Parunāsim par Jāņu raksturu un to, kā sagatavoties šiem svētkiem. Kas ir tas, ko varam jauniešiem un bērniem ar savu kopā darbošanos un priekšzīmi ierādīt?

Latvijā tradīcijas veidojas un kopjas bagātīgi. Ģimenē ir savi noteikti darbi un sagatavošanās process, arī publiskā telpā skan televīzijas un radio raidījumi, kuros apcer un iztirzā Jāņu un vasaras saulgriežu ietekmi uz cilvēka dzīvi, sākot no kosmiskā, astronomiskā aspekta, kas saistīts ar Saules ceļu debesīs, beidzot ar raidījumiem, kuros jauka mājsaimniece, sārtvaidze, dalās ar Jāņu siera siešanas recepti. Jāņu sieru sienot, viņa piebilst – Jāņu siers galdā ir simbols Saulei, kura ir uzkāpusi debesu kalnā un mums, ziemeļniekiem, dāvā visgarāko dienu un visīsāko nakti, tamdēļ tas rotā svētku galdu. Šogad Latvijas televīzijās, aicinot līgotājus uz Ikšķili, kur norisināsies Jāņu lielkoncerts,  Andris Kapusts, Tautas Mākslas centra folkloras nozares vadītājs, folkloras ansambļa “Grodi” vadītājs, saka: “Jāņi ir Debestēva un Zemes mātes kāzas, un sajūtas Jāņos ir tieši tādas kā kāzās.”

Gaismas svētki – Saules kalendārajā gadā Metenis, Lielā diena un Ūsiņi –  tie ir svētki, kad svin pieaugošo dienas gaismu.

Ne velti tautas dziesmās un latviešu mitoloģijā izskan redzējums, ka Ūsiņa zirgi velk Saules mātes ratus. Senču senais dievs Ūsiņš ir tuvu stāvošs Saules mātei. Ūsiņa dievišķie radinieki meklējami arī indiešu mitoloģijā. Bagātīga Ūsiņa tēla zinātniskā analīze ir atrodama Haralda Biezā grāmatā Gaismas dievs seno latviešu reliģijā.

Racionālais, 21. gadsimta iPod, Facebook, Twitter pasaules iespaidā dzīvojošais jaunais latviešu izcelsmes cilvēks amerikāņu skolā centīgi mācās grieķu un romiešu pasaulē atzīto seno civilizāciju mitoloģiju. Sarunā ar dēlu, 6. klases skolēnu, pārrunājam, vai latviešu tauta arī ir atstājusi savu mantojumu cilvēcei? Skolēnam nu ir iespēja salīdzināt grieķu, romiešu mitoloģiju un latviešu mitoloģiju, tautas dziesmas, saprotot, ka tas ir mūsu tautas atstātais mantojums cilvēcei, senais saules mīts. Tikai viena bēda – mūsu ir maz, un maz par mums un mūsu tradīcijām zina citur pasaulē.

Vai Jānīti, Dieva dēls,
Tavu platu cepurīti!
Visa plata pasaulīte
Apakš tavas cepurītes.

Ko man mācīt un stāstīt skolēnam latviešu skolas klasē par Jāņu nakti? Kā mudināt, arī ārpus Latvijas dzīvojot, pieslēgties dabas svētku ritam, Līgo naktij? Kas ir tas būtiskākais, ko stāstīt saviem cittautiešu draugiem, kuri par Stounhendžu gan ir dzirdējuši, bet stāsti par Jāņu svinēšanu Latvijā patiesi pārsteidz un raisa godbijīgu izbrīnu. Bieži vien, stāstus noklausoties, saņemu atbildi – nu, manā tautā tas jau gadsimtiem ir aizmirsts, mēs to vairs neprotam, nezinām, ko darīt tādos vasaras saulgriežos. Tas taču ir dabas fakts, kuru ik gadu piedzīvo planēta Zeme, ne tikai Latvijā, bet to piedzīvo gan Amerikā, gan Austrālijā, gan Eiropā.

Runājot par Amerikas kontinentu, te gan izņēmums ir kontinenta pamatiedzīvotāji, indiāņu tautas, kuri šobaltdien veic nopietnus rituālus, lai palīdzētu saulei saulgriežos “pagriezties”, dejojot saules dejas, gavējot, pavadot laiku lūgšanās, apcerot dzīves ritumu.

Vai Jāņu nakts ir dzīres, dziesmu un deju, piedzīvojumu un zaļumos ugunskura kuršana, gardas gaļas cepšana liesmās?

Vai man pievienot vēl kādu vērīgu, šos svētkus padziļinošu, jēgpilnu tautas svētku pamatnostādni – sevis un savas sētas, savu darbu un dvēseles sakopšanu? Rotaļā un iztēlē gaidot teiksmaino mitoloģijas Vasaras saulgriežu personificēto Dieva dēlu Jāni, kurš līdzīgi kā citi mitoloģijas dievi ierodas svētku sētā pie mums jāšus:

Ai Jānīti, Dieva dēls,
Tavu daiļu kumeliņu!
Zīda sega, zelta segli,
Sudrabiņa iemauktiņi.

Jāņi visupirms sakrālā līmenī ir pateicība un dabas pielūgsme. Zemnieku tautai būtisks aspekts, auglību veicinoši rituāli.

Ņem, Jānīti, augstu zirgu,
Apjāj manu tīrumiņu,
Cel asniņu augstumā,
Min zālīti zemumā.

Līgošana, Jāņu svinēšana –  tā ir garīgā vertikāle, kad savu dvēselīti laižam Jāņu naktī, un tikai katra paša sagatavotība ir pamats pārdzīvojumam, lai Jāņu nakti pavadītu dziesmās, Jāņu zāļu smaržās un pirmo saules staru sagaidīšanā Jāņu dienas rītā.

Lai cik gara Jāņu nakts,
Man dziesmiņu nepietrūka;
Man uzklāja Laimas māte
Dziesmu segu mugurā.

Jāņi ir prieks, kas jāpiedzīvo, jāizgaršo un jāizsmaržo, jāizjūt. Mēs iekāpjam dievu kurpēs. Tieši šajā naktī par godu Jānim, latviešu Dieva dēlam, apzināti vai tradīcijas vadīti, ik vīrs ar ozollapu vainagu galvā tiek apdziedāts, ik sieva vai meita kā puķe uzzied vainagā, un sievietes skaistums iznesībā tiek pielīdzināts Saules meitas skaistumam. Jāņu nakts ir mīlestības nakts, kam simbols ir papardes zieda meklēšana. To varam pielīdzināt arī mirklim dzīvē, kad meklējam un atrodam mīļoto cilvēku .

Vienkāršība un nesamākslotība ir svētku svinēšanas atslēga. Apziņa ar gadiem un priekšstats par Jāņu svinēšanu mainās un veidojas. Saglabājas viena nemainīga svētku īpašība – dziedāšanas prieks, līksmošana, meditatīva apcere, raugoties ugunskura liesmās un domās aizklīstot fantāzijā par to, kā vasaras Saulgriežus, Jāņus, svinēja paaudzes simtiem gadu pirms mūsdienām, kā to svinēja mani senči. 

Pļava un dabas altāris – Jāņu zāļu lasīšana, vainagu vīšana ir, manuprāt, visdzīvākais pavediens, kas vieno senatni ar mūsdienām, kas saglabājis Jāņu nakts būtību – Jāņu zāļu lasīšana, sētas un mājas pušķošana. No meža pārnesto meiju smarža, ozollapu vainagi, kalmes no upēm, sakapātas uz grīdas –  viss ir svētku sagatavošanās būtisks rituāls.

Dzīvojot ārpus Latvijas, radošais gars parādīs, kādu ziedu un augu šajā svētku reizē nest mājā un ievīt vainagā, bet bez zāļu rotājumiem šie svētki nav iedomājami.

Pagājušajos Jāņos mums, līgotājiem, bija īpaša Līgo nakts, jo Jelgavas floriste, ziedu māksliniece Ilze Beire, līgotājiem atveda uz “Kaltu” mājām Pilsrundālē rituālo Jāni un Līgu. Gan liekot mājas saimniekiem ar lellēm izdancot, gan pie ugunskura ar jautrību un asprātību sarunājoties ar savu Jāni un Līgu, Jāņu nakts jautrība un rotaļu elements gaiši dzirkstīja – tikpat, cik mūsu ugunskurs. Vēlāk, pārdomājot ‘īpašo viesu’ ierašanos mūsu svētkos, sapratu, ka rotaļas veidā ir notikusi Jāņa materializēšana, teiksmainais Jānis, par ko līgojam, nu sēdēja mūsu vidū. Ar labības vārpu cekulu, ar salmu augumu un raženo stāvu viņš bija košs un radošs mūsdienu līgotāju atradums.

Ugunskura gaismā un Jāņu nakts noskaņā ne tikai atdzīvojās tēli, bet atdzīvojās mūsos senču balsis, pievienojot savu līgo tiem tūkstošiem līgo, kas skan par Latviju, kas skan ir zemes punktā, kur dzīvojam, kur audzinām savus bērnus un kur godājam dievišķo dabas kārtību, kas Sauli pacēlusi visaugstāk, gaismu devusi visvairāk. Tas ir prieks par sauli, siltuma, gaismas, auglības nesēju. Saule personificējas kā daiļa debesu braucēja, debesu kalnā kāpēja, laika un gaitas laidēja.

Svētki būs nosvinēti, un katram būs sava Līgo nakts burvība piedzīvota – izjusta piederība senču ozolam, kurā esam kā lapa, kas zaļo mūžzaļi ozola vainagā. Jāņa ziedu cepure apsedz visu pasauli, – dod, Dievs, mums saprast un ņemt spēkus no tā, ko tautas dziesma saka.

Jānīts sēž ozolā,
Vaska svece rociņā;
Tās dedzina Jāņu nakti,
Lai redz ceļu Jāņu bērni.

Pasakas mūsdienās lasa un stāsta latviešu skolās, pirmskolas iestādēs, latviešu ģimenēs. Mudinājums skolotājiem un skolēniem–meklēt atjautīgu situāciju apstākļiem un veidam, kā pasakas izstāsta vai izspēlē, jo tas ir auglīgs veids, kā jaunajam latvietim varam mācīt tautas ētiku, morāli, pārdomas par tikumiem, kas ietērpti bagātā stāstā – pasaka nes sevī dzirksteli no sentēvu iekurtās gudrības uguns.

Lai pasaku stāstītu, ir jābūt diviem vienkāršiem priekšnoteikumiem. Pasaka ir jāzina, un labi, ja pasaku ir, kas klausās. Dotajam radīšanas brīdim var tikt atvēlētas visneparastākās vietas, situācijas un mirkļi. Tas ir „vējā nepalaists” vai „zemē nenosviests” laiks, tas ir no senas pasaules un laika izcelts stāsts, gudrība, kas piemērota attiecīgam brīdim. Ieguldītajā laikā, pasaku stāstot, ir paspēts iemācīt un nodot tālāk tautas gudrību, fantāzijas košumu, „tautas garšu”, kā to apzīmē prof. Pēteris Šmits sava pasaku krājumu ievadā, iztirzājot to izcelšanos, radniecību ar citu tautu pasakām un lomu tautas un cilvēka ētikas un morāles uzskatu veidošanā.Pasakas stāstniekam izdodas nojaukt robežu starp realitāti un fantāziju, strādā visu iespēju lauks…tajā dzīvo PASAKA.

Manā atmiņā bērnības aina, kad virtuvē galda galā abas ar māsu sēžam pie mammas vārītas zupas šķīvja, bet…meitēnam ēstgriba pazudusi. Tad mammas brūnās acis iemirdzas, sejā parādās brīnumaini noslēpumaina izteiksme, un viņa saka: ”Nu, tad jau laikam pasaka par „Abru taisītāju” jāpastāsta”. Un, kamēr mamma stāsta par abrinieku, kas mežā zem abras nolēmis pusdienas laiku nogulēt, par meža zvēriem, kas abru notura par galdiņu…un nes gardumus, lai rīkotu mielastu, tikmēr mazās Daces zupas šķīvis izēsts ar uzviju. Un kur vēl prieks , jau neskaitāmo reizi noklausoties iemīļoto pasaku par nabaga abrinieku un negaidīti bagāto mielasta klāstu, ko zvēri sanesuši. Cik priecīgs viņš nu dodas mājās barot savus izsalkušos bērnus!

Vēl pirms četriem gadiem pirmajās Konektikutas latviešu skolas folkloras nodarbībās biju nolēmusi iepazīstināt skolniekus ar pasaku par Daugavas rakšanu. Mani skolēni ir latviešu izcelsmes, bet valodu nepārzina, tamdēļ pasaku stāstu bilingvāli – divās valodās, izejot no situācijas. Es nekad neesmu meklējusi tulkojumu angļu valodā, jo pasaku jāizstāsta kodolīgi un raiti, daudz jāpaspēj, lai iznāk laika par to runāt, apspriest, angliski galvenais jāpasniedz fabula, tad var pēc iespējas meklēt vārdus, ko pazīst un ko nepazīst latviski.

Vienmēr pasaku stāstīšanā palīdzīgas ir ilustrācijas. Tā nu mēs visi pēc kārtas zīmējam košās bildēs gan Daugavas krastus ar lāča un kurmja sanestajām zemes grēdām, gan vēzi, gan buti. Es tikai apjūku un nezinu, kā vālodzi saviem skolēniem pateikt angliski – un saku „this little bird with yellow trousers”,  un klasē atskan smiekli.. Skolnieki smejas, kā kutināti- kas tas latviešiem par dzeltenbikšainu putniņu! Nu, un tad man vēl atliek sašķobīt seju šķībā grimasē un parādīt – cik tas neglīti, ja mēdās, kā to pasakā darīja bute pret Dievu; un viņai par to uz mūžīgiem laikiem Dievs lika ar šķību muti dzīvot.. „Katrs saņem savu algu pēc nopelniem” – tā ir pasakas viena no spēcīgākajām pamatatziņām ne tikai latviešiem, bet tas ir pielīdzināms visai cilvēcei, jo pasaka tiek stāstīta it visur, kur ir cilvēks.

Jaunākais dēls ar sidraba zvaigzni pierē

Mūsdienu jaunā paaudze mīl fantāzijas pasauli, to pierāda bērnu literatūra, filmu māksla, kas iegulda lielus naudas resursus, lai radītu Gredzenu pavēlnieka, Harija Potera, Narnias pasaules. Mūsu bērni aug ar šiem filmu varoņiem. Nesen, noskatījos filmas Narnias sērijas The Voyage of the Dawn Treader krāšņo inscinējumu, kurā bruņinieku un jūrasbraucēju viduslaiku greznā estētika dod baudījumu acīm. Filma māca varoņu garu, uzticību karalim Aslanam, un mēs varam redzēt filmas varoņu garīgo izaugsmi, izejot noslēpumu un uzliktā lāsta atbrīvošanas ceļu.

Mēs esam maza tauta, bet ar bagātu mutvārdu daiļradi. Mūsu pasakas labi der arī mūsdienu krāšņo filmu producēšanas iespējām, jo baltu tautu mitoloģija, varoņpasakas un brīnumpasakas, asprātīgās dzīvnieku un sadzīves pasakas savā vēstījumā ir labs pamats mākslas darbiem, kurā filmas tēlu valodā un stilistikā iedzīvotos baltu tautu mitoloģija. Jātic, ka mūsu tautā aug jauni talanti- režisori, aktieri, kas spēs radīt mūsu pašu pasakas un leģendas filmās, izrādēs, mūzikā. Atliek tikai meklēt! Mums pašiem ir savs Harijs Poters. Mūsu pasaku varoņi ir Lūsiņa, Zalktis un Zalkša līgava, Īliņš, stiprinieki Kurbads, Dzelzs Mārtiņš, Lāčplēsis, Lāča dēls, sērdienīte un muļķītis–jaunākais dēls ar sudraba zvaigzni pierē.

Atverot un lasot latviešu pasaku grāmatu, jūs atradīsit savus pasaku varoņus, kuri ir– asprātīgi, stipri, bezbailīgi, uzticīgi, spējīgi izstaigāt pasaules ceļus, pieveikt milžus un ļaundarus, atbrīvot nelaimē nonākušos un laimīgi atgriezties mājās. Bieži vien, lai tur dzertu kāzas un dibinātu savu dzimtu, kā latviešu pasaku novērojis profesors Pēteris Šmits, 1925. gadā Rīgā, rakstot ievadu Latviešu tautas teiku un pasaku V krājumam: ”Mūsu pasaku un teiku morāles pamatos stāv cieši un sirsnīgi dzimtas sakari, kuri nebeidzas ar nāvi. Daudz pasakās mirusī māte vēl apmeklē savu mazo bērnu, viņa sniedz savu palīdzīgu roku arī pieaugušai bārenītei Pelnrušķītei. Mirušais tēvs vēl no kapa dod padomu savam paklausīgajam dēlam, sevišķi nonicinātajam jaunākajam brālim, kuru vecākie brāļi tura par muļķi.”.

Princese stikla kalnā

Bet nu – atradīsim pasaku „Princese stikla kalnā” – internetā tā ir viegli pieejama. Spēlēsim un tēlosim šo pasaku! Te būs praktiski padomi klases darbam.Tas būs – improvizācijas teātris skolā.

1. Sākumā pasaku izlasām kopīgi (teātrī to sauc „table work” – darbs pie galda, kad aktieri lugu lasa, brīvi pārspriež, pārrunā un meklē jautājums, kas rodas, lugu lasot).

2. Pārrunājam un saliekam, sašķirojam no morāles viedokļa visus plusus un mīnusus, kādi atrodami pasakā. Šādā veidā mēs iezīmējam pasakas „mugurkaulu” un noteikti to, ko nedrīkst palaist garām neizspēlētu, neizrunātu.

Plusi: Cienīt vecāku padomu. Izpalīdzēt. Uzticīgi izpildīt lūgto. Nešaubīties. Nebaidīties. Riskēt. Gribēt palīdzēt. Būt atjautīgam (slēpt savu identitāti) it kā „iet sēņot.”

Mīnusi: Vecākā brāļa bailes. Vidējā brāļa bailes. Aprunāšana. Vārda nepildīšana. Jaunākā brāļa nonievāšana.

Pasakas metaforas/brīnumi: Sudraba svilpe un sudraba zirgs. Zelta svilpe un zelta zirgs. Dimanta svilpe un dimanta zirgs. Zelta ābols, stikla kalns. Princeses skūpsts, kas atstāj zīmi – jaunākajam dēlam sidraba zvaigzni pierē.

3. Veidojam vārdu vāceli. Izrakstām atslēgas vārdus no pasakas, kurus noteikti mums ir jāievij savās improvizētajās aktiera runās. Noteikums tāds, ka katrs no lomas atveidotājiem apzināti cenšas runāt pēc iespējas vairāk. Šādā situācijā būs daudz asprātību, izdomas un jautru smieklu!

Piemērs: Vārdu vācelītē ieliktie vārdi saistās ar zirglietām, zirga gaitas apzīmējumu. Šādus vārdus labi zināt, jo arī tautas dziesmās ir par zirgiem.

Situācija: Jaunākais brālis runā ar sudraba zirgu pie lazdu krūma mežā, kur sudraba zirgs atnes sudraba drēbes –  jaunākais dēls ir pūtis mirušā tēva doto sudraba stabulīti.

Sidraba zirgs:
Lec seglos un velc greznās sidraba drēbes mugurā, ķeries krēpēs un turi cieši pavadas!

Jaunākais dēls:
Tev sidraba iemaukti un sidraba pakavi, un segli izrakstīti ar Ūsiņa zīmi.

Sidraba zirgs:
Mani pakavi Stikla kalnā neslīdēs.

Jaunākais dēls:
Brīnumi gan, sidraba drēbes un sidraba zirgs šurp atskrēja, kamēr sidraba stabuli pūtu! Paldies tev, tētiņ!
Labi, tad jāsim uz Stikla kalnu—nē—labāk rikšosim un uz kalna galu auļosim. Aidā!

Piemēra beigas.

Ļausim skolēniem brīvu vaļu iztēlei un improvizācijai, katram būt režisoram un aktierim, asprātīgi improvizēt tēmu un savos vārdos latviski izspēlēt pasaku.

Pasaku brīnumi un metaforas

Pēteris Šmits raksta: ”Pasakas ir sacerētas taisni ļaudīm par pamācību. Pasakās atklājas optimisms un tauta atzīst arī kādu taisnību pasaulē. Tur ir domas par pasaules taisnību. Muļķītis un Pelnrušķīte ar savu prātu un tikumu stipri paceļas pāri citiem ļaudīm un ir īsti aristokrāti vārda vislabākajā nozīmē”.

Brīnumu un tēlu galerija pasakās ir bagāta – „Burvju dzirnaviņas” stāsta par vienas brīnumlietas izmantošanu vai nu labā vai ļaunā nolūkā, par sātu un negausību. Lieliski pasakā „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko” stāstīts par grezno nēzdogu, ko sieva savam vīram naktī izauž smalkos rakstos un pat uzmetot to ziedošai ābelei tā pārvērtās tik maza, ka plaukstā var pamest. „Galdiņ klājies”, „Brīnumkastīte” „Brīnumvārds”, ”Brīnumgredzens”, ”Brīnumstabulītes”, „Zelta laiva” – visas brīnumlietas, kas nonākot cilvēka rokās ir gatavas kalpot savam saimniekam. Pēteris Šmits par to raksta: ”Katra derīga manta ir Dieva dāvana”. Arī skaistums ir cildināts ar šādiem epitetiem – daiļa kā saule, skaista kā niedre ezerā, valoda kā kokle, asaras kā pērles.

Bet pasakas draiskums un rotaļīgums liek pasakas klausītājam tomēr ievērot to, cik stāstītais ir patiess un cik izfantazēts. Asprātīgi tiek atainota pasaku teicēja gatavošanās doties uz kāzu godiem: „Arī mani ielūdz kāzās. Sataisījos pa godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus, liku pašūt skroderim raibus papīra svārkus un bikses, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņa zābakus un laidu uz kāzām kā pats dižais vedējs. Ceļā man uznāca karsta saule – izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te kur bijuši, kur nebijuši – pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus…(pasaka „Dzīvnieki glābj pameitu”). Protams stāsta beigās dižie kāzu godi paiet secen, jo viss sarūpētais goda tērps izkūst, lietū izšķīst. Bet lai rastu ticamību pasakas notikumam, tās teicējam tomēr uz brīdi bija jāpārtop par kāzu viesi pasakā. Atjautīga situācija.

Baltā stunda

Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš Baltajā grāmatā stāstā „Rites meža burvības” mums ir atstājis padomu, aprakstot brīdi, kad viņa māte stāstot pasaku par svēto papērksnītes ziedu, māca savam dēlam balto mācību – par drosmi, ar spēku nosargāt pasaules taisnību, kas šajā stāstā pielīdzināta brīnumziediņam. Pasaku stāstot māte savu dēlu audzina. Un nebūt tas nenotiek kādā īpaši svinīgā brīdī, kad šķiet laiks bērnam dot pārliecību, ka eksistē kāda augstāka taisnība. Rakstnieka māte pasaku izstāsta plūcot zāles gotiņai Piektdaļai, karstā vasaras pusdienlaikā, darbu darot. Vecainītē (meža pļaviņā?) māte dēlam rāda ziediņu – svēto papērksnīti, sīki robainām lapiņām un zaļgano čemuriņu, kas Jāņu naktī atveras, uzzied un nobirst.

Māte saka: ”Svētās papērksnītes zieds ir visas pasaules gudrības apkopojums. Viņš ir tik skaists, ka visas pasaules skaistums nobāl viņa priekšā. Viņš ir kā rasas piliens, kurā saule atspīd visās krāsās! Viņš ir kā prieka asara acu kaktiņā. Un kad viņš atveras, pašā nakts vidū, tad acumirklī kļūst gaišs kā dienā!”(„Rites meža burvības”) Un tad māte stāsta par to, kā Jāņu naktī šo ziedu nosargāt—par drosmi un spēku, kas vajadzīgi sargātājam, par sargājošo apli, ko ar dzelzs milnu apvilkt ap sevi, lai mošķi netiek klāt, par dārgo zīda nēzdogu, kas jāpaklāj zem zieda, par to, ka ticot spēkam, kas tevi sargā, tu esi neuzvarams, tikai nenolaid acis un sagaidi svētā zieda atvēršanos. „Rites meža burvībās” lasām: „Nošalks visas debesis, sārtas liesmas. Zvēri un ķēmi rēkdami un kaukdami aizbrāzīsies uz visām pusēm, un zieds viegli novelsies uz tava nēzdoga kā izkvēlojusi ogle. Bet zieda iekšējais spēks nebūt nav beidzies. Tu viņu tūliņ cieti aizsien, un glabā visu mūžu, tad tu zināsi to, kas notiek plašajā pasaulē. Un visi darbi ko tu darīsi būs labi un skaisti.”

Turpināsim pasakas stāstīšanas tradīciju, darīsim to ar atvērtu sirdi, radot saviem bērniem un skolēniem bērnības un jaunības zemi saulainu, tādu, kurā dzīvo mūsu tautas vērtības, tikumi, attiecības starp ļaudīm, kas balstītas uz ģimenes, dzimtas stiprumu un dabas svētnīcas klātbūtni. Brīnumzieda sargātāji, balto domu un darbu veicēji—lai tādi aug mūsu bērni. Pētera Šmita vārdi pasaku krājuma ievadā, lai mūs vada pasakas stāstot: ”Uz kādas augstākas taisnības dibināts optimisms tautas tradīcijās nav domājams bez pārdabiskiem gadījumiem jeb brīnumiem. Taisni galvenais pasaku skaistums pastāv šai dažādu dzīves sarežģījumu atrisinājumā, kur taisnība ņem virsroku pār netaisnību”. (Rīgā, 1925. g.10. janvārī)

Kam esam pateicīgi par bagāto tautas pasaku pūru?

Pasaku kārtotājs Pēteris Šmits ir dzimis 1869. gadā 25. decembrī latviešu zemnieku sētā, Raunas pagasta Pekšu mājās. Sākumizglītība Cēsu apriņķa skolās, ģimnāziju viņš beidz Rīgā. P. Šmitu ir ietekmējis atmodas laikmets ar izteiktu interesi par latviešu tautas senatni. Izvēlas studēt valodas, sākumā krievu valodu Maskavā, bet 1892. gadā pārceļas uz Pēterpili un uzsāk studijas Austrumu institūta valodu nodaļā. Tur arī veic zinātnisko darbu un pēta ķīniešu un mandžūru valodas, studē Pekinā, Ķīnā 3 gadus.

Turpmākie 20 dzīves gadi saistīti ar Tālo Austrumu Universitāti. Vladivostokā nodibinātajā universitātē 1918. gadā apstiprināts par ārkārtas profesoru, bet 20. gadā atgriežas Latvijā. Arī dzīvojot un strādājot Vladivostokā Šmits ir ciešās saitēs ar dzimteni. Darbojas Latviešu biedrības Zinātņu komisijā valodniecības jautājumos,  tiek ievēlēts par komisijas priekšsēdi un strādā par to līdz dzīves beigām. Ievērojami darbi ir 1934. gadā izdotais Ievads valodniecībā un Ievads baltu filoloģijā, kas izdots 1936. gadā. Šmita interese un pētniecība ir senā latviešu tautas kultūra. Viņš pēta seno latviešu garīgo un materiālo kultūru – zemkopību, tautas apģērbu, seno celtniecību, sabiedrisko dzīves iekārtu, jauniešu mīlestību, senajām svētku dienām, kultu un latviešu dieviem.

Šmits visu mūžu ir bijis tautas gara mantu krājējs, uzticīgs atmodas idejām, līdzīgi kā Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerchis- Puškaitis. Laikā no 1925. gada līdz 1937. gadam iznāca 15 plaši latviešu pasaku sējumi, kuros ietilpst arī A.Lercha Puškaiša pierakstītās pasakas. „Ar šo izdevumu Šmits atdeva savai tautai kādu dārgu mantojumu”, raksta Haralds Biezais. Apkopoti tika arī latviešu tautas ticējumi, kurus publicēja pēc viņa nāves 1940-41.gadā 4 lielos sējumos.

Savā biogrāfijas apcerē par P. Šmitu, mitologs H.Biezais noslēgumā uzsver: ”Ar savu tautas garamantu krājēja darbību viņš  pavēris tālas perspektīvas nākamajām latviešu paaudzēm pētīt savas tautas pagātni”. Pateicīgā tauta dažas nedēļas pirms viņa nāves Šmitam piešķīra augstāko apbalvojumu – Tēvzemes balvu. Pēteris Šmits mira 1938. gada 6. jūnijā.

Biogrāfija balstīta uz Dr.theol. Dr. Phil. Haralda Biezā apceri Latviešu pasaku krājēji

“Rudenī ir daudz svētku un izdarību. Lauki ir nopļauti, ved seru – no laukiem uz sētu graudus ar sēnalām. Rudenī sākas latviešu skolas”, saka Lilija Kluce, daiļamatniece un simtgadniece. Tā iesākas mūsu saruna par rudens laiku.

Esmu atbraukusi ciemos pie latviešu tautas mākslas un tradīciju kopējas un uzturētājas ASV, uz pussalu okeānā Keipkodu, Masačūsetas pavalstī, lai parunātos par rudens laiku un to, kādas zinības būtu labi mācāmas latviešu skolās, kā ievīt skolas kalendārā tos latviešu svētkus kurus svin, iezīmējot gadskārtas. Tās ir Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki. Klasē dziedamās dziesmas un pamācības iesaku meklēt Ilgas Reiznieces grāmatā Folkloras mācība.

Lai skolēns saprastu principu, kā svētki tiek svinēti, jāiepazīstas ar Saules kalendāru, jo tas ir pamatā laika skaitīšanai, sekojot saules astronomiskajam ceļam debesīs. “Visgarākais laika posms – gads – kas ritmiski atkārtojas un tadēļ ir noderīgs laika mērīšanai, rodas, Zemei ritot ap sauli,” rakstīja Marģers Grīns un Māra Grīna savā grāmatā, Latviešu gads, gadskārta un godi. “Šīs parādības rezultātā arī rodas gadalaiki, un laika posmu starp diviem vienāda nosaukuma gadalaikiem sauc par Saules gadu.”

Saules zīme – aplis ar astoņām iedaļām, ir dabas pulkstenis, kuram ik gadu sekojam un iezīmējām latviešu gadskārtu svētku svinēšanu. Ziemas saulgriežos tautas dziesmās dzied par četriem brāļiem Ziemassvētkiem. Vasaras Saulgrieži jeb Jāņu diena tautas dziesmās attēlo Dieva dēla Jāņa atnākšanu pie mums, vedot ziedu vezumu, un bagātais Jāņu svinēšanas rituāls ļauj arī šodien pieslēgties kosmisko ritmu plūsmai, kas ikvienam, kurš izdzied “līgo” vārdu, vij Jāņu zāles vainagos, pušķo māju, saulrietā iekur uguni un īso Jāņu nakti izdzied dziesmās, sagaida saules uzlekšanu ir atjaunojošs spēka rituāls. Svētkos līgotājs ir uzņēmis zemes un saules, Visuma harmonijas spēku. Mūziķe un tautas tradīciju kopēja Reizniece jau vairākus gadus Latvijā kopā ar citiem tautas tradīciju zinātājiem vada mācības “Piedzīvosim Jāņus”. Tā ir plaša tautas tradīcijas mācība visos Latvijas novados. Pateicoties mācībām, Jāņu svinēšana iegūst dziļāku, sakrālāku un tradīcijām bagātāku svētku būtību, latviski izjustu saplūsmi ar dabu, saules ceļa kulmināciju gada ritumā.

Bet mēs, kas dzīvojam ārpus Latvijas un tomēr savus bērnus vedam uz latviešu skolām, mēs varam pietuvoties arī citiem latviešu gadskārtu svētkiem un skolas pulciņā piedzīvot Miķeļus, rīkojot gadatirgu, piedzīvot Mārtiņus, jo tik pat cik Jāņos esam Jāņa bērni, tik Mārtiņos pārtopam par Mārtiņbērniem. Kā tas iespējams? Svētki atnāk, ja tiem gatavojas, ja tos gaida un saņem!

Ik svētkiem, svinētiem latviešu tradīcijā varam tautas dziesmās atrast metaforu ainu svētku un to svinētāju attiecībām: svētki nāk pār kalnu, nāk pa ceļu, brauc rakstītās kamanās, atjāj zirgā, ierodas sētā, atrībina, klaudz, pat grab. Tiek turēts kopīgs svētku mielasts, veikts rituāls.

Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos iet ķekatās, budēļos no mājas uz māju. Ķekatas tiek gaidīti un saņemti, cienāti, jo tie mājai atnes senču svētību un svētku prieku. Tad svētki tiek pavadīti līdz citam gadam. Dabas ritums ik gadu sētā atved mums kādu viesi, ko mūsu senči prata uzņemt un daudzināt. Kā mēs varam uzņemt rudens laika viesus – Jumi, Māru, Miķeli, Mārtiņu latviešu skolā?

Visu pirms iepazīstināsim skolēnus ar viņiem un lomu, kāda tiem ir piešķirta latviešu mitoloģijā.

Jumis

Rudens ražas novākšanā, lauku nokopšanā tautas dziesmās tiek minēts Jumis. Interesanti, ka katrai labībai ir savs Jumis – Miežu Jumis, Rudzu Jumis, Linu Jumis, pat Riekstu Jumis.

“Skolās bērniem vajadzētu pastāstīt – kas Jumis ir,” saka Klucis. “Jumis ir gādātājs, Jumis ir latviešu lauku un druvu dievs. Kad lauks rudenī bija nokopts, pēdējais kūlītis, ko krāva, ko grāba, to saņēma ar pēdējo kūli Jumī. No tā nopina vainagu un atnesa mājās, un nolika zināmā vietā.”

Jumja simbols ir labības stiebrs ar divām vārpām, tas simbolizē auglību, dzīvības turpināšanos, un dabā augšanas ciklā no graudam līdz vārpai ar jauniem graudiem ir nepieciešama auglība, labas ražas izdošanās.

Sarunu par Jumi un viņa lomu latviešu mitoloģijā var turpināt gadu pēc gada, bet būtiski ir, runājot par rudens un ražas svētkiem, skolēnu iepazīstināt ar latviešu mitoloģijas auglības dievību Jumi, kurš gādā par dzīvības vairošanos.

Kā šo jautājumu akcentēt latviešu skolā? Veidosim “Rudens saulīti” un Jumja zīmi rokdarbos. Darbošanās ar rudzu, citām labību vārpām ienesīs lauku un druvu ražas klātbūtni klasē.

Vajadzīgas rudzu vārpas, sauja salmu, kvadrāta izmēra drēbīte, labi ja raiba un rudens toņos, plāna katūna.

Uz drēbītes uzber apaļā  formā salmus un ar karsto līmi, tie pielīp viens pie otra un pie drēbītes, salmu izkārtojums var būt gluži kā kopā saslaucīti, saņemti salmiņi.

Pagaida, lai sažūst pamats, tam pāri krusteniski liek vārpas – kā astoņos saules starus, izveidojot saules kalendāru. Vidū “Rudens saulītei”  var ielīmēt mazu dzintara graudiņu. Darot darbiņu, ir labi izrunāt, kurš saules stars rāda kuru svētku dienu.

Jumja zīmi var skaisti izlikt uz cietāka papīra vai pamatnes ar pupām, zīlēm, riekstiem, tad pielīmēt un likt klasītē pie sienas rotājumam.

Apjumības un Miķeli

Būtiskākais, kas skolēnam būtu jāuzzina par Miķeļiem, ir ka tie ir ražas svētki, kas tiek svinēti ar bagātīgu mielastu, un tos sauc arī par Apjumībām, jo tad no lauka simboliski pārnests Jumis ir svētku viesis. Saimniece cep Jumja maizes klaipu, arī skolā varam aicināt kādu no vecākiem vai vecvecākiem, lai parāda, kā cep latviešu rudzu maizīti, un kopīgi to paveikt.

Skolā var sarīkot Rudens ražas svētkus, kad skolēns atnes savu veidotu ziedu kompozīciju no dārza ziediem vai izgatavot no kartupeļiem, burkāniem un ķirbīšiem “rudens ražas cilvēciņus”, salmu Jumīti, vai no liela kartupeļa un citiem dārzeņiem pagatavot lelles – saimnieci ar pīlādžu krellēm un salmu bizi, saimnieku, kas jāj uz salmu zirga. Mūsu senči ar Miķeļdienu arī zirgus vairs negana pieguļā, jo zirgi kopš pavasara Ūsiņdienas ir naktis vadījuši ganoties pļavās.

Paliek vēsāks, iestājas veļu laiks, salna apciemo dārzus. Sākas lapkritis, gājputni ir aizlidojuši. Sals novembrī ir biežs viesis, un jūtama ziemas elpa.

Mārtiņi un Apkulības

Kā savā grāmatā rakstīja Grīni, “Senajā latviešu gadskārtā Mārtiņi iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Mārtiņdiena vislabāk izprotama, ja to apskata salīdzinājumā ar Ūsiņiem. Kā Ūsiņa, tā Mārtiņa būtības pamatā ir Saules ritēšana un tās stāvoklis pie debesīm. Latviešu Ūsiņš ir rīta ausmas teiksmas tēls un Ūsiņdienas cilvēkojums, kam pretī nostājas Mārtiņš kā Saules dilšanas teiksmu tēls.”

Sekojot šai atziņai mēs ar skolēniem varam izrunāt Mārtiņdienas vietu citu svētku vidū, jo šie svētki ir priekšvēstnesis tik svarīgam punktam saules ritumā- ziemas saulgriežos saule griežas atpakaļ un dienas kļūst garākas. Tamdēļ Mārtiņdienai, šķiet, piedien tā rēnākā, skopākā saulītes gaisma. Toties tautas dziesmu pasaulē Mārtiņš klāj sniega segu laukiem, tādējādi pasargā jaunos graudiņus, kas iesēti zemē, lai tie neizsalst.

Jāņu bērnus mēs katrs varam iztēloties – vainagi galvā un zāļu klēpis rokā. Bet Mārtiņbērnus?

Vaicāju Klucei, vai viņa bērnībā gāja Mārtiņdienas ķekatās.

Simtgadniece iesmejas un priecīgi iesaucas, ”Kažociņš uz otro pusi un aiziet! Mārtiņbērni, jā, Mārtiņbērni tika gaidīti katrā mājā, tika cienāti! ‘Mārtiņam gaili kāvu ar deviņiem cekuliem’, Mārtiņbērnus saimniece cienāja un saimnieks deva saldu alu. Lai uzturētu un turpinātu senču tradīciju, mēs, bērni, staigājām no mājas uz māju. Atceros, lai nepazītu, uzvilkām zeķi uz galvas un acu vietās izgriezām caurumus, lai redz, kur iet, un laidām Mārtiņbērnos! Mārtiņdienas galdā bija bagāts rudens ražas mielasts. Daudz gaļas, jo pirms ziemas tika kauti arī lopi. Mārtiņdienā  – Apkūlībās tika dancots ‘Pērkonītis rībināja visu cauru vasariņ’, un pie bagātā mielasta galda vietas bija visiem!”.

Rudens laika svētkus iezīmējot skolas dzīvē, Mārtiņdienā varam kopā visi iet ķekatās, kad “kažociņš uz otro pusi”. Varam, Mārtiņdienai gatavojoties, taisīt budēļu, ķekatu maskas- tās arī noderēs turpmāk Ziemassvētkos un Meteņos.

Tautas tradīcijā maskas ir dzīvnieki vai dabas parādības, mitoloģiskas būtnes. Šovasar Jaunpiebalgas mākslas skolas nometnē mācīju gan gatavot salmu cepures, gan runājām par maskām, un skolotāju vadībā tās tika gatavotas. Lai maska labi der ir svarīgi, ka tajā iemiesojas atdarinātā dzīvnieka īpašības – izskats, raksturs. Maskas vērtība ir rūpīgumā, materiālu saskaņotībā, atjautīgā risinājumā un iespaidā, ko maska un tās valkātājs rada. To gatavojot, var izmantot lupatiņas, vecu kažokādu, spalvas, smilgas, papīru, maisa drēbi.

Latviešu raksti

“Parunāsim par latviešu rakstiem!”, uzrunāju mākslinieci, kad sēžam pie viņas goda istabas galda, kura virsmā Kluce jaunības gados, kad ieradās ASV, iededzināja latviešu zīmes – Saulīti, Māras līkloci. Māksliniece visu mūžu vāzēs un sienas segās ir ierakstījusi latviešu zīmes.

“Mūsu latviskos rakstus ir jāmāca bērniem, tie ir jāzīmē uz rūtiņu papīra, ģeometriski precīzi,” atbildēja Kluce. “Jo latviskais raksts kā tāds ir katrs ar savu nozīmi, ar savu īpatnību, ar savu raksturu. Studiju gados Latvijā man latviešu rakstus mācīja Ernests Brastiņš, viņa palīgs Jēkabs Bīne. Ernests Brastiņš iepazīstināja mūs ar rakstu zīmēm, un to, ka nevar zīmes lietot atsevišķi, bet kopā, lai veidojas noteikts raksts. Nevar mūsu latviskos rakstus paņemt un stilizēt, latviskais raksts ir ģeometrisks, katra strīpiņa ar savu nozīmi. Viens līklocis ar strīpiņām raksturo tūlīt Zemes māti, ja gali liecas, tad tā ir Jūras māte. Tad ir Saulīte. Tad no Saulītes iziet Saules stari. Man ir savi 50 dažādi sazīmēti Saules koki”.

Vaicāju Klucei: “Jūs sakāt Saules koks. Ko latviešiem nozīmē Saules koks? Piemēram, es bērniem vienkāršā veidā mācu par kokiem – ir eglīte, ir ābelīte, kas dārzā aug, ceļa malā aug bērziņš, baltos svārciņos, stiprs ozoliņš, ko mēs Jāņos aplīgojam, un ir tāds Saules koks. Un Jānītis man prasa, kur tas aug?! Kur aug Saules koks?”

Un viņa atbildēja: “Saules koku izstaro tikai saule. Un tas, ko tu redzi pie debess, no tā nāk stari dabā. Saule ir silta, un tikai pateicoties saulei un saules stariem, mums ir dzīvā daba. Saules stari, tad tie ir tie kas visu pasauli vada”.

Pie galda sēžam un mirkli pārdomājām runāto.

Viņas dārzā rudenīga aina ar pielijušiem augusta ziedu puduriem, vēja atpūsta migla no tuvējā okeāna liedaga, lietū iedziedas putns, vējā gar māju pagrabinās kāds zars. Vēl Kluce man stāstīja par latviešu Dieviņu, kas lietus mētelītī dažkārt parādās cilvēkam, un viņa lietus mētelītis apklāj visu pasauli. Kā to iztēloties? Kā sajust? Viens stūrītis Latvijā, viens stūrītis te, mūsu istabā, viens stūrītis latviešu skolā, kur to aicinās un sagaidīs, viens stūrītis tautas dziesmā.