Vispirms, īsumā pastāsti, lūdzu, mazliet par sevi.

Man ir 20 gadu. Esmu dzimis Melburnā, Austrālijā. Abi mani vecāki ir Austrālijas latvieši, dzimuši Austrālijā. Skolā gāju šeit Melburnā, beidzu 2013. gadā. Esmu apmeklējis un beidzis Melburnas latviešu Daugavas skolu, Melburnas latviešu vidusskolu un Annas Ziedares Vasaras vidusskolu.

Kas Tevi mudināja izmantot iespēju pieteikties uz prakses darbu Latvijas Prezidentūras ES Padomē sekretariātā?

Kad pabeidzu vidusskolu, nebiju pārliecināts, ko darīt tālāk, tāpēc nolēmu ņemt “gap year” (atpūtas gadu). Ilgu laiku jau gribēju atgriezties Latvijā, ne tikai uz pāris nedēļām kā tūrists, bet uz ilgāku laiku. Tā es jau tūlīt pēc skolas beigšanas nolēmu braukt uz Latviju. Vēlējos konkrētu nodarbošanos, lai būtu kaut kāds ritms. Radinieki ieteica izveidot profilu prakse.lv (portāls, kur darba meklētāji izveido profilus un darba devēji meklē prakses darbiniekus). Ar to neizdevās atrast prakses darbu, bet izdevās caur citiem kontaktiem. Vienai paziņai bija kontakts ar vadītāju Latvijas Prezidentūras ES Padomē sekretariātā, kas bija teikusi, ka vajadzēs brīvprātīgos, kad Latvija būs prezidējošā valsts un ieteica man pieteikties.

Vai Tev jau agrāk bijusi vēlme dzīvot un strādāt – maksas, vai bezmaksas – Latvijā? Jeb Tu vienkārši izmantoji iespēju, kas parādījās?

Biju ar ģimeni jau bijis divas reizes Latvijā uz īsu laiku. Apciemojām visus radiniekus, un tas atņēma daudz laika. Es personīgi gribēju no malas vērot, kā cilvēki tur dzīvo, un piedzīvot ikdienu. Dzīve ko redzi, kad Latvijā esi kā tūrists ir jau jauka un laba, bet tā nav īstā dzīve. Gribēju saprast ikdienu.

Kad uzzināji, ka esi pieņemts praksē, kādas domas Tev virmoja galvā? Vai tās bija vienkārši saviļņojuma izjūtas, vai sāki jau domāt par praktisko risinājumu?

No sākuma noteikti biju uztraucies, taču prakses piedāvājums izklausījās interesants. Pirmoreiz biju dzirdējis par šo valsts iestādi, kas tika izveidota Ārlietu ministrijas paspārnē – tā izklausījās ļoti nopietna. Pats nosaukums bija garš – mazliet nobijos! Sekretariāts tika izveidots ar vispārīgo mērķi – nodrošināt Latvijas sagatavošanos prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un koordinēt darbu prezidentūras laikā. Sekretariātā uz šo periodu – un zināmu laika posmu pirms un pēc šī perioda – tika pieņemti darbinieki dažādos departamentos, piemēram juridiskā, IT, komunikāciju jomās. Bija arī Kultūras programmas departaments, kas atbildīgs par kultūras notikumiem gan Rīgā, gan Briselē. Pasākumu plānošanā tika iesaistītas atsevišķās ministrijas un pakalpojumu devēji. Vienā brīdī tiešām domāju visu šo ideju pamest. Pie sevis domāju – es būtu vienīgais, kas tur būtu no ārvalstīm, latviešu valoda visiem būs teicama, tur runā ātri, un mazliet arī biedēja terminoloģija. Mamma tomēr mani iedrošināja. Es sazinājos ar savu prakses kontaktu, jo gribēju pārliecināties, ka viņa saprot, kas es esmu, ka manas valodas zināšanas nebūs tik augstas. Saruna ar prakses kontaktu mani nomierināja un es tad tomēr neatmetu šo ieceri.

Tu esi dzimis un audzis Austrālijā. Mācījies skolā Austrālijā, apmeklējis latviešu skolu. Vai juties ka šis būs Tev liels izaicinājums, tieši no valodas viedokļa?

Saistībā ar priekšdarbiem, es no valodas viedokļa zināju, ka nebūtu daudz, ko varētu šinī īsajā laika posmā darīt. Zināju, ka 6 mēnešu laikā, nevarētu ļoti uzlabot valodu. Biju jau pirms vidusskolas beigšanas sapratis, ka ja neizmantoju valodu, tad līmenis neuzlabosies. Izdomāju sarakstīties ar draugiem un radiem Latvijā caur draugiem.lv. Sāku lasīt ziņas delfi.lv – vienā no lielākajiem portāliem Latvijā. Sākot lasīt bija saskarsme ar Latvijas latviešu valodu. Reizēm pagāja ilgi izlasīt vienu rakstu, jo bija jāpārlasa teikumi. Latvijā maina vārdu secību, un teikumu lasot, reizēm zuda jēga. Bet lēnām es sāku to labāk saprast. Valodu uzlaboju caur lasīšanu un sarakstīšanos, nevis caur sarunāšanos. Mērķis bija saprast aktualitātes, kas notiek Latvijā kā arī saprast valodu no stila viedokļa.

Kādus vēl priekšdarbus veici, gatavojoties uz savu prakses darbu Latvijā?

Gribēju pavadīt ilgāku laiku Latvijā, sākumā 6 mēnešus. Gribēju pats savu dzīvesvietu atrast un būt pats uz savu roku. Bet tur protams iesaistīti izdevumi. Nolēmu strādāt pilnas slodzes darbu 2014.g. pirmajā pusē pirms braukšanas uz Latviju. Bet darbu gāja ilgāk atrast, beigās sanāca nostrādāt tikai 2 mēnešus. Izveidoju budžetu un sapratu, ka ar saviem spēkiem tomēr nevarēšu nodrošināt visu vajadzīgo. Tāpēc vērsos pie vietējām latviešu organizācijām un lūdzu palīdzību ar finansējumu tādā kontekstā, ka brauktu uz Latviju un strādātu praksē.

Vai juties, ka latviešu skola Tevi palīdzēja sagatavot uz dzīvi Latvijā?

No valodas viedokļa gramatikas mācības palīdzēja, lai gan tā bija kaitinoša. Tomēr es esmu analītisks cilvēks un man patika, ka latviešu valodā ir konkrēti likumi, vairāk nekā angļu valodā. Arī ģeogrāfijas zināšanas palīdzēja. Kad sāku strādāt sekretariātā, kolēģi bija pārsteigti par to, cik zināju par pilsētām un vietām, upēm, un reģioniem Latvijā. Arī dziedāšana, īpaši Vasaras vidusskolā, bija kā intereses radītājs. Neuzskatu sevi par dziedātāju bet tas, ka mēs dziedājām pamatskolā, radīja interesi dziedāt vēlāk Vasaras vidusskolā. Latviskā identitāte man neizveidojās īsti pamatskolā, tas man šķiet notika mazliet vēlāk, vidusskolas gados – laika posms, kad jaunieši sāk labāk saprast kādi ir dzīves pienākumi. Vasaras vidusskola bija vērtīga, jo varēju iepazīties ar Latvijas latviešiem. Viesi no Latvijas bieži bija starp mūsu skolotājiem. Varēju brīvāk parunāties ar Latvijas latviešiem mierīgākā, brīvākā vidē – tas mani vairāk sasaistīja ar Latviju. Vairāk varēju saprast viņu viedokļus un domāšanu. Es sāku saprast starpību starp Austrālijas latviešu un Latvijas latviešu valodu. Kad pieņēmu prakses piedāvājumu, gribēju vairāk līdzināties Latvijas latviešiem.

Kā juties, kad ieradies, Latvijā? Kā juties pirmajā darba dienā?

Biju pieņemts praksē 3 dienas nedēļā. Pirmā darba diena nebija nemaz tik šokējoša. Kad sāku strādāt komunikācijas departamentā, kolēģi palīdzēja iejusties – bija ērti ieiet viņu vidū. Telpas Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī bija tīras, smukas, vēlāk arī sanāca skats uz Brīvības pieminekli no cita kabineta. Kolēģi bija gan studenti, gan jaunāka gadagājuma darbinieki, un es labi iejutos. Es gan biju visjaunākais ar vismazāko pieredzi, ar tikai vidusskolas izglītību. Pēc pāris nedēļām staigājot pa biroju, labāk sapratu, ka strādāju ļoti svarīgā vietā – tur bija visi atbildīgie par Latvijas prezidentūras norisi Latvijā.

Kādas bija pirmās nedēļas, iedzīvojoties jaunajā dzīves vietā, rajonā, vispār dzīvē prom no ierastās vides? Kādi bija izaicinājumi, pozitīvas atmiņas? Kādi bija Tavi darba pienākumi sekretariātā?

Kad iebraucu Latvijā, divas nedēļas dzīvoju kopā ar mammu un māsu, un apciemojām radus. Šīs pirmās nedēļas arī bija domātas iejušanās procesam. Jutos sagatavots. Pēc tam sākās prakses termiņš, māsa un mamma aizbrauca mājās, un biju uzreiz viens. Sākās realitāte – ikdiena, kur vajadzēja pašam par sevi gādāt. Biju sajūsmā – biju gaidījis šo neatkarību, lai gan tā bija mazliet biedējoša. Diezgan ātri iegāju ritmā, strādāju savas 3 dienas praksē. Pārējās dienas gāju pastaigāties, iepazīties ar Rīgu – nevis skriet no viena pieminekļa vai muzeja uz otru, bet lēnām, savā nodabā to izstaigāt. Patika process, jo bija interesanta vispirms šī neziņa. Tad iepazinu ielas, un apkārtni, un pieradu pie vietām. Jutu, ka ja varu izstaigāt lielu centra daļu, tad būtu tāda kā piederības sajūta. Tā arī bija – pēc mēneša, diviem, ļoti labi pazinu centra rajonu. Nebija nekad sajūta, ka būtu pazudis. Veltīju laiku Rīgas un arī citu vietu iepazīšanai vasarā – man bija ieteikts ceļot siltākos mēnešos. Pabraukājos arī ar riteni, tā varēju tālāk tikt.

Kādi izaicinājumi? Valodas zināšanas neapgrūtināja. Pats gribēju spēt brīvāk sarunāties ar kolēģiem, un valoda ātri uzlabojās tulkošanas darbos. Varu teikt, ka visiem vajadzīgas tomēr latviešu valodas zināšanas, lai varētu strādāt Latvijā. Prakses darba uzdevumus nebija grūti saprast. Pārsvarā bija tulkošana. Bija divas mājaslapas – sekretariāta mājaslapa, kur atradās raksti par visu, kas saistīts ar gatavošanos uz prezidentūru, un vēlāk arī prezidentūras mājaslapa, kas tika palaista tieši pirms prezidentūras sākšanās janvārī. Rakstus bija jāiztulko angliski. Vajadzēja rediģēt un pārlasīt rakstus. Arī no citiem departamentiem sūtīja man rakstus vai teksta fragmentus konsultatīvi pārlasīt un izlabot. Raksti bija dažādi – par kultūras pasākumiem, izstādēm, visu, kas saistīts ar prezidentūru, rakstus brošūrām, retāk oficiālus dokumentus, preses relīzes. Tika arī sagatavots dokuments par prezidentūras vizuālām vadlīnījām, tostarp prezidentūras logo izmantošanas noteikumi.

Prakses laikā arī bija vēl papildus uzdevums – “stock” fotogrāfijas nofotografēt. Bija jāuzņem fotogrāfijas, piemēram, no Operas ēkas ārpuses un iekšpuses, kā arī no trio prezidentūras atklāšanas. Pirmais foto uzdevums bija jau manā otrajā prakses dienā! Fotogrāfijas arī patiešām tika izmantotas mājaslapās, brošurās, par ko man bija liels prieks.

Cik saprotu, prakse ilga 6 mēnešus. Vai šinī laika posmā izdevās arī Latviju apceļot? Bija laiks arī citām nodarbēm brīvajā laikā?

Prakse ilga 5 mēnešus – es paņēmu decembri brīvu. Pa brīvo laiku radi šad tad piedāvāja mani kaut kur aizvest. Gribēju redzēt daudz no Latvijas. Pa to pusgadu daudz apbraukāju, mazāk gan Latgali un tās ziemeļus. Kādreiz izdomāju spontāni kaut kur aizbraukt – ar vilcienu, vai ar autobusu. Biļetes varēja internetā iepriekš iegādāties. Bieži biju vienīgais, kas parādīja šoferim savu iepriekšsamaksāto biļeti telefonā. Maz gan izmantoju sabiedrisko transportu Rīgas centrā. Biļešu cenas tika paaugstinātas, tas mani mudināja visur iet ar kājām. Ziemā arī gāju kājām – pat gadījās iet pāri Akmens tiltam, kad ir sniega putenis. Nekad nejutos, ka neesmu drošs. Varbūt Vecrīgā vēlu vakarā – bet parasti tur arī tādā laikā nebiju. Biju arī caur darba kolēģi iepazinies ar mūzikas grupu “Astro’n’out”, un piedalījos viņu koncerttūrē pa Latviju kā viņu fotogrāfs.

Vai ikdiena Latvijā atšķiras no ikdienas Austrālijā? Jeb vai ir diezgan līdzīgi?

Grūti salīdzināt. Dzīve Latvijā nebija tāda, kā dzīve Austrālijā. Prakses laikā vēl nebiju tik piesaistīts pie darba pienākumiem. Bet man uzkrita, ka caurmēra latviešu ģimenei nedēļas nogales, īpaši vasarā, nozīmē atslēgt sevi no visa, kas saistīts ar darbu un braukt prom uz laukiem, ārpus Rīgas. Brīvās dienās, man arī gribējās kaut kur aizbraukt prom, atslēgties.

6 mēnešu prakses laiks bija nostrādāts, kas notika tālāk?

Divas nedēļas pēc prakses beigšanas, decembra vidū, saņēmu ziņu – prakses priekšniece informēja, ka bija nepieciešami atrast vēl kādu, kas strādātu ar akreditācijām un saistītajiem IT risinājumiem. Tajā brīdī vēl nebija līdz galam zināms, kas tieši būtu jādara, kādi būtu darba pienākumi. Skaidrs bija tikai tas, ka vajag vēl kādu darbnieku, lai tiktu galā ar paredzēto darbu apjomu. Es pieteicos darbam, un mani uzreiz pieņēma. Bija pārņemta akreditāciju informācijas menedžēšanas sistēma – programma/datubāze no Luksemburgas firmas, kas to piedāvā visām valstīm, kas uzņem prezidentūru ES Padomē. Tur tiek ievadīti visi dati par pasākumos iesaistītajiem; delegātiem un attiecīgo delegāciju preses pārstāvjiem un pakalpojumu sniedzējiem. Mēs bijām 4 vai 5 personas, kas strādājām pie akreditācijām, bet tieši bibliotēkā mēs bijām trīs, kas uz vietas nodrošinājām akreditēšanas pakalpojumus un sagatavojām ID kartiņas visiem prezidentūrā iesaistītajiem. Mūsu mazā komanda – mēs bijām starptautiska trijotne. Viens no Igaunijas (mācījās jau uz priekšdienām, kad Igaunijai pienāktu laiks uzņemt ES prezidentūras pienākumus), viena no Latvijas, un es. Bija 200 pasākumu Rīgā, kam mums, sadarbojoties ar ministriju pārstāvjiem, bija jāakreditē dalībniekus un darbiniekus. Kopumā bija 2000 prezidentūras pasākumu. Slodze bija liela – kādreiz pat bija jābūt 6.30 no rīta darbā, lai mēs būtu jau pirms pirmiem organizatoriem uz vietas. Pasākumiem tika piešķirti kodi no A-D – balstoties uz loģistikas prasībām, kā arī drošības līmeņa vajadzībām – katram vajadzēja mazliet citu pieeju.

Algotajā darbā biju pieņemts uz pilnu slodzi, strādāt vajadzēja arī pa brīvdienām un vēlu vakarā. Bija jābūt “on-call” – pieejamam visos laikos. Mums katram iedeva laptopu un viedtālruni, lai varētu būt sasniedzami un varētu strādāt jebkurā stundā. Bija liela atbildība. Kādreiz man zvanīja vēlu vakarā. Lai gan bijām maza komanda, tikām galā ar visiem pienākumiem. Ja tagad atskatos, cik mēs delegātus sagaidījām, tas apjoms bija liels. To tikai vēlāk apjauš. Man bija attālināta piekļuve bibliotēkas datoriem; biju arī atbildīgs par informācijas ekrāniem pasākumiem un par pasākumu grafiku rādīšanu pa ekrāniem. Šīs IT lietas attālināti varēju nokārtot arī no mājām vai jebkuras vietas, kur es atrastos.

Strādājot ikdienā ar darba kolēģiem, ko uzzināji par latviešiem Latvijā, viņu skatu uz dzīvi, viņu ikdienu?

Atkārtošu, ka viņiem ir svarīgi pēc iespējas nedēļas nogales brīvas paturēt, jo ikdienas darba slodze ir liela. Viņi ļoti atbildīgi izturējās pret darba pienākumiem, ļoti profesionāli.

Vai Tavs viedoklis par Latviju, dzīvi Latvijā ir mainījies, salīdzinot ar to, ko domāji pirms nodzīvoji gadu Latvijā?

Man nebija priekšstata. Mana ikdiena, ko es dzīvoju prezidentūras laikā, nebija īsta ikdiena – prezidentūras periods bija kaut kas ļoti īpašs. Gribēju vairāk uzzināt, saprast kā tas ir – iet uz darbu, iepirkties ikdienā. Visus gadalaikus piedzīvoju. Šī man bija pirmā reize Eiropā ziemā, lai gan tā nebija no bargākajām ziemām un nebija pārāk auksts. Rudens bija smuks, pavasari ievēroju strādājot bibliotēkā ar skatu uz Vecrīgu. Gaidījām, kad izplauks tulpes, kas bija dāvana no Nīderlandes vēstniecības. Tās bija saliktas prezidentūras logo – dzirnakmeņa – konfigurācijā atbilstošās krāsās. Kad pēc ziemas sniegs nokusa, tās pavasarī uzplauka uz Austrumu partnerības samitu – tieši laikā prezidentūras lielākajam pasākumam!

Vai Tavs skats uz dzīvi ir citādāks? Jeb vai tas nav mainījies?

Skats uz dzīvi ir citādāks. Ir īsta vēlme atgriezties Latvijā, ar kaut ko līdzīgu nodarboties. Gribētu pat uz pastāvīgu dzīvi, ja būtu tāda iespēja. Sanāca iepazīties, sadarboties ar cilvēkiem, ar ko ļoti vēlos uzturēt kontaktu. Katru gadu gribu braukt atpakaļ, uzturēt kontaktu ar cilvēkiem. Nolēmu savām inženierstudijām pievienot starptautisko attiecību studijas. Novērtēju vairāk to, ka esmu latvietis. Bez visām (latviešu) skolām, tas nebūtu bijis iespējams. Ļoti laimējās būt pareizā vietā pareizā laikā.

Ja būtu citi jaunieši, kam būtu interese kaut ko līdzīgu izdarīt – padzīvot pāris mēnešus vai pat ilgāk Latvijā, nevis kā tūristam, bet kā algotam vai pat nealgotam darbiniekam – bet piedzīvot ikdienu, darba dzīvi Latvijā, ko Tu viņiem ieteiktu? Kādus padomus vari viņiem dot?

Citiem jauniešiem, ja būtu vēlme, es teiktu ka valodas zināšanas ir ļoti svarīgas, pat prakses darba iespējām. Krievu valodas zināšanas būtu noderīgas strādāt, piemēram, veikalā, bet tieši manā gadījumā un amatā, strādājot sekretariātā, proti, valsts iestādē, oficiāli vajadzīga bija tikai latviešu valoda. Ja izdodas sarunāt darba iespēju, tad var mēģināt izmantot valodu mūsdienu kontekstā. Es pats uzņēmos atbildību uzlabot savu valodu jau iepriekš. Var uzsākt sarunas ar radiniekiem, sarakstīties ar latviešiem, kas dzīvo Latvijā. Lasīt ziņas ir labs veids, kā uzzināt par aktualitātēm. Neatkarīgi no tā, kurā nozarē kāds plāno strādāt, aktualitātes tomēr jāzina.

Kas Tev visvairāk paliks atmiņā no šī Latvijā pavadītā gada?

Atmiņā visspilgtāk paliks ikdienas staigāšana pa Rīgu un bibliotēkas telpām, ar telefonu kabatā, tā piederības un vajadzības sajūta. Tas viss bija tajā brīdī, kad Rīga tika uzskatīta par vienu no politiskajiem centriem ES kontekstā. Es jutos, ka piederu tajā vidē, kurā es strādāju. Tik daudz tika padarīts tik īsā laikā, nevaru īsumā to nemaz atstāstīt. Tas nebija vienmuļš darbs, bija ritms, bet tomēr bija dažādība. Tagad tas ir miglains posms, grūti atcerēties katru detaļu, jo tās ir daudz. Paliek ainas no tā bibliotēkas stūrīša, proti, akreditācijas centra, kurā strādāju.

Viens gads pavadīts Latvijā – vai tas ir daudz, vai maz?

Maz, skatoties atpakaļ. Pēc pirmajiem 6 mēnešiem, es godīgi nebiju gatavs braukt mājās. Nākamie paskrēja nenormāli ātri. Tos sešus mēnešus nebija dzīves ārpus darba. Domājot par visu paveikto, ir ticāms, ka tas bija gads – kad pieraksta, visu kas padarīts. Bet tas pagāja ātri.

Vai ir vēl kas, ko vēlētos pateikt, kas neattiecas uz iepriekšējiem jautājumiem?

Latvija ir maza valsts – mēs visi, esot diasporā, nākam no lielākas valsts. Mēs no ārzemēm izceļamies, jo Latvija ir maza valsts. Ja strādā augstā līmenī, ir sajūta, ka vari ko ietekmēt. Ja esi gatavs ieguldīt nopietnu darbu, laiku, tad vari daudz ko paspēt. Diasporai bieži vien ir izcila angļu valoda, un tā tiek novērtēta. Jāreklamē sevi ar gribu strādāt Latvijas labā, jāreklamē savas prasmes. Ir vairāki jaunieši no ārpus Latvijas, kas tagad tur strādā un tikuši uz priekšu – piem. Jūlija Gifford, Ingus Purēns – ar patiesu vēlmi strādāt un izmantot savas prasmes Latvijas labā. Viss, kas vajadzīgs ir īsta vēlme.

Piezīme: Gaismas pils fotogrāfijas (ar ES prezidentūras logo) autors ir Andrejs Jaudzems.