Katrs mācību gads Baškīrijā man atnes jaunus pārbaudījumus, piespēlē izaicinājumus un iemet rokās nebijušas iespējas. 2013. gads nav izņēmums, proti, latviešu folkloras ansamblis „Atbalss” dalībniecēm bija lieliska iespēja pabūt Latvijā, piedalīties Dziesmu svētkos, izbaudīt to burvību un sajust savu piederību dziesminieku tautai.

Čūskas gads meta izaicinājumu. Ansamblim bija jāparāda un jāpierāda sevi Latvijā, kā arī Baškīrijā. Simts kilometru rādiusā no Maksima Gorkija ciema ansamblis „Atbalss” daudziem pazīstams, taču nieka (ņemot vērā Krievijas teritorijas plašumu, tas tiešām ir nedaudz) 200 kilometru aiz Ufas – Baškīrijas galvaspilsētas – bijām svešas, nevienam nezināmas, jaunums bija pat tas, ka Baškīrijā kaut kur vēl eksistē tāda tauta kā latvieši, kur nu vēl viņu pēcteči ar latviešu tautas dziesmu uz lūpām.

Šī dziesmotā ceļa sākums saistāms ar janvāri, kad ar tautas dziesmu „Neba maize pate nāca” guvām iespēju piedalīties konkursa pusfinālā un pēc tam jau finālā. Pirmo reizi četru gadu laikā bijām tikušas tik tālu. Uzvara deva stimulu gatavoties, un parādīt sevi no vislabākās puses, tas „uzsita” azartu parādīt, kas mēs esam, ko varam un ko protam. Augusts likās vēl tālu, taču galvā dega doma par dziesmas izvēli. Kas latviešu tautas dziesmu klāstā būtu tik īpašs, ar ko varētu pārsteigt Baškīrijas žūriju, kas pieradusi pie jautriem, skaļiem, spilgtiem un degošiem priekšnesumiem, jo nereti bija nācies dzirdēt, ka latvieši tik stāvēt un dziedāt prot.  Nu nesanāk mums dziedāt „Bēdu, manu lielu bēdu” un vienlaikus polku lekt. Nereti no mums gribējuši „izspiest”  kaut ko krievu, baškīru vai tatāru garam līdzīgu, nereti mūsu tērpus par blāviem un trūcīgiem saukuši. Nenogurusi esmu skaidrojusi, ka latvieši nav tas pats, kas krievi, tatāri, baškīri, baltkrievi vai ukraiņi. Mēs esam citādi, ļaujiet mums savu citādību saglabāt, ja gribat īstus latviešus redzēt!

Radās doma! Gribat šovu, dosim jums šovu! Meklēju dziesmu, kurā aizrauj ar jautru melodiju, pie kuras var polku un ne tikai to lekt! Man ienāca prāta latviešu danču dziesma „Skroders”, kas ansambļa meitenēm bija labi zināma. Daļa meiteņu dziedāja, daļa dejoja, redz, varam savienot dziesmu ar deju, tikai pa savam, ne tā kā prasa. Priekšnesuma tapšanā lielu ieguldījumu sniedz Arhangeles rajona mūzikas skolas direktore Irina Peņagina, kura mācīja mūs dziedāt divbalsīgi, kura norīkoja vijolnieci un bajānisti (latvieti Ļubovu Zālīti) mūsu priekšnesumu padarīt melodisku, turklāt abas muzikantes ansamblim palīdz atkārtoti. No tiesas priecē tas, ka Arhangeles rajona mūzikas skolas kolektīvs ne reizes nav atteicis man palīdzību, kad esmu gatavojusies kādam koncertam, turklāt vienmēr tas darīts bez maksas.

Mēģinājumi notika veselu nedēļu. Meitenēm tas bija jauns uzdevums, jauna pieredze un izaugsmes iespēja. Konkurss norisinājās divas dienas. Pirmajā dienā tik izvēlēti vislabākie priekšnesumi, lieki piebilst, ka bijām starp labākajiem, lai gan pēc uzstāšanās tā nelikās, uztraukums bija darījis savu un nesanāca tik labi, kā pirms tam tika mēģināts. Bet mums tika dota otra iespēja, kuru izmantojām, parādot sevi no vislabākās puses. Gandarījumu meitenēm sniedza ne vien atkārtota uzstāšanās, bet arī pasniegtais diploms, uz kura bija rakstīts „Par uzticību nacionālajām tradīcijām”.  Tiešām uzticīgas, cenšamies darīt tā, lai līdzinātos saviem senčiem, kas atbraucot uz Baškīriju spēja saglabāt latvietību ar darbu, dziesmu, valodu. Arī mēs cenšamies, lai citi spriež, cik labi tas sanāk.