Latviešu sabiedrība joprojām cenšās atrast savu ceļu neatkarīgi no savas padomju okupācijas vēstures.  Itsevišķi skolā, tradīcijas un mentalitāte par to, kas ir labs skolotājs un kāda loma pienākas skolēnam ir traipīta ar padomju mantojumu. Tomēr, situācija lēnām uzlabojas un jaunas metodes, mūsdienu tehnoloģijas un daudzveidības cienīšana atrod savu vietu skolās.  Iespējamā Misija ir labs piemērs.

Katram is savs stāsts par to, kā viņš vai viņa nokļuva Iespējamā Misijā.  Daži vēlas parādīt skolēniem cik foršas var būt mācības; citiem tas ir vērsts uz savu pašu izaugsmi iegūt prasmes vadīt grupu; vēl citiem tā ir iespēja atgriezties Latvijā un jēgpilni strādāt, veidot Latvijas nākotni. 

Viens no IM galveniem saukļiem ir: Iedvesmo mācīties. Maini pasauli.  Tie nav lieki vārdi, jo visur cauri Misijas programmai var sajust spēku gan komandas garā visu dalībnieku un darbinieku starpā, gan arī plašāk, apzinot, ka šis darbs, ko darām maina mūsu pasauli, kaut vai tas ir viens bērns mazā skolā, kurš atzīst, ka tagad viņam patīk pildīt savus matemātikas mājas darbus, jo beidzot tos saprot!

Iespējamā Misija ir programma, kas dod jauniešiem iespēju aktualizēt fantastiskas idejas, kas var pataisīt Latviju par labāku valsti.  Programma, caur intensīvām apmācībām un semināriem, pasniedz visas vajadzīgās atslēgas, lai mēs varētu iet tālāk un atvērt mums vajadzīgās durvis, lai pataisītu mūsu mācību stundas interesantas, saistošas un tādas, kurās skolēni grib mācīties.

Ar šādu nolūku arī es pieteicos šai programmai.  Būtu varējusi atgriezties savā dzimtā zemē Amerikā un pieteikties māsas programmā Teach for America, bet iegūtais maģistra grāds un man saistošā tēma par kolektīvās atmiņas mantojumu Latvijas un Somijas izglītības sistēmās prasījās ieguldīt vēl laiku Latvijā.  Zinot, ka man kā ārzemju latvietei būs pavisam cita pieredze un uzskati par to kāda ir radoša klases vide, gribēju izaicināt sevi saprast šo skolas kultūru, kas man ir salīdzinoši sveša.  Līdz šim izaicinājumu ir bijuši daudz un tā arī turpināsies nākamos divus gadus, kamēr strādāšu Rīgas Lietuviešu Vidusskolā mācot angļu valodu vidusskolniekiem.

Programmas kā Iespējamā Misija liecina par to, ka Latvijā aktīvi darbojas kustības, kas sniedz lietderīgu un nozīmīgu izaugsmi visai sabiedrībai.  Esmu lepna, ka varu būt daļa no šīs kustības, dalīties savā pieredzē un paplašināt gan savu, gan citu redzes loku.  Ārzemēs augušiem latviešiem šī ir vienreizēja iespēja atgriezties Latvijā un divu gadu laikā aktīvi piedalīties vietējā sabiedrībā, iepazīt skolas kultūru, tai pašā laikā paplašot savas zināšanas un prasmi sadarboties ar citiem visādās situācijās.  Lai gan man šis piedzīvojums ir tikko sācies, jau jūtu savu personisko izaugsmi sadarbojoties ar citiem un iegūstot jaunas pedagoģiskas zināšanas, vienlaikus uzlabojot savas latviešu valodas spējas. Sākšu skolu ar paaugstinātu iedvesmu mācīties un mācīt citiem un ar pārliecību, ka ikviens var sasniegt augstas kalnu virsotnes!

Tālāk par Iespējamo misiju raksta Egija Saļņikova, IM Partnerības un komunikācijas vadītāja:

Iespējamā misija ir izglītības programma, kuras veidotāji un atbalstītāji uzskata, ka kvalitatīvas izglītības pamats ir labs skolotājs.

2007. gadā tika publicēts McKinsey&Company pētījums, kura secinājumi likti Iespējamās misijas idejas pamatā. Pētījums analizēja izglītības sistēmas kvalitāti daudzās valstīs, ar mērķi noskaidrot, kas ir labas izglītības sistēmas „atslēga”. Galvenais secinājums bija: ikviena izglītības sistēma ir tik laba, cik labi ir skolotāji. Tāpēc Iespējamā misija palīdz zinošiem un mērķtiecīgiem augstskolu absolventiem kļūt par iedvesmojošiem skolotājiem un nākotnes līderiem.

Programmas mērķis ir nodrošināt, lai katrs bērns Latvijā saņem kvalitatīvu izglītību, kas attīsta viņa spējas, kā arī motivāciju un prasmes mācīties mūža garumā, jo Latvijas sekmīgas attīstības pamats ir gudri, radoši un prasmīgi cilvēki.

Patlaban, Latvijas izglītības sistēmā ir pārāk liels uzsvars uz akadēmiskajām zināšanām ar neskaidru praktisko pielietojumu. Tā rezultātā, interese par eksaktajām un tehnoloģiju zinātnēm ir salīdzinoši mazam skolēnu skaitam, un viņi nav gatavi izvēlēties nākotnes karjeru šajās jomās. Savukārt Iespējamās Misijas skolotāju stiprā puse ir tieši zināšanu praktiskais pielietojums, sasaiste ar reālo dzīvi, kā arī jēgpilna tehnoloģiju izmantošana mācību procesā. Viņi māca saviem skolēniem sapņot, domāt, rīkoties mērķtiecīgi, neatlaidīgi un atbildīgi.

Katru gadu Iespējamā misija piesaista, atlasa, sagatavo un atbalsta darbam skolās augstskolu absolventus ar līdera dotībām un labiem akadēmiskajiem sasniegumiem, kas ar savu enerģiju un uzņēmību palīdz skolās veidot pozitīvu un progresīvu vidi, paaugstina skolēnu interesi un motivāciju mācīties.

Piedaloties Iespējamā misijā, dalībnieki strādā kā pilna laika skolotāji, pasniedzot mācību priekšmetu savā specialitātē. Paralēli skolotāja darbam dalībnieki divus gadus apgūst pedagoģijas un vadības prasmes Iespējamās misijas Līderības attīstības programmā. Pēc divu gadu cikla programmā, dalībnieki iesaistās Iespējamās misijas Vēstnieku kustībā, kas turpina īstenot programmas mērķus.

Kopš programmas dibināšanas, 69 Latvijas skolās, no kurām vairāk kā puse atrodas ārpus Rīgas, strādā vai ir strādājuši 92 Iespējamās misijas skolotāji – ievērojama daļa no viņiem pasniedz eksaktos priekšmetus –  matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju, informātiku. Kopā viņi ietekmējuši gandrīz 14 000 bērnu dzīves visā Latvijā, palīdzot viņiem gūt panākumus mācībās un stiprinot viņos pārliecību, ka katrs var sasniegt augstus mērķus.
Iespējamā misija ir partneris starptautiskā organizāciju tīklā Teach for All, kas apvieno 29 organizācijas visā pasaulē no kurām senākās ir ASV un Lielbritānijā.

Tieši oktobra vidū Iespējamā misija ir izsludinājusi aicinājumu pēdējā kursa studentiem, ieskaitot tos, kas studē ārpus Latvijas, pieteikties IM septītajā iesaukumā. Lai pieteiktos IM, vispirms jāreģistrējas pieteikuma anketai http://piesakies.iespejamamisija.lv. Pieteikties var jebkuru specialitāšu pēdējā kursa studenti, absolventi un jaunie profesionāļi, kuri ir ieguvuši bakalaura grādu vai otrā līmeņa profesionālo izglītību. Priekšroka tiks dota pretendentiem ar sasniegumiem akadēmiskajā, sabiedriskajā vai profesionālajā darbībā un motivāciju dalībai programmā.

http://piesakies.iespejamamisija.lv atradīsiet vairāk informācijas par pieteikšanos un atlases procesu, kā arī esošo programmas dalībnieku un absolventu pārdomas par gūto pieredzi.

 

Šomēnes daudzās pasaules valstīs darbību atsāk latviešu sestdienas un svētdienas skolas, kurās paralēli vispārizglītojošai izglītībai ārpus Latvijas dzimušie un izceļojušie bērni nedēļas nogalēs apgūst latviešu valodu, vēsturi, ģeogrāfiju, folkloru un citus mācību priekšmetus. Latviešu skolām ārpus Latvijas ir īpaša nozīme, jo tās ne tikai nodrošina iespēju nodot latviešu valodu un kultūru ārzemēs dzīvojošajām latviešu atvasēm, bet arī veido latviešu sabiedrības kodolu ārzemēs un nodrošina tās pēctecību nākamajās paaudzēs. 

Kamēr Eiropā lielākā daļa latviešu skolu ir radušās nesenās latviešu masveida izceļošanas iespaidā, tikmēr tādās valstīs, kā ASV, Kanāda un Austrālija latviešu skolas pastāv jau vairāk nekā 60 gadus, pēdējos gados arvien vairāk piepulcējot šajās valstīs pēc neatkarības ieceļojušās latviešu ģimenes.

Skolu demogrāfija ASV strauji mainās

Visas šobrīd ASV darbojošās Latviešu sestdienas un svētdienas skolas radās 2. Pasaules kara rezultātā emigrējušo latviešu pašorganizēšanās rezultātā, kuri vēlējās nodot latviešu valodu un kultūru saviem bērniem un mazbērniem. ASV šādu sestdienas un svētdienas skolu uzplaukums tika pieredzēts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad to skaits sniedzās pāri par 60 skolām un tās apmeklēja ap 2 200 bērnu, liecina izdevumā “Trimdas Skola” publicētā informācija. Šobrīd ASV darbojas 16 skolas, kuru skolēnu skaits variē no dažiem skolēniem līdz pat 100, kopskaitā pārsniedzot skaitli 500. Papildus sestdienas un svētdienas skolām ASV darbojas arī divas vasaras vidusskolas – Garezers un Kursa.

Saskaņā ar 2009./2010. mācību gadā ASV latviešu skolās veiktu aptauju , lielākā daļa jeb 76% no tā brīža pāri par 530 skolu audzēkņu bija pēc otrā pasaules kara ASV ieceļojušo latviešu atvases trešajā un ceturtajā paaudzē. Savukārt 22% bērnu vismaz viens no vecākiem ASV bija ieradies pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. (Skolēnu vidū bija arī deviņi amerikāņi un četri bērni, kam skolas pārziņi uzrādīja atšķirīgu etnisko piederību.) Tomēr situācija no skolas uz skolu atšķīrās – dažās mācījās tikai Amerikas latviešu bērni, citās vienlīdz pārstāvētas bija gan Amerikas latviešu, gan jauniebraucēju no Latvijas atvases. Jānorāda gan, ka ik gadu Amerikas latviešu skolu saimei piepulcējas arvien jaunas pēdējos gados ASV ieceļojušo latviešu ģimenes, kas atsevišķās pilsētās ir radījušas īstu demogrāfisko “sprādzienu”.

Motivācija, kādēļ Amerikas latvieši un jauniebraucēji no Latvijas sūta savus bērnus latviešu skolās Amerikā atšķiras – vieniem ir svarīgi, lai viņu bērni apgūtu latviešu valodu tā, lai tie varētu sazināties ar saviem vecvecākiem. Citi vēlas, lai viņu bērni būtu spējīgi iekļauties Latvijas izglītības sistēmā gadījumā, ja viņi nolemtu tur kādreiz atgriezties. Savukārt citiem primāri svarīga ir bērnu apgrozīšanās un socializēšanās latviskā vidē. Neatkarīgi no tā, kurā laikā šie skolēnu vecāki ir ASV ieceļojuši, vienojoša ir apziņa, ka latviešu valodas, vēstures un kultūras pārzināšana ir šo bērnu bagātība un konkurētspējas veicinātāja tālākajā dzīvē.

Dažādas latvietības

Lai arī latviešu skolu audzēkņu vecākus vieno kopējs vadmotīvs – latviešu valodas un kultūras nodošana nākamajām paaudzēm, dažkārt pārsteidzošas ir tās problēmas un izaicinājumi, ar ko Amerikas latviešiem un jauniebraucējiem nākas saskarties skolu ikdienas dzīvē: Kāda latviešu valoda būtu mācāma? Un kas ir latviešu kultūras centrālās vērtības? Nonākot saskarsmē trimdas latviešiem ar personām, kas uzaugušas Padomju Latvijas režīmā vai atjaunotās neatkarības apstākļos, nereti izgaismojas vēsturisko apstākļu rezultātā radušās kultūras atšķirības. Proti, nesenajiem izceļotājiem no Latvijas lielu pārsteigumu un neizpratni nereti rada apstāklis, ka daudzi ASV latvieši uzstājīgi izvēlas pieturēties pie pirmskara latviešu valodas gramatikas tradīcijām, kas ietver mīkstā „r” un „ch” lietojumu. Tāpat zināmas atšķirības pastāv abu grupu leksikā, kā piemēram, ASV bieži lietotā vārda „kādenis” vai “apstāklenis” nozīmi Latvijā nojauš tikai retais. Tāpat skolās ik pa laikam uzplaiksnī diskusijas par literatūru, kas būtu uzskatāma par latviešu literatūras klasiku. (Jāatzīmē, ka Latvijas okupācijas gados trimdā attīstījās sava rakstniecība, kas bija stipri nošķirta no Padomju laikā Latvijā publicētās literatūras tradīcijām.) Lai arī augstāk minētie apstākļi dažkārt raisa asas diskusijas abu grupu starpā, tomēr, mainoties paaudzēm un skolotājiem, mainās arī mācību vielas saturs, kura uzlabošanai un aktualizēšanai šogad pieķērusies arī Amerikas latviešu apvienības Izglītības nozare, piesaistot mācībspēkus no Latvijas.

Atšķirīgie akcenti latviskās identitātes izpratnē

Atšķirīgā izpratne par latvietību un latviskajām vērtībām jūtama arī aptaujāto vecāku atbildēs par to, kas pēc viņu ieskatiem ir vitāli svarīgās latviskās identitātes pazīmes. Ja abu grupu pārstāvju atbildēs ir jūtama vienprātība par latviešu valodu kā par latviskās identitātes galveno izpausmi, tad pastāv zināmas nianses pārējo latviskās identitātes pazīmju uzskaitījumā. Amerikas latviešiem jo īpaši svarīga ir līdzdalība latviešu sabiedriskajā dzīvē un draudzību uzturēšana ar citiem latviešiem. No viņu atbildēm top skaidrs, ka šī kolektīvā saikne ar citiem latviešiem ir ļāvusi tiem izpaust un saglabāt savu latvisko piederību ārpus Latvijas vairāk nekā 60 gadu garumā. Latvijā dzimušajiem, bet pēc neatkarības atjaunošanas ASV ieceļojušajiem latviešiem, kuri paši par sevi jūtas gana latviski, šīs kopienas saites ir svarīgas, bet ne tik lielā mērā kā aptaujātajiem Amerikas latviešiem. Jauniebraucēju atbildēs vairāk iezīmējas individuāli orientētas latviskās piederības pazīmes, tādās, kā latviešu vēstures pārzināšana, latvisku ēdienu gatavošana, zināšanas par latviešu folkloru, dziesmām un pasakām.

Ceļš uz iekļaujošu sabiedrību

Atšķirīgie migrācijas apstākļi un atšķirīgā pieredzes „bagāža” starp diviem emigrācijas viļņiem no Latvijas ir radījusi zināmas barjeras starp Amerikas latviešiem un jauniebraucējiem. Šajos apstākļos, kad šīs abas grupas citviet satiekas visai reti, skolas kļūst par vienu no galvenajiem, ja ne pat pašu galveno centru, kur novērojama šo abu kopienu mijiedarbība un tuvināšanās.

Skolas nodrošina vietu, kur šīs visus okupācijas gadus nošķirtās latviešu sabiedrības daļas var sanākt kopā un vienota mērķa – bērnu latviskās izglītības labad pārvarēt tās atšķirības, kas radušās vēsturisko apstākļu rezultātā. Turklāt tās piedāvā iespēju mācīties vienam no otra to, ko katra grupa pārzina vislabāk. Amerikas latvieši, piemēram, ļoti labi pārzina Latvijā jau sen aizmirstas latviešu tradīcijas. Tāpat bijušie trimdinieki, kuri ir spējuši uzturēt latvietību svešumā 60 gadu garumā, ir bagāti savā pieredzē, kā cīnīties pret asimilācijas spiedienu, ko uz savas ādas šobrīd izjūt pēdējos 22 gados no Latvijas izceļojušie latvieši. Turpetīm pēdējā emigrācijas viļņa pārstāvji ir daudz spēcīgāki savās zināšanās un saiknē ar mūsdienu Latviju. Apmainoties šajā pieredzē, abas grupas ne vien tuvināsies iekļaujošas latviešu kopienas izveidei, bet arī bagātinās viena otru un veicinās šīs kopienas dzīvotspēju ārpus Latvijas.

One of Russia’s foreign policy objectives in the former Soviet space is non-citizen voting in local elections. The upcoming Latvian municipal elections again put this issue on the front burner.

In the early 90’s, several international organizations (IO) designated the OSCE (Organisation for Security Cooperation in Europe) to recommend that Latvia grant non-citizens the right to vote in municipal elections.

Pressure also came from Russia, which uses the OSCE recommendation to harass Latvia to advance its geopolitical interests. The IO were motivated by several considerations: strengthening democracy in the new post-Soviet states, extending Western influence, and ensuring long-term stability in Eastern Europe. What concerns the IO most is ethnic conflict, as in Yugoslavia, and which see the solution in political participation.
The West emphasizes civil, social and political rights. The OSCE recommendation adds political rights for non-citizens. However, the principle of national sovereignty does not allow foreign countries to dictate citizenship standards to other states, resulting in a conflict between the OSCE recommendation, international convention and Latvia’s standard of political rights only with citizenship. The EU has no policy regarding non-citizen participation in local elections and only allows citizens of member states to do so.

Estonia’s Choice

Estonia adopted the OSCE recommendation for one reason. When restoring citizenship in 1991 on the principle of state continuity, Estonians were about 62% of the population, and with inclusion of pre-war minorities, citizenship rights were granted to around 68% of the population. The strict Estonian position on citizenship caused Soviet era migrants in the Narva region to threaten separation from Estonia when around 8% non-citizens adopted Russian citizenship. To prevent secession, Estonia expanded citizenship eligibility and adopted the OSCE recommendation, thus allowing non-citizens to vote every four years in local elections. However, they could not join or start a political party. This pleased the OSCE, but did not change Russian foreign policy towards Estonia.

Latvia’s Choice

Latvia did not accept the recommendation because there was no secessionist threat. Latvia sees political participation as a citizen’s prerogative. Neither the Latvian Constitution nor its laws permit voting for non-citizens. In 1991 the low proportion of Latvians raised concerns about a possible Soviet migrant takeover of power. The first Citizenship Act of 1993 highlights this concern. Heated debate with the IO forced a change in the law, and by 1998 it was modified, removing the citizenship window system and allowing all Latvian born children to obtain citizenship on an ius soli basis, thus increasing the number of citizens.

Definition of Non-citizens

Residents of a state consist of citizens, foreign nationals, the stateless and near-citizens. Foreign nationals are individuals who legally reside in or visit a country. Stateless persons have no citizenship whatsoever and legally reside in a country but without its diplomatic protection. Near-citizens, or in Latvia nepilsoņi, have civil, social, and partial political rights, including diplomatic protection from Latvia, that is, they are almost citizens. Countries that use this status can adapt it to meet its needs.

In Latvia, political rights of near-citizens include being up to half of all members in a political party. As party members, they can defend their interests by influencing all party activities. Allowing voting in municipal elections would give an additional political right.

Latvian near-citizens status was a compromise with the OSCE’s desire to involve the stateless in political decisions. Non-citizens make up around 13% of the population. Of all citizens, 72% are Latvians and 28% are minorities. Of the total population, from 2001 – 2011 minorities declined by 23%, Latvians by 6%, and near-citizens also decreased significantly. About one-third are of pensionable age. Non-citizen Latvian born minor children are entitled to citizenship as a parental decision.

Russia’s strategic goal is to create a Russian led Eurasian Economic Union. This strategy is seen in its diaspora policy, investment policy and initiation of the language referendum to make Russian Latvia’s second official language. Russia is not interested in minority integration into Latvian society, but manipulates human rights issues to exacerbate ethnic relations. Russia’s demand that Latvia grant citizenship automatically to non-citizens is absurd as this disputes the very legitimacy of the Latvian state.

Ideological Victory

With the collapse of the Soviet Union, the Cold and ideological wars were won by the West, affording a sense of superiority for its understanding of politics. The idea that pre-existing political models could be used in Eastern Europe without deeper analysis even though no historical precedent for such major change in a large area involving hundreds of millions of people existed is a consequence of this feeling of superiority. Western democratic interpretations became universally applicable. But if a political ideology is almost perfect, historical comparisons to it are unnecessary and potentially devastating. The consequence of the Soviet legacy is one such damaging criticism and thus is ignored. Years after the Soviet collapse, Western researchers realized the limitations of the pre-existing model approach. The OSCE recommendation was created in this ideological victory period.

Citizenship

Citizenship is never granted unconditionally. No country grants it to all who incidentally live in its territory. Citizenship implies a degree of exclusion: an open concept of citizenship is a contradiction. Citizenship is based on consanguinity (jus sanguinis) or territory (jus soli). Many countries use both, but none use jus soli exclusively. The Hague Convention on Nationality (1930), permits states to define its own citizens. The Convention, however, limits absolute freedom in deciding national citizenship: all inhabitants have a right to citizenship; states must avoid creating statelessness; no one shall be arbitrarily deprived of citizenship; a change in marital status should not affect the other partner’s nationality. Citizenship should serve as a basis for civil rights, political participation, social support, identity and that which serves the common good of society. The European Convention on Nationality (1997) tried to standardize EU member states nationality laws.

Assumptions about citizenship differ in Western and Eastern Europe. For Western countries, citizenship is associated with an individual’s legal obligations to the state and international law, grounded in civil, social and political rights, civil society, ‘shallow’ national culture and identity and, at least in theory, ethnic neutrality of the state, and monitoring the state applying abstract human rights standards.

Eastern Europe adds political will, a desire for ‘deep’ national cultural identity to the concept of citizenship. This desire for deep identity contrasts with the West’s shallow vision: it is hard to reconcile both views. Citizenship as a norm is not a neutral term as all countries saturate it with values, ideals and ideological significance.

Latvian citizenship tries to deal with the consequences of the Soviet legacy. Civic and national identities being weak, ethnic identity remained. Latvians assume their usual position as a minority which must be defended. Today, Soviet migrants must adjust themselves to minority status in a small country, not the war-winning plurality they had become accustomed to. In order to maintain their former status, migrants use Western minority and human rights rhetoric. Latvians must acclimatize themselves to majority status.

In 1941 Soviet authorities imposed unilaterally Soviet citizenship on Latvia, which is not recognized in international law. The Soviets granted citizenship to individuals on a request basis without naturalization requirements. However, this is how non-citizens often understand the citizenship acquisition process.

Latvia wants the security of loyalty. Offering political rights before showing loyalty does not offer security. Political rights without citizenship separate the responsibility for their actions expected of citizens. Responsibility required by law against anti-state activity cannot be demanded of foreigners or non-citizens. If citizenship is not included in one’s identity, there is no relationship between non-citizen’s political rights and his loyalty to the state.

Europe has shown that states are built on a core group, usually an ethnicity. In national consciousness the civic and ethnic, consciously or not, are closely related. Balts want to experience this form of national identity, to create a national consciousness from differing social and ethnic groups. Majority and minority cultures cannot play the same role in society. Promoting minority cultures has limitations. International and national agreements prohibit discrimination against individuals on ethnic, racial or other grounds. Minority group rights as groups are not internationally recognized, and are not in the UN human rights declaration. If group rights were to become an international standard, this would take away the legitimacy and sovereignty of states, dismantling the existing international framework, which is based on sovereign states. In 1995 the EU adopted the General Convention Protecting National Minorities recognizing several approaches to ethnic diversity, allowing states to choose their own path.

Necessary changes

The hoped for rapid democratisation of the post-Soviet space in the early 90’s did not materialize, for national development requires several generations. Western resistance to East European use of the same nation-building tools they themselves had used for centuries is illogical. New EU member states must be allowed to evolve and address nation-building challenges using the Western pattern.

It’s surprising how little violence there has been in the democratization process. Western assumptions that East European nationalism is based on ancient hatreds which the Soviet period froze creating a Pax Sovieticus, thus disallowing ethnic hatred to flourish is absurd.

Allowing non-citizens to vote or not vote in local elections puts Western and Latvian tenets at cross purposes. If political participation is an important principle for the OSCE, the Latvian political option offered to non-citizens meets these requirements. The OSCE recommendation should include them as acceptable standards of participation. The OSCE must also recognize the Soviet legacy as a legitimate historical experience and respect Baltic security concerns. The Eurocentric understanding of history, the ideological victory euphoria and bureaucratic inertia should be discarded. Unfortunately, the West is faced with a dilemma: to accept the Soviet legacy as legitimate would require taking some responsibility for the consequences of WWII up to 1991. This step the West is not yet ready to take.