Jau otro gadu pēc kārtas Latviešu valodas aģentūra (LVA) Latvijas rudens skolas brīvlaikā rīko nometni remigrējušām ģimenēm, kurās viens vai abi vecāki ir Latvijas valsts piederīgie un viņu bērni ir vai nu dzimuši Latvijā vai ārpus Latvijas.  Nometnes rīkotāja, Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas metodiķe Ērika Pičukāne skaidro: “Nometnes galvenais mērķis bija palīdzēt remigrantu ģimenēm iekļauties Latvijas izglītības sistēmā, kā arī sniegt atbildes uz jautājumiem, kas ir radušies, mācoties Latvijas skolās. Manuprāt, vislabāk izdevās tas, ka cilvēki zina, kur meklēt atbildes uz jautājumiem, ir atraduši domu biedrus un bērni draugus.”.

Padomāts bija gan par informatīvām uzrunām un pārrunām, kas noder vecākiem. Tās bija praktiskas dabas – saruna par dzīves iekārtošanu Latvijā ar VARAM reģionālo remigrācijas koordinatoru palīdzību (Daina Šulca), IZM pārstāvja, IKVD departamenta direktora vietnieka Ivana Jāņa Mihailova situācijas apraksts par remigrantu atbalsta pasākumiem Latvijas skolās, privātskolas “Patnis” skolotājas Andas Štokas-Šņepstes dalīšanās pieredzē mācot remigrējušos bērnus, LU FSI pētnieces Dainas Grosas novērojumi un secinājumi pētot remigrējušo ģimeņu integrāciju Latvijā. Pa to laiku bērniem atsevišķi notika latviešu valodas nodarbības izmantojot spēļu elementus, ko vadīja latviešu valodas skolotājas Dace Anstrate un Iveta Miloslavska.

Gan pirmā, gan otrā LVA rīkotajā nometnē piedalījās bērni ar ļoti dažādām valodas prasmēm. Kaut bērniem bija atšķirīgi valodas prasmes līmeņi gan runātprasmē, saprašanā un lasīt- un rakstītprasmē, nometnē šis nebija šķērlsis visiem iekļauties un justies labi. Skolotājas, kuras ar bērniem nometnē nodarbojās bija gatavas grupā iekļaut jebkuru bērnu, kurš ir atsaucīgs un gatavs darboties pulciņā.

Bija arī iekļautas nodarbības, kurās paredzēts ģimenēm darboties kopā – kur jautrā aktivitātē latviešu valodas mācīšanās process notiek nemanāmi. Piemēram, kaligrāfijas nodarbība, kopādziedāšāna, rotaļas, bungošanas aktivitāte. Līdzdarbošanās ar bērniem patiešām tiek izbaudīta, jo nav jau bieži, kad bērni var saņemt vecāku nedalītu uzmanību, piedaloties atraktīvā nodarbībā.

Ģimenes, kuras piedalījušās aģentūras rīkotajā nometnē atgriezušās (vai pārcēlušās – ir arī piedalījušās ģimenes, kas ir trimdas laikos izbraukušo latviešu pēcteči) no Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Zviedrijas, Austrālijas, ASV, un pat Venecuēlas! Dzīves pieredze bijusi tik ļoti atšķirīga, un vienojošais ir piederība Latvijas valstij un vēlme šeit iejusties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Bērnu vecuma diapazons arī bija ļoti plašs – jaunākie ķipari bija trīsgadnieki bet vecākais jaunietis 15 gadus vecs. Neskatoties uz vecuma un iepriekšējā mītnes valsts dažādību – bērni jutās ērti nometnes vidē un ātri vien jau spēlēja kopīgu pašizdomātu spēli un ēdienreizēs jau sēdēja vienkopus, ne vienmēr ar saviem vecākiem.

Interesanti bija novērot bērnus kopā spēlējoties. Kāda tad bija kopīgā saziņu valoda? Gan angļu, gan latviešu – angļu valodu varēja saklausīt, jo vairums bija atgriezušies no valstīm, kur angļu valoda bija dominējošā sarunvaloda, bet latviešu valoda arī kļuva par kopīgo saziņu valodu tiem, kuriem latviešu valoda labā līmenī un angļu valoda vāja. Priecēja, ka visi bērni ātri sadraudzējās, lai gan vecuma dažādība bija liela.

Ģimenes pēc iepriekšējā gada nometnes arī pēc nometnes turpināja draudzēties (gan pieaugušie, gan bērni), jo pāris nometnes dienās piedzīvotais un pleca sajūta bija saliedējusi tā, ka vēlme atkal satikties bija spēcīga. Remigrējušiem vecākiem ir laba sajūta, ka ir citi, ar kuriem var pārspriest atpakaļiedzīvošanās jautājumus un gūt padomus, kā risināt lietas, kas varbūt vietējam, kurš visu laiku dzīvojis uz vietas, liekas pašsaprotamas.

Nometnes pluss ir arī tas, ka piedalīties un līdzdarboties aicināti arī remigrantu ģimeņu tēvi un mātes, kuri latviski nerunā (vai tikai mācās). Tulkošanu gan nodrošināja latviski runājošie partneri, vai arī ja gadījās kāds no dalībniekiem, kurš prata attiecīgās valodas, un izpalīdzēja, tā lai šie vecāki netiek izslēgti no informācijas aprites. Tādā veidā nometne kļuva par sava veida “saliedēšanas katlu” (melting pot), kur valoda nav šķērslis un galvenais mērķis ir mazināt stresu, kas varētu rasties, iekļaujoties dzīvē Latvijā.

Viena no nometnes dalībniecēm, kura nesen atgriezusies no Lielbritānijas ar saviem diviem pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, par nometni izteicās sekojoši:

“Šī nometne noteikti bija noderīga ar to, ka redzi citas ģimenes, kas arī ir šādā situācijā, un redzi priecīgas un veiksmīgas ģimenes, kas liek justies, ka šeit viss ir labi, un viss sanāk. Un ja redzi tādas negatīvākas  pieredzes, tas arī liek justies, ka man personīgi nemaz nav tik slikti. Tas tā no psiholoģiskās puses. Arī daudz informācija noderīga bija tiem, kuri vēl nebija tā būrušies cauri paši. Un protams iepazīti jauni cilvēki, draugi, kuri paši iet šim cauri un spēj saprast…[bija iespējams] atslēgties no ikdienas problēmām, izrunāt savu sāpi un relaksēties.”.