Labvakar, Latvija! Stāvot uz gadu mijas sliekšņa, allaž atskatāmies pagātnē un domājam par nākotni.

Kāds bija aizejošais gads? Izaicinošs. Daudz spēka paņemošs. Meklējumu pilns. Ticību prasošs. Tas bija grūtu un nepopulāru lēmumu laiks. Tas bija arī kļūdu un to labošanas laiks. Šis gads skaidri parādīja daudzu norišu patieso būtību.

Tomēr dzirdējām arī Ķenča cienīgas lūgsnas, lai valdībai būtu tāds prāts, ka vienam tiek dots vairāk nekā citiem. Mēs mācījāmies par galveno izvirzīt nevis pušelnieka pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņu un ataudziņu, bet gan visas sabiedrības prioritātes. 

Vērojot ekonomikas piezemēšanos, daudzi no mums jutās kā iesprostoti lidmašīnā, kurā paniski tiek raustīta pilota stūre, apkalpe ir apjukusi un strīdas. Pasažieriem nācās paļauties uz sevi un vienam uz otru.

To visu mēs esam izturējuši. Esam mācījušies uzņemties atbildību par sevi un savu nākotni. Esam kļuvuši apdomīgāki, izpalīdzīgāki un darbīgāki.

Kāds būs 2010. gads? Kādus notikumus, izaicinājumus un uzdevumus tas nesīs? Nākamgad Latvija atzīmēs savas neatkarības atjaunošanas divdesmito gadadienu. Ir izaugusi atgūtās Latvijas valsts pirmā jaunā paaudze. Paaudze, kurai jau piedzimstot devām ideālus, kas mūs iedvesmoja atjaunot savu valsti. Valsti, kuras labā strādāt. Valsti, ko celt godā un mīlēt!

Ir cilvēki, kas šodien saka, ka mīl Latviju, bet nemīl savu valsti. Valsts jēdziens un tā saturs ir pārāk nopietns, lai ar to koķetētu un jokotu. Tā var runāt tikai cilvēki, kas neizprot, kas ir valsts. Valsts ir mūsu brīvība, kas izcīnīta. Tā ir tauta un zeme, kurai mēs esam piederīgi; zeme, kurā runājam latviešu valodā.

Valsts esam mēs paši un mēs katrs veidojam šo Latvijas valsti – savā darbavietā ar samaksātajiem nodokļiem, ar savu sabiedrisko un politisko darbību un atbildību. Neviens cits nemaksās par mūsu bērnu skolu, par mūsu vecāku aprūpi kā vien mēs paši.

Sen aiz muguras ir padomju laiki, kad tika garantēts darbs un algas. Mēs nedrīkstam gaidīt un paļauties uz to, ka valsts sakārtosies pati no sevis – bez mūsu katra līdzdalības.

2010. gadā tauta vēlēs 10.Saeimu. Es aicinu piedalīties vēlēšanās un gudri, nevis spēlējoties vai protestējot, izmantot savu balsi. Pērn Vecgada uzrunā aicināju jaunus cilvēkus nākt politikā. Aicinu vēlreiz – nāciet politikā! Veiksmīgu un gudru politiku veido cilvēki, kas ir aktīvi, diskusijas rosinoši. Cilvēki, kas ir prasīgi pret sevi un tiem, kam deleģē varu.

Šodien daudz runā, ka ir vajadzīgs vadonis. Ka viens vadonis varēšot atrisināt visas mūsu problēmas. Vadonis došot ticību, vadonis rādīšot ceļu. Vēlme pēc vadoņa ir vēlēšanās meklēt patvērumu pagātnē, gūt aizbildniecību. Tā ir nevēlēšanās uzņemties atbildību par sevi un savu valsti. Valsts ir tik stipra, cik stipri ir tās pilsoņi. Paļaušanās uz vadoni agri vai vēlu sagandē valsti.

Garlībs Merķelis darbā „Latvieši” runā par dažādiem cilvēkiem – viens iet pa ceļu, bet – nevis tur, kur pats vēlas – bet kurp dodas vairākums. Turpretī cits nogriežas no lielceļa, dodas pats sevis izvēlētajā virzienā, noguris apstājas, novērtē, ko ar savām pūlēm paveicis, un tad stingrā gaitā turpina tuvoties savam mērķim.

Šiem, sava ceļa gājējiem, nav vajadzīgi vadoņi. Šie cilvēki apzinās savu iekšējo brīvību. Viņi ir brīvi savā izvēlē, savās domās, savā darbībā.
Patiesa brīvība pieprasa atbildību. Vispirms pret sevi. Tā ir mūsu kopējās brīvības cena.

Mums šodien ir vajadzīgi atbildīgi valstsvīri, nevis vadoņi. Valstsvīri, kas atrod pareizo ceļu, rodot iedvesmu brīvu cilvēku pārliecībā, mērķa apziņā, iekšējā spēkā un brīvībā. Vadonismam atstāsim vietu uz teātra skatuves nevis dzīvē!

Latvijas tauta!

Nākamais gads būs valsts tiesiskā brieduma pārbaudes laiks. Būs jāizvirza un jāapstiprina amatā ģenerālprokurors, jāpilnveido tiesnešu iecelšanas kārtība, kuras trūkumi izgaismojās aizejošajā gadā. Tikai spēcīga un neatkarīga tiesu vara ir patiesi tiesiskas valsts pamats.

Iepriekšējās Saeimas vēlēšanas parādīja vairākas nepilnības gan priekšvēlēšanu aģitācijas, gan politisko partiju finansēšanas kārtībā. Daži trūkumi ir novērsti, taču viss vēl nav padarīts. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, mums joprojām nav skaidrības par iepriekšējo vēlēšanu kampaņu pārkāpumiem.

Tas, kā tiks atrisināti šie jautājumi, cik efektīva būs vēlēšanu procesa norises kontrole, cik šie procesi būs caurskatāmi un atbilstoši tiesību normām, – tas noteiks, kādā valstī turpmāk dzīvosim.

Šodien mūsu aktuālākā problēma ir bezdarbs. Tā mazināšana ir gan valdības, gan sabiedrības uzdevums. Valdībai ir jārada priekšnoteikumi ekonomikas stimulēšanai, taču arī mums pašiem jābūt aktīviem un uzņēmīgiem.

Es savu pilnvaru robežās turpināšu palīdzēt mūsu uzņēmējiem apgūt jaunus tirgus. Aicināšu uzņēmējus piedalīties ārvalstu vizītēs un starptautiskos biznesa forumos. Es turpināšu veicināt uzņēmēju un sociālo partneru dialogu ar valdību.

Politiskā stabilitāte, tiesiskuma nodrošināšana un nodarbinātība ir manas nākamā gada prioritātes. 

Mīļie draugi!

2010. gads prasīs daudz spēka un darba. Esmu pārliecināts, ka esam tam gatavi. Mūsu sasniegumi, mūsu darba augļi būs tie, kas vairos mūsos cerību un pašapziņu. Mums ir pa spēkam izaicinājumi. Jo esam izglītota, gudra un sīksta tauta.

Nākamais gads būs arī skaistu notikumu gads. Jutīsim līdzi saviem olimpiešiem, kopā sadziedāsimies skolēnu dziesmu un deju svētkos.

Jaunajā gada būsim vienoti un atbalstīsim viens otru! Kopā meklēsim spēku mūsu tautas kultūrā. Tās saknes ir tik dziļas un spēcīgas, ka spēj radīt ne vien spilgtus mākslas darbus, bet arī piepildīt mūsu katra dzīvi ar skaistām izjūtām, radošām idejām un pārliecību par savām spējām!

Jaunajā gadā novēlu jums visiem sasniegt visus savus mērķus!
Novēlu daudz mīlestības katrā ģimenē. Katrā sirdī!

Laimīgu Jums Jauno gadu!

Šovakar, Ziemassvētku vakarā, uzrunāju Jūs brīdī, kad esat mājās pie balti klāta svētku galda. Jūsmājās smaržo piparkūkas un deg sveces. Jūs esat kopā ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Daži varbūt ar savējiem ir kopā tikai domās, bet tomēr – kopā.

Laiks šovakar ir apstājies, lai dotu mums iespēju. Iespēju redzēt un ieraudzīt. Iespēju dzirdēt un sadzirdēt.

Ziemassvētku vakarā laiks ir apstājies, lai mēs ieraudzītu zvaigžņu mirdzumu un mūsu tuvāko cilvēku mīlestības pilno skatienu. Šis vakars ir atnācis, lai mēs sadzirdētu zvanu skaņas baznīcā, lai mēs ieklausītos, kā mūsu bērni un mazbērni ar patiesu sajūsmu skaita Ziemassvētku dzejoļus, lai mēs saklausītu, ko saka mūsu sirdis.

Šis vakars ir atnācis, lai mēs visi kopā vēlreiz noklausītos Ziemassvētku stāstu par to, kā Betlēmē piedzima Jēzus. Šis stāsts jau vairāk nekā divtūkstoš gadu izskan gan mazā lauku baznīciņā, gan varenā viduslaiku katedrālē.  Mēs vēlamies šo stāstu dzirdēt atkal un atkal. Tas stāsta par nemainīgām vērtībām –  par bērnu, kurš piedzima, lai mūs visus mīlētu. Tieši tā mums tik bieži pietrūkst! Sajūtas, ka mūs mīl. Pārliecības, ka mums piedos, jo mīl. Mums visiem visvairāk ir vajadzīga mīlestība.

Ziemassvētku stāsts ir nemirstīgs. Tas vēsta par cilvēkiem. Par Mariju, kas noticēja eņģeļa vēstij. Par Jāzepu, kas apņēmās audzināt Dieva dēlu. Par ganiem, kas vēlējās piedzīvot brīnumu. Par gudrajiem, kas sekoja jaunai zvaigznei, nezinot, kas viņus gaida.

Ziemassvētki ir dāvināšanas laiks. Mēs katrs esam tik bagāti, cik liela ir mūsu vēlme dāvināt. Dāvināt visiem. Katrs vēlas saņemt dāvanu. Arī jūsu kaimiņš, kas šad tad aizmirst aizvērt ārdurvis. Arī nama sētnieks, kurš šogad ir parūpējies par to, lai ietve būtu nokaisīta un jums neslīdētu kājas. Arī spurainais pusaudzis ar pīrsingu uzacī un viņa vecmāmiņa. Arī skolotājs, celtnieks un prezidents. Mēs visi. Mēs visi šovakar gaidām Ziemassvētku dāvanas. Jo dāvanas apliecina, ka kāds par mums domā. Ka esam nozīmīgi. Ka esam mīlēti.

Brīdis pirms dāvanu izsaiņošanas ir priecīga satraukuma pilns. Ziemassvētkos mēs atkal jūtamies kā nepacietīgi un cerību pilni bērni. Mēs gaidām kādas Ziemassvētku dāvanas šovakar saņemsim? Ko esam uzdāvinājuši paši sev, ko varam dāvināt cits citam?

Latvijas tauta, mūsu Ziemassvētku dāvanu sainī šovakar būs trīs dāvanas. Trīs stāsti. Stāsti par to, kādi mēs esam.

Pirmajā stāstā sajūtam tīra meža smaržu no sestdienas Lielās talkas, sadzirdam sadziedāšanos Dziesmusvētku koncertos, ieraugām gabaliņu no Lielvārdes jostas un izlasām vecāku pateicību par mūsu kopīgo vēlēšanos palīdzēt slimajiem bērniem. Šis ir stāsts par mūsu vienotību.

Otrajā stāstā skan „Klusa nakts, svēta nakts”, gaismu izstaro altāra svecītes un cilvēku sirdis. Tas ir stāsts par Latvijas lepnumu – cilvēkiem, kuri māca mums seno patiesību – atliek tikai noticēt, un viss ir iespējams. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kas grūtā brīdī palīdzējuši citiem un atdevuši viņiem ticību labajam. Stāsts ir par cilvēka ticību sev un citiem. Ticību labajam. Ticību nākotnei. Tas ir stāsts par pašapziņu, kas sargā mūsu tautas nākotni.

Trešais stāsts skan kā sirdspuksti. Tas ir stāsts par kuplajām ģimenēm, kurās vecāki ar nedalītu mīlestību audzina pašu bērnus un arī audžubērnus. Tas ir stāsts, kas mirdz Jūsu un Jūsu tuvinieku acīs. Šovakar tur staro labestība un sirds siltums. Ja zināt kādu, kas šovakar ir viens – atmetiet kautrību – pasauciet viņu kaut uz brīdi pie sevis. Jūsu mājās šovakar ir tik daudz mīlestības. Dāviniet to citiem!

Saudzēsim un sargāsim savu mīlestību, ticību un vienotību! Šīs vērtības staro kā Ziemassvētku zvaigzne, kas nes gaismu mūsu dzīvē.

Vienotība, ticība un mīlestība – lai tās ir mūsu lielākās Ziemassvētku dāvanas!

Lai jums silti, gaiši un mīlestības pilni Ziemassvētki!

(Redaktora piezīme: Runas tekstu piedāvāja Valsts prezidenta Preses dienests. Teksts nav pārbaudīts pret Ziemassvētku vakara raidījuma.)

Godātie tautieši! Godātie Latvijas pilsoņi! Esiet sveicināti visi, kas dzīvo ar Latviju sirdī ārpus tās robežām!

Šogad mums visiem ir ļoti nozīmīgi svētki – Latvijai 90! Uz tūkstošgades fona tas šķiet kā neilgs laika sprīdis. Bet latviešu nācijai šie 90 gadi bijuši ļoti nozīmīgs laiks! Šos svētkus svin katrā latviešu mājā – neatkarīgi no tā, vai šis nams atrodas Latvijā vai svešumā.

Neatkarības diena, 18.novembris, mūsu tautai kļuvis par simbolu – dzimtenes mīlestībai, tautas spītīgajam brīvības garam un pašcieņai, mīlestībai un ticībai savas valsts nākotnei. Šie ir valsts svētki! Bet valsts – tie esam mēs, tās tauta un zeme. Tāpēc tā ir arī ļoti personiska svētku diena. Mūsu jaunajai paaudzei tā ir kā vēstures stunda, bet vecākajai paaudzei – savas dzīves, savu tuvinieku, savas dzimtas likteņgaitu atceres laiks. 1918.gada 18.novembrī, kad proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, reti kurš jaunajai valstij uzdrošinājās prognozēt patstāvīgas Eiropas valsts nākotni.

Latvija savas valsts pamatos iekala demokrātijas zīmi un deklarēja, ka Latvija ir valsts, kurā stingri ievēros cilvēka tiesības. Tas bija jau 1918. gadā – 30 gadus pirms ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas! Šodien varam apliecināt, ka neatkarīgās Latvijas dibināšanas brīdī deklarētajiem cilvēktiesību pamatprincipiem esam uzticīgi joprojām.

Tāpat Latvija savas neatkarības pamatos stingri iebūvēja nacionālās pašapziņas zīmi. Tā arī šodien ir spilgta un no jauna izdziedāta Dziesmu svētku balsīs.

Latvisko pašapziņu tautai nav spējis izdzēst nekas – ne Padomju Savienības iebrukums 1940.gadā un tam sekojošā padomju okupācija, ne valstiskuma zaudēšana, ne represijas pret mūsu tautu un arī ne Latvijas pilsoņu piespiedu došanās trimdā! Visi šie pārdzīvojumi vispirms mums pašiem pierādīja – var salauzt cilvēku likteņus, bet nevar salauzt tautas pašapziņu, nevar iznīdēt latviskās saknes un tautas brīvības ilgas.

Izsūtītie Sibīrijā pierādīja tautas nesalaužamo gara spēku, trimdas latvieši apliecināja, ka valsts un tautas vērtības var tikt godātas un saglabātas tālu aiz tās robežām, 50 gadu ilgais padomju okupācijas jūgs Latvijā atsedza vienkāršu patiesību – dziļi tautas atmiņā noglabātais brīvības gars ar milzu spēku spēj izlauzties pat pie vismazākās cerības.

Dārgie tautieši!

Esmu pateicīgs par nenovērtējamu darbu latviskuma un valstiskās idejas saglabāšanā, ko paveikušas trimdā izveidotās latviešu organizācijas: Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas latviešu apvienība, Daugavas Vanagi un visas tās biedrības, apvienības un domu biedru klubi, kurās tautieši no rokas rokā nodeva latviskumu nākamajām paaudzēm. Tieši latviešu diplomāti Rietumvalstīs bija tie, kuri neļāva aizmirst Baltijas valstu okupācijas faktu. Vēlos šodien pateikt paldies par drosmi, zināšanām un dzimtenes mīlestību – Kārlim Zariņam, Arnoldam Spekkem, Alfrēdam Bīlmanim, Voldemāram Salnajam, Jūlijam Feldmanim, Anatolam Dinbergam un daudziem jo daudziem citiem.

Trimdas pētnieks Vilis Eglīte trimdas latviešus sauca par mazo Latviju. Pateicoties latviešu augstajam intelektam un sīvajai uzņēmībai, mazajā Latvijā attīstījās rosīga sabiedriskā un kultūras dzīve, tika svinēti nacionālie svētki, izdotas grāmatas, iestudētas lugas, veidoti interešu pulciņi un dibinātas latviešu skolas. Pasaules sabiedrībā tika uzturēta brīvās Latvijas ideja un latviešu sabiedrībā – nacionālās vērtības un dzīves gudrība.

Trimdas latviešu ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā pagājušā gadsimta 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā ir stratēģiski būtisks, jo tieši trimdas organizāciju atbalsts nodrošināja, ka Latvijas vārds tiek sadzirdēts Rietumos. Latvijas valsts to vienmēr atcerēsies un novērtēs.

Daļa trimdas latviešu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās dzimtenē un centās sekmēt valsts pārvaldes izveidošanu, Saeimas darbības atjaunošanu, centās stiprināt mūsu bruņotos spēkus, veidot ārlietu dienestu, ar savām zināšanām un pieredzi iesaistīties plašajā reformu procesā, kas izvērsās Latvijā. Tagad esmu saticis daudzus trimdas latviešu jauniešus, kuri ļoti lepojas ar savām latviskajām saknēm, cenšas saglabāt latviešu valodu, uzsver savu latvisko identitāti. Tas vēlreiz apliecina, ka latviskā pašapziņa, savas nacionālās piederības sajūta nepazīst laika un valstu robežas – tā dzīvo katra cilvēka sirdī – pilnveido personību un uztur garīgās vērtības.

Latvieši! Latvijas pilsoņi!

Šodien, kad jau pagājuši 18 gadi kopš Latvijas valsts suverenitātes atjaunošanas, mēs redzam – daļa latviešu joprojām dzīvo reiz atrastajās mītnes zemēs, taču daļa svešumā devušies pavisam nesen. Šodien ārpus Latvijas valsts robežām veidojas jauna latviešu diaspora. Tajā ir gan trimdas latvieši, viņu bērni un mazbērni, gan nesen izceļojušie Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, kuri savas darba un mācību iespējas saskatījuši ārpus mūsu valsts. Tā ir realitāte mūsdienu globālajā pasaulē. Taču esmu pārliecināts, ka latviešu piederības sajūtu Latvijai un latviskās vērtības globālais laikmets neiznīcinās nekad. Mums ir pieredze, kā sargāt un kopt savu latvietību – šodien, tāpat kā senāk, milzīga nozīme ir latviešu skolām, latviešu ģimenes tradīcijām un dažādu paaudžu kopā sanākšanai latviešu svētkos.

Es aicinu latvietību sargāt un kopt visiem kopā – gan tiem, kas izceļojuši pirms daudziem gadu desmitiem, gan tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas, gan tiem, kas aizbraukuši nesen. Sadarbojieties un atbalstiet viens otru! Šodien pat ir svarīgāk nekā jebkad iepriekš, lai ārvalstīs būtu spēcīgas un vienotas latviešu kopienas!

Latvija ir vieta, kur Jūs vienmēr esat gaidīti. Te latvieši var veldzēt latvisko izjūtu – to atjaunot un stiprināt. Tomēr latvietība ir jākopj arī Jūsu mītnes zemēs, kas daudziem ir arī dzimtene. Arī svešumā jāattīsta latviskie kultūras un izglītības centri. Un Latvijas valsts to savu iespēju robežās atbalstīs un centīsies veicināt.

Dārgie latvieši! Latvijas pilsoņi!

Latvijas vēsture ir aprakstīta grāmatās un dokumentēta arhīvos. Taču tā ir mūsu vēstures mazākā daļa. Īstā Latvijas vēsture dzīvo mūsu vecāku un vecvecāku atmiņās, aculiecinieku stāstos par piedzīvoto un izjusto. Tā ir vēsture, ko mēs bieži vien nepierakstām, un kas aiziet nebūtībā līdz ar cilvēku. Tādēļ šodien, Latvijas valsts 90.gadadienā, aicinu Jūs lūgt saviem tēviem un mātēm, vectēviem un vecmāmiņām, paziņām un draugiem pastāstīt par to, kā bija. Filmējiet, pierakstiet, dokumentējiet. Tās ir nenovērtējamas zināšanas, kas jāsaglabā nākotnei, mūsu bērniem un viņu bērniem.

Visi latvieši, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir daļa no mūsu šodienas Latvijas. Tas nekas, ka svešumā. Mūs visus vieno garīgā saikne, jo esam viena tauta. Mūs vieno zeme – Latvija. Kāda tā būs vēl pēc desmit gadiem – tās 100 gadu jubilejā? Kādu mēs katrs to vēlamies redzēt nākotnē? Padomājiet par to! Es ticu, ka 21.gadsimts Latvijai un latviešiem būs veiksmīgāks nekā aizvadītā simtgade. Lai nākamās Latvijas valsts desmitgades ir latviešu tautas augšupejas, uzplaukuma, attīstības un lepnuma desmitgades!

Dievs svētī Latviju!