Latvia in 2012 – the slow recovery, but dangers still loom

The year 2012 in Latvia has been characterised by two opposed and seemingly disconnected tendencies – on the one hand, despite all stories of economic gloom, poverty and emigration, the Latvian economy sits as the most positive in Europe, with growth of over 5% per annum, which is likely to continue well into the future.

On the other hand, we have had a year of bitter social division, continuing aggressive attacks on the government and the state, and a string of political or administrative disasters.

In many ways the political environment in 2012 has become even more toxic and fragmented than in previous years. The signal event here was the referendum on Russian as a second official language on February 18, which despite its failure has been followed by threats of another referendum to give citizenship to all residents, and a relentless campaign to increase the influence of the Russian language, and Russian values more generally, into the Latvian polity.

However, almost equally debilitating has been a series of political stalemates on critical issues affecting the society and democratic institutions. In the aftermath of the referendum, a desire to reform the referendum process (which had made it too easy to bring controversial issues to a referendum) has itself wallowed in political differences, with even coalition partners for a long time disagreeing on what should be the new norms of conducting referenda.

Meanwhile, the attempt to bring about another referendum on granting citizenship to all permanent residents in Latvia was able to gather the required 10,000 signatures to force the Central Electoral Commission to move to the next stage of wider signature gathering, but after gathering constitutional advice from all sides the Commission has decided not to take this next step. Bitterly criticised by the advocates of the referendum, this issue is likely to end up in a long drawn-out legal process, no doubt all the way up to European courts.

Proponents of the two referenda have not been idle on other fronts. The obnoxious Vladimir Linderman, a non-citizen himself but chief protagonist for the language referendum and now leader of the nascent National-Bolshevik oriented Native Tongue Party (Dzimtā valoda), continues to preach separatism and Russian dominance, focusing now on demanding greater ‘autonomy’ for the Eastern province of Latgale, the heavily russified area where a majority voted yes to having Russian as an official language. His open attacks on the Latvian state continue, and in the future we will no doubt witness a further fight: he has applied for Latvian citizenship, a move that perhaps will also end up in the courts.

Yet referenda and national issues are not the only ones of political import. The government has also been bogged down in issues that should otherwise not be highly politically controversial. The desire to reform Latvia’s poorly organised higher education system (with multiple institutions teaching similar courses) has led to a long-drawn out stalemate, with months of argument confusing the society, raising claims of corruption, and leaving potential students perplexed. A review was made of no less than 53 higher learning institutions (of which 19 are universities) – an extraordinary number for such a small country as Latvia – finding many overlapping and poorly performing courses, but this assessment project has itself been accused of being corrupted. Education Minister Roberts Ķīlis wants to sensibly rationalise this system, but he has also raised ire with a few of his side suggestions – such as having all teaching in universities in English or another EU language, bringing fierce rebukes from many in his own coalition. 

And in another stellar performance, a public-private deal to mount speed radar detection equipment on Latvia’s roads also ended in farce as the private company was unable to roll out the equipment, which sometimes was also faulty where it was installed; the basis of the deal – that profits for the company and tax revenues for the government would be greater the more infringements were detected – led to this downward spiral.

These incidents attest not only to political ineptitude but even more so to administrative and organisational weaknesses that increasingly worry Latvian citizenry: that any useful policy will be mired in corruption and/or administrative incompetence. For all his economic acumen, to which we return below, Prime Minister Valdis Dombrovskis, with his reticent character and technocratic persona does not seem able to sustain reform where needed – plans come out talking about combatting the shadow economy (estimated at being up to one-third of the overall economy), or combatting tax evasion, or bringing transparency to contract or administrative proposals, but they often seem not to be realised.

Former Foreign Minister and European Parliament deputy Georgs Andrejevs, reflecting on this, claimed many useful political initiatives were constantly ‘torpedoed’ by a resisting bureaucracy. On this same theme, 2012 also marks the end of an era for Latvia’s Chief Auditor, Inguna Sudraba, who in the past 8 years has uncovered often stupendous corruption and shortcomings in state institutions, but many of her recommendations have not been pursued by government, and only a few of the corrupt parties have been brought to account. Sudraba, whose statutory term now ends, has been urged by many to form her own party and enter politics.

And finally on the political front: for those Latvians watching their country from the outside, 2012 brought some rude shocks, this time from President Andris Bērziņš. In September he reflected on the end of the term for another outstanding civil servant, Jānis Kažociņš, head of Latvia’s main security apparatus, the Constitution Defence Bureau [Satversmes aizsarzības birojs – SAB]. Bērziņš said that the next candidate for this position should be a ‘Latvian from Latvia’; Kažociņš grew up in the UK where he was engaged in security agencies there as well, and this assertion by Bērziņš was denounced by another ‘overseas’ Latvian, ex-President Vaira Vīķe-Freiberga as discriminatory. To endear himself even more to overseas Latvians, Bērziņš’ National Independence Day speech for them on November 18 was drab, hesitant, unconvincing, with worrying signs of early dementia as much as incompetence.

And yet in the midst of this, Latvia’s economy continues to recover and grow. GDP grew by an impressive 5.6% in 2012, continuing the 2011 performance, with estimates of again greater than 5% growth in 2013. Latvian exporters have developed new markets, both within and beyond the EU, and there are the first hints that consumer confidence is returning to a still largely economically battered population. And visitors to Riga in particular will have noticed new enterprises and economic enthusiasm.

There is no great prospect of seeing any early return of the estimated 200,000 people who have left Latvia to look for better economic prospects elsewhere, but this continuing growth is becoming significant in an otherwise economically becalmed – or worse – Europe. Dombrovskis has worked very hard to bring about this situation and avert the fate of several Mediterranean EU members, but unless he can bring the same degree of control and leadership to the many political troubles still apparent in Latvia, the economic promise will appear to be little felt and little appreciated by an ever more divided Latvian society.

 

Kur pasaulē latviešu bērniem laimīgāka bērnība?

Šosvētdien, 9. decembrī,  plkst. 13:05 Latvijas Radio raidījumā „21. gadsimta latvietis” tēma būs par laimīgu bērnību.

Kur pasaulē latviešu bērniem ir laimīgāka bērnība – Latvijā –  par spīti ekonomiskajām likstām un sociālām problēmām –  vai svešumā, kur naudas lietas sķiet ir atrisinātas, bet saikne ar sev mīļo un saprotamo zemi ir attālināta? Jeb varbūt laimīga bērnība nav saistīta ar vietu kur atrodas, bet gan to sajūtu ka tētis, mamma, brāļi un māsas ir visi kopā? 

Studijā žurnalists Ansis Bogustovs sarunāsies ar migrācijas pētnieci Aiju Lulli un „Pēteri” –  puisi, kas palūdza mammai aizbraukt strādāt uz Vāciju, kamēr pats turpināja skolas gaitas dzimtajā mazpilsētā Latvijā.

Jaunajā radio raidījumā – „21.gadsimta latvietis”, notiek sarunas par, un ar latviešiem, kas, dažādu iemeslu dēļ, kā savu dzīves vietu ir izvēlējušies ‘ne-Latviju’- vai tie būtu „vecie trimdinieki”, jaunie emigranti, ekonomiskie bēgļi, pasaules pilsoņi, studenti vai vienkārši meklētāji. Raidījumu var klausīties katru svētdienu, 13.05 (Latvijas laiks) LR1, vai Latvijas radio mājaslapā un citos ārzemju latviešu interneta portālos.

„21. gadsimta latvietis” redakcija
21.gs.latvietis@gmail.com

Pirmizrādi piedzīvo filma par Latvijas sapņu komandu basketbolā

image

No kreisās režisors Aigars Grauba, LR goda konsuls Ņujorkā, Daris Dēliņš, producents Andrejs Ēķis. Foto: Lusīna Dēliņa.

image

Šogad, dienu pēc LR Valsts svetku svinībām Rīgā notika pirmizrāde producenta Andreja Ēķa un režisora Aigara Graubas jaunajai filmai Sapņu komanda 1935.  Splendid Palace kinozālē, Elizabetas ielā pulcējās 600 ielūgti viesi, to skaitā 3 bijušie Latvijas prezidenti, Valsts ministri, filmas aktieri, veidotaji un filmas radīšanas sponsori.

Tā kā Ēķa un Graubas iepriekšējās filmas augsti novērtētas un slavētas (to skaitā, Baigā Vasara, Rīgas Sargi, Rūdolfa Mantojums), publikai bija lielas cerības, bet nezināja, vai šoreiz viņiem atkal laimēsies ar šo sniegumu.

Īsi par filmas saturu: pēc Pirmā pasaules kara, Eiropā vēl valdīja neziņa, kā Eiropas valstis un tās pilsoņi varēs sadzīvot. Vai miers turpināsies, vai atkal varētu būtu nesaprašanās un konflikts? Šajā periodā, tik dibināta Tautu Savienība (League of Nations) Ženēvā un valsts mēģināja pieturēties pie ASV Prezidenta Vudrova Vilsona (Woodrow Wilson) principiem, ka turpmāk starp lielvalstīm nesaprašanās tiktu atrisinātas pie galda, kādā forumā un, ja jaspēkojas, tad lai to dara nevis kara laukā, bet piemērotā sporta laukumā.

Divdesmitajos un trīsdemitajos gados basketbols kā sports sāka izplatīties Eiropā. To uz Eiropu bija atveduši ASV jūrnieki un Jaunatnes kristīgā savienība (t.s.YMCA) ap 1919 g. Šis sports lēnam sāka kļūt populārs. Bet lai pievērstu lielāku uzmanību un lai gatavotos basketbola iekļaušanai 1936.g. Olimpiadē Berlīnē, FIBA – Starptautiskā amatieru basketbola federācija Ženēvā gribēja sarīkot ģenerālmēģinājumu sacensību starp Eiropas valstīm pirms 1936.g. Olimpiades Berlīnē. Tāpēc 1935.g. maija sākumā tika rīkotas pirmās Eiropas basketbola starptautiskās sacensības Ženēvā. Visi gribēja būt uzvarētāji, ierakstīt savas valsts vārdu sporta vēsturē.

Latvijā tanī laikā arī bija jauni basketbola cienītāji un aktīvas komandas. Tur Armijas sporta kluba (ASK) treneris Valdemārs Baumanis zināja, ka Latvijai ir laba iespēja sadabūt kopā komandu un piedalīties Ženēvā pirmās meistarsacīkstēs. Bet, lai sasneigtu šo mērķi, Baumanim bija vispirms jāpārvar vairākus šķēršļus, to starpā vadošās sporta organizācijas pārstāvjus Rīgā,  kam šī Latvijas piedalīšanās Ženēvas spēlēs likās kā pilnīga fantāzija.

Ceļš Baumanim un komandai uz Ženēvu nebija viegls, negāja arī viegli, kad tur beidzot nokļuva, gan ar spēlēm gan ar sadarbību ar FIBA birokratiem. 1935.g. Latvija bija maza valsts un neviens nedomāja, ka Latvija varētu sastādīt labu komandu.

Pirmās Eiropas basketbola sacensību uzvarētāji bija Baumaņa vadītā Latvijas komanda. Tas bija liels pārsteigums ne tikai visiem Ženēvā bet arī skeptiķiem Rīgā, ieskaitot dažus augstas rangas valsts institūcijas vadītājus.

Filma Sapņu komanda 1935 ir iespaidīga vairāku iemeslu dēļ. Tur parādīts maz pazīstams Latvijas vēstures posms un mūsu sportistu sasniegums internacionālajā laukā; tā ir saistoša sporta filma, kur skatītājs jau no pirmām ainām jūtas, ka pats sēž sporta zālē un izjūt visu spēles ātro ritmu, sasprindzinājumu par rezultātiem un spēlētāju sacensībām. Skatītājs arī izjūt fizisko darbu, kas katram spēlētājam bija jāieliek, lai sagatavotos spēlēm, ar cerību, ka viņu iekļaus izlases komandā un finālā. Filmā mēs arī piedzīvojam spēkošanos starp treneri Baumani, kam ir pārliecība, ka Latvijas komanda ir konkurētspējīga, bet viņu draud samalt birokrātiskās dzirnavas, jo ir elementi valsts institūcijās, kas cenšas viņa plānus nostumt no ceļa, jo tas nav dažu vadošo spēku interesēs.

Vēsturnieki filmā varēs arī saskatīt interesantas paralēles ar šodienu. Proti, pēc Pirmā pasaules kara dažiem bija vīzija kā Eiropas kopienu dibināt un stiprināt, kā pēc kara posta varētu uzbuvēt stiprāku un vienotu Eiropas kopvalsti, kur visas valstis būtu vienlīdzīgas. Visām valstīm būs tās pašas tiesības un pienākumi, tā lai nebūtu atkal nesaprašanās, kas varētu novest pie konflikta ar neparedzētām sekām. Bet, kā zinām, pēc 1935.g. sekoja 1936.g. – “Hitlera” Berlīnes Olimpiāde un pēc tam atkal tumšs periods Eiropas un pasaules vēsturē, kad sākās Otrais pasaules kaŗš. Kaut 1935. gadā Latvija bija neatkarīga un attīstīta valsts, daži neuzskatīja Latviju kā pilnvērtīgu Eiropas valstu dalībnieku. Mums bija jācenšas daudz vairāk, lai mēs varētu pieradīt, ka mēs spējam ko sasniegt, kaut esam maza valsts. Un neskatoties uz visiem iekšējiem un ārējiem šķēršļiem, Latvija un Baumanis uzvarēja Ženēvā.

Šodien Eiropā var vilkt līdzīgas paralēles. Top ekonomiskā krīze vairākās valstīs, Latvija vēl arvien ir maza valsts, bet spītējot visiem skeptiķiem ir jau savas krīzes periodu pārvarējusi un Latvijā atkal sācies attīstības posms. Tuvojoties 2013.gadam, paceļas jautājums – vai Eiropas kopiena varēs turēties kopā, un kādā veidā tā pastāvēs, jo ir domstarpības Eiropā par sadarbību nākotnē, kas ir vērtīgs “kluba” biedrs, un kas varbūt nav.

Sapņu komanda 1935 būs pievilcīga filma vairakām kino filmu skatītāju grupām – un tas ir filmas izcilākais sasniegums. Ja esi sporta – īpaši basketbola – cienītājs, tad filma noteikti patiks. Filma ir tanī pašā līmenī kā sekmīgas Holivudas filmas, kā piemēram Glory Road (2006), Cool Runnings (1993). Ja interesē Latvijas vēsture un mūsu valsts sasniegumi, tad filma sniedz ieskatu notikumos, par cilvēkiem, par Latviju un Eiropu trīsdesmitajos gados. Ja interesē Eiropas vēsture un paralēles ar šodienas notikumiem Eiropā, tad filma arī atver logu šinī virzienā.

Ēķa un Graubas filma mums atkal pierāda, ka Latvija un latvieši ir šodien konkurētspējīgi gan Eiropas, gan pasaules filmu tirgū. Sapņu komanda 1935 ir veidota Holivudas stilā un līmenī no visiem skatpunktiems – filmēšanas, tēlošanas, kostīmiem, apgaismošanas, vizuāliem efektiem, mūzikas, un skaņas.

Drīzumā plānots veidot internacionālu filmas versiju – Dream Team 1935. Ar skatu uz pasaules lielāko mērķauditorijas tirgu, paredzēts filmu dublēt angļu valodā, tā lai tā ir viegli pieejama vislielākajam skatītāju skaitam.  Skatoties no Latvijas eksporta veicināšanas viedokļa, iecere filmu producēt starptautiskam tirgum parāda, ka latvieši skatās ārpus Latvijas un meklē vislielāko potenciālu saviem ražojumiem.

Filmu producenti Latvijā ir apjēguši, ka nevar ražot filmas tikai Latvijas kino skatītājiem. Ja vēlamies iekļūt pasaules tirgū un konkurēt ar savu preci, vajag sniegt kaut ko, kas rezonēs ne tikai mājās Rīgā, bet arī Berlīnē, Ženēvā, Londonā, Toronto, Ņujorkā, Čikāgā, Delessā, Losadželosā, Singapūrā, Sidnejā, un Melburnā. Visur pasaulē nedzīvo latvieši, bet visur ir skatītāji, kam interesētu filmas stāsts, īpaši basketbols. Basketbola audience pasaulē ir miljonos!

Filmas izrādes tagad sākušās Latvijā. Latvieši ārzemēs varēs redzēt filmu jau 2013. gada sākumā un drīz pēc tam sekos dublētās filmas Dream Team 1935izrādes ASV kinocentros un citās zemēs.

Par filmu var vairāk lasīt tīmeklī: http://www.sapnukomanda.lv

Details