeimas izvēles princips ir visu Latvijas politisko bēgļu un politiskās trimdas diskriminācija.

Tajā pašā oktobra dienā partija Jaunais laiks kopā ar domu biedriem no partijām Pilsoniskā Savienība un Sabiedrība Citai Politikai iesniedza Pilsonības likuma grozījumu projektu. Šo iesniegto projektu gan debatēs, gan balsojumā par nodošanu komisijai atbalstīja visas Saeimā pārstāvētās partijas. Taču līdz pirmajam lasījumam grozījumi netika, 9. Saeima tos neizskatīja un 10. Saeima nepārņēma šī likumprojekta izskatīšanu.

Pirms tam ir bijis cits neveiksmīgs Pilsonības likuma reformēšanas projekts, partiju Latvijas Pirmā Partija/Latvijas Ceļš ierosināts. Krītot 2009. g. februārī valdībai, līdzās arī krita jau sagatavotais pavalstniecības un dubultpilsonības likuma projekts. Šeit spilgti parādās Latvijas politiķu valstiskās domas un kontinuitātes konsensa trūkums.

Ši gada janvārī partijas Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimā iesniedza savu Pilsonības likuma grozījumu projektu, lai pieļautu dubulto pavalstniecību, dubultpilsonību.

Februāra sākumā Latvijas Republikas prezidents Valdis Zatlers izmantoja viņam Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības, ierosinādams pieņemt grozījumus Pilsonības likumā. Prezidents iesniedza Saeimai savus grozījumus, kas paredz atļaut dubultpilsonību visiem trimdā dzīvojošiem Latvijas pavalstniekiem un viņu pēctečiem, piešķirt Latvijas pavalstniecību ārzemēs dzimušajiem bērniem, kuriem tikai viens no vecākiem ir Latvijas pavalstnieks, kā arī Latvijas “nepilsoņu” bērniem, neprasot vecāku iesniegumu. Prezidents ierosina atcelt ierobežojumu, kas pieļauj dubultpilsonību tikai tiem trimdas latviešiem un viņu pēcnācējiem, kas reģistrējās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP), Iedzīvotāju reģistrā līdz 1995. g. 1. jūlijam, tiem kuri reģistrējas pēc šī datuma ir jāatsakās no citas valsts pilsonības.

Arī partiju apvienība Vienotība nupat kā iesniegusi grozījumus Pilsonības likumā, rosinot noteikt kārtību, kādā ārzemēs dzīvojošie latvieši un viņu pēcnācēji būtu tiesīgi iegūt dubultpilsonību. 

Krievijas Federācijas Bruņotie spēki tiek izvesti no Latvijas teritorijas līdz 1994. g. 31. augustam. No 1994. g. 1. septembra līdz 1995. g. 30. jūnijam, valsts patvaļīgi nospraustajam pavalstnieku reģistrācijas datumam, bija 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas PSR pieteiktos demokrātiskā Latvijā. Politiķi mīl piemirst, ka Krievijas armija aizgāja projām no Latvijas, Skrundas, tikai 1999. g. 23. oktobrī. Cik vientiesīgam bija jābūt bēglim, lai viņš reģistrētos kādas valsts sarakstos, kura līdz tam brīdim formāli vēl nebija atbrīvojusies no savas okupācijas varas – varas, no kuras bēglis bija bēdzis!

Prezidents atsaucas un papildina Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK iesniegumu. Jau sešus gadus bija risinājušies tiesas procesi pavalstsniecības jautājumos, taču līdz šim nedz četras tiesas, kas bijušas nodarbinātas ar Pilsonības likuma izskatīšanu, nedz politika nav ņēmusi vērā tos kvalificētiem iesniegumus tiesās, kuros jau atkārtoti uzskaitīti un izklāstīti gandrīz visi tie paši argumenti, kas minēti tagad prezidenta ieteikumā. No valsts puses tikai tagad tiesvedības speciālist ir pielikuši savu roku Pilsonības likuma grozījuma projektam, kā jurists Egils Levits , Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs. Beidzot pastāv pamatotas cerības, ka Latvijas valsts sevi apkaunojošo pavalstniecības jautājumu juridiski profesionāli atrisinās. Minētajās trīs tiesu instancēs, kas noveda pie visaugstākās instances Satversmes tiesas sprieduma, ne brīdi nevaldīja Romiešu Tiesību princips Audiatur et altera pars, jeb “uzklausa arī otro pusi”!

Kas ir tauta?

Valststiesību zinātne tautu definē kā to ļaužu kopumu, kas ar juridiskām saitēm ir saistīts ar valsti. Indivīda tiesiskās saites ar valsti nosaka Pilsonības likums. Pazīstamākie principi pilsonības noteikšanā ir jus sanguinis un jus soli. Pēc jus sanguinis principa par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši no vecākiem, Latvijas pavalstniekiem, kaut arī viņi būtu dzimuši ārpus Latvijas. Pēc jus soli par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši uz valsts teritorijas, kaut arī no citu valstu pilsoņiem .

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tauta ir valsts varas avots. Tautas kopums sastādās no visas tautas, nevis no tautas daļas, kā tas tiek praktizēts Latvijā. Tauta ir stabils valsts konstitutīvais, sastādošais elements ar pastāvīgi notiekošām pārmaiņām, kuras notiek caur dabiskiem vai likumiskiem cēloņiem: dzimstību, mirstību, jaunu pilsoņu uzņemšanu caur naturalizāciju. Blakus pastāvīgām pārmaiņām var notikt karš, okupācija, aneksija. Tie visi ir apstākļi, kas gan starptautiskajās tiesībās, gan civiltiesībās tiek kvalificēti kā nepārvaramas varas force majeure apstākļi. Šos cēloņus Latvija līdz šim ir centusies apzināti neievērot.

Okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, valsts varas orgānu rīcībspēja tika pārtraukta. Līdz ar to, Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, kļuva neiespējami izpildīt 1919. g. likumā par pavalstniecību noteiktos valsts un pavalstnieka savstarpējos pienākumus, kā arī kļuva neiespējami piemērot šī likuma normas attiecībā uz dubultās pavalstniecības, dubultpilsonības nepieļaujamību un kārtību, kādā Latvijas pavalstnieki zaudē pavalstniecību .

Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās: tiem, kas atradās Latvijā, tiem, kas tika deportēti uz Sibīriju un tiem, kas bēga no režīma terora, atstājot Latviju, sākot ar 1944. gadu, kā arī pēc tam. Atbilstoši tautas suverenitātes principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas subjekts. Nevis valsts varas konstitucionālās institūcijas, bet Latvijas tauta ir valsts varas avots un suverēnās valsts varas nesēja. Tautas suverenitāte ir tautas tiesības pašai lemt par savu likteni.

Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu, to pēcnācēju likteni un to turpmāko piederību. Pamatojoties uz starptautiska nozieguma rezultātā radušamies objektīvajiem apstākļiem, Latvijas pilsoņiem, kas devās piespiedu trimdā, izveidojās objektīvā dubultā pavalstniecība .

1990. g. 4. maija deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir noteikts, ka 1940.g. 14. un 15. jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos komunistiskās PSRS valdības prasība mainīt valdību un 1940. g. 17.jūnija PSRS militārā agresija ir vērtējams kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un suverēnās varas likvidēšana. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šādam noziegumam nav noilguma.

Latvijas ērkšķainais atziņas ceļš atrast savus pavalstniekus

Analizējot Pilsonības likuma tiesisko un valsts burta kalpa interpretāciju, sākot ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes rīcību, tad Administratīvās rajona un Administratīvās qpgabaltiesas spriedumiem, apelācijas un kasācijas sūdzībām, Augstākās tiesas lēmumumu un spriedumu, beidzot ar Satversmes tiesas spriedumu, vienīgi jākonstatē Latvijas tiesu, salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstu tiesām, ērto iekārtošanos pasīvas tiesvedības judicial passivism nostājā, vēlmi šo jautājumu izvērtēt sašaurināti, uzsverot, ka pavalstniecības jautājums jāregulē likumdevējam.

Tai vietā, lai Satversmes tiesa izmantotu izdevību, valstij un likumdevējam uzrādīt ejamu ceļu, kā tas ir pieņemts attīstītās tiesiskuma demokrātijās, tā ar savu 2010. g. maija spriedumu komfortabli paslēpās aiz pāri par 50 lapu gariem prātojumiem, ka viņu spriedums gan nav pret Latvijas nepātrauktības principu, taču būtībā arī nav par 1918. g. Latvijas valstiskuma turpinājumu. Šīs tiesas sēdes priekšsēdētājs atteicās saskaitīt 1+1 un paziņot objektīvu rezultātu, bet izvēlējās ērtu esošā stāvokļa apstiprinājumu. Satversmes tiesas lielākais sasniegums ir okupācijas fakta konstatējums. Bez tam tā noraidīja 9. Saeimas priekšsēdētāja 2009. g. oktobra atbildes rakstā ietverto apgalvojumu, ka saskaņā ar 1919. g. Pilsonības likuma 8. pantu, kas formāli nepieļauj dubultpilsonību, Latvijas pilsoņi, kas Latvijas valsts okupācijas deļ atradās trimdā, ir zaudējuši Latvijas pilsonību. Ir absolūti neskaidrs, kāpēc šāds nekvalificēts atbildes raksts ir guvis pārējo 99 deputātu nedalītu atbalstu.

Šādu tīri gramatisku, tipiski padomisku likuma interpretāciju, Satversmes tiesa noraidīja, jo Pilsonības likums, tāpat kā visa valsts likumdošanas bija jāpiemēro apstākļiem, kas Latvijas likumdošanā nebija paredzēta, proti, okupācijai.

Ņemot vērā, ka valsti veido trīs elementi – valsts, valsts tauta un valsts vara – savu pilsoņu zaudēšana pret viņu gribu, tikai balstoties uz likuma gramatisku interpretāciju, kas nebija domāts šādai ārkārtas situācijai, okupētajai Latvijas valstij būtu bijusi pašnāvnieciska. Tādēļ Pilsonības likums bija jāinterpretē tā, ka Latvijas pilsonība visā okupācijas periodā netika zaudēta – nedz Latvijā, kur Latvijas pilsoņiem tika uzspiesta PSRS pilsonība, nedz trimdā, kur tie parasti ieguva otru pilsonību. Tas ir viens no Neatkarības atjaunošanas deklarācijā nostiprinātās valsts nepārtrauktības doktrīnas centrālajiem elementiem.

Šādi, atbilstoši valsts izdzīvošanas interesēm, valsts okupācijas periodā rīkojās arī Latvijas leģitīmās pārstāvniecības ārzemēs, izsniedzot Latvijas pavalstniekiem Latvijas pases, kas vienlaikus kalpoja arī par viņu pavalstniecības apstiprinājumu. Neviena valsts iestāde un tiesa līdz šim nav vēlējusies apjēgt, ka Latvijas okupācijas laikā dzīvot brīvajos Rietumos ar Latvijas Republikas ārzemju pasi bija politiska demonstrācija pati par sevi un Latvijas Valsts kontinuitātes fakta atgādinājums pasaulei! Okupācijas gados Latvijas Republikas sūtniecības ārzemēs ir reģistrējušas pavalstniekus kā Latvijas pilsoņus, gan pirms, gan pēc Latvijas rīcībspējas un neatkarības atjaunošanas. Ko Latvijas Republikas pavalstnieks trimdā aktīvi vēl valstiskāku varēja darīt!

Satversmes tiesa arī noraida apgalvojumu Saeimas atbildes rakstā, ka Augstākā padome rīkojusies ārpus savas kompetences robežām, savā 1991. g. novembra lēmumā, atzīstot Latvijas pilsonību arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri trimdā okupācijas periodā bija kļuvuši par dubultpilsoņiem! Šis Saeimas apgalvojums ir klajā pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu. Acīmredzot, Saeima taču pieļauj, ka Augstākā padome drīkstēja pasludināt Latvijas valsts neatkarību, bet nedrīkstēja atzīt pilsoņa tiesības saviem pilsoņiem. Sekojot Saeimas loģikai, tā tad būtu valsts bez pilsoņiem.

Situācija, kas Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešiem sākotnēji likās juridiski nepārprotama, ar Satversmes tiesas lēmumu kļuva neapgāžama: Šķiet, ka Latvija ir jauna valsts, tai ir jāapzina un jāreģistrē savi pilsoņi. Pavalstniecības institūts okupācijas rezultātā netiek atzīts un ir zudis. Kaut Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt, līdz ar to arī okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt un izplatījās uz nākamajām paaudzēm. Kaut okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā, pavalstnieku reģistrēšana un pasu izsniegšana, šodienas Latvijas iestādes atsakās atzīt savu diplomātisko pārstāvniecību dokumentus un pases, līdz ar to pavalstniecības un to derīgumu pagarināt. Pat vēl pēdējā brīdī, Augstākās tiesas sēdē, PMLP jurists apgalvo, ka ārzemju pase ir tikai iespēja uz pavalstniecības pieprasīšanu, nevis pavalstniecība pati! Paceļas jautājums, kāpēc šādi padomijas indoktrinēti juristi netiek atlaisti.

Tā “jaunās valsts” teorētiķi neatzīst, ka Latvijas pavalstnieki Latvijas okupācijas laikā rietumu ārzemēs veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu, tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī. Ar šādu pieeju likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultā pavalstniecība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Spriedums trimdas latviešiem, kuri ir citu valstu pilsoņi, liegt Latvijas pilsonību, ir de facto tās atņemšana. Tas ir starptautisko tiesību pārkāpums pašiem pret saviem pilsoņiem un pret savu nāciju. Trimda ir integrāla Latvijas pilsoņu kopuma un latviešu nācijas sastāvdaļa.

Sekojot valsts loģikai tie, kas ir cietuši no padomju un fašisma represijām atrodas vienīgi Latvijā. Bēgļiem bēgot no dzimtenes un dzīvojot piespiedu kārtā ārpus savas tēvzemes, nav piešķirams padomju un fašisma represiju cietušo statuss, jo tie jau tikai atradās saulainas svētdienas izbraukumā.

Bēgļi vai emigranti

Dubultā pavalstniecība neradās emigrējot, kā bēgšanas faktu šodien Latvijā mīl kļūdaini apzīmēt. Otrā pasaules kara bēgļi negāja bombardēšanas laikā Rīgā uz ceļojuma biroju, lai tur nopirktu braucienu uz rietumiem, tie glāba savu pliko dzīvību! Emigrācija parasti nenotiek tad, kad tanks stāv cilvēkam deguna priekšā! No Otrā pasaules kara krievu tankiem cilvēki bēga, nevis emigrēja!

Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt Padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunot taisnīgumu. Likumdevējs ir atstājis bez ievērības vēsturisko situāciju. Tas, kas nelieto argumentus, faktus un vēstures patiesību, bet tiesu spriedumu varu, demokrātijās nav uzvarētājs.

Ar 2010. g. Satversmes tiesas spriedumu visi Latvijas politiskie bēgļi un to pēcteči ir padzīti. Fakts ir, ka šodienas Latvija ir aiztriekusi simtiem tūkstošu savu leģitīmo pavalstnieku un izkāpusi no savas valsts vēstures. Tikai izprotot pagātni tiek saprasta tagadne.

Latvijai starp 1939. un 1945. gadu bija nesamērīgi lieli pavalstnieku, iedzīvotāju zaudējumi. Otrā pasaules kara beigās no 2 miljoniem pirmskara iedzīvotājiem bija palikuši ap 1.4 miljonu. Salīdzinot ar citu kardarbībā iesaistīto valstu armiju zaudējumiem, Latvijai ir procentuāli vislielākais zaudējums – 30,5 procenti. Okupācijas muzejs lieto zaudēto pavalstnieku skaitli 610 000. Tajā nav iekļauti nedz tie, kas pēc kara atgriezās Latvijā, nedz tie, kurus padomju vara tiesāja un deportēja, nedz tie, kuri mira nacionālo partizānu karā. Nav arī iekļauti aprēķini par dzīvīguma zaudējumiem – nepiedzimušo bērnu skaits.

Kas attiecas uz 610 000 zaudēto Latvijas iedzīvotāju, tad pēc zinātnieka un profesora Pētera Zvidriņa pētījumiem skaitlis ir krietni lielāks. Pavisam bojā gājušo, deportēto un bēgušo Latvijas iedzīvotāju skaits kara gados sasniedzis apmēram 700 000 jeb vienu trešo daļu pirmskara iedzīvotāju. Šādu skaitli min arī Visvaldis Lācis, vēsturnieks un politiķis, savā grāmatā Latviešu zemes un tautas vēsture atsaucoties uz Zvidriņa un Intas Vanovskas pētījumu Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. Okupācijas režīma vajāto, represēto un politisko bēgļu skaita aprēķins liecina, ka viena trešā daļa tautas, jeb 600 000 līdz 700 000 Latvijas iedzīvotāju bija tieši iesaistīti. Tie paši dati atrodami arī okupētā Latvijā publicētajā Bruno Mežgaiļa un Zvidriņa grāmatā Padomju Latvijas iedzīvotāji.

Varētu piebilst, ka skaitlis, aptuveni 700 000 cilvēku, iespējams vēl lielāks. Precīzi to nekad vairs neuzzināsim. Abu okupācijas varu noziegumu un kara dēļ Latvija zaudēja ļoti lielu daļu iedzīvotāju, ieskaitot lielāko daļu nacionālās elites.

Citās valstīs to sauktu par nacionālu traģēdiju. Paceļas tikai viens vienīgs jautājums, kāpēc Latvijas pēdējo 21. gada valsts prezidenti, ministru prezidenti, valdības, Saeimas, politiķi un vēsturnieki nav darījuši neko, lai savu pasaulē izklaidēto tautu sauktu atpakaļ un savus leģitīmos pavalstniekus vismaz formāli piesaistītu valstij. Piemēram, Rietumvācija, Vācijas Federatīvā republika, pēc Otrā pasaules kara integrēja 17 miljonu bēgļu. Turpretīm Latvijas valsts manifestē, ka tai neviens Otrā pasaules kara upuris, bēglis, padzītais, represētais – vārdā Latvijas pavalstnieks – nav vajadzīgs un neapmierina izkliedētās tautas principiālo prasību pēc pavalstniecības.

Skaitļi un vēsture fragmentāri ir pieejami no okupētās Latvijas laikiem. Fakti nav nedzirdēti un noslēpti jaunumi. Arī jau agrāk varēja no tiem izdarīt secinājumus. Vēl aizvien ir patīkamāk izkāpt no vēstures kontekstiem, nekā nodarboties ar tiem, ir interesantāk izfunktierēt, ka Latvijas politiskie bēgļi un trimda ir pēkšņi un pārsteidzoši uzradušies no zilā gaisa, kaut katram bija radi rietumos, kurus bija politiski opurtūni noklusēt. Tā Latvijā joprojām lieto folkloristisko saukli tautietis, nevis valstisko definīciju pavalstnieks!

Laika tecējuma, līdz šodienai, Padomju pilsonības likumi tika lāpīti, laboti, atcelti, atjaunoti tāda mēra, ka pat starptautiski juristi šos tiesiskos kūleņus uzskata par bold innovations in law. Pēc Otra pasaules kara šos padomju pilsonības likumus un to izpratni pārņēma Austrumu bloka valstis un jaunās PSRS republikas – ar rezultējošo pavalstniecības neizpratni. Padomju savienība vienmēr bija konstrukts, kas stāvēja pāri savam pilsonim, noteica pilsoņa piederību vai nepiederību valstij, neņemdama vērā pilsoņa paša vēlmes.

Padomju Savienība bija bēgļus producējoša un atraidoša valsts un tos ienīda. Šo necilvēcīgo pieeju cilvēkam ieviesa Ļeņins un pilnveidoja Josefs Staļins. Pamatnostāja, bēgot no savas valsts, bēglis kļūst par dzimtenes nodevēju un kolaborantu – kas nav ar mums ir pret mums. Šī pieeja ir iestrādāta Padomju pilsonības likumos un bija cieši saistīta ar PSRS iekš- un ārpolitiku un propagandas mērķiem.

Tas, kas toreiz bija pareizi, taču šodien nevar būt nepareizi. Pareizi teikts: Kas ir bijis netaisnīgi, vienmēr būs netaisnīgi! Jānis Vagris, viens no daudziem pārliecinātiem komunistiem, kurš ir kļuvis par simbolu nevēlēšanai apjēgt un kas ir kalpojis noziedzīgam režīmam, tajā vienīgi saskatīdams savu pienākumu pildīšanu. Viņš bija okupētās Latvijas Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs, LKP CK pirmais sekretārs, 1988.g. oktobrī, pirms 1. Latvijas Tautas frontes kongresa, Mežaparkā uzstājās un teica, ka latviešu tautai nav pāri darījis. Vagrim 2010.g. 04. maijā , kā jau daudziem citiem komunistiskās partijas locekļiem un čekistiem iepriekš, prezidents Zatlers pasniedz valsts apbalvojumu un to ieceļ par Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku , kā atzinību par pozitīvo darbu Maskavā, PSRS Tautas deputātu kongresa delegāta statusā un par īpašiem nopelniem un ieguldījumiem Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas periodā.

Latvijai ir izirušas atlikušās vērtības, ētika un morāle! Trimdai, Latvijas valsts integrālai tautas daļai, nepasniedz Triju Zvaigžņu ordeņus, kā Latvijas Republikas cieņas izrādīšanu par nopelniem tēvijas labā. No 1940.g. līdz šodienai trimdai ir nopelni politiskā, saimnieciskā, sabiedriskā un kultūras darbā jebkurā jomā. Tai pienākās atzinība par pozitīvo darbu, protams, ne Maskavā, šis ģeografiskais punkts lai paliek Vagra un komunāru teritorija, bet toties visā atlikušajā nekomunistiskajā rietumu pasaulē!

Latvijas neizpratne par demokrātiskiem procesiem

Flawed democracies ir valstis ar nepietiekošu demokrātiju, kuru pamatos ir brīvas vēlēšanas un pilsoniskās brīvības tiek ievērotas, bet ir nopietni trūkumi citos demokrātijas aspektos, piemēram, ir mazattīstīta politiskā kultūra un zema politiskā līdzdalība. Latvija, pēc 2010. g. Economist Intelligence Unit demokrātijas indeksa rādītajiem, ir valsts ar nepietiekošu, apskādētu, bojātu demokrātiju. Vien jau neatrisinātā pavalstniecības, pilsonības problemātika liecina par to, ka Latvijas vieta pamatoti atrodas nepietiekošo demokrātijas valstu vidū un pēc pagajušā gada skaitļiem indeksā ir noslīdējusi par 5 punktiem. Salīdzinot ar 2008. g. Latvija ir nokritusi par divām pozīcijām, Lietuva par vienu, Igaunija uzkāpusi par cetrām.

2011. g. 4. maijā būtu ētiski un godīgi, arī Latvijas politiskiem bēgļiem un politiskai trimdai izrādīt pienākošo cieņu un godu, atdodami tai en bloc, tāpat kā tai 1995. g. en bloc atņēma, pavalstniecības – kopā ar Trīs zvaigžu ordeņiem!

Ne jau PSKP biedri Edmundi Johansoni, Jāņi Vagri, Juri Bojāri uc. rūpējās par to, lai Latvija nepazustu no pasaules kartes, bet gan tie, kas domās un darbos rūpējas par Latviju tad, kad valsts bija zaudējusi savu rīcībspēju un bija okupēta.

Pielietotās sankcijas pret Latvijas pavalstniekiem, kuriem saskaņā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu ir Latvijas pilsonība un vienlaikus expressis verbis oficiāli atzīta citas valsts pavalstniecība, un kuri nav reģistrējušies līdz 1995. g. 1. jūlijam, nav piemērotas, vajadzīgas un atbilstīgas! Paceļas valsts un tiesu neatbildētais jautājums: Ko valsts un sabiedrība no tā iegūst? Vai tiešām var uzskatīt par Latvijas valsts un sabiedrības ieguvumu to, ka Latvijas pilsoņiem tiek liegts īstenot viņu pilsoņu tiesības? 

Tāpat kā pieprasītā atkārtotā reģistrācija, gan vēstniecību un PMLP reģistros ir pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu, jo tas nozīmē, ka tiek vispārīgi apšaubīta vienīgo Latvijas valsts leģitīmo iestāžu darbība, kuras turpināja darboties okupācijas periodā. Valsts sev pierāda, ka tā ir jauna valsts. Vai tā ir argumentācija par valsts un nācijas interesēm, apgalvot, ka pilsoņu zaudēšana pati par sevi ir ieguvums Latvijas valstij? Bet ja tas netiek skaitīts par ieguvumu, tad, atliek konstatēt, ka Latvijas ieguvums no tā, ka šai pilsoņu grupai tiek liegtas pilsoņu tiesības, praktiski nav nekāds.

Deivids Džeims MakAlisters (David James McAllister) 2010. g. jūlija kļuva Lejassaksijas ministru prezidents Vācijā. Tai ir 8 miljonu iedzīvotāju, aptuveni tikpat daudz kā visā Baltijā kopā. Viņš ir Skotijas un Vācijas izcelsmes. Viņam šodien ir divas pavalstniecības – Lielbritānijas un Vācijas. Šis apstāklis netraucē nedz Lielbritāniju, nedz Vāciju viņu uzskatīt par savu pavalstnieku un viņam uzticēt Vācijā tik svarīgu politiski valstisku amatu.

Jebkurā attīstītā demokrātijā ir nobrieduša valstiskuma uzskati, vērtību konsenss, kas ir ārpus politiskās dienas kārtības un tas ir tik skaidrs, ka to neapšauba. Viens no šādiem punktiem, pats svarīgākais, ir rūpēties par valsts elementāro šūnu, valsts augstāko suverēnu – savu pavalstnieku.

Turpretīm Latvijā pavalstniecības fakts ir piesaistīts politiskajiem vējiem, nevis pārliecībai, kas stāvētu visam pāri, kas vienotu visas partijas, kas vienotu valsti, kas veidotu nacionālu valsti. Vispārējas vēstures zināšanas, mērķtiecīga pievēršanās tai, vēstures sapratnes veidošana sabiedrībā, ir, kā valoda, nacionālas identitātes sastāvdaļa. To izvērtējot no jauna, atbilstoši šodienas kritērijiem, nonākot pie konsensa un vēstures konsolidācijai – tam ir jābūt politikas šodienas mērķim.

Jebkura demokrātiska sabiedrība, kura savus konfliktus nerisina, bet ar aizliegumiem konservē, beidz būt demokrātiska, pirms tā sāk apjēgt demokrātiju.