Powerful biography traces mother’s life through prose, photos

Juris Dreifelds | 2011. gada 12. March

Portrait of a Latvian Beauty, a book of 113 pages and more than 120 photographs, presents a powerful visual odyssey of a Latvian refugee family after it is forced to leave Latvia for Germany and then Canada.

The author, Ilze Berzins, focuses on her mother’s story and provides a vision of the past as perceived by the “Latvian beauty” through many of her life’s wrenching changes.

In general one can trace very similar patterns for thousands of Latvian refugees who fled from the menace of the Red Army and a Stalinist occupation with all of its death threats and repressions. To be sure each family’s story has its own unique characteristics. This particular story is coloured in part by the reminiscenses of a dutiful daughter, intermingled with a touch of hero worship and a certain innocent nostalgia for a lost mythical paradise whose images have been passed down from one generation to the next.

The mother, Ilze Henriette Bērziņš (née Beldavs), was born in the Russian Empire in 1912, and died in Canada in 2008. Ironically, at the age of three, her family fled into Russia, running away from the Germans, but in 1944 she was forced to flee to Germany, running away from the Russians. This aspect of Latvia, as a major crossroad for foreign armies and killing fields, is briefly but well captured by the author in her broad overview of Latvia’s history.

The idyllic life of her mother in pre-war Latvia is described in almost poetic paragraphs. The mother spent winters in the city of Valmiera, a historical jewel on the banks of the Gauja river, but her most fervent emotional attachment was to the summer residence near Stende in Kurzeme, called Bēķi. Indeed the first chapter in the book describes the mother’s first trip by herself to Bēķi, recounting emotions and details which no doubt the author has heard countless times in the family’s kitchen.

The memory of Bēķi suffuses the book and the book well describes the dream-like impact and the virus-like contagion of such a mystic vision:

The sun always shone at Bēķi. Despite her beautiful gardens in Canada, Bēķi always remained for my mother her special enchanted place, shining all her life with untarnished nostalgia. From her rose-tinted storehouse of memory, an idyll emerged and I too became enchanted by Bēķi.

This dream of course could not survive reality and certainly not the heavy burden of Bolshevik kolhoz imprimatur. Indeed throughout all Latvia this period of occupation has left the most ugly scars and broken cement jetsam in the countryside where once natural beauty reigned. The author visited Bēķi after Latvia’s independence and was glad that her mother had not seen the devastation.

Nevertheless this corner of paradise provides the bookend statement of the importance of Bēķi. A superimposed photo of a young girlish mother walking above the tree tops is framed by the dream of Beki as stated in the mother’s “own words”:

I have been promised that, when my turn comes, I will be taken to Bēķi and to our ancestral resting place where my grandparents lie, and my parents, and my beloved husband. There I will again be free to race with the wind through the fields and meadows, wander the burgeoning woods, and then, when exhausted, happily throw myself down in the orchard under the fragrant apple trees and turn my gaze up to the limitless sky.

The book’s clear advantage is its compact nature. It can be offered to friends or younger family members who would otherwise not read a bigger and fuller tome. It offers a visual and punchy answer to anyone asking “how did you (or we) end up in Canada?”

The photographs alone provide a portal into a lost world of ancient Latvia and the Displaced Persons camps of Germany where Latvian culture pulsated as never before or after. No doubt many will be surprised by the elegant clothing worn by Latvians in czarist and independence days. Only Bolshevik anti-bourgeois ideology was able to dent this tendency for Latvians to present themselves in the best garb. One photo in particular intrigued me. As a result of wartime fuel shortages, a vintage family car was outfitted with a gasification carburetor enabling wood to be used for the internal combustion engine. Is this the next big idea that could counter the demands of a $300 oil barrel?

On a personal note I should point out a certain resonance of the experiences of my own family that parallel those of the author’s descriptions. The author’s parents met as agronomy students and married May 31, 1941. My father (born in 1914) also studied agronomy and did his practicum duties at Auce. Indeed, he might have attended the same classes. My parents married in June 1941, immediately after the Soviet army retreated ahead of Nazi Germany’s “Operation Barbarossa.” Turbulent times did not allow for the luxury of drawn-out trial “common law” cohabitation. Our family also boarded a ship from Liepāja, braving the Soviet attack planes and submarines to reach DP camps in Germany. Our trip to Canada was also rough and sea sickness was rampant. I also remember the first view of Canada at Halifax, when our ship docked at the same Pier 21 described by the author as the equivalent of Ellis Island in the United States. I do remember the ugly warehouse building of Pier 21 now a recognized historical memorial. Thereafter the view of Canada from the train window improved immeasurably with the alternating fields and forests and the many waving schoolchildren. Finally I share a common year of birth with the author and can visualize many of the described events from a similar age platform.

While the book has many positive qualities, one can always find room for alternative approaches. For example, the introductory chapter could have been better placed after the next chapter, which outlines the mother’s essential background and ancestry. The second half of the book dealing with Germany and Canada seemed at times uninspired although providing some individual masterful paragraphs. The reader is also left to guess about the last few years of the mother’s life when she became more “difficult.” Given the title it is obvious that the mother would receive the most attention. Nevertheless the father, who is mentioned almost en passant seems deserving of a much larger part in the book. Indeed, his diary and his numerous photos form the basis of much of the book’s content.

One index of the strength of attachment to Latvia by the author’s parents is the retention of the original Latvian names by their children. The author’s brother, who became crown attorney for Canada’s capital region, was frequently seen on Canadian television as Andrejs Berzins rather than “Andrew,” which was a common practice among many intent on blending in. Similarly the author herself has retained her original Latvian version of Ilze.

In conclusion I should mention that Ilze Berzins has written many books. One of these, Happy Girl, dealt with her return and experiences in Latvia. The murder mystery Riga Mortis was a book I could not lay down before having read it from cover to cover.

Details

Portrait of a Latvian Beauty

Ilze Berzins

Ottawa: Albert Street Press, 2009

Notes: The book is available from the author’s website, www.ilzeberzins.com.

A new ombudsman in the service of political manipulators?

Uldis Ozoliņš | 2011. gada 12. March

The appointment March 3 of new Ombudsman Juris Jansons showed the extreme political difficulties faced by the government of Prime Minister Dombrovskis, and gives ominous signs of continuing political corruption in Latvia.

In this unsavoury incident, Dombrovskis’ coalition partner—the Union of Greens and Farmers (Zaļo un Zemnieku savienība, or ZZS)—refused to come to an agreement on which candidate to put forward, and supported Jansons, who had been nominated as a candidate by the Russian-oriented Harmony Centre (Saskaņas centrs).

In an exchange of accusations, Dombrovskis warned that by supporting this candidate ZZS was threatening to destabilise the coalition, and was going against the spirit and letter of the formal written coalition agreement. ZZS’s leader, the highly manipulative former apparatchik Augusts Brigmanis, countered by saying this did not go against the agreement at all and demanded an apology from Dombrovskis for suggesting destabilisation. Moreover, he argued that ZZS had supported Jansons when the prime minister’s party, Unity (Vienotība), had dawdled in presenting its own candidate.

This issue had been going on for several months, with a previous candidate of Unity being blackballed by ZZS in earlier discussions. In the end Unity did select another candidate, Anita Kovaļevska, a judge in the Administrative Court with a strong academic and judicial background in human rights, who was strongly supported by several non-government organisations and convincingly won a phone-in vote in a televised debate with her opponent.

Jansons, also a lawyer, has worked in mostly judicial-administrative and financial areas, and after his election said he was desiring to consult with Kovaļevska with her expertise on human rights. More tellingly, he also said that he would work to make the future selection process for the ombudsman more “democratic and publicly understandable”!

Secret ballots, transparent manipulations

This appointment and its machinations raises a number of issues. First, to vote on the candidates the Saeima again engaged in that most unusual of parliamentary practices: a secret ballot. Never used in most parliamenatry systems, the secret ballot showed its ability to hide corrupt practices in April last year with the appointment of a new chief prosecutor, when incumbent Juris Maizītis was not re-elected though all parties had publicly supported him and not a single speech was made in the Saeima against his candidature.

Jansons was elected 53-40, but at least this time all parties had openly declared their support for the various candidates (so the result was not the shock it was in Maizitis’ case). Moreover, there was debate in the Saeima on the relative merits of the candidates. For those supporting Kovaļevska, the emphasis was on her judicial and academic background and expertise in human rights. Those supporting Jansons argued that administrative expertise, not human rights expertise, was more important in this position.

One other argument emerged for Jansons. The odious oligarch Ainars Šlesers reached the nadir of debate when he argued that he would favour Jansons as he openly supported “family values,” the usual code for politicians employing conservative moral and religious values to mask their actual view of politics as lucrative business and promoting one’s own. Suitability for the job was never a highly ranked criterion for those like Šlesers in the hypocritically named For a Good Latvia! (Par labu Latviju!), which sided with ZZS and Harmony Centre to push their candidate through.

Second, these proceedings give us an insight into the political lie of the land in the parliament, and particularly the central place that ZZS now occupies. The great strength of ZZS is not just its own 22 seats in the 100-member Saeima, but in its strategic position to be able to go with either Unity (33 seats) or Harmony Centre (29 seats) to form a majority. Formally in coalition with Unity, the Jansons episode, like the Maizītis episode where ZZS was clearly the force that stopped his appointment, shows it cares little for coalition niceties when it seeks to assert its influence. A strong ombudsman is not in ZZS interests. In recent months there have been a series of appointments to various government boards and institutions with ZZS people well represented, but the appointments have come often with little transparency.

In other ways, however, ZZS at the moment seems to have no thought of abandoning the coalition. It is aware that its own party and membership would be solidly against going into coalition with SC, and currently ZZS has the best of all possible worlds—being in a coaliton, so contributing to overall policy and governance through its ministers and appointments, but also able to play the field, picking and chosing issues on which to diverge from its coalition partner, and always reminding Dombrovskis of his limited capacity to determine policy. The presidential elections due mid-year may be the next time for ZZS to move in this fashion.

An ombudsman in difficult times

Finally, spare a thought for the ombudsman, or tiesībsargs. This position has only been established for three years, and the process of finding a candidate led to a prolonged standoff. Finally Judge Romāns Apsītis, a reluctant candidate from Day 1, was elected as a compromise candidate. He did not vie for re-election, and rated his own work in the office as middling. As is custom, the ombudsman only has powers to recommend, and the frustration Apsītis felt in battling the bureaucracy was evident. Each of the years of his office has seen a decline in the numbers of people seeking its help, a problem that Jansons promised to address.

However, this is not to give up hope for Jansons. In recent years several appointments that were seen as politically favouring lesser qualified candidates have turned to bite those who appointed them and believed they could be kept on a leash.

Aleksejs Loskutovs, former director of the Corruption Prevention and Combating Bureau (Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs) is one such example. He became a popular hero when the government attempted to sack him in 2007.

President Valdis Zatlers, elected by the Saeima in 2007, was widely seen as a lap dog for the then government but has also shown far greater independence than what his appointers had hoped. We shall watch with interest how candidates are found for the presidency.

Latviešu pasaku stāstīšanas tradīcija jāturpina – skolā un ģimenē

Dace Micāne Zālīte | 2011. gada 9. March

Bērnu rotaļa mežā ar vilciņu brālīti un ceļa spieķiem uzvedumā “Reiz bija”, ko Rīgā 2007. gadā uzveda Rīgas Bērnu un Jauniešu muzikālais teātris “Rībēja mute”. Ainārs Ančevskis – vilks, Jānis – Kārlis Daudziņš, Laima – Ulrika Jefremova. (Foto: Jānis Pipars)

Pasakas mūsdienās lasa un stāsta latviešu skolās, pirmskolas iestādēs, latviešu ģimenēs. Mudinājums skolotājiem un skolēniem–meklēt atjautīgu situāciju apstākļiem un veidam, kā pasakas izstāsta vai izspēlē, jo tas ir auglīgs veids, kā jaunajam latvietim varam mācīt tautas ētiku, morāli, pārdomas par tikumiem, kas ietērpti bagātā stāstā – pasaka nes sevī dzirksteli no sentēvu iekurtās gudrības uguns.

Lai pasaku stāstītu, ir jābūt diviem vienkāršiem priekšnoteikumiem. Pasaka ir jāzina, un labi, ja pasaku ir, kas klausās. Dotajam radīšanas brīdim var tikt atvēlētas visneparastākās vietas, situācijas un mirkļi. Tas ir „vējā nepalaists” vai „zemē nenosviests” laiks, tas ir no senas pasaules un laika izcelts stāsts, gudrība, kas piemērota attiecīgam brīdim. Ieguldītajā laikā, pasaku stāstot, ir paspēts iemācīt un nodot tālāk tautas gudrību, fantāzijas košumu, „tautas garšu”, kā to apzīmē prof. Pēteris Šmits sava pasaku krājumu ievadā, iztirzājot to izcelšanos, radniecību ar citu tautu pasakām un lomu tautas un cilvēka ētikas un morāles uzskatu veidošanā.Pasakas stāstniekam izdodas nojaukt robežu starp realitāti un fantāziju, strādā visu iespēju lauks…tajā dzīvo PASAKA.

Manā atmiņā bērnības aina, kad virtuvē galda galā abas ar māsu sēžam pie mammas vārītas zupas šķīvja, bet…meitēnam ēstgriba pazudusi. Tad mammas brūnās acis iemirdzas, sejā parādās brīnumaini noslēpumaina izteiksme, un viņa saka: ”Nu, tad jau laikam pasaka par „Abru taisītāju” jāpastāsta”. Un, kamēr mamma stāsta par abrinieku, kas mežā zem abras nolēmis pusdienas laiku nogulēt, par meža zvēriem, kas abru notura par galdiņu…un nes gardumus, lai rīkotu mielastu, tikmēr mazās Daces zupas šķīvis izēsts ar uzviju. Un kur vēl prieks , jau neskaitāmo reizi noklausoties iemīļoto pasaku par nabaga abrinieku un negaidīti bagāto mielasta klāstu, ko zvēri sanesuši. Cik priecīgs viņš nu dodas mājās barot savus izsalkušos bērnus!

Vēl pirms četriem gadiem pirmajās Konektikutas latviešu skolas folkloras nodarbībās biju nolēmusi iepazīstināt skolniekus ar pasaku par Daugavas rakšanu. Mani skolēni ir latviešu izcelsmes, bet valodu nepārzina, tamdēļ pasaku stāstu bilingvāli – divās valodās, izejot no situācijas. Es nekad neesmu meklējusi tulkojumu angļu valodā, jo pasaku jāizstāsta kodolīgi un raiti, daudz jāpaspēj, lai iznāk laika par to runāt, apspriest, angliski galvenais jāpasniedz fabula, tad var pēc iespējas meklēt vārdus, ko pazīst un ko nepazīst latviski.

Vienmēr pasaku stāstīšanā palīdzīgas ir ilustrācijas. Tā nu mēs visi pēc kārtas zīmējam košās bildēs gan Daugavas krastus ar lāča un kurmja sanestajām zemes grēdām, gan vēzi, gan buti. Es tikai apjūku un nezinu, kā vālodzi saviem skolēniem pateikt angliski – un saku „this little bird with yellow trousers”, un klasē atskan smiekli.. Skolnieki smejas, kā kutināti- kas tas latviešiem par dzeltenbikšainu putniņu! Nu, un tad man vēl atliek sašķobīt seju šķībā grimasē un parādīt – cik tas neglīti, ja mēdās, kā to pasakā darīja bute pret Dievu; un viņai par to uz mūžīgiem laikiem Dievs lika ar šķību muti dzīvot.. „Katrs saņem savu algu pēc nopelniem” – tā ir pasakas viena no spēcīgākajām pamatatziņām ne tikai latviešiem, bet tas ir pielīdzināms visai cilvēcei, jo pasaka tiek stāstīta it visur, kur ir cilvēks.

Jaunākais dēls ar sidraba zvaigzni pierē

Mūsdienu jaunā paaudze mīl fantāzijas pasauli, to pierāda bērnu literatūra, filmu māksla, kas iegulda lielus naudas resursus, lai radītu Gredzenu pavēlnieka, Harija Potera, Narnias pasaules. Mūsu bērni aug ar šiem filmu varoņiem. Nesen, noskatījos filmas Narnias sērijas The Voyage of the Dawn Treader krāšņo inscinējumu, kurā bruņinieku un jūrasbraucēju viduslaiku greznā estētika dod baudījumu acīm. Filma māca varoņu garu, uzticību karalim Aslanam, un mēs varam redzēt filmas varoņu garīgo izaugsmi, izejot noslēpumu un uzliktā lāsta atbrīvošanas ceļu.

Mēs esam maza tauta, bet ar bagātu mutvārdu daiļradi. Mūsu pasakas labi der arī mūsdienu krāšņo filmu producēšanas iespējām, jo baltu tautu mitoloģija, varoņpasakas un brīnumpasakas, asprātīgās dzīvnieku un sadzīves pasakas savā vēstījumā ir labs pamats mākslas darbiem, kurā filmas tēlu valodā un stilistikā iedzīvotos baltu tautu mitoloģija. Jātic, ka mūsu tautā aug jauni talanti- režisori, aktieri, kas spēs radīt mūsu pašu pasakas un leģendas filmās, izrādēs, mūzikā. Atliek tikai meklēt! Mums pašiem ir savs Harijs Poters. Mūsu pasaku varoņi ir Lūsiņa, Zalktis un Zalkša līgava, Īliņš, stiprinieki Kurbads, Dzelzs Mārtiņš, Lāčplēsis, Lāča dēls, sērdienīte un muļķītis–jaunākais dēls ar sudraba zvaigzni pierē.

Atverot un lasot latviešu pasaku grāmatu, jūs atradīsit savus pasaku varoņus, kuri ir– asprātīgi, stipri, bezbailīgi, uzticīgi, spējīgi izstaigāt pasaules ceļus, pieveikt milžus un ļaundarus, atbrīvot nelaimē nonākušos un laimīgi atgriezties mājās. Bieži vien, lai tur dzertu kāzas un dibinātu savu dzimtu, kā latviešu pasaku novērojis profesors Pēteris Šmits, 1925. gadā Rīgā, rakstot ievadu Latviešu tautas teiku un pasaku V krājumam: ”Mūsu pasaku un teiku morāles pamatos stāv cieši un sirsnīgi dzimtas sakari, kuri nebeidzas ar nāvi. Daudz pasakās mirusī māte vēl apmeklē savu mazo bērnu, viņa sniedz savu palīdzīgu roku arī pieaugušai bārenītei Pelnrušķītei. Mirušais tēvs vēl no kapa dod padomu savam paklausīgajam dēlam, sevišķi nonicinātajam jaunākajam brālim, kuru vecākie brāļi tura par muļķi.”.

Princese stikla kalnā

Bet nu – atradīsim pasaku „Princese stikla kalnā” – internetā tā ir viegli pieejama. Spēlēsim un tēlosim šo pasaku! Te būs praktiski padomi klases darbam.Tas būs – improvizācijas teātris skolā.

1. Sākumā pasaku izlasām kopīgi (teātrī to sauc „table work” – darbs pie galda, kad aktieri lugu lasa, brīvi pārspriež, pārrunā un meklē jautājums, kas rodas, lugu lasot).

2. Pārrunājam un saliekam, sašķirojam no morāles viedokļa visus plusus un mīnusus, kādi atrodami pasakā. Šādā veidā mēs iezīmējam pasakas „mugurkaulu” un noteikti to, ko nedrīkst palaist garām neizspēlētu, neizrunātu.

Plusi: Cienīt vecāku padomu. Izpalīdzēt. Uzticīgi izpildīt lūgto. Nešaubīties. Nebaidīties. Riskēt. Gribēt palīdzēt. Būt atjautīgam (slēpt savu identitāti) it kā „iet sēņot.”

Mīnusi: Vecākā brāļa bailes. Vidējā brāļa bailes. Aprunāšana. Vārda nepildīšana. Jaunākā brāļa nonievāšana.

Pasakas metaforas/brīnumi: Sudraba svilpe un sudraba zirgs. Zelta svilpe un zelta zirgs. Dimanta svilpe un dimanta zirgs. Zelta ābols, stikla kalns. Princeses skūpsts, kas atstāj zīmi – jaunākajam dēlam sidraba zvaigzni pierē.

3. Veidojam vārdu vāceli. Izrakstām atslēgas vārdus no pasakas, kurus noteikti mums ir jāievij savās improvizētajās aktiera runās. Noteikums tāds, ka katrs no lomas atveidotājiem apzināti cenšas runāt pēc iespējas vairāk. Šādā situācijā būs daudz asprātību, izdomas un jautru smieklu!

Piemērs: Vārdu vācelītē ieliktie vārdi saistās ar zirglietām, zirga gaitas apzīmējumu. Šādus vārdus labi zināt, jo arī tautas dziesmās ir par zirgiem.

Situācija: Jaunākais brālis runā ar sudraba zirgu pie lazdu krūma mežā, kur sudraba zirgs atnes sudraba drēbes – jaunākais dēls ir pūtis mirušā tēva doto sudraba stabulīti.

Sidraba zirgs:
Lec seglos un velc greznās sidraba drēbes mugurā, ķeries krēpēs un turi cieši pavadas!

Jaunākais dēls:
Tev sidraba iemaukti un sidraba pakavi, un segli izrakstīti ar Ūsiņa zīmi.

Sidraba zirgs:
Mani pakavi Stikla kalnā neslīdēs.

Jaunākais dēls:
Brīnumi gan, sidraba drēbes un sidraba zirgs šurp atskrēja, kamēr sidraba stabuli pūtu! Paldies tev, tētiņ!
Labi, tad jāsim uz Stikla kalnu—nē—labāk rikšosim un uz kalna galu auļosim. Aidā!

Piemēra beigas.

Ļausim skolēniem brīvu vaļu iztēlei un improvizācijai, katram būt režisoram un aktierim, asprātīgi improvizēt tēmu un savos vārdos latviski izspēlēt pasaku.

Pasaku brīnumi un metaforas

Pēteris Šmits raksta: ”Pasakas ir sacerētas taisni ļaudīm par pamācību. Pasakās atklājas optimisms un tauta atzīst arī kādu taisnību pasaulē. Tur ir domas par pasaules taisnību. Muļķītis un Pelnrušķīte ar savu prātu un tikumu stipri paceļas pāri citiem ļaudīm un ir īsti aristokrāti vārda vislabākajā nozīmē”.

Brīnumu un tēlu galerija pasakās ir bagāta – „Burvju dzirnaviņas” stāsta par vienas brīnumlietas izmantošanu vai nu labā vai ļaunā nolūkā, par sātu un negausību. Lieliski pasakā „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko” stāstīts par grezno nēzdogu, ko sieva savam vīram naktī izauž smalkos rakstos un pat uzmetot to ziedošai ābelei tā pārvērtās tik maza, ka plaukstā var pamest. „Galdiņ klājies”, „Brīnumkastīte” „Brīnumvārds”, ”Brīnumgredzens”, ”Brīnumstabulītes”, „Zelta laiva” – visas brīnumlietas, kas nonākot cilvēka rokās ir gatavas kalpot savam saimniekam. Pēteris Šmits par to raksta: ”Katra derīga manta ir Dieva dāvana”. Arī skaistums ir cildināts ar šādiem epitetiem – daiļa kā saule, skaista kā niedre ezerā, valoda kā kokle, asaras kā pērles.

Bet pasakas draiskums un rotaļīgums liek pasakas klausītājam tomēr ievērot to, cik stāstītais ir patiess un cik izfantazēts. Asprātīgi tiek atainota pasaku teicēja gatavošanās doties uz kāzu godiem: „Arī mani ielūdz kāzās. Sataisījos pa godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus, liku pašūt skroderim raibus papīra svārkus un bikses, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņa zābakus un laidu uz kāzām kā pats dižais vedējs. Ceļā man uznāca karsta saule – izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te kur bijuši, kur nebijuši – pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus…(pasaka „Dzīvnieki glābj pameitu”). Protams stāsta beigās dižie kāzu godi paiet secen, jo viss sarūpētais goda tērps izkūst, lietū izšķīst. Bet lai rastu ticamību pasakas notikumam, tās teicējam tomēr uz brīdi bija jāpārtop par kāzu viesi pasakā. Atjautīga situācija.

Baltā stunda

Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš Baltajā grāmatā stāstā „Rites meža burvības” mums ir atstājis padomu, aprakstot brīdi, kad viņa māte stāstot pasaku par svēto papērksnītes ziedu, māca savam dēlam balto mācību – par drosmi, ar spēku nosargāt pasaules taisnību, kas šajā stāstā pielīdzināta brīnumziediņam. Pasaku stāstot māte savu dēlu audzina. Un nebūt tas nenotiek kādā īpaši svinīgā brīdī, kad šķiet laiks bērnam dot pārliecību, ka eksistē kāda augstāka taisnība. Rakstnieka māte pasaku izstāsta plūcot zāles gotiņai Piektdaļai, karstā vasaras pusdienlaikā, darbu darot. Vecainītē (meža pļaviņā?) māte dēlam rāda ziediņu – svēto papērksnīti, sīki robainām lapiņām un zaļgano čemuriņu, kas Jāņu naktī atveras, uzzied un nobirst.

Māte saka: ”Svētās papērksnītes zieds ir visas pasaules gudrības apkopojums. Viņš ir tik skaists, ka visas pasaules skaistums nobāl viņa priekšā. Viņš ir kā rasas piliens, kurā saule atspīd visās krāsās! Viņš ir kā prieka asara acu kaktiņā. Un kad viņš atveras, pašā nakts vidū, tad acumirklī kļūst gaišs kā dienā!”(„Rites meža burvības”) Un tad māte stāsta par to, kā Jāņu naktī šo ziedu nosargāt—par drosmi un spēku, kas vajadzīgi sargātājam, par sargājošo apli, ko ar dzelzs milnu apvilkt ap sevi, lai mošķi netiek klāt, par dārgo zīda nēzdogu, kas jāpaklāj zem zieda, par to, ka ticot spēkam, kas tevi sargā, tu esi neuzvarams, tikai nenolaid acis un sagaidi svētā zieda atvēršanos. „Rites meža burvībās” lasām: „Nošalks visas debesis, sārtas liesmas. Zvēri un ķēmi rēkdami un kaukdami aizbrāzīsies uz visām pusēm, un zieds viegli novelsies uz tava nēzdoga kā izkvēlojusi ogle. Bet zieda iekšējais spēks nebūt nav beidzies. Tu viņu tūliņ cieti aizsien, un glabā visu mūžu, tad tu zināsi to, kas notiek plašajā pasaulē. Un visi darbi ko tu darīsi būs labi un skaisti.”

Turpināsim pasakas stāstīšanas tradīciju, darīsim to ar atvērtu sirdi, radot saviem bērniem un skolēniem bērnības un jaunības zemi saulainu, tādu, kurā dzīvo mūsu tautas vērtības, tikumi, attiecības starp ļaudīm, kas balstītas uz ģimenes, dzimtas stiprumu un dabas svētnīcas klātbūtni. Brīnumzieda sargātāji, balto domu un darbu veicēji—lai tādi aug mūsu bērni. Pētera Šmita vārdi pasaku krājuma ievadā, lai mūs vada pasakas stāstot: ”Uz kādas augstākas taisnības dibināts optimisms tautas tradīcijās nav domājams bez pārdabiskiem gadījumiem jeb brīnumiem. Taisni galvenais pasaku skaistums pastāv šai dažādu dzīves sarežģījumu atrisinājumā, kur taisnība ņem virsroku pār netaisnību”. (Rīgā, 1925. g.10. janvārī)

Kam esam pateicīgi par bagāto tautas pasaku pūru?

Pasaku kārtotājs Pēteris Šmits ir dzimis 1869. gadā 25. decembrī latviešu zemnieku sētā, Raunas pagasta Pekšu mājās. Sākumizglītība Cēsu apriņķa skolās, ģimnāziju viņš beidz Rīgā. P. Šmitu ir ietekmējis atmodas laikmets ar izteiktu interesi par latviešu tautas senatni. Izvēlas studēt valodas, sākumā krievu valodu Maskavā, bet 1892. gadā pārceļas uz Pēterpili un uzsāk studijas Austrumu institūta valodu nodaļā. Tur arī veic zinātnisko darbu un pēta ķīniešu un mandžūru valodas, studē Pekinā, Ķīnā 3 gadus.

Turpmākie 20 dzīves gadi saistīti ar Tālo Austrumu Universitāti. Vladivostokā nodibinātajā universitātē 1918. gadā apstiprināts par ārkārtas profesoru, bet 20. gadā atgriežas Latvijā. Arī dzīvojot un strādājot Vladivostokā Šmits ir ciešās saitēs ar dzimteni. Darbojas Latviešu biedrības Zinātņu komisijā valodniecības jautājumos, tiek ievēlēts par komisijas priekšsēdi un strādā par to līdz dzīves beigām. Ievērojami darbi ir 1934. gadā izdotais Ievads valodniecībā un Ievads baltu filoloģijā, kas izdots 1936. gadā. Šmita interese un pētniecība ir senā latviešu tautas kultūra. Viņš pēta seno latviešu garīgo un materiālo kultūru – zemkopību, tautas apģērbu, seno celtniecību, sabiedrisko dzīves iekārtu, jauniešu mīlestību, senajām svētku dienām, kultu un latviešu dieviem.

Šmits visu mūžu ir bijis tautas gara mantu krājējs, uzticīgs atmodas idejām, līdzīgi kā Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerchis- Puškaitis. Laikā no 1925. gada līdz 1937. gadam iznāca 15 plaši latviešu pasaku sējumi, kuros ietilpst arī A.Lercha Puškaiša pierakstītās pasakas. „Ar šo izdevumu Šmits atdeva savai tautai kādu dārgu mantojumu”, raksta Haralds Biezais. Apkopoti tika arī latviešu tautas ticējumi, kurus publicēja pēc viņa nāves 1940-41.gadā 4 lielos sējumos.

Savā biogrāfijas apcerē par P. Šmitu, mitologs H.Biezais noslēgumā uzsver: ”Ar savu tautas garamantu krājēja darbību viņš pavēris tālas perspektīvas nākamajām latviešu paaudzēm pētīt savas tautas pagātni”. Pateicīgā tauta dažas nedēļas pirms viņa nāves Šmitam piešķīra augstāko apbalvojumu – Tēvzemes balvu. Pēteris Šmits mira 1938. gada 6. jūnijā.

Biogrāfija balstīta uz Dr.theol. Dr. Phil. Haralda Biezā apceri Latviešu pasaku krājēji

Divas saules meitas pie laivas tautas pasaku uzvedumā “Reiz bija”, Rīgā, ko Rīgā 2007. gadā uzveda Rīgas Bērnu un Jauniešu muzikālais teātris “Rībēja mute”. Jūras māte – aktrise Anita Grūbe, Jānis – Kārlis Daudziņš, Laima – Ulrika Jefremova. (Foto: Jānis Pipars)

Skolotāja Dace Micāne-Zālīte stāstnieces and pūces zintnieces lomā ludziņā “Zvaniņš”, uzvesta Konektikutas latviešu skolā. (Foto: Pēteris Skulte)