„Ja bērni netiek uz Latviju, tad radīsim Latviju savā ciemā!” noteica Augšbebru skolotāja Rita Jaurēna šī gada jūlijā diasporas skolotāju kursos Cēsīs. Tas bija sākums tam, lai 2013. gada Miķeļi tiktu svinēti Omskas apgabala Augšbebros, un to svinībās piedalītos Baškīrijas latviešu ansamblis „Atbalss” un Augšbebru ļaudis, kuri, neatkarīgi no vecuma, interesējas par latviešu valodu un kultūru.

Rita Jaurēna Augšbebros latviešu valodu māca jau otro gadu. Zīmīgi, ka skolotāja dzimusi Omskas apgabalā, divu gadu vecumā Ritai un viņas ģimenei bija lemts atgriezties Latvijā, taču liktenis viņu atkal aizveda uz vietu, kurā sākās viņas dzīves pavediens.

Būtiski, ka skolotāja neaprobežojas ar valodas mācīšanu vien. Blakus pagasta vidusskolā viņa māca psiholoģiju, Augšbebros, paralēli latviešu valodas un kultūras mācībām, skolotāja nopietni ķērusies pie logopēdijas nodarbībām, kas arīdzan uzlabo latviešu valodas apguvi vietējiem skolēniem. Skolotājas vadībā audzēkņi apgūst kokles spēli, starp citu, bērni spēlē tās kokles, kuras pirms diviem gadiem tika tēstas Baškīrijā latviešu lingvistiskajā nometnē „Avots”.

Brauciena mērķis bija ne tikai nosvinēt Miķeļus. Bija svarīgi iepazīstināt bērnus ar citu latviešu diasporu Krievijā, parādīt, kā latviešu kultūra un valoda pastāv tajā pat zemē, tikai 1000 kilometru tālāk no mums – Baškīrijā. Turklāt nozīmīgi ir tas, ka šāda veida braucieni stiprina skolēnu motivāciju nepamest latviešu valodas nodarbības, apzināties tā nozīmi ne tikai vietējās republikas mērogā, bet arī ārpus tās, pie tam, ne visi ansambļa dalībnieki, ne visi Augšbebru iedzīvotāji var aizbraukt uz Latviju, ieraudzīt to, klausīties latviešu valodu tās zemē, tāpēc, ja mēs nebraucam uz Latviju, tad Latvija brauc pie mums ik reiz, kad radīsies doma, pēc domas nāks vārds un vārds pārtaps darbā, bet pēc tā – notikums, kas saistīs to kripatu latviešu, kas te Krievijā izmētāti, bet vienalga atrod viens otru.

Miķeļi nebūtu Miķeļi, ja tajā netiktu rīkots gadatirgus. Augšbebros daudzi nāca ar to, kas sagatavots vasaras laikā vai sarūpēts pēdējās dienās pirms svētkiem – dzērvenes, sēnes, pīrāgi, plātsmaizes, ķimeņu siers, koka karotes un klūgu grozi. Arī Baškīrijas latvieši nebija ieradušies tukšām rokām. Mēs likām galdā labāko medu pasaulē, protams, Baškīrijas medu, kas izzuda vienā mirklī.

Lieki runāt par Augšbebru iedzīvotāju patieso laipnību ciemiņus uzņemot. Vietējie iedzīvotāji bija sagatavojuši bagātīgu galdu, lai pēc jautrajām svētku izdarībām, visi varētu tuvāk iepazīties, atpūsties un godam pavadīt Miķeļus.

Protams, svētki neizpalika bez Jumja meklēšanas. Skolotāja Rita Jaurēna to bija veiksmīgi noslēpusi, un tikpat veiksmīgi to atrada latviete Lidija Benke.

Pirmais solis ir sperts. Gribas ticēt, ka šī nav pēdējā reize, kad paši sev radīsim iespēju satikties, ja arī ne Latvijā, tad latviskā vidē noteikti. Nevajag nemaz tik daudz, tikai ļoti, ļoti gribēt, jo, kā jau teicu, no domas rodas vārds, no vārda darbs, kas pārtop notikumā. Mūsu notikums ir rast kopību, apzināties, ka esam tepat blakus, ja ne fiziski, tad domās, jo vienojošais mums visiem ir labi zināms – latvietība, kas tik ļoti mūs spēj atšķirt no pārējiem šeit lielajā Krievijā.