Mēs stāvam uz jauna – 2007. – gada sliekšņa, un es novēlu visiem, lai šis nākamais gads būtu veiksmīgs, sekmīgs un nestu jums visiem to, ko sirds kāro un ir iecerējusi!

Man šķiet, ka tas gads, kas beidzas ar “7”, ir īpaši laimīgs, un es novēlu visiem tiem, kam gadā, kas beidzas ar “7”, iekrīt apaļas jubilejas, tas būtu īpaši svētīgs un laimīgs gads.

Mēs mēram laiku pēc Saules ceļa, arī pēc Zemes ceļa Saulei apkārt, tamdēļ gribētos novēlēt, lai nākamais Jums visiem būtu īpašs Saules gads, kurā jums Saule tāpat kā mūsu senčiem būtu kā Visuma svētības simbols. Saule visiem spīd vienādi, un viņas gaisma neatšķir bagātos no nabagiem un veiksmīgos no neveiksmīgiem. Viņa ir visiem mums pieejama tāpat kā Visuma svētība, un tas ir kā pilnības rags, kuram nav robežu, kuru nevar izsmelt, kurā vienmēr ir kaut kas jauns un neatklāts, un vienmēr ir jauna svētība. Es novēlu visiem, lai jūs justos, ka jūs paši esat sev saules koks un sev dzīvības koks, un lai šajā Jaunajā gadā mums augtu spēks kā ozolam, kas sakņojas Latvijas zemē un smeļas spēku no zemes dzīlēm, no zemes bagātības, lai augtu spēks no sava mantojuma kā latvietim, šīs zemes mantotājam, kas tāpat kā koks sniedzas pretī debesīm, savā dzīvē ir vienmēr gatavs augt, veidot savu dzīvi dažādāku, košāku, kuplāku tāpat kā koks, kas pavasarī izplaukst lapās. Viņš ir vienmēr tas pats, bet nekad divas lapas nav vienādas, nekad divi zari neizaug vienādi.

Lai jums nākamais gads būtu inovācijas, jaunrades, dažādības gads, lai jūs justos, ka jauna diena nes jaunas iespējas un izdevības, ka katru dienu jūs atrodat sevī vēl neizsmeltus spēkus un iespējas, lai viss, ko jūs uzsākat, laimīgi un sekmīgi beidzas un lai par katru padarīto darbu jums nāktu prātā desmit citi, kas ir tikpat diži, nepieciešami un svētīgi, bet galvenokārt – aizraujoši. Es novēlu visiem, lai šis nākamais 2007.gads nestu Jūsu mājās laimi, mieru, saticību, veiksmi katram jūsu darbā un vienmēr šo sajūtu, ka jūs esat daudz bagātāki kā jebkad jūs to esat apjēguši.

Lai 2007. būtu laimīgs un bagāts gads!

 

Kā Valsts prezidente es priecājos Jūs sveikt Latvijas neatkarības proklamēšanas 88. gadadienā un daru to jau astoto reizi pēc kārtas.

Es priecājos, ka šobrīd Latvija jau ir kļuvusi par visātrāk augošo ekonomiski plaukstošo zemi Eiropas Savienībā un ka tas ceļš, ko esam uzsākuši pirms 15 gadiem, atjaunojot savas valsts neatkarību, ir pierādījis, ka mūsu centieni, mūsu sapņi var piepildīties un ka mums ir visas izredzes turpināt tālāk panākt visu to, kas pagātnē ir ticis aizkavēts un panākt to, ka mēs ne tikvien kļūsim gluži līdzīgi visām attīstītajām valstīm, bet, es ļoti ceru un esmu par to pārliecināta, ka daudzās jomās Latvija varēs būt citām valstīm par paraugu un piemēru. Tā tas īstenībā ir arī jau šobrīd. Esmu dzirdējusi no ļoti daudzu valstu pārstāvjiem, ka viņi ar zināmu draudzīgu skaudību noraugās uz to, kas Latvijā sasniegts. Daudziem no viņiem tas vēl ir tikai sapnis. Par daudzām lietām no tā, ko esam sasnieguši, ko uzskatām par pašu par sevi saprotamu un varbūt par zemu novērtējam, citas tautas vēl tikai sapņo, un citās zemēs paies vēl ilgi gadi, kamēr viņiem būs lemts nonākt tur, kur mēs esam jau šobrīd.

Protams, Latvijā ir daudz ko vēl darīt. Tādēļ es ceru, ka katrs, kam Latvija dārga, paturēs to savā sirdī, uzturēs kontaktus ar Latviju – ar savu dzimteni, ar tēvu vai vectēvu zemi, vienalga cik tālu sniedzas radniecības saites. Es ļoti aicinu visus domāt par Latviju, mīlēt Latviju un darīt to, ko katrs no Jums savā laukā, savā specialitātē ar savām spējām un iespējām var Latvijas labā darīt. Mēs esam maza zeme, maza tauta un ikviens mums ir īpaši dārgs un vērtīgs.

Mēs šobrīd esam situācijā, kur izmantojot ES sniegtās brīvības, daudzi aizceļo, meklē laimi un iespējas citās zemēs, kas ir normāla parādība. Uz to jau mēs bijām arī tiekušies un cerējuši, iestājoties Eiropas Savienībā. Te ir izaicinājums Latvijā mums nodrošināt, lai dzīve izveidotos tāda, ka katram gribētos Latvijā palikt, Latvijā ierasties, Latvijā strādāt. Es dzirdu no daudziem sveštautiešiem tiešām sajūsmu par to, kāda ir Latvija, kādi ir Latvijas cilvēki, ko viņi spēj un var izdarīt. Man pašai savas prezidentūras laikā ir bijusi iespēja tikties gan ar Jums daudzās tālās pasaules malās, ko vienmēr esmu darījusi ar īpašu prieku, gan arī ar latviešiem šeit pat Latvijā no vienas robežas līdz otrai – no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem. Visur esmu satikusi nopietnus un arī priecīgus cilvēkus, tādus, kuri mīl savu valsti un savu zemi, kam ir talanti, domas un idejas, kuri daudz ko spēj un ir jau paguvuši izdarīt un kam ir daudz ieceru nākotnei.

Es aicinu katru, kam Latvija ir mīļa, nākt talkā ar savām idejām, ar saviem projektiem un priekšlikumiem. Darāmā ir daudz un visiem pietiek vietas. Es novēlu Jums visiem šajos svētkos, lai Jūs būtu lepni par savu Latviju!

Es pateicos visiem tiem, kuri atbalstīja visu triju Baltijas valstu izvirzīto manu kandidatūru Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra amatam. Tā bija izdevība pasaulei atgādināt par demokrātiskām vērtībām, par to, ka vesela Eiropas daļa ilgu laiku nevarēja piedalīties ANO procesos un, protams, arī par dzimumu vienlīdzību. Paldies visiem par atbalstu un, šķiet, tā bija atkal izdevība nostādīt Latviju pasaules uzmanības centrā. Tādas iespējas mums būs atkal un atkal, un mums visiem kopā par tām jārūpējas un jāgādā.

Paldies visiem par Jūsu atbalstu un sadarbību! Lai Jums ir skaisti un priecīgi Latvijas valsts svētki!

Šodien Latvijai ir piemiņas diena. Svētsvinīga, bet ne sērīga, – tā ir prieka diena, Un gluži kā šorīt, kad 11.novembra rīts uzausa ar sarkani asiņainu rītausmu, tā 11.novembra diena kļuva par sudrabotas saules apspīdētu kā atgādinājums mums, ka tās asinis, kas ir tikušas par Latvijas brīvību lietas, nav bijušas veltīgas, bet ir atnesušas mūsu valstij neatkarību un brīvību.

Šodien, 11.novembrī, mūsu varoņu piemiņas un Lāčplēša dienā, mēs dalāmies savās svinībās ar daudzām rietumu demokrātiskajām valstīm, taču precīzie notikumi, ko šī diena atceras, nav gluži vienādi. Demokrātiskā rietumu pasaule 1918.gada 11.novembri atceras kā dienu, kad plkst.11. vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā dienā tika noslēgts pamiers un beidzās I Pasaules karš. Tikai nedēļu vēlāk, 1918.gada 18.novembrī, Latvija proklamēja savu neatkarīgo republiku. Taču mums nebūt karš toreiz vēl nebija beidzies. Pēc Latvijas teritorijas tīkoja gan Vācijai lojāli spēki, kas cerēja pievienot Latviju Vācijai un kas pat iecēla Niedras nodevīgo valdību, cerot aizstāt 1918.gada 18.novembra dibināto Latvijas valdību. Uz austrumu un ziemeļu robežas bija vēl lielinieku spēki, kas taču starplaikā vēl paguva nodibināt Stučkas valdību un kuru mērķis nebija nekas cits kā pievienot komunistisku Latviju topošajai komunistiskajai Padomju Savienībai.

Bija vajadzīga drosme un ticība Latvijas suverenitātei un neatkarībai vairāk kā gada garumā, lai visgrūtākos iespējamos apstākļos bez apgādājuma un bez līdzekļiem, bez pietiekama apbruņojuma, tikai ar drosmi, sirdsdegsmi un pārliecību Latvijas tobrīd vēl topošie Bruņotie spēki spētu ar savām asinīm izpirkt Latvijai brīvību, atbrīvot Latvijas teritoriju no svešiem kara pūļiem un garantēt, ka 18.novembra republika patiešām varētu turpināt dzīvot.

Šī rudens saule, kas šodien mūs apmirdz, arī atgādina, ka šī brīvība ir dārga manta un ka mums viņa vienmēr tāda ir jāpatur sirdīs. Mūsu bērniem skolās visiem vajadzētu mācīt un zināt, kā tapa Latvijas valsts, par kādu cenu un ar kādām grūtībām. Katram skolas bērnam vajadzētu zināt, kādi varoņi bija tie, kas Latvijas brīvību izcīnīja. Šajā varoņu piemiņas dienā es aicinu tautu atcerēties arī visus tos Latvijas dēlus un vīrus, kas krituši dažādās kaujās bieži par nožēlu darot to ne Latvijas Bruņoto spēku, bet svešās uniformās, taču ar domu par Latvijas brīvību, ar vēlmi ar savu augumu stāties pretī pretspēkam, ko viņi saskatīja kā tajā brīdī lielāko Latvijas ienaidnieku.

Es aicinu tautu šajā brīdī pieminēt visu laiku varoņus no vissirmākās senatnes līdz pat neseniem laikiem, bet, protams, šī ir īpaša diena brīvības cīnītājiem, un tāpēc mēs šeit stāvam Brīvības pieminekļa priekšā, ko tauta uzcēla pati par saviem brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem.

Šodien plkst.11. mēs godinājām kritušos mūsu Brāļu kapos, un tur pie Mūžīgās uguns mēs ne tikai godinājām tos, kas guldīti zemes klēpī, tos, par kuriem raud Māte Latvija un tauta, kas zaudēja tik daudz dzīvā spēka, bet mēs redzējām arī, ka starp kapu rindām stāv mūsu tagadējo Bruņoto spēku kareivji, un viņi ir tie, kas ir pārņēmuši stafeti no saviem priekšgājējiem, un viņi ir tie, kas tagad var stāties kaujā ar Latvijas Bruņoto spēku uniformu mugurā un darīt to zem sarkanbaltsarkanā karoga.

Šajā dienā es arī aicinu tautu cienīt un godāt mūsu Bruņotos spēkus, kas ir izveidoti atkal kā toreiz, tikko neatkarību ieguvušiem, ar lielām pūlēm un pašaizliedzīgu darbu. Mēs šogad atsakāmies no senās tradīcijas, kad Bruņotie spēki sastāvēja no obligātās karaklausības kareivjiem.  Mēs tagad pilnībā pārejam uz profesionālu armiju, uz Gaisa spēkiem, uz Jūras spēkiem, un mēs tagad veidojam tādu kontingentu ar labi sagatavotiem profesionāļiem, kas var aizstāvēt valsti gan savās robežās, gan starptautisko operāciju ietvaros. Tie ir un paliek mūsu dēli un mūsu meitas, mēs Latvijā esam par viņiem lepni, es kā prezidente esmu par mūsu Bruņotajiem spēkiem it īpaši lepna. Viņi nav pārcilvēki, viņi nav nekādi Rembo, viņi ir cilvēki, bet mēs viņus audzējam un izglītojam, un veidojam par profesionāliem kareivjiem, un tādi viņi arvien vairāk kļūst. Mēs redzam, kā viņi ar katru gadu uzlabojas, un man kā prezidentei ir nācies dzirdēt tikai viscildinošākos atzinības vārdus par to, kādā līmenī ir spējīgi darboties tieši Latvijas Bruņoto spēku locekļi.

Mums, paldies Dievam, Latvijā nekad vairs nebūs jābūt tādā situācijā, kādā Latvija bija I Pasaules karā, un vēl sliktākā – II Pasaules karā. Mēs esam iekļāvušies visspēcīgākajā militārajā aliansē, kāda līdz šim ir dibināta, kas pusgadsimta garumā ir spējusi uzturēt mieru un stabilitāti tajās valstīs, kas ir tās locekles.

Mums būs tas gods pēc dažām dienām šeit pat mūsu sirmajā Rīgā uzņemt NATO alianses visus valsts un valdību vadītājus, kas tiksies šeit NATO galotņu sanāksmē. Tas ir vienreizējs un unikāls notikums, kas liecina par to, ka Latvija nav vairs pasaules vai Eiropas nostūris, Latvija vairs nav tāda zeme, kas, konfliktiem rodoties, tiks pamesta un aizmirsta savam liktenim, bet mēs esam tagad kopā plecs pie pleca kā sabiedrotie. Jebkuri draudi, kas mums draudēs, būs arī viņu draudi, jebkurš ienaidnieks, kas mums vēlēsies darīt pāri, būs arī viņu ienaidnieks, un mums būs tam jācīnās pretī ar kopējiem spēkiem.

Mūsdienu pasaulē tas nozīmē, ka par šo drošību, ko mēs saņemam, mēs sniedzam arī savus spēkus pretī. Pasaule ir kļuvusi par tādu, kur tas, kas notiek vienā pasaules malā, iespaido to, kas notiek citās. Mēs esam daļa no globālās pasaules, bet tajā mēs ieejam kā līdzīgs ar līdzīgu un ar stipriem sabiedrotajiem pie sāniem.

Mums tagad ir iespēja savu dārgi izcīnīto brīvību sargāt, veidot savu valsti pēc savām domām un pārliecības, pēc saviem ideāliem, un es novēlu, lai šajā darbā ikviens latvietis jūtas, ka tas ir viņa pienākums, un tas prasa tikpat lielu drosmi un apņēmību kā karavīram kara laukā. Ikdienas dzīve un darbs arī ir cīņa, kas prasa drosmi un sirdsdegsmi, un nodošanos. Ja mēs visi būsim spējīgi atdot savus darbus, savas pūles Latvijas labā, tad tā mūžam zels un plauks. Lai Dievs mums uz to palīdz! Dievs, svētī Latviju!