Dienu pēc Gaŗezera Vasaras Vidusskolas (GVV) izlaiduma satiku ilggadējo GVV skolotāju Mirdzu Paudrupi, kas man mācīja latviešu gramatiku, kad es mācījos GVV 20 gadus atpakaļ. Viņa bija ļoti stingra skolotāja. Un jau tajā laikā mums viņa likās veca. Bet tieši stingruma un vecuma pēc mēs viņu ļoti cienījām. Laikam tāpēc, ka cauri stingrumam redzējām gaišumu viņas acīs, mīlestību viņas dvēselē.
Tagad Paudrupa kundzei ir 92 gadi, un viņa vēl arvien katru vasaru pavada 6 nedēļas Gaŗezerā mācot GVV. Lai gan viņai ir grūti staigāt un tikai ar citu palīdzību var nokļūt līdz klases telpām, viņa ar mani runā tāpat kā pirms 20 gadiem. Viņa atceras kaut vai katru savu skolnieku no savas 40 gadu karjēras Gaŗezerā, un es ticu, ka 2007.gada GVV absolventi viņu arī respektē, ciena un mīl tikpat kā mēs to darījām.
Paudrupa kundze 1935. gadā izmācījās par skolotāju un ir visu mūžu strādājusi par skolotāju – gan Rīgā, gan bēgļu nometnēs Vācijā, gan Kalamazū pilsētā Mičigānas štatā ASV. Gaŗezerā viņa sāka mācīt 1967. gadā, divus gadus pēc tā dibināšanas. Taja laikā nebija izstrādātas nekādas izglītības programmas – nebija pat mācību grāmatu – bet tā kā visi GVV skolotaji bija profesionāli skolotāji ar lielu darba pieredzi, viņi zināja kas kuŗā klasē jāmāca un paši veidoja mācību materiālus.
Paudrupa kundze gan vairs nemāca latviešu gramatiku. Viņa tagad ir tēvzemes mācību skolotāja GVV 4. jeb absolventu klasei. Savās stundās viņa māca latviešu tikumus un dainas, dod skolniekiem pārskatu par Latvijas vēsturi, un arī stāsta par “neredzamo realitāti”.
“Neredzamā realitāte ir starp Tevi un mani – unseen reality. Nav jāprasās Dievam, lai viņš parādās. Viņš parādās brīnumos. Un Tu nepalaid tos brīnumus garām!” – tā Paudrupa kundze.
Bet īstenībā jau Paudrupa kundze visos savus “gramatikas gadus” arī mācīja skolniekiem tēvzemes mīlestību, vienīgi tajos laikos viņa to iepina starp darbības vārdiem un divdabjiem un datīviem. Tāpat kā Kļaviņu Juris to iepina starp senām baltu rotām, lodēšanu, vīlēm un valcēm.
Braucot uz Gaŗezeru šovasar, mēs mašīnā prātojām, ka Paudrupa kundze noteikti ir no Latvijas laukiem – kur gan citur viņa būtu iemācījusies tik dziļu mīlestību pret Latviju? Nē, ne “iemācījusies”, bet drīzāk “ieaugusi” tajā! Tomēr izrādās, ka viņa ir dzimusi, augusi, mācījusies un strādājusi Rīgā. Vecāki gan sūtījuši viņu vasarās uz laukiem, svaigā gaisā, pie radiem Bauskas apriņķī. Tur viņa un pārējie bērni gāja ganos, raka kartupeļus, ravēja dārzus, slauca govis. Tātad galu galā lauku darbi un dzīve viņai nav sveši.
Paudrupa kundzei ir pavisam skaidrs no kurienes radusies viņas mīlestība pret tēvzemi: “Kā, es taču esmu Latvijā dzimusi!”
Un, Paudrupa stāsta, tas visiem ir iekšā. “Mēs esam piedzimuši ar baltu latviešu dvēseli”, bet tas skolniekiem ir japasaka.
Pierādot, ka viņa vēl arvien ir tik pat stingra skolotāja kā pirms 20 gadiem, Paudrupa kundze piebilst: “Un visiem ir jāskatās uz mani! Un ku’ dīvaini: man vienmēr jāpagriežas tur, kur kāds neskatās. Tātad, es izjūtu, ja kādas vibrācijas no tās puses man nenāk.”
Paudrupa kundze stāsta, ka viņai nebija kāds skolotājs, kas viņu jaunībā iedvesmoja pašai kļūt par skolotāju.
“Es atklāti teikšu, ka man neviens skolotājs nav bijis tāds mīlulis,” teica Paudrupa. “…Mājas es biju draiška meitene, bet ārpusē, sabiedrībā, es biju klusa un mierīga un skaļi nerunāju. Cik man tagad ir skaļa balss, tik toreiz man bija tāda čukstoša. Un es ļoti gribēju uzstāties, jo es jau no bērnības gribēju būt aktrise. Bet ar mātes padomu es izmācījos par skolotāju. Viņa teica ‘Tev nav ne raksturs, ne augums, lai Tu būtu ļoti ievērojama uz skatuves. Bet klasē Tu vienmēr vari teātri uzspēlēt!’”
Paudrupa kundze turpina mācīt, viņa saka, jo mīla savu tēvzemi. “Un es gribu viņai palīdzēt un es gribu jauno sirdīs iedestīt mīlestību pret Dievu…Es Dieviņu pieminēju i rītā, vakarā; I ceļos, i guļos zem Dieviņa kājiņām. To visu es viņiem mācu.”
Novēlam dievpalīgu Paudrupa kundzei vēl ilgi pavadīt vasaras Gaŗezerā un vēl daudziem latviešu jauniešiem ar viņu iepazīties!
Mirdza Paudrupe jau 40 gadus māca Gaŗezera Vasaras Vidusskolā. (Foto: Amanda Jātniece)
