Es sveicu PBLA šajā skaistajā apaļajā 50 gadu jubilejā! Kā Valsts prezidente vēlos izteikt visaugstāko atzinību tam, kas pusgadsimta sūra un grūta darbā ir paveikts, un novēlēt, lai tie mērķi un ideāli, kas vadīja šo organizāciju tās dibināšanas brīdī, kas vadīja to cauri daudziem un ilgiem smaga darba gadiem, lai tie paliek ar visiem, kas tajā darbojās, lai tie palīdz organizācijai pielāgoties arvien mainīgai pasaulei un jauniem apstākļiem, atrast sev jaunus darba laukus, bet vairāk par visu – spēt kaut daļu no sava sajūsmas, patriotismu un sirdsdegsmes nodot tai jaunajai latviešu paaudzei, kas tagad dodas pasaules vējos pavisam citos apstākļos un citu apsvērumu vadīti, nekā tie ļaudis un viņu pēcnācēji, kas bija PBLA veidotāji.

Ilgus gadu desmitus PBLA pārstāvēja latviešus brīvā pasaulē, bet latviešus bez savas zemes, bez savas Latvijas. Tad varējām dziedāt ar Raiņa vārdiem: “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev savas brīves nav; brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav.” Tiem, kas dzīvoja Latvijā, nebija brīvības, viņiem bija viss cits. Mums plašajā pasaulē bija brīvība, bet pietrūka tas viss, ko dod sava tēvu, senču zeme zem kājām, ko dod vide, kurā par spīti svešas okupācijas apstākļiem cilvēki bija nemitīgā kontaktā ar saviem tautiešiem, kur ikdienas norises notika pašiem savā dzimtajā valodā. To ir grūti saprast tiem, kas to nav piedzīvojuši, bet tagad diemžēl arvien vairāk latvieši izvēlas tieši šo ceļu, kaut arī tas nemaz nav tik viegls, kā varbūt sākumā šķiet.

PBLA apvienoja tos, kuri bija aktīvisti latvietības uzturēšanā ilgstošas trimdas apstākļos. Tādas trimdas apstākļos, kurai ļoti ilgus gadus nebija ne mazāko cerību, nekādu reālu saskatāmu iespēju, ka tā drīzumā varētu beigties. Un tik tiešām trimdā aizgāja un arī nomira vairākas paaudzes. Ar paaudzi mēs domājam tos ļaudis, kas zināmā posmā ir savā dzīvē bijuši aktīvi, kas īstenībā pat neredzēja brīvas Latvijas atdzimšanu, bet visu savu atlikušo mūža daļu viņi ticēja saviem ideāliem, kas bija brīvas Latvijas veidošanas pamatā. Viņi turpināja strādāt latvietības saglabāšanai ar domu, ka tas, ko viņi saglabās, tie ļaudis, ko viņi izaudzinās par latviešiem, visas tās nākamās paaudzes, kādu dienu nezināmā tālā nākotne varēs atdot latviešu tautai to, ko tā bija zaudējusi līdz viņu vecāku vai vecvecāku aiziešana trimdā. Jo tautas dzīvais spēks ir visi tie, kas ir dzimuši latvieši, un viņu pēcnācēji. Tautas dzīvais spēks mums ir ļoti smagi cietis 1905. un 1906.gada revolūcijā, I pasaules kara laikā un Brīvības cīņās, II pasaules kara laikā un tam sekojušajās represijās un deportācijās un arī šajā brīvprātīgajā trimdā aiziešanā. Arī trimdā aiziešana iecirta dziļu robu Latvijas dzīvajā spēkā. Manuprāt, tas varēja būt viens no iemesliem, kamdēļ tik ļoti dziļi un ar tik lielu sirdsdegsmi tik daudz ļaužu trimdas gadu laikā sīksti turējās pie savas latvietības ar dziļu patriotismu. Jāsaka, ka tās nebija tikai organizācijas un tāda jumta organizācija kā PBLA, kas tiešām bija kā jumts ēkai, kuras pamati bija jebkurā vietā, kur sapulcējās vairāk kā divas vai trīs latviešu ģimenes, kas spēja savā starpā kontaktēties, satikties, censties uzturēt savā starpā dzīvu latvisko garu, atcerēties, piemēram, 18.novembri un līdzīgas svinības lai kādā pasaules malā arī atrastos.

Vēlos izteikt savu atzinību visiem tiem indivīdiem, kas, katrs varbūt būdams pat viens pats latvietis savā pilsētiņā, dzīvodams tālu no citiem latviešiem, atrada sev kādu darbošanās veidu, caur kuru viņš nāca ar savu pienesumu latvietības saglabāšanai. Es domāju, piemēram, par Biezaišu pāri, kuri tālajā Austrālijā krāja latvisko mūziku gan nošu, gan dažādu koncertu un informācijas formā, es domāju par izdevēju Dānijā, kas viens pats salika 12. dainu sējumus un vēl daudzas vērtīgas grāmatas – cilvēks, kurš strādāja smagu maizes darbu dienā un vakaros pats savām rokām neskaitāmiem sējumiem salika burtus, izdeva un izplatīja šīs grāmatas pasaulē. Es domāju, par izdevniecība “Daugava”, kas izdeva kapitāla darbus un musināja un mudināja mūsu vēsturniekus sarakstīt šos daudzos mūsu vēstures krājumos. Te jādomā par visiem tiem skautu, gaidu un guntiņu vadītājiem, par mācītājiem, kas nenogurstoši, bieži bez atalgojuma vai par ļoti mazu atalgojumu braukāja pat ļoti lielus attālumus, lai varētu sniegt garīgo kalpošanu latviešu draudzēm. Domāju par visām tām dāmām, kas pagatavoja neskaitāmas pusdienās un vakariņās, nāca pašas ar saviem produktiem, cepa un vārīja, piemēram, es atceros, pie Toronto vasaras mēnešu neciešamajā karstumā bērnu nometnē – dāmas nāca sava atvaļinājuma laikā un milzīgā karstumā cepa un vārīja, lai latviešu bērni varētu pulcēties nometnē un savā starpā arī mazliet latviski sarunāties šādā latviskā vidē. Te mēs runājam par milzīgu, neskaitāmu, varētu teikt, entuziastu armiju, kurā katrs savā veidā nāca ar savu pienesumu.

1959.gadā, es atceros, tika nolemts, ka jaunatnei vajadzīgi īpaši pasākumi, jo ne visi tie, kas bija standarta pasākumi, visus spēja pieaicināt un sajūsmināt, un tā tapa pirmie Jaunatnes svētki, vēlāk bija Jaunatnes dziesmu svētki un 2×2 nometnes. Tās izskoloja ļoti daudzus sabiedrībā vēl šodien darbojošos aktīvistus savā latvietības aspektā, un viņi pilnveidoja to, ko viņi katrs bija guvuši savā, tā varētu teikt, latviskajā ciemā, pagastā vai pilsētā. Tas bija milzīgs ieguldījums.

Katras valsts nacionālā apvienība centās savākt šo rosību kopā, lai būtu viens reprezentatīvs pārstāvis, kas varētu būt kā dialoga partneris tieši politiskā plāksnē, jo viss cits bija sabiedriski nozīmīgs. Šajā jomā nozīme bija katras valsts nacionālajai apvienībai un beigās kā jumta organizācijai PBLA. Man šķiet, es nemaldīšos sakot, ka tieši laikā, kad Uldis Grava pārņēma šo organizāciju tika izvirzīta šī vēlme starptautiskos notikumos nākt tieši ar PBLA kā organizāciju un tās politisku pieprasījumu, kas uzstāda politiskas prasības un atgādina par Latvijas neatkarības tiesībām starptautiskās likumības priekšā un kas arī spēj sadarboties ar citām organizācijām, kas risina šādus jautājumus. Toreiz bija Amerikā apspiesto tautu dienas, nopietna sadarbība tāpat bija Kanādā un citās zemēs ar visām valstīm, kas cieta zem komunisma jūga un nebija brīvas.

Tagad mums ir brīvi latvieši un arī brīva Latvija. Daudzi no šiem brīvajiem latviešiem brīvi izvēlas savu brīvo Latviju atstāt un meklēt laimi citās zemēs. Savā ziņā man kā prezidentei ir skumji to vērot, tāpat kā daudziem citiem, bet tas ir tieši tas mērķis, uz ko mēs tiecāmies – mēs tiecāmies uz brīvu Latviju, kurā ir brīvi cilvēki ar brīvu izvēli. Un tagad mums ir ar to jādzīvo.  Kā mēdz sacīt: “Esiet uzmanīgi ar to, pēc kā jūs ilgojaties, jo var gadīties, ka tieši to arī saņemsiet.” Mēs ilgojāmies brīvību un to arī saņēmām, un tagad ar šo brīvību mums ir jādzīvo – jādzīvo ar brīvību un tiesībām izvēlēties, par ko mēs balsosim vēlēšanās, un arī līdz ar to jāuzņemas līdzatbildību par to, kas valstī notiek. Nevaram vairs teikt – mūsu valstī viss iet greizi un šķībi, tamdēļ, ka sveša vara pār to valda un viss tiek darīts nepareizi tādēļ, ka svešiniekiem nerūp mūsu intereses. Mums tagad ir jāsaprot, ka mūs pašu ļaudis pār šo valsti valda, mūsu pašu ļaudis izvērtē, kam būs izdevība to darīt, viņiem ir arī šī brīvība un tiesības viņus atsaukt gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās. Ir iespēja izteikties. Varbūt nav iespēja saņemt garantijas, ka deputāts, par kuru ir balsots, visu četru gadu garumā darīs visu jums pa prātam, valstij par labu vai kaut vai loģiski un ar veselo saprātu. Tas gluži tik vienkārši nav. Taču šī izvēle ir, brīvība ir, un tas ir tas, pēc kā visus šos garos gadu desmitus mēs ilgojāmies.

Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), mēs arī sev prasījām brīvību -, lai šī ES būtu brīvu valstu kopiena, kur visi var brīvi pārvietoties, sniegt savus pakalpojumus, saņemt pakalpojumus, lai būtu brīva gan preču, gan līdzekļu, gan arī ļaužu plūsma. Paši mēs to vēlējāmies. Negribējām, lai Latvija paliek aiz dzelzs aizkara, gribējām, lai tā būtu atvērta pasaules vējiem. Tagad Latvija ir atvērta pasaules vējiem, pakļauta globalizācijas iespaidiem, robežas ir vaļā un ļaudīm ir brīvība un tiesības doties projām, ja viņi to vēlas. Šī brīvība mums uzliek arī izaicinājumus un pienākumus. Tā ir brīvības cena. Es uzskatu, ka ir vērts šo cenu maksāt, šī cena ir kaut kas, ko bija vērts visus šos gadu desmitus gaidīt. Brīva Latvija – tas ir bijis mūsu mērķis, mūsu pienākums, to veidot. Mūsu tagadējais mērķis un pienākums ir gādāt, lai šī brīvā Latvija tik tiešām visas izdevības, ko brīvība tai sniedz, spētu izmantot, likt tās lietā un varētu attīstīties zelt un plaukt.

Es novēlu visiem tiem, kas dzīvo Latvijā, tiem, kas dzīvo tuvās un tālās zemēs, paturēt prātā to mērķi par mūsu Latviju, par brīvu Latviju par to Latviju, kuru mēs visi – Jūs, es un visi citi –  veidojam kopā. Lai Jums visiem veicas!