Kas tur rībina gar istabiņu? Ķekatiņas dancina savus kumeliņus.

Arhlatviešu vidusskola saulgriežu vakarā bija pilna ar ķekatniekiem, tautu meitām un tautu dēliem, koklētājām, stabulētājām, bluķa vilcējiem un bluķa stūmējām. Baškīri, krievi, tatāri, čuvaši un visiem pa vidu latvieši trokšņoja, dziedāja, baidīja mošķus un ķēmus Arhlatviešu ciemā. Tikai šoreiz trokšņotāju starpā bija ne tikai Baškīrijā mītošie latvieši, saulgrieži svinēt bija ieradušies arī Sibīrijā (Omska, Omskas apgabala Augšbebru ciems) dzīvojošie latvieši.

Vēstures avotos teikts, ka vislielākais ieceļotāju skaits Krievijā no Latvijas bija laikā no 1894. līdz 1914. gadam. Šajā laika posmā Sibīrijā izveidojās ap 200 latviešu koloniju. Visā Krievijā tajā laikā bija vairāk nekā 200 000 latviešu. Bezzemnieki, kalpi, amatnieki, rentnieki pameta savu dzimteni, devās uz Sibīriju, kur bija iespējams iegūt zemi. Pēc 1928. gada ziņām Krievijā bija 372 lielākas latviešu kolonijas, tajās bijušas 11 650 saimniecības un nodibinātas 106 latviešu skolas.

Augšbebru ciems ir dibināts 1897. gadā, kad tajā ir reģistrēti pirmie ieceļotāji no Latvijas. Lielākoties Augšbebros dzīvojušie ieceļotāji no Nīcas un Bārtas. Aizbraucēji no Latvijas ar visu iedzīvi zirgu pajūgā uz Sibīriju braukuši apmēram trīs mēnešus. Dažas ģimenes no Omskas uz Augšbebriem braukušas laivās pa Irtišu.

1937./ 38. gadā Lielā genocīda laikā arī Augšbebros tiek arestēti cilvēki. Visiem ciemata iedzīvotājiem bija jāpamet savas viensētas un jāpārceļas uz dzīvi ciemā. Mājas nojauca un pārzāģēja uz pusēm, jo jaunā valdība tik lepnas mājas ar 12 durvīm neatļāva celt, tāpēc pusi mājas pārdeva, otru pusi pārveda uz ciemu.

1912. gadā Augšbebros nodibina skolu. Skolā bērni mācījās latviešu valodā. Mācības latviešu valodā notika līdz 1937. gadam, vēlāk skolā mācības notiek krievu valodā. 2001. gadā skolai atjauno nacionālās skolas statusu un latviešu valoda ir viens no mācību priekšmetiem. Diemžēl jau divus gadu skolotājs no Latvijas uz Augšbebriem nebrauc, latviešu valodas un kultūras saglabāšana ir pašu augšbebriešu rokās. Latviešu valodas aģentūra sūta skolotāju uz Baškīriju un Omsku.

Gan Augšbebriem, gan Omskas Latviešu biedrībai „Zvaigznīte” ir sadraudzība ar Cēsu pilsētu.

Šogad bluķa vakars pulcināja kopā daudzus jo daudzus ciema iedzīvotājus. Lielos un mazus, vecus un jaunus. Katrs centās kaut gabaliņu pavilkt bluķi, lai noveltu no sevis gada laikā sakrāto smagumu, kas spiedis plecus, katrs centās pieskarties nāvei, lai nodrošinātu sevi ar labu veselību un garu dzīvi. Skolas direktore Nadeža Freimane deva ugunij ziedu – maizi, sāli, ūdeni, naudu un dzīparu. Tas viss tāpēc, lai Arhlatviešu ciema iedzīvotāji spētu sevi nodrošināt ar nepieciešamo dzīvei, tajā pat laikā neaizmirstu par domu un dvēseles skaidrību un tīrību. Gan lieliem, gan maziem aizraujošas likās Omskas un Augšbebru latviešu vadītās spēles „Kaza un vilks”, „Vilks un aitas”, „Danco, lāci”, „Nāves rotaļa” un, protams, neiztika bez ierastajiem dančiem, ar kuriem latviete Raja no Omskas prata aizraut ikvienu.

Šorīt ārā puteņo. Ceļš aizpūsts, redzēt nevar it neko, bet vakar, šķiet, pašas debesis mūs lutināja, jo spīdēja saule, bija silts un patīkams laiks. Liekas, arī daba priecājās kopā ar mums, ļaujot izbaudīt noslēpumaini mistisko saulgriežu nakti ar savējiem – latviešiem.

 

„Latvieši ir čakla, draudzīga un miermīlīga tauta”, tā Baškortostānas Republikas galvaspilsētā Ufā Latvijas vēstniecei Krievijā Astrai Kurmei un viņas delegācijai tika raksturoti Baškīrijas latvieši.

16. decembrī Arhlatviešu vidusskolu apmeklēja Latvijas vēstniecības Krievijā pārstāvji. Tie bija: Inita Dzene –Latvijas vēstniecības Krievijā Konsulārās nodaļas vadītāja, Juris Kalvis – Latvijas vēstniecības Krievijā pirmais sekretārs, Kaspars Svilāns – Latvijas vēstniecības Krievijā trešais sekretārs. Delegācijas mērķis bija apmeklēt skolu, satikt vietējos latviešus, uzklausīt to jautājumus, iepazīties ar bērniem, kas apgūst latviešu valodu, kā arī apzināties palīdzības sniegšanas iespējas skolai un skolēniem, kas mācās latviešu valodu.

Vēstnieces Astras Kurmes vizītes mērķis bija attīstīt ekonomiskos sakarus, pārrunāt kultūras un diasporas jautājumus Baškortostānā. Vēstniece skolu neapmeklēja, bet apsolījās to izdarīt Jāņos, kad Baškortostānas Latviešu biedrība svinēs 20 gadu jubileju.

Negribas sausi teikt „vēstniecības pārstāji”, piemērotāks šķiet vārds „tautieši”, tik vienkārši viņi likās, un ne tikai man. Arī kolēģi bija patīkami pārsteigti par atbraukušajiem viesiem, diemžēl „Maskava”, „vēstniecība”, „pārstāvji, delegāti” vietējiem saistās ar augstprātību un iedomību, tāpēc vēl jo lielāks pārsteigums par vienkāršo un silto cilvēcību, kuru izjutām esot kopā ar tautiešiem no Maskavas.

Ansamblis „Atbalss” priecēja viesus ar dziesmām un dejām, skolēni runāja dzeju latviešu valodā. Atbraucēji likās patīkami pārsteigti par to, ko redzēja, arī bērnos bija jūtams vāji slēpts lepnums par to, ka viņu dziedāšanas, dejošanas un latviešu valodas prasmes tika atzinīgi novērtētas.

Prieks arī par Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas pateicības rakstiem skolas direktorei Nadeždai Freimanei un Latviešu vēsturiskā muzeja radītājai Annai Gusarovai. Šos pateicības rakstus pasniedza Inita Dzene – Latvijas vēstniecības Krievijā Konsulārās nodaļas vadītāja.

Šķiet aizbraukušie tautieši vienmēr interesēs citus, turklāt aizbraucēji būs saistoši tik ilgi, kamēr viņi paši neļaus par sevi aizmirst. Tā arī Baškīrijas latvieši, lai gan jau sestajā paaudzē dzīvo Baškortostānas Republikā, Latvijā par viņiem zina, cenšas palīdzēt un uzturēt sakarus cik ilgi vien iespējams. Paldies! Vietējiem latviešiem un viņu pēcnācējiem ir svarīgi apzināties, ka savai etniskai dzimtenei tie ir nozīmīgi.

Šī tikšanās lika saprast, ka Baškīrijas latviešiem ir pie kā vērsties, ja nepieciešama palīdzība, šī tikšanās viesa cerību, ka neviens nav aizmirsts, šī tikšanās radīja lepnumu par to, ka latvieši ir tauta, kas savējos nepamet un neaizmirst.

 

Mārtiņi, Svētā Mārtina diena, Lukturu svētki, tā var dēvēt Mārtiņdienu Baškīrijā, pie tam, ja latviešiem šie svētki saistās ar zemes došanos ziemas atpūtā, ķekatām un gaili, tad vāciešiem tie ir vairāk reliģiska satura svētki, bet spožie lukturi, ar kuriem tie staigā pa Prišiba ciema ieliņām 11. novembrī, simbolizē gaismu, kuru ubags reiz ieraudzīja tumša naktī un saprata, ka ir glābts. Gaisma nāca no Mārtina, bet izglābtais ubags bija Jēzus, kas, līdzīgi kā latviešu Dieviņš, zemes virsū meklēja naktsmājas, bet nekur tās neatrada. Mazais gaismas stars izglāba ubagu, Mārtins tam atdeva savu pēdējo gabalu maizes, tāpēc arī bērni, kas Svētā Mārtina diena pa ciemu staigā ar lukturiem, pretimnācējiem dala saldumus.

Stāsts par vāciešu pārtikušo dzīvi Baškīrijā ir līdzīgs latviešu stāstam, tikai atšķirība tā, ka Baškīrijā dzīvojošie vācieši savulaik ieradās no Ukrainas, kur tie, ar Katrīnas II rīkojumu, bija devušies apgūt jaunas zemes. Prišiba ciema vēsture, kurā izveidojās vāciešu kolonija, saistāma ar 1903. gadu, kad tajā apmetās pirmie no Ukrainas ieradušies vācieši.

Arī vāciešiem līdzīgi kā latviešiem gaidītās zemes vietā tika piešķirti meži, no kuriem ar laiku radās tīrumi un dārzi. Vācieši pievērsa uzmanību jaunu kultūru apguvei, proti, paralēli miežiem, auzām, rudziem, tie audzēja kukurūzu un pupas. Arī vāciešu ciemos bija sastopami augsti kvalificēta meistari – skroderi, ādu ģērētāji, kurpnieki, grozu pinēji u.c.

Trīsdesmito gadu represijas negāja secen arī vāciešu kolonijai tos, kurus nearestēja un nenošāva Ufas cietumā, kā vācu un japāņu spiegus, iesauca karā. Ciematā palikušajām atraitnēm ilgi nācās izjust vietējo krievu nicinājumu un dzirdēt tik ļoti ierasto uz vācu tautas pārstāvjiem vērsto vārdu „fašists”. Starp citu arī mūsdienās Prišiba ciemā atrodas cilvēki kam fašists un vācietis nozīmē vienu un to pašu, un tie nekautrējas skaļi paust savu nostāju pret Baškīrijā dzimušiem vāciešiem, kas par savu dzimteni tomēr uzskata Krieviju nevis Vāciju.

Baškīrijas latvieši jauniegūto dzimteni pameta 50-tajos un 70-tajos gados, pēdējie aizbraucēji saistāmi ar 80-tajiem gadiem. Daļa vāciešu savā etniskajā dzimtenē atgriežas vien 90-tajos. Ja starp latviešiem bija tādi, kas Latvijā neiedzīvojās un tādēļ atgriezās Baškīrijā, tad starp vāciešiem tādu nebija. Tie, kas devās uz Vāciju, tur arī palika.

Prišiba ciematā ir skola, kurā vācu valoda tiek apgūta no skolas pirmsākumiem. Sākumā vācu valoda tika apgūta gan kā ārzemju, gan kā dzimtā valoda. Līdzi kā Arhlatviešu vidusskolā, latviešu valodu kā dzimto valodu apgūst tie skolēni, kam ir latviska izcelsme. Tā arī Prišiba ciema vidusskolā, tikai dzimtās valodas stunda, atšķirībā no Arhlatviešu vidusskolas, bija vienu reizi nedēļā. Ar laiku vācu valodas kā dzimtās valodas nodarbību atcēla. Būtiski, ka angļu valodu skolā sāka mācīties tikai pirms gada, visu skolas pastāvēšanas laiku vienīgā ārzemju valoda, ko apguva skolēni, bija vācu valoda. Skolā ir 9. klašu skolēni ansamblis, sākumskolas skolēnu ansamblis. Reizi nedēļā tie dodas uz Vācu Kultūrvēsturisko centru, kur, paralēli valodas apguvei, tie gūst zināšanas par vācu kultūru. Ar vāji slēptu lepnumu gribas piebilst, ka latviešu valodas un kultūras apguve Arhlatviešu vidusskolā ir krietni spēcīgāka, arī saikne ar Latviju – ciešāka. Lai gan Prišiba skolai ir sadraudzība ar Drēzdenes Tehnisko universitāti, tiem tomēr nav bijusi iespēja nokļūt Vācijā. Arhlatviešu skolēniem šāda iespēja ir bijusi un ne reizi vien. Toties vāciešu ciemu bieži apmeklē uz Baškīriju atbraukušie vācieši, kam lielu izbrīnu rada tas, ka kaut kur Baškīrijas dziļumos ir vācu ciems, kurā vēl aizvien var dzirdēt senas vācu tautas dziesmas, kur saglabājusies vācu valoda un kultūra.

Būtiski, ka latviešus un vācieši vietējie krievi un baškīri asociē ar čaklumu, un kārtību, pārticību, kas iegūta smagi strādājot. Tomēr paralēli smagajam darba gan latvieši, gan vācieši nav zaudējuši estētisko pasaules redzējumu. Dzīvot skaisti un dzīvot skaistumā, radīt skaisto sev visapkārt. Pirms gadiem simts un mazliet vairāk tas atspoguļojās Baškīrijas latviešu un vāciešu sētās, mūsdienās – vēlmē saglabāt sevi un savu kultūru tur, kur esi tikai neliela daļa no visuma, kur vieglāk ir kļūt par masu nevis individualitāti.