One of the most ambitious artistic projects in the dying days of Soviet Latvia was “Viena diena Latvijā” (One Day in Latvia), held on Aug. 31, 1987, and organized by photographers Jānis Krūmiņš, Ints Kalniņš and Gunārs Janaitis. Seventy-four photographers from many different countries were sent out all over Latvia, simply to take pictures of things that were happening on that day.

The project resulted in more than 34,000 negatives—a staggering number. Unfortunately, because of a lack of hard currency, the pictures were never published. For 20 years, the pictures were stored at the Rīga Museum of History and Shipping. Though the pictures did not get published, the event was a milestone, as some of the photographers come from outside of the Soviet-influenced world (from countries such as Finland and West Germany), and even were allowed to photograph in places that normally would be well off limits to foreigners.

To commemorate the 20th anniversary of the event, the project was repeated on Aug. 31, 2007, this time with 55 professional photographers (31 from Latvia and 24 international), as well as 120 guest photographers, and every Latvian was even invited to submit pictures, resulting in half a million images.

Highlights of both days are collected in the coffee table book Viena diena Latvijā. 1987-2007 (One Day in Latvia, 1987-2007), a mammoth collection that gathers just a small fraction of all the photographs taken.

About 25 percent of the book is pictures from 1987, the rest from 2007. Most all of the pictures from 1987 are in black-and-white, while the 2007 collection is mainly in color.

Most of the pictures are candid snapshots of a way of life or of a moment in time. Highlights from the 1987 collection include a picture by Estonian photographer Viktors Rudjko of passengers on a bus in Valka (a border town on the Estonian border), in which we see people reading four different newspapers: a Russian-language paper about Estonia, the Latvian papers Cīņa and Padomju Jaunatne, and Pravda. In a picture by Irina and Viktors Kolpakovs, postal worker Anna Liepiņa of Preiļi seems to be sharing a newspaper with her horse. There are also historically significant photos of a period that seems to be a lifetime away, such as the shot by Vilhems Mihailovskis of a long line of people at a grocery store in Daugavpils. A picture by Leons Balodis shows Krišjāņa Barona Street in Rīga, which in many ways is unrecognizable compared to the street today.

Favorites from the 2007 event include the picture by Varis Sants of Imants Albrehts and Vilma Feldmane, both legless residents at the Rokaiži Social Care Center in Liepāja. Ainārs Šlesers, then the transport minister, appears in a photo by Andris Eglītis with a rather surprised look on his face. Ilmārs Znotiņš photographed the meat inspection room in the Rīga Central Market, with a line of pig snouts awaiting review. A picture by Oļegs Zernovs of the Latgale liberation monument “Latgales Māra” in Rēzekne captures the statue in profile and under a nearly full moon.

These are just a few of the thousands of photographs in this impressive collection. Even more pictures may be viewed on the project’s official Web site, www.vienadiena.lv.

Not all pictures were taken in Latvia. For example, a picture by Oskars Lejnieks shows the Latvian unit located in Afghanistan. Another photo shows rock group Prāta vētra on the road to St. Petersburg.

All photos are captioned in Latvian and in English, and there are statements from the main organizers that are also translated into English.

This hefty book (with a hefty price tag of LVL 49.99) provides a fascinating look through Latvia in the final years of Soviet occupation, as well as almost 20 years after regaining its freedom. The differences in certain ways are striking, but in certain ways many things have not changed at all. The book provides endless hours of browsing. Many of the pictures have a depth to them, relating a detailed story of some kind. It is truly an inspiring project, offering an intriguing travel back in time to 1987 and what Latvia was like then, as well as a kaleidoscope of the varied facets of the country in 2007.

The ancient Latvians called the spring equinox Lielā diena, when the day gets longer or lielāka than the night. It is a cause for celebration, of course! As Easter or Lielā diena approaches and the preparations begin, you may be on the hunt for some Easter-related information.

We took the pain out of Googling and have come up with some sites you can quickly scan if you’re planning Latvian traditions in your festivities.

Without going into the Latvian Easter rites in depth, the world-view of the ancient Letts has been distilled down to a few traditions that are still holding strong. Here is a list of Web sites (all in Latvian) to get straight into them:

Egg coloring

Visitors to the agricultural products site www.zemnieks.info can download a a step-by-step guide to egg coloring and Easter basket weaving techniques. Click on the image of the hairy bunny in the right hand column and you will get a Microsoft PowerPoint presentation. It’s great for schools and other folklore activity leaders.

More tips on coloring eggs using natural materials is available on the holiday-themed site Svētki.lv.

For information on other egg-related traditions, visit the tourism site Vietas.lv for the article “Lieldienu olas un olu krāsošana folklorā.”

Pasha, kuličs and other recipes

Ever wondered how Grandma makes Easter delicacies like pasha (also spelled paska) and kuličs? Sixty readers of the Web site Receptes.lv have posted these and other recipes meant for Easter. Don’t even try to sneak them in any other season—you’ll be the laughing stock of the town!

Swinging

Taking a turn on a swing, or šūpošanās, is part of Latvian Lielā diena tradition. Suffice to say that you had better swing high if you want the crops to do well while at the same time avoiding mosquito bites. The folk culture site Māras loks offers information on this and other traditions.

Singing

It wouldn’t be a Latvian holiday without singing. The official Web site of the Latvian folk religion dievturība, www.dievturi.org, offers information on songs related to Lielā diena.

Lesser-known traditions

Among other traditions Latvians enjoy at Easter are olu ripināšana (egg rolling), olu kaujas (egg fights) and prognosticating the future based on weather conditions. You’ll learn about some of these at the aforementioned Svētki.lv, as well as in a section devoted to Easter in the Latvian folklore pages maintained by the Latvian Education Informatization System, and on the Web site of the nationalist political organization Latviešu nacionālistu klubs.

Still want to do your own searching? Don’t forget to check out Google Image Search if you’re still stumped on the nuances of egg rolling and spring swinging. A picture is worth a thousand words!

Tas patiesi ir izcils notikums, ka pašā pagājušā gada nogalē, pēdējo Kultūras dienu laikā Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienība (ALMA) varēja iepriecināt visus interesentus ar jaunu grāmatu – albumu Australian Latvian Artists. Austrālijas latviešu mākslinieki, ko sarūpējusi redakcijas komiteja ar Dagniju Gresti priekšgalā. Viņa šo sāpju bērnu palaida pasaulē, bet pati to atstāja, uzceldama sev varenu pieminekli.

Jāuzteic austrāliešu varēšana: ALMA paspējusi izdot jau otru šādu grāmatu, kaut arī kopš iepriekšējās, kas iznāca 1979.gadā, aizritējuši turpat 30 gadu. Amerikas latviešu mākslinieki tādu izdeva 2001.gadā, turpretim Kanādas “Latvis” jau nez cik gadus strādā pie biedrības kompaktdiska, bet joprojām tas nav ieraudzījis dienas gaismu (tad nu gan tas būs varens!).

Ja neņemam vērā tos latviešus, kuri līdz Otrajam pasaules karam pārcēlās uz dzīvi citās valstīs un kontinentos, tad mūsu tautiešu tūkstoši svešās zemēs mitinās jau vairāk kā 60 gadu. Tas ir ļoti ilgs laiks, pa kuru cilvēks gribot negribot dziļi jo dziļi ar visām saknēm ieaug tālajā malā, pārņem tās kultūru, ieražas, pat iegūst citu pasaules uztveri un daudz ko citu. Kā atzīmēts albuma ievadā, patlaban mākslā ienāk jau ceturtā paaudze, kurai latviskās asinis dzīslās nereti rit visai pamaz. Viņus dažkārt nevar pēc vārdiem un uzvārdiem pazīt kā latviešus (tā nesapratu, vai Paola Garofali ir “mūsējā”, vai ieprecējusies). Tādēļ šajā ziņā albuma veidotājiem bija īpaši sarežģīts uzdevums – ko uzskatīt par latviešiem un ko ne. Man liekas pieņemams izvēlētais vidusceļš – par primāro ņemt identitātes kritēriju (“vai indivīds sevi uzskata par Austrālijā dzīvojošu latvieti, vai par latviešu izcelsmes austrālieti”, VIII lpp.), neuzsverot nacionālo stilu (man šis jēdziens vienmēr licies visai apšaubāms; bet – cik vairs arī Latvijā atrodami “nacionālā stila” kopēji – kosmopolītisms arīdzan dzimtenē plaukst visā varenībā). Tādejādi mūsu priekšā ir lielisks dokumentējums par latviešu mākslu Austrālijā, neatkarīgi no “latvisko” asins daudzuma dzīslās un no stilistiskās piederības kādam virzienam, un stilistiski visai “raibs” izdevums.

Tādejādi albumā apkopoti visi mākslinieki, kuri par tādiem sevi uzskata, neņemot vērā mākslas izglītību, mākslas pamatu apguves formas – vai tie būtu profesionāļi, diletanti vai, labākā gadījumā, naivisti jeb primitīvisti. Tas kvalitātes ziņā albumu krietni atšķaida – “mākslas mīļotāji” te sastopas ar pasaulē atzītu personību, taču lasītājam ir jāpieņem grāmatas veidotāju spēles noteikumi: šis tomēr ir dokumentējums.

Izdevuma kvalitāti nosaka arī izdevēju principiālā nostāja – tekstus un reprodukciju izvēli atstāt autora ziņā. Daļēji tas ir pareizi – ja viņš vēlas iespiest vājāku darbu, tā jau ir bijusi viņa izvēle, un nevienu citu (redakciju) vainot nevar.

Šādā pieejā ir sava pievilcība. Ar lielu interesi izlasīju ikvienu biogrāfiju un katra mākslinieka paustos uzskatus par mākslu, sevi tajā un tamlīdzīgi (tā saucamo – kredo). Tā bija burvīga pastaiga pa cilvēku dzīvēm, viņu raksturiem, sevis izpausmēm, domām, gaumēm, mākslas uztveri un personīgajām dziņām. Te varēja sastapties ar ārkārtīgi pašapzinīgiem indivīdiem, kam pretim nostājas ļoti kautrīgi raksturi vai personības ar bijīgu attieksmi pret mākslu. Nereti iezīmējas latviešu likteņi pasaules vējos. Dziļi iekrita sirdī Imanta Rutkovska vārdi: “No sāpēm radās ceļš uz daili” (177.lpp.).

Tiesa gan, tā saucamos kredo vispareizāk lasīt abās valodās. Dažkārt angļu, citkārt latviešu variantā rodamas papildus ziņas vai arī latviski iztulkots aptuveni, pavirši. Piemēram, Leons Samulis raksta, ka viņam kā kristiešu gleznotājam palīdz gospeļu dziedāšanas mācīšana, tomēr šo, manuprāt, būtisko štrihu neatrast latviskajā tekstā.

Tas, ka biogrāfiskās ziņas ir tikai angļu valodā, ir labi saprotams. Tajās sastopami saīsinājumi, skolu vārdi, profesiju nosaukumi, kas latviešu lasītājam dzimtenē prasītu papildus paskaidrojumus. Tulkotājam nāktos iedziļināties daudzās Latvijas un Austrālijas mācību priekšmetu, fakultāšu vai iestāžu atšķirībās, lai to nezinātājam nevajadzētu meklēt papildus informāciju. Tāpat jau iznāk visādas dīvainības, piemēram, “portreta glezniecības” vietā tiek lietots anglicisms “portretūra” (37.lpp.). Jauks jaunvārds atrodams 98. lappusē, kur kāda reprodukcija iztulkota kā “Totoveganas studijā”, kas jāsaprot kā “tetovēšanas studija vai darbnīca”. Latvijā nekad nesaka “eļļa uz audekla”, kas ir burtisks pārcēlums no angļu valodas. Dīvaini skan arī “aktu daiļrade” (133.lpp.), ko jaunizgudrojis tulkotājs, jo angļu variantā tādu brīnumu neatrast.

Tulkotāji bieži domā angliskās teikumu konstrukcijās vai arī pārāk tieši pieturējušies pie angļu teksta, kas apgrūtina teksta uztveri. Tā kā lielākā daļa kredo autoru vislabāk izsakās angliski, tad angļu versija ir raitāka, vieglāk lasāma.

Jaunajā albumā ir iekļautas 103 gleznotāju, grafiķu, tēlnieku, fotogrāfu, dizaina, instalāciju un stikla mākslinieku biogrāfijas un reprodukcijas (nesapratu, kāpēc izņēmums ir keramiķe Natālija Neiburga, kura uzskatāma par tādu pašu daiļamatnieci kā daudzi citi tautisko tradīciju turpinātāji, kuriem tāds gods nav parādīts), kamēr 1979.gada izdevumā – 117, pie tam tikai gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, jo tolaik fotogrāfiju vēl nepacēla daiļo mākslu līmenī. No šiem 117 autoriem tikai 37 ir atkārtoti sastopami pagājušā gada albumā. Kas ar pārējiem 80 noticis (starp tiem, protams, ir daudz diletantu), paliek noslēpums. Šādu pētījumu redakcijas komiteja sev nav uzkrāvusi, taču žēl, ka nezināmu apstākļu dēļ albumā nav tik ievērojami mākslinieki kā Ojārs Bisenieks, Leo Svīķers, Kārlis Mednis un Kārlis Trumpis.

Albums ir pāraudzis šaura mākslas izdevumu robežas. Redakcijas komiteja gribējusi visu Austrālijas sabiedrību iepazīstināt ar latviešu diasporas lomu un nozīmi kontinenta kultūrā, tādēļ grāmata ir papildināta ar rakstiem par latviešu sabiedrības vēsturi Austrālijā, ar kordziedāšanas, tautas deju, daiļamatniecības, teātra spēlēšanas un pat studentu korporāciju darbības tradīcijām, ar latviešu sportistu devumu. Apcerējumi būs svētīgi izlasīt arīdzan lasītājiem dzimtenē, kuri par tautiešu ieguldījumu Austrālijas kultūrā dzirdēs pirmo reizi (albuma sastādītāji min, ka grāmata domāta arī Latvijas lasītājiem).

Teksti ir daudz un dažādi. Diemžēl atsevišķi sīkumi atkārtojas no raksta rakstā, ko grāmatas redaktoram būtu vajadzējis likvidēt. Teiksim, ievada autori un Anita Apele norāda, ka pēc kara pirmie latviešu ieceļotāji Austrālijā iebraukuši 1947.gadā, kamēr Arnolds Jumiķis uzstāj, ka tas noticis no 1948. līdz 1952. gadam.

Dažam rakstītājam vai tulkotājam būtu precīzāk jāzina trimdas vēsture. Piemēram, 250. lappusē tiek apgalvots, ka “latvieši bēga no komunisma terora – galvenokārt uz bēgļu nometnēm Vācijā”. Cik man zināms, latvieši sāka doties prom no tēvzemes, kad vēl nometņu nebija, tās radās krietni vēlāk, kad karš bija beidzies un sabiedrotie ierādīja telpas, kur bēgļiem mitināties.

Un 243. lappusē teikts, ka Sergejs Beklešovs esot izdevis “mākslas grāmatiņas par daiļamatniekiem”. Angļu variantā gan norādīts, ka izdots žurnāls. Runa ir par Latviešu Lietisko Mākslu, kuru tā izdevēji nedēvē par žurnālu, bet gan par “rakstu un attēlu krājumu” un kura redaktore kopš tā iznākšanas 1966.gadā bija Lidija Beklešova (vismaz tā minēts visās krājuma pasītēs).

Kaut arī redakcijas komiteja respektējusi katra autora gribu uzvārdu rakstībā, tomēr būtu bijis gan vajadzīgs kaut kur minēt, ka Krumins ir Krūmiņš (vai Krūmiņa). Citādāk iznāk tādas dīvainības, ka Jāņa Šēnberga vārds un uzvārds grāmatā sastopams vismaz trīs variantos – IX. lappusē kā Jānis Šēnbergs, 13. kā Jānis Šenbergs, un 186. lappusē kā Jan Senbergs. Nezinātājs Latvijā var domāt, ka runa ir par trim atšķirīgām personībām.

Neraugoties uz it kā šķietami daudzajiem iebildumiem, albums Australian Latvian Artists. Austrālijas latviešu mākslinieki tā satura dēļ ir ļoti nozīmīgs izdevums ne tikai “trimdai”, bet arī Latvijai. Jāuzteic arī grāmatas iekārtojums, vienkāršais, bet visai izsmalcinātais vāka dizains par ko atbildīga bija Treisija Allena (Tracey Allen), tāpat labā poligrāfija.