Latviskā pašapziņa dzīvo katra cilvēka sirdī

Godātie tautieši! Godātie Latvijas pilsoņi! Esiet sveicināti visi, kas dzīvo ar Latviju sirdī ārpus tās robežām!

Šogad mums visiem ir ļoti nozīmīgi svētki – Latvijai 90! Uz tūkstošgades fona tas šķiet kā neilgs laika sprīdis. Bet latviešu nācijai šie 90 gadi bijuši ļoti nozīmīgs laiks! Šos svētkus svin katrā latviešu mājā – neatkarīgi no tā, vai šis nams atrodas Latvijā vai svešumā.

Neatkarības diena, 18.novembris, mūsu tautai kļuvis par simbolu – dzimtenes mīlestībai, tautas spītīgajam brīvības garam un pašcieņai, mīlestībai un ticībai savas valsts nākotnei. Šie ir valsts svētki! Bet valsts – tie esam mēs, tās tauta un zeme. Tāpēc tā ir arī ļoti personiska svētku diena. Mūsu jaunajai paaudzei tā ir kā vēstures stunda, bet vecākajai paaudzei – savas dzīves, savu tuvinieku, savas dzimtas likteņgaitu atceres laiks. 1918.gada 18.novembrī, kad proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, reti kurš jaunajai valstij uzdrošinājās prognozēt patstāvīgas Eiropas valsts nākotni.

Latvija savas valsts pamatos iekala demokrātijas zīmi un deklarēja, ka Latvija ir valsts, kurā stingri ievēros cilvēka tiesības. Tas bija jau 1918. gadā – 30 gadus pirms ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas! Šodien varam apliecināt, ka neatkarīgās Latvijas dibināšanas brīdī deklarētajiem cilvēktiesību pamatprincipiem esam uzticīgi joprojām.

Tāpat Latvija savas neatkarības pamatos stingri iebūvēja nacionālās pašapziņas zīmi. Tā arī šodien ir spilgta un no jauna izdziedāta Dziesmu svētku balsīs.

Latvisko pašapziņu tautai nav spējis izdzēst nekas – ne Padomju Savienības iebrukums 1940.gadā un tam sekojošā padomju okupācija, ne valstiskuma zaudēšana, ne represijas pret mūsu tautu un arī ne Latvijas pilsoņu piespiedu došanās trimdā! Visi šie pārdzīvojumi vispirms mums pašiem pierādīja – var salauzt cilvēku likteņus, bet nevar salauzt tautas pašapziņu, nevar iznīdēt latviskās saknes un tautas brīvības ilgas.

Izsūtītie Sibīrijā pierādīja tautas nesalaužamo gara spēku, trimdas latvieši apliecināja, ka valsts un tautas vērtības var tikt godātas un saglabātas tālu aiz tās robežām, 50 gadu ilgais padomju okupācijas jūgs Latvijā atsedza vienkāršu patiesību – dziļi tautas atmiņā noglabātais brīvības gars ar milzu spēku spēj izlauzties pat pie vismazākās cerības.

Dārgie tautieši!

Esmu pateicīgs par nenovērtējamu darbu latviskuma un valstiskās idejas saglabāšanā, ko paveikušas trimdā izveidotās latviešu organizācijas: Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas latviešu apvienība, Daugavas Vanagi un visas tās biedrības, apvienības un domu biedru klubi, kurās tautieši no rokas rokā nodeva latviskumu nākamajām paaudzēm. Tieši latviešu diplomāti Rietumvalstīs bija tie, kuri neļāva aizmirst Baltijas valstu okupācijas faktu. Vēlos šodien pateikt paldies par drosmi, zināšanām un dzimtenes mīlestību – Kārlim Zariņam, Arnoldam Spekkem, Alfrēdam Bīlmanim, Voldemāram Salnajam, Jūlijam Feldmanim, Anatolam Dinbergam un daudziem jo daudziem citiem.

Trimdas pētnieks Vilis Eglīte trimdas latviešus sauca par mazo Latviju. Pateicoties latviešu augstajam intelektam un sīvajai uzņēmībai, mazajā Latvijā attīstījās rosīga sabiedriskā un kultūras dzīve, tika svinēti nacionālie svētki, izdotas grāmatas, iestudētas lugas, veidoti interešu pulciņi un dibinātas latviešu skolas. Pasaules sabiedrībā tika uzturēta brīvās Latvijas ideja un latviešu sabiedrībā – nacionālās vērtības un dzīves gudrība.

Trimdas latviešu ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā pagājušā gadsimta 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā ir stratēģiski būtisks, jo tieši trimdas organizāciju atbalsts nodrošināja, ka Latvijas vārds tiek sadzirdēts Rietumos. Latvijas valsts to vienmēr atcerēsies un novērtēs.

Daļa trimdas latviešu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās dzimtenē un centās sekmēt valsts pārvaldes izveidošanu, Saeimas darbības atjaunošanu, centās stiprināt mūsu bruņotos spēkus, veidot ārlietu dienestu, ar savām zināšanām un pieredzi iesaistīties plašajā reformu procesā, kas izvērsās Latvijā. Tagad esmu saticis daudzus trimdas latviešu jauniešus, kuri ļoti lepojas ar savām latviskajām saknēm, cenšas saglabāt latviešu valodu, uzsver savu latvisko identitāti. Tas vēlreiz apliecina, ka latviskā pašapziņa, savas nacionālās piederības sajūta nepazīst laika un valstu robežas – tā dzīvo katra cilvēka sirdī – pilnveido personību un uztur garīgās vērtības.

Latvieši! Latvijas pilsoņi!

Šodien, kad jau pagājuši 18 gadi kopš Latvijas valsts suverenitātes atjaunošanas, mēs redzam – daļa latviešu joprojām dzīvo reiz atrastajās mītnes zemēs, taču daļa svešumā devušies pavisam nesen. Šodien ārpus Latvijas valsts robežām veidojas jauna latviešu diaspora. Tajā ir gan trimdas latvieši, viņu bērni un mazbērni, gan nesen izceļojušie Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, kuri savas darba un mācību iespējas saskatījuši ārpus mūsu valsts. Tā ir realitāte mūsdienu globālajā pasaulē. Taču esmu pārliecināts, ka latviešu piederības sajūtu Latvijai un latviskās vērtības globālais laikmets neiznīcinās nekad. Mums ir pieredze, kā sargāt un kopt savu latvietību – šodien, tāpat kā senāk, milzīga nozīme ir latviešu skolām, latviešu ģimenes tradīcijām un dažādu paaudžu kopā sanākšanai latviešu svētkos.

Es aicinu latvietību sargāt un kopt visiem kopā – gan tiem, kas izceļojuši pirms daudziem gadu desmitiem, gan tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas, gan tiem, kas aizbraukuši nesen. Sadarbojieties un atbalstiet viens otru! Šodien pat ir svarīgāk nekā jebkad iepriekš, lai ārvalstīs būtu spēcīgas un vienotas latviešu kopienas!

Latvija ir vieta, kur Jūs vienmēr esat gaidīti. Te latvieši var veldzēt latvisko izjūtu – to atjaunot un stiprināt. Tomēr latvietība ir jākopj arī Jūsu mītnes zemēs, kas daudziem ir arī dzimtene. Arī svešumā jāattīsta latviskie kultūras un izglītības centri. Un Latvijas valsts to savu iespēju robežās atbalstīs un centīsies veicināt.

Dārgie latvieši! Latvijas pilsoņi!

Latvijas vēsture ir aprakstīta grāmatās un dokumentēta arhīvos. Taču tā ir mūsu vēstures mazākā daļa. Īstā Latvijas vēsture dzīvo mūsu vecāku un vecvecāku atmiņās, aculiecinieku stāstos par piedzīvoto un izjusto. Tā ir vēsture, ko mēs bieži vien nepierakstām, un kas aiziet nebūtībā līdz ar cilvēku. Tādēļ šodien, Latvijas valsts 90.gadadienā, aicinu Jūs lūgt saviem tēviem un mātēm, vectēviem un vecmāmiņām, paziņām un draugiem pastāstīt par to, kā bija. Filmējiet, pierakstiet, dokumentējiet. Tās ir nenovērtējamas zināšanas, kas jāsaglabā nākotnei, mūsu bērniem un viņu bērniem.

Visi latvieši, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir daļa no mūsu šodienas Latvijas. Tas nekas, ka svešumā. Mūs visus vieno garīgā saikne, jo esam viena tauta. Mūs vieno zeme – Latvija. Kāda tā būs vēl pēc desmit gadiem – tās 100 gadu jubilejā? Kādu mēs katrs to vēlamies redzēt nākotnē? Padomājiet par to! Es ticu, ka 21.gadsimts Latvijai un latviešiem būs veiksmīgāks nekā aizvadītā simtgade. Lai nākamās Latvijas valsts desmitgades ir latviešu tautas augšupejas, uzplaukuma, attīstības un lepnuma desmitgades!

Dievs svētī Latviju!

Gaŗezera karogs

“Mazajā Latvijā” attīstījās sabiedriskā un kultūras dzīve, ieskaitot tādas iestādes kā Gaŗezera vasaras vidusskola ASV. Vidusskolas karogs novēl Latvijai mūžam dzīvot. (Foto: Andris Straumanis)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *