Indianapoles skolotāju konferences dalībnieki. Foto: Dace Ābeltiņa

ALA skolotāju konference Indianapolē “Pa durvīm, pretī nākotnei!”

Par izglītību latvieši mēdz teikt “mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Laimīgā kārtā Krišjāņa Barona Latviešu skola Čikāgā un Amerikas Latviešu apvienība gādā ne tikai par skolēnu, bet gan arī par skolotāju izglītību. Šogad ALA rīkotā Skolotāju konference notika 2014. g. 22. martā Indianapoles latviešu sabiedriskajā centrā ar saukli: Pa durvīm, pretī nākotnei!

Šī gada viendienīgais seminārs bija iedalīts divās galvenajās daļās ar trešo papildus referātu pa vakariņu laiku. Pēc lekcijām indianapolieši piedāvāja iespēju skolotājam, no kurām dažas bija mērojušas tālus gabalus no abiem krastiem, lai tiktu uz konferenci, vēl palikt un baudīt mūzikas grupas “Ezīši” dziesmu vakaru.

Galvenā runātāja bija izglītības konsultante Anita Erkmane, bijusī skolotāja Čikāgas publisko skolu sistēmā, kura stāstīja mums par klasvadību – tā saucāmo “classroom management”. Šis tēmats ir īpaši svarīgs tām skolotājām, kuras māca latviešu sestdienu skolās, bet nav profesionālas skolotājas.

Pieeja, kuru Anita pielieto saucas “refocusing” (pārfokusēšana). Visefektīvākais klasvadības stils nav nedz vecmodīgi autoritārs, nedz arī par daudz atļaujošs, bet gan autoritatīvs – viņas sauklis ir “miers ir lipīgs un klusumā ir spēks”. Pamatdoma ir, ka kaut gan mēs vienkārši labu uzvedību no bērniem sagaidām (un tas ir svarīgi!), laba uzvedība klasē ir skolēniem sistemātiski jāiemāca un jāveicina. Skolotājai no paša sākuma ir ļoti skaidri jāpasaka un jāparāda skolēniem, ko viņa no viņiem sagaida, kā ir jāizskatās efektīva mācību norise. Tiem skolēniem, kuri tiek “izsisti no sliedēm” dod iespēju pārdomāt savu uzvedību, to labot un nākt atpakaļ skolēnu saimē. ALA skolotājām arī sagādāja angļu valodas grāmatu par šo metodi, kuru varējām atvest mājās uz savām skolām.

Par otro tēmatu – “Eiropas Valodas portfelis, valodas līmeņi un to iespējamais izmantojums” – runāja PBLA Izglītības padomniece Dace Mažeika. Andra Zommere ievadīja priekšlasījumu, paskaidrojot, ka mēs diasporas skolās līdz šim esam mācījuši latviešu valodu kā dzimto valodu vai mātes valodu. Toties šī domāšana ir jāmaina, jo liels vairākums mūsu bērnu tagad runā latviešu valodu kā svešvalodu. Dace pieminēja, ka ja grib tekoši runāt jebkurā valodā, ar to ir jānodarbojās vismaz pāris stundas katru dienu, ne tikai uz īsu laiku katru sestdienu.

Šinī sakarā Andra stāstīja, ka vecie labie ALA pārbaudījumi vairs neatbilst mūsu vajadzībām un ALA tagad vēlas lietot mūsu skolēniem atbilstošus valodu līmeņu pārbaudījumus. Tos skolēni varētu nolikt gan gada sākumā (“pre-test”), kā arī gada beigās (“post-test”), lai novērtētu savu valodas līmeni. Dace tad iepazīstināja mūs ar jau eksistējošu Eiropas Savienības sistēmu, kas noderētu arī mums diasporas skolās: Eiropas Valodu portfeli.

Eiropas Valodu portfelis (EVP) ir “standartizēts Eiropas līmeņa dokuments, kas palīdz noteikt un demonstrēt savu svešvalodu zināšanu līmeni un lingvistisko pieredzi, neatkarīgi no tā, vai valodu apguvāt formālajā izglītībā, vai ārpus tās.” (citāts no http://www.europass.lv/valodu-pase/par-valodu-pasi)

Tas ir dokuments, ko lieto Eiropas Savienībā jau kopš deviņdesmito gadu beigām, kas sastāv no trīs daļām: valodu pases, biogrāfijas un dosjē. Valodu pasē skolēns atbild uz jautājumiem un izpilda pašnovērtējumu tabulu. Biogrāfijas daļā viņš pastāsta par to, kur un kā viņš ir mācījies attiecīgo valodu, ko viņš prot un vēl neprot. Dosjē ir oficiālo dokumentu (pārbaudījumu, diplomu, rakstu darbu utt.) sakopojums. Tiek arī veidoti objektīvi pārbaudījumi latviešu valodā. Kopumā visi šie materiāli tiktu pielietoti, lai noteiktu skolēnu valodu līmeni pēc standardizētas sistēmas, kurā A1 ir zemākais līmenis (prot paris vārdus) un C2 ir augstākais (tulkiem un tulkotājiem ir jāprot valodas šajā līmenī). Līmeņi var arī būt maisīti, proti, bērns varētu lasīt B1 līmenī, bet runāt tikai A2 līmenī, vai arī otrādi.

Skolotājiem šī sistēma noder, jo līmeņi ir standartizēti. Piemēram, ja skolotājai klasē ir vairāki bērni A2 līmenī, viņa varētu no ALAs pieprasīt vai Latviešu valodas aģentūras mājas lapā meklēt materiālus tieši A2 līmenī. Šis arī palīdzot skolotājiem novērot bērnu progresu un noteikt mācību mērķus.

Kā tas noder skolēnam? Dace paskaidroja, ka viņi var savus esošos sasniegumus novērtēt, noteikt jaunus mērķus, izsekot saviem panākumiem un izvērtēt savu valodas apguves procesu. Viņa teica, ka līmeņus, ko mēs varētu sagaidīt no latviešu sestdienas skolas skolēniem ir A1, A2, B1 un B2. Materiāli visvairāk ir pieejami A1 un A2 līmeņiem. Klasiskā latviešu literatūra, ko esam līdz šim lietojuši vecākās klasēs ir C1/C2 līmenī. Interesanti ir, ka mūsu skolēniem, kuri vēlās nākotnē studēt Latvijā vai arī citur Eiropā, EVP atvieglotu pieteikšanās procesu. Ja portfeļa īpašnieks vēlāk gribēs strādāt Eiropā, portfelis veidotu daļu no Eiropas Prasmju pases un CV – standartizētā curriculum vitae, kuru iesniedz potenciāliem darba devējiem.

Vēlāk, kamēr ēdām vakariņas, Dace Visnole pastāstīja mums par to, kā viņa māca bērniem par latviešu rakstiem. Dace ir mākslas terapeite no Latvijas, kura patlaban ciemojās Amerikā. Svarīgi esot iesaistīt visas piecas maņas un radīt darbus gan divās, gan trīs dimensijās, piemēram iekļaujot latviešu rakstus fotogrāfijās un mēbeļu dizainā, kā arī lietot visvisādus materiālus (krāsas, koku, dziju utt.) Pat kustību var pielietot, lai iepazīstinātu bērnus ar mūsu senču mantojumu, “izstaigājot” latviešu rakstus, vai veidojot tos ar saviem ķermeņiem.

Nav viegli noturēt konferenci tik īsā laikā, kur var tik daudz vērtīgas informācijas iegūt, bet tas, ka šis izdevās brīnišķīgi, ir Indianapoles rīkotāju un ALA Izglītības nozares vadītājas Andras Zommeres nopelns.

Mājas lapas ar papildus informāciju par EVP:

Latviešu valodā izdotie materiāli par Eiropas Valodu portfeli

* http://www.valoda.lv/Eiropas_Valodu_portfelis/Latviesu_valoda_izdotie_materiali/mid_534

“Mans valodu portfelis” bērniem no 7 līdz 12 gadiem

* http://www.late.lv/Portfelis_latvieshu_skoleniem.pdf

Informācija angļu valodā par Eiropas Valodu portfeli

http://www.coe.int/t/dg4/education/elp

Idejas folkloras nodarbībām dažādu valodas līmeņu klasēm

Description of image

Čikāgas latviešu skolas skolēni skolas Miķeļdienas tirgū. Foto: Gunārs Lucāns.

Daudz ir rakstīts un runāts par to, ka šobrīd gandrīz visās mūsu ārzemju latviešu skolās vienā klasē kopā mācās bērni ar atšķirīgām valodas spējām. Tas ieskaita skolniekus, kuri tekoši runā un saprot latviski, kā arī tos, kuri maz saprot un runā latviski.

Tā kā vairums latviešu skolas skolotāju neesam specialisti, t.i. esam bērnu vecāki, vai sabiedriskie darbinieki un ne izglītoti pedagogi, var būt grūti atrast piemērotas nodarbības maisīto valodas līmeņu klasēm, kuras skolotāji var pielāgot visiem valodas līmeņiem. Vēl pie tam, nodarbībām ir jābūt efektīgiem līdzekļiem pasniegt mācību vielu, kā arī jāinteresē bērniem, lai tie aktīvi piedalās stundās.

Šo situāciju sastopam arī Ziemeļamerikas lielākajā latviešu skolā, Krišjāņa Barona latviešu skolā Čikāgā (KBLS), kur pagājušajā skolas gadā mācījās 85 bērni. Skolnieki ir sadalīti pa vecumiem, ne pa valodas līmeņiem, klasēs no diviem līdz piecpadsmit skolēniem. KBLS bērndārznieki, 1. klase un 2. klase apmeklē folkloras stundas, kurās viņi iegūst pamata zināšanas par latviešu tradicionālās kultūras elementiem: tautas dziesmām, latviešu rakstiem, latvisko gadskārtu, teikām, pasakām, rotaļām utt.

Kā KBLS folkloras skolotāja pēdejos pāris gadus, esmu novērojusi, ka folkloras nodarbības ir ideālas nodarbības dažādu valodas līmeņu grupām. Pielietojot visādus mēdijus, gan vecus (mūsu balsis, zīmuļus un papīru), gan jaunākus (kompaktdiskus, DVD) un visas maņas – redzi, dzirdi, smaržu/garšu, tausti – kā arī kustību, folkloras nodarbības var būt saistošas visiem bērniem un tās var pielietot, lai ne tikai iepazītu latviešu unikālo kultūru, bet arī lai uzlabotu bērniem vārdu krājumu un izteikšanās spējas latviešu valodā. Kopīgas nodarbības arī saliedē bērnus, radot tanīs grupas piederības sajūtu, gan piederību savai klasei, gan plašāk latviešu tautai.

Sekos daži praktiski mācību plāni, kurus pielietoju KBLS folkloras stundās, kas ilgst 35 minūtes katru sestdienu. Šinīs stundās mācās bērndārznieki, 1. un 2. klašu skolēni, bet šīs nodarbības arī būtu lietojamas vecākās klasēs ar izmaiņām vai papildus pārrunām vai aktivitātēm.

Miķeli

Mūsu skolā katru rudeni svinām Miķeļus, tātad iesākam folkloras klasi skolas gada sākumā runājot gan par ražu, gan labību un maizi, gan dārzeņiem. Pagājušo gadu, viena no iemīļotākām nodarbībām bija dārzeņu degustācija.

Lai ievadītu tēmu, iesākām stundu ar mīklām, kurām visām atbilde bija kāds dārzenis, piemēram:

  • Sarkans gailis zemē, sekste augšā (biete, alternatīva atbilde burkāns)
  • Zoss zem zemes olas dej (kartupeļi)
  • Sarkana gotiņa, zaļa astīte (burkāns, alternatīva atbilde biete)
  • Kurai galvai matu vietā lapas? (kāpostgalva)

Mīklas var labi lietot kā ievadu specifiskiem tēmatiem, bet latviešu mīklu struktūra un forma arī var būt grūti saprotama tiem, kuri tās nepazīst. Bildes ļoti palīdz vizuāli paskaidrot vārdu krājumu mīklās, kā arī dziesmās; vārdus, kas varētu būt sveši skolēniem, kā arī jēdzienus no lauku dzīves, kas bieži nav vairs pazīstami mums pilsētniekiem. Piemēram, nav sevišķi daudz skolēnu mūsu skolā, kuriem mājās aug kartupeļi dārzā, tātad atradu bildi, kur bija parādīts kartupeļu stāds virs un zem zemes – ar vizuālu palīdzību bērni uzreiz saprata, kapēc zoss “zem zemes olas dej”. Internets ir ļoti labs avots šādām bildēm (kā arī video ierakstiem, kā piemēram, YouTube ieraksti, kur var noskatīties, kā ievāc ražu Latvijā). Tad, kad bērni saprot mīklu struktūru, jauka nodarbība ir viņiem uzdot pašiem izgudrot jaunas mīklas un uzdot tās citiem.

Turpinājām šo stundu ar dārzeņu un sakņu degustāciju. Atnesu uz skolu veselus un sagrieztus kartupeļus, bietes, burkānus, kāpostgalvu. Pēc ievada ar mīklām un bildēm, bērni varēja identificēt, kā šīs saknes sauc. Viņi varēja tās aptaustīt un pasmaržot. Tad pagaršojām dārzeņus un pārrunājām degustāciju: Kā izskatās, smaržo, garšo šie augi? (Īpašības vārdi.) Cik skolēniem garšoja burkāni vislabāk, cik bietes vai kāposti? (Skolēni var uz tāfeles vai papīra uzzīmēt tabulu un saskaitīt.) Kas jau bija kādreiz ēdis kāpostu kādā citā veidā? (Skābie kāposti, zupa utt.) Kapēc parasti vārām kartupeļus? Alternatīvi var arī apsiet bērniem acis ar lakatu un uzdot skolēniem minēt, ko viņi smaržo, aptausta, pagaršo. Šo pašu degustācijas ideju var pielietot citiem tēmatiem arī, kā piemērām stundai par maizi un tās nozīmi, salīdzinot miltus, mīklu, un izceptu maizi; baltmaizi un rupjmaizi; kviešus un rudzus utt.

Latviešu raksti

KBLS folkloras klasē arī mācāmies par latviešu rakstiem. Piemēram, ap Miķeļu laiku mācāmies atpazīt un uzzīmēt jumi. Kaut gan katru sestdienu mācāmies zīmēt rakstus ar krāsām un papīru pēc paraugiem, arī pielietojam citas metodes iemācīties pamatrakstus, variantus un to nosaukumus. Dažreiz izveidojam lielus rakstus uz grīdas ar saviem ķermeņiem (palīdz šo nodarbību fotografēt, lai bērni var redzēt “savu rakstu”). Vienkāršākus rakstus var atdarināt no zariem vai pīpju tīrāmiem, var zīmēt rakstus uz papīra cimdiem, varētu arī lietot zarus, zīmēt rakstus smiltīs, zemē vai sniegā. Pēc tam, kad skolnieki jau pazīst dažus pamatrakstus, var atvest uz skolu priekšmetus ar rakstiem – rotas, vāzes, cimdus, jostas – un iedot bērniem sarakstu ar rakstiem uz kura viņi atzīmē tos rakstus, kurus viņi var uz priekšmetiem atrast.

Ir viegli atrast paraugus ar interneta palīdzību, vai arī ar roku uztaisīt vienkāršu “celiņa” spēli, lai iemācītu bērniem atpazīt rakstus un atcerēties to nosaukumus. Viens pēc otra, spēlētāji izvelk kartiņu ar raksta attēlu no kaudzes un pasaka, kā to sauc. Ja atbilde ir pareiza, spēlētājs met kauliņu un kustās uz priekšu pa celiņu. Tas, kurš tiek līdz beigām pirmais ir uzvarējis. Vecāki bērni varētu spēlēt šo spēli otrādi, līdzīgi kā spēli “Pictionary” – uz kartiņām ir raksta nosaukums un viņiem ir jāuzzīmē raksts, lai tiktu uz priekšu pa celiņu.

Miķeļu tirgus

Visiemīļotākā nodarbība Miķeļu laikā ir Miķeļu tirgus, kur piedalās visa skola. Katra klase, kopā ar skolotāju, izgudro un uztaisa priekšmetus no dabīgajiem materiāliem, kurus “pārdod” tirgū: apsveikumu kartiņas, cepumus, visādus rotājumus un ornamentus no čiekuriem un zīlēm, lelles no dzijas, utt. Tirgus dienā, katrai klasei ir galds, kur izstādīt savas mantas, un citi skolēni drīkst iepirkties par “skolas latiem”. Viens no mūsu folkloras klases mērķiem ir iepazīstināt bērnus ar latvisko gadskārtu, lai tā kļūst par daļu no parastās ikdienas dzīves. Šī Miķeļu tirgus tradīcija ir tagad iegājusies mūsu skolā un bērni rudenī gaida ne tikai Halovīnu amerikāņu skolā, bet arī Miķeļus latviešu skolā.

Ķekatas

Vēlā rudenī un ziemā ir ķekatu laiks. Mūsu skolēni parasti ir diezgan priecīgi uzzināt, ka latvieši iet ķekatās ne tikai vienu nakti, bet vairākas reizes. Parasti nav grūti visus bērnus iesaistīt maskošanā un spēlēs un rotaļās, tātad ķekatās iešana ir vēl viena nodarbība, kura ir sevišķi piemērota atšķirīgiem valodu līmeņiem. Labs ievads ķekatu nodarbībām ir Daukas filmstudijas multenēm Ķekatdancis un, Ziemassvētkos, Kalado. Lietoju šīs multenes kā sākumpunktu sarunām par ķekatām: Ko dara mājas saime? (Uzpoš māju, gatavo ēdienu, pacienā ķekatas utt.) Ko dara ķekatas vai budēļi? (Brauc ciemos, danco, dzen jokus utt.) Kuras tradicionālās ķekatu maskas ir redzamas multenēs? (Zirgs, lācis, dzērve, velniņš utt.) Kapēc latvieši gāja ķekatās aukstajā gada laikā?

Tradicionālās maskas var taisīt no visvisādiem materiāliem, bet ļoti izdevīgi vienkāršai vienas stundas skolas nodarbībai ir papīra šķīvji, kuriem skolotāja var izgriezt acu caurumus un piesiet auklas un kurus bērni var pārkrāsot par dzīvnieku maskām – gaili, kazu, vilku, lāci utt. – un pielikt klāt krāsainu papīru (gailim seksti) vai dziju (krēpes zirgam). Ļoti labi paraugi visādām dzīvnieku nodarbībām ir internetā pieejamās Imanta Bites zīmētās un Ģenerāļa Kārļa Goppera Fonda izdotās krāsojamās grāmatas Latvijas zvēri) un Latvijas putni. Šinīs grāmatās ir dzīvnieku attēli ar attiecīgajām tautas dziesmām, kā arī norādījumi attēlu krāsošanai.

Kad ķekatām ir maskas gatavas, tad, protams, ir jāspēlē spēles un jāiet rotaļās. Gandrīz katru reizi, kad mācu skolēniem jaunu rotaļu, lietoju DVD Latviešu rotaļas kopā ar Ilgu Reiznieci. Ieraksti palīdz skolotājiem pašiem iemācīties rotaļas, sevišķi ja, kā daudzkārt ASV, mums nav iespējas regulāri apmeklēt folkloras pasākumus, vai nometnes, kur tās var iemācīties no citiem. Un bērniem, sevišķi tiem, kam ir zināmas grūtības ar latviešu valodu (bet ne tikai!) ir vieglāk izsekot norādījumus, ja viņi pa priekšu redz, kā citi bērni izpilda rotaļu. Jau dzirdējuši dziesmām vārdus un melodijas un redzējuši gājienus, mēs varam ātri iemācīties jaunas rotaļas un visi dziedāt līdzi.

Kad iet rotaļās, ir allaž jāizvēlās kāds bērns, kurš ķers citus, vai tiks ķerts, vai vienu, kurš stāvēs dārziņa vidū. Kaut gan visi skolas vecuma bērni ASV pazīst angļu valodas skaitāmpantus “Eenie, meenie, miny, moe”, “Bubble gum, bubble gum” un tamlīdzīgus, viņi bieži nezin, ka mums latviešu valodā arī ir skaitāmpanti, kuri ir atrodami daudzās folkloras grāmatās bērniem.

Folkloras klasē, kad ejam rotaļās, vienmēr izvēlamies lāci bišu dārzā, vai vilku vai kazu, vai sauli vai mēness ar skaitāmpantiem, kurus bērni pēc pāris reizēm paši var noskaitīt, piemēram:

  • Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju / Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij nolauzta / Viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs (Skatīt video ierakstu portālā www.pasakas.net)
  • Ediņ, mediņ, brauc pa lediņ, Saplīst podiņš, izlīst mediņš… 1,2,3 – nu tu esi brīvs!

Par putniem

Pēc ziemas nāk pavasaris un tad parasti sākam mācīties par Latvijas putniem un latviešu bagāto klāstu ar dziesmām, teikām un rotaļām par putniem. Tā kā daudzi Latvijas putni šeit Ziemeļamerikā nemīt un daži mēs tos neesam dabā redzējuši, mēs iesākam mācības par putniem ar bildēm. Parādu bērniem bildes un prasu jautājumus, kuri izraisa pārrunas: Kas var pateikt, kas tas ir par putnu? Vai tas dzīvo brīvā dabā (stārķis, lakstīgala) vai cilvēku sētā (vista, zoss)? Kā tas izklausās? Atkal, ir ļoti viegli internetā atrast skaistas bildes (piemēram portālā www.dailytangents.com, ko veido Lolita Krievs), bet grāmatas kā Putni latvju dainās (Dzintra Jirgensone un Viesturs Klimpiņš, Rīgā: MIA-Press, 1995) un augšā minētajā krāsojamā gramata Latvijas putni ir arī piemērotas šim nolūkam. Interneta portālā “Putni Latvijā un pasaulē” arī ir pieejami putnu dziesmu ieraksti, kuri, kopā ar bildēm, palīdz bērniem veidot priekšstatu par šo putnu īpašībām – lakstīgala skaisti dzied, krauklis ķērc utt. – kas palīdz saprast dziesmas, rotaļas un teikas, kuras mācāmies.

Pēc tam, ka esam iepazinušies ar dažiem Latvijas putniem varam kopā dziedāt dziesmas ar kustībām: “Juku, juku sīki putni” (vārdi un kustības atrodami Latvijas Universitātes serverī www.ante.lv) un “Cielava, baltgalve” (ar pirkstiem rāda putnu bērnu skaitu, iztēlo gulēšanu, stumšanu, vilkšanu utt.). Veselam sarakstam tautas dziesmām, ieskaitot vairākām par putniem, var atrast vārdus un meldijas, ieskaitot īsu klavieru ierakstu un notis, interneta lapā www.dailytangents.com.

Tad ejam rotaļās: “Skaisti dziedi, lakstīgala”, “Kur tu teci, gailīti mans?” (viens gailis izvēlās citus, kuri dejo virknē) un “Zvirbul, zvirbul” (viens bērns ir zvirbulis dārziņa vidū un parāda, kas zvirbulim sāpēja, kamēr pārējie atkārto zvirbuļa kustības). Pēdējās divas minētās rotaļas ir iekļautas augšā minētajā rotaļu diskā. Dziedot un ejot rotaļās, vienmēr cenšos palūgt, lai bērni izskaidro, kas notiek dziesmā vai rotaļā, lai pārbaudītu, vai viņi saprot dziesmām vārdus.

Kad mācāmies par putniem, arī spēlējam spēli “Diena un nakts”. Nodarbību vadītāja izvēlās vienu pūci un citi bērni tēlo peles. Kad vadītāja saka “Diena!” tad peles skrien apkārt, bet pūce guļ. Kad vadītāja saka “Nakts!”, tad peles sastingst, jo pūce meklēs peles, kuras vēl kustās. Ja pūce mana, ka kāda pele kustās, tad pūce to aizved uz savu māju. Noķertās peles palīdz pūcei atrast citas peles, kuras naktī pakustās.

Teikas

Teikas, kā piemēram “Kapēc krauklim melnas spalvas” (skatīt Elīnas Kūlas-Bražes folkloras izlasi Putnu dienas) var ne tikai lasīt priekšā, bet iztēlot, kā lugu vai nu vienkāršotā veidā vienā vai divās stundās, skolotājai vai arī skolēniem ar labām valodas un lasīšanas spējām lasot priekšā teiku un pārējiem bērniem iztēlojot lomas, vai arī formālāki ar kostīmiem un rekvizītiem, skolotājai uzrakstot ar klasi dialogu un bērniem to iemācoties no galvas, vai arī vienam lasot priekšā un citiem tēlojot.

Dažām klasēm ļoti patīk tēlot un mēs gandrīz visas pasakas un teikas iztēlojam, nekā tikai lasam. Ja pats ir iztēlojis kādu lomu un novērojis, kā citi to dara, ir vieglāk atcerēties stāsta norisi. Un tie, kam latviešu valodas spējas nav tik stipras, vizuālā izrāde palīdz saprast to, ko bērns varbūt tikai dzirdot nesaprastu. Tiem, kas labi prot latviski, ir interesanti un stimulējoši izgudrot dialogu un to iemācīties.

Daces Mažeikas raksts Kāpēc nepieciešamas latviešu skolas ārzemēs? šī gada jūnijā publicēts portālā Latvians Online. Tur autore ļoti trāpīgi aprakstīja labumu, ko latviešu skolas var gūt, mācot latviešu tradīcijas aktīvā veidā:

Caur tām [latviešu tradīcijām] viņi [skolēni] nemanot iepazīstas un saaug ar latvisko kultūru, jo idejas realizēšana darbībā un izdzīvošana ar savu pieredzi ir viens no noturīgākajiem veidiem, kā paturēt prātā informāciju un iegūt jaunas zināšanas. Turklāt šādi bērni tiek motivēti iemīlēt tradīcijas, kultūru un folkloru, līdz ar to radot viņos noturīgu interesi par latviskumu, ļaujot viņiem sevi apzināties kā daļu no latviešu nācijas un izaugot ar ciešu saikni ar savu vai savu vecāku vai vecvecāku izcelsmes zemi.

Mācot folkloru latviešu bērniem ārzemēs aktīvi un radoši, pielietojot jaunus un vecus mēdijus, iesaistot visas maņas, mēs varam kalpot gan skolēniem, kuri labi prot latviski, kā gan tiem, kuriem nav stipra latviešu valoda, attīstīt visu skolēnu valodas spējas un veicināt ne tikai skolēnu zināšanas par latviešu kultūru, bet arī viņu prieku par latvietību un piederības sajūtu savai klasei un skolai, kā arī plašākai latviešu sabiedrībai.