Apzinoties, ka arvien vairāk latvieši izvēlas dzīvot ārpus Latvijas¹, rodas nepieciešamība pārdomāt valodas un kultūras saglabāšanas, mācīšanas jautājumu.

Pēdējo gadu laikā pieaugusī cilvēku migrācija sabiedrībā rosina multikulturālu iezīmju izplatību, kas iespaido arī indivīda valodu prasmes un lietojumu, aizvien aktuālākam kļūstot jautājumam par bilingvālu izglītību. Temporālas vai permanentas migrācijas cēloņi ir visdažādākie, cilvēkiem arvien vieglāk ir integrēties starptautiskā darba tirgū.

Dzimtās valodas apguvi un etniskās piederības sajūtas veidošanas procesa produktivitāti diasporas situācijā spēcīgi ietekmē sociolingvistiskie aspekti. To apzināšanās un vērā ņemšana būtiska gan veidojot dzimtās valodas mācību programmu, gan prognozējot latviešu valodas attīstību noteiktā kopienā.

Pusaudzim dzimtās valodas apguve var būt ļoti būtisks jautājums veiksmīgas tālākās izglītības nodrošināšanai, gadījumā, ja atgriežas mītnes zemē, kur jāturpina izglītība dzimtajā valodā.  Kā iemeslu jāmin arī tradicionālās valodas mācīšanās un apguves izpētes savstarpējās atkarības hipotēze: lai kļūtu par lietpratīgu svešvalodas lietotāju, ir nepieciešams labi prast savu dzimto valodu. ²

Austrāliešu sociolingviste A. Skarīno (Angela Scarino) akcentē kultūras izpratnes veidus, kas ir nozīmīgi pedagoģiskajā procesā, norādot kompetences daudzšķautnainību un tās komponentu mainīgumu laikā un telpā. (Kultūras mainīgie lielumi ir dzimums, etniskā piederība, sociālekonomiskais statuss, reliģija, vecums.)  H. Džailss ³par nozīmīgāko valodas vitalitātes faktoru atzīst ekonomisko statusu, tomēr valodas uzturēšanu, saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm spēj motivēt arī simboliskais statuss, kas attiecināms uz latviešu valodas diasporas situāciju.

Identitāte ir mainīga, var izdalīt dažādas identitātes piederības formas atkarībā no faktoriem, kas dominē. Identitātes varianti ir savstarpēji saistīti, viena no raksturotāj pazīmēm ir valoda, kas pilda gan raksturotāja gan identitātes reproducēšanas funkciju. Multikulturāla sabiedrība prasa pašdisciplīnu identitātes saglabāšanai. Tiek atzīts, ka iespējamas vairākas kultūras identitātes, nošķirot valsts, starptautisko identitāti. To saglabāšanu diasporā var ietekmēt realizētā bilingvisma izglītības forma.

Identitātes procesi ne tikai balstās uz izteiktajiem apgalvojumiem, bet arī svarīgi, kā to (identitāti) uzņem, apstiprina vai noraida apkārtējā sabiedrība (Bechhofer et al. 1999, 515).⁴  Folkloristi akcentē folkloras nozīmi etniskās identitātes pārmantošanā: „Ilgstoši vienādos apstākļos ritošā tautas dzīve, audzināšanas prakse radīja sistemātiskas pedagoģijas dīgļus, kas dziļi iegūla latviešu kultūrā un ietekmē mūsu identitāti vēl tagad.”⁵  Tiek atgādināts par tautas daiļrades daudzfunkcionālismu: „Tautasdziesmas vairo bērnu zināšanas par dabas un sabiedriskajām parādībām, attīsta fantāziju, uztveres un domāšanas spējas, palīdz izkopt bērnu jūtu dzīvi, veidot viņu raksturu. Tautasdziesmas mudina apzināt un izprast sevi kā lielākas kopības – tautas –  sastāvdaļu, veido patriotisko stāju, attīsta pašapziņu un ar to saistīto pašcieņu.”⁶ 

Piažē (Piaget)  ir norādījis, ka bērna nacionālās identitātes apziņa izstrādājas vecumposmā 7 – 8 un 10 – 11 gadiem: „Pirmais periods ietver noteiktas smadzeņu operācijas darbības paša sasniegumus lokālās robežās, kamēr otrā perioda laikā jau izstrādājas abstrakta jēdziena uztvere, piederības sajūtas nācijai, tautai izpratne, kā kādas lielākas, noteiktas kopienas sastāvdaļai.” ⁷ Neskatoties uz pusaudža pasaulainas periodisko nestabilitāti un savas identitātes meklējumiem, viņa kognitīvās spējas ir augstas, kas norāda, ka šis laiks ir tikpat veiksmīgs valodas apguves procesam kā bērnība, turklāt šajā posmā apguve jau ir apzināta un pašmotivēta, šajā vecumā raksturīga savas piederības pie noteiktas grupas apzināta veidošanās. Pusaudžu vecumposmam raksturīgais valodas kods mēdz būt intuitīvs nevis iemācīts, kāpēc nozīmīgs apkārtējās sabiedrības dzimtās valodas lietojums.

Jāatceras, ka ar skolas mācību programmu vien nepietiek, lai pusaudzī veidotu nacionālo apziņu un identitātes sajūtu, svarīga ģimenes attieksme pret šiem jautājumiem. Pusaudzim var izveidoties ļoti dažāds viedoklis, attieksme par savu nacionālo piederību un izcelsmi. ⁸

Valoda ir cilvēka personības daļa, tā atspoguļo indivīda skatījumu uz pasauli, bet neveido to, tā kalpo par līdzekli, starpposmu⁹,  tādējādi, lietojot dažādus valodas kodus, veidojas arī atšķirīgs pasaules redzējums, kas raksturīgs bilingvālām personībām. Pastāv dažādas bilingvisma formas, būtiskākā no tām – funkcionālais bilingvisms, tomēr ne visās diasporas situācijās var runāt par bilingvismu. Diasporas situācijā ideālā forma ir sabalansētais bilingvisms, tomēr praksē tas sastopams reti. Valoda un domāšana ir savstarpēji saistītas reālijas. Bilingviem atsevišķas kognitīvās iemaņas ir spēcīgākas nekā monolingviem.

Sociolingvistiskie aspekti tieši neietekmē valodas kodu, bet runātāju, kurš izraisa pārmaiņas valodas lietojuma situācijā, kas pusaudža vecumā ir apzināts indivīda lēmums. S. Pinkers akcentē, ka visas indivīda domas ir metaforisks noteikta pieredzētā scenārija atspoguļojums, domām veidojoties uz pieredzes plāna.  ¹⁰

Valodas apguves procesā nozīme ir vairākiem lingvālas personības parametriem. J. Karauls definējis galvenos parametrus lingvālai personībai, uzsverot 3 valodas prasmes līmeņus: 1. verbāli semantisko, kas ir ikdienas valodas līmenis, lingvālas personības neitralitātes līmenis; 2. tezaura līmeni, kas atspoguļo tautas pasaules ainu, nozīmju un garīgo vērtību hierarhiju, ko nosaka nacionālās kultūras tradīcijas un sabiedrībā valdošā ideoloģija; 3. motivācijas un pragmatisko līmeni, kas ietver noturīgas komunikatīvās vajadzības un komunikatīvās īpašības, ko rada personības mērķi un motīvi. ¹¹

Domājot par valodas saglabāšanu multikulturālā vidē, jāuzsver cieņas un pietātes īpašību klātbūtnes nozīmīgums sabiedrībā, kas sākotnēji izpaužas pret dzimto valodu: „Dziļa savas kultūras pazīšana, pietāte pret to var palīdzēt indivīdam iepazīt citas kultūras, adaptēties daudznacionālā multikulturālā vidē.” ¹²

Kā savdabīga diasporas situācija raksturojama Krievijā Omskas apgabala latviešu ciemos: Augšbebros un Kurzemes Ozolainē. Ciemu pieredze rāda, ka latviešu kopienu etniskā pašapziņa raksturojuma kā spēcīga un ilgtspējīga, īpaši sieviešu dzimuma pārstāvēs.¹³  Bez latvietim raksturīgā sīkstuma, censonības un mērķtiecības, kārtības mīlestības, disciplinētības un vēlmes saglabāt kontroli pār savu dzīvi un atbalsta no citiem latviešiem šāda situācija nebūtu bijusi iespējama. Atbalsta struktūras sagādā psiholoģisku komfortu svešatnē, pasargā no pilnīgas asimilācijas, vienlaicīgi parādot, cik nenodalāma un atkarīga no citiem sociāliem, ekonomiskiem un politiskiem procesiem ir valoda, tās lietotāju identitātes piederība. Nenovēršama ir valodas attīstība, kas ir loģisks tālāk virzības process, vienlaicīgi atspoguļojot apkārtējās pārmaiņas. Sibīrijas ciemu diasporas situācijas parāda, ka minoritātes valodai ilgākā laika periodā raksturīga asimilācija, ja netiek veicināta valodas saglabāšanas, aizsargāšanas politika un radīta motivācija valodu apzināti, formāli apgūt.

Citādāk raksturojama ir Rietumeiropā salīdzinoši nesen izveidojusies latviešu valodas diasporas situācija, kur daļai pusaudžu ir iespēja mācīties Eiropas skolās. Šo skolu sistēma veidota, lai attīstu tolerantas multilingvālas personības veidošanos, kur nacionālās identitātes veidošanās un kultūras apguves procesā cenšas iesaistīt arī ģimeni.

Ievērojot L. Oses izvirzītos apgūstamos kultūras elementus, tiek veicināta skolnieka etniskās identitātes apzināta veidošanās. Dzimtās valodas apguves procesā tam ir liela nozīme, īpaši ģimenēs, kur ir jaukts etniskais sastāvs. Apskatot materiālu par etnokultūras identitātes elementiem, nākas secināt, ka Eiropas skolu skolēnus, arī lielu daļu vecākus nav iespējams iedalīt vienā etnokultūras identitātes grupā, jo valsts piederība gandrīz nekad nesakrīt ar kultūras piederību:  valsts piederība (pilsonība), kultūras piederība (valoda, ticība), emocionālā piederība (es jūtos kā latvietis).

Skolnieku viedoklis, ka emocionālā piederība ir vairāk fakts, informācija, ne tik daudz sajūta, vēlreiz apstiprina, ka skolas sistēma viena pati nespēj ieaudzināt emocionālo piederību, tomēr kā pozitīva iezīme jāmin, ka tas mainās pēc vienaudžu draugu iegūšanas Latvijā. Nacionāla rakstura nometņu apmeklēšana latviskā vidē ir viens no palīglīdzekļiem, jo indivīds var pavadīt ilgāku laika posmu dzimtās valodas, kultūras vidē starp vienaudžiem, kas ir svarīgi šā vecumposma nosacījumi.

Autore izdala vairākus apgalvojumus, kurus jāņem vērā, veidojot valodas apguves programmu diasporas situācijā pusaudžu vecumposmam:

–  Būtiskāka par kognitīvajām zināšanām ir attieksmes veidošana pusaudzī pret nacionalitāti (sociokultūras kompetences loma).

– Vispusīgas kompetentas zināšanas par dzimto valodu un kultūru kalpo par vadmotīvu etniskās piederības izkopšanas motivācijas radīšanā.

– Veiksmīgai valodas un kultūras apguvei nepieciešams apzināts, neatlaidīgs, pašdisciplinēts valodas un sociokultūras kompetences zināšanu apguves process gan formālā (akadēmiskā), gan neformālā izglītības veidā.

– Valodas apguves programmā jāietver ne tikai lingvistiskā un literatūras kompetence, bet arī vēstures, ģeogrāfijas un kultūras kompetence.

Noslēgumā var secināt, ka visbūtiskākais aspekts, kas ietekmē valodas apguves procesu diasporā ir attieksme pret valodu, kuru visspēcīgāk un tiešāk ietekmē ģimene.  Šajā jautājumā zināma atbildība jāuzņemas ne tikai indivīdam, bet arī valstij, institūcijām, kas ietekmē sabiedrības viedokli un attieksmes. Sekundāra ir valodas apguves situācija: saturs un metodika. Būtiski, kā  tiek veidota valodas apguves programma, metožu un metodisko paņēmienu atlasīšana. Jāatceras, ka valodas apguve paver vārtus uz dzimteni gan kā galvenais dzimtenes iepazīšanas veids, gan kā atgriešanās garants.

¹ Par iedzīvotāju migrācijas aktuālajām tendencēm 2010.gadā. http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-iedzivotaju-migracijas-aktualajam-tendencem-2010gada-31946.html
²  Druviete, I. Skatījums: valoda, sabiedrība, politika. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2010, 102.lpp
³  Giles, H. and Coupland, N. Language: Contexts and Consequences (1991) http://www.answers.com/topic/sociolinguistics, 50.lpp
⁴  Džozefs, Dž. Ē. Valoda un politika. Rīga, Zinātne, 2008, 82.lpp
⁵  Freidenfelds, I. J., Kuzina, V. Klasiskās tautasdziesmas sākumskolas mācībgrāmatās (pedagoģiskais un lingvistiskais aspekts). Vecuma grupu valodas īpatnības Latvijā: lingvistiskais, sociālais un kultūras aspekts. Bērnība. Rīga, „Letonika”, SIA Izglītības soļi, 2007, 49.lpp
  ⁶ Turpat, 43.lpp
  ⁷ Riņķis, J. Intelektuālo spēju attīstīšana. Rīga, Raka, 2007, 210.lpp
  ⁸ Ding, S., Littelon, K. Children’s Personal and Social Development. Malden, Blackwell Publishing, 2005, 214.lpp
⁹  Pinker, S. The Stuff of Thought. USA: Penguin Books, 2007, 77.lpp
¹⁰  Pinkers, S., 238.lpp
      ¹¹  Beikers, K. Bilingvisma un bilingvālās izglītības pamati. Rīga, Nordik, 2002, 18.lpp
¹²  Gavriļina M., Vulāne A. Valodā veldzējas tautas dvēsele. Rīga, Mācību grāmata, 2008, 12.lpp
¹³ Apine, I. Latvieši svešumā: sociālpsiholoģiskais aspekts. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, I daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule, 2003, 60.lpp