2014. gada Lieldienas ir vienas no nedaudzajām, kad to svinēšana sakrita vienlaikus gan pareizticīgiem, gan luterāņiem un katoļiem.

Lieldienās Arhlatviešu bērni Maksima Gorkija ciemā Baškortostānā staigā no mājas uz māju un ar vārdiem „Kristus ir augšāmcēlies!” sveic katru, pie kā ir atnākuši. Bērnus cienā ar saldumiem, Lieldienu olām un reizēm pat iedod sīknaudu. Tos tāpat kā Ziemassvētku ķekatniekus laipni jāuzņem, jācienā, tos nedrīkst aizdzīt, jo šie mazie ciema sirotāji katrā mājā ienes svētību un labklājību.

Bet kā tad šogad Maksima Gorkija ciema latvieši svinēja Lieldienas? Latvieši šogad brauca pie ukraiņiem un kopā svinēja līksmos pavasara svētkus. Sadarbība ar ukraiņu diasporu no Sterlitamaka rajona Zolotonoškas ciema sākās jau septembrī, kad prezentējot lingvistisko nometni „Avots”, iepazināmies. Mārtiņos Zolotonoškas ukraiņi brauca viesos pie mums, bet Lieldienās mēs, Maksima Gorkija ciema latvieši, devāmies pie ukraiņiem.

Atskatoties ukraiņu diasporas tapšanas vēsturē, jāsecina, ka tā ir stipri līdzīga latviešu kopienas veidošanās vēsturei Maksima Gorkija ciemā. Arī ukraiņi līdzīgi kā latvieši 20. gadsimta beigās ieradās Baškīrijā zemes dēļ. Atšķirība vien tā, ka latvieši no Baškīrijas biezajiem mežiem centās izveidot auglīgus laukus un dārzus, bet ukraiņiem bija jāsadzīvo ar tukšo un klajo stepi, tās asajiem vējiem. Sterlitamaka rajons atrodas 126 kilometrus no Arhangeles rajona – ukraiņu apmešanās vieta nav nemaz tik tālu no bijušam latviešu koloniju vietām. Liela daļa latviešu 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atgriezās Latvijā, savukārt ukraiņi, neatgriezās etniskajā dzimtenē, bet palika Baškīriju, kur bija iekopta zeme un uzsākta jauna dzīve. Līdzīgi kā vietējie latvieši, arī ukraiņi veidojuši jauktās ģimenes. Ja pirms 50 gadiem, stājoties laulībā, tika strikti ievērots nacionalitātes princips, tad tagad, izvēloties dzīvesbiedru, šāds kritērijs netiek ņemts vērā. Dzīvojot jauktās ģimenēs diemžēl reti kuri vecāki māca saviem bērniem savu senču valodu.

Pašreiz Zolotonoškas ciemā dzīvo ap 800 iedzīvotāju, starp kuriem ir arī krievi, baškīri un tatāri. Lai gan ciemats ir neliels, iedzīvotāji var lepoties ar savu jauno koka baznīcu, kas uzcelta pirms diviem gadiem, ar kultūras namu, kurā ir vairāk nekā 20 gadus vecs muzejs, kas atspoguļo ukraiņu kultūru, kā arī ar bibliotēku un ukraiņu kultūrvēsturisko centru.

Arī ukraiņi līdzīgi kā latvieši mācās savu valodu vietējā vidusskolā, tikai latviešu valoda Arhlatviešu vidusskolā ir izvēles priekšmets. Zolotonoškas ciema vidusskolā ukraiņu valodu apgūst visi skolēni. Tiek apgūtas ukraiņu tautas dziesmas un dejas, svinēti svētki, attīstīta sadarbība ar citām ukraiņu kopienām Baškīrijā, kā arī ar tautiešiem Ukrainā – skola sadarbojas ar Zolotonoškas ciemu Austrumukrainā. Dažiem no skolēniem un skolotājiem bija iespēja aizbraukt uz savu senču dzimteni un uzņemt viesus no netālās Ukrainas.

Šīs Lieldienas bija īpašas ne tikai tādēļ, ka svinējām tās ārpus sava ciema, bet arī ar to, ka viena ansambļa vietā Lieldienu svinībās piedalījās divi latviešu folkloras ansambļi – „Atbalss” un „Bitītes”. Sesto klašu ansambļa debija bija Dzimtās valodas dienai veltītā koncertā. Pēc divu mēnešu darba to repertuārā ir vel viena latviešu tautas deja un saujiņa latviešu tautas dziesmu, kuras pirmo reizi dziedājām Lieldienās pie ukraiņiem Zolotonoškas ciemā. Vietējā ukraiņu valodas skolotāja Jeļena Teslenko latviešu Lieldienu svinības bija reklamējusi visiem ciema iedzīvotājiem, tādēļ latviešu rotaļās gāja ne tikai ukraiņu vidusskolas skolotāji un skolēni, bet arī skolēnu vecāki un vecvecāki.

Ukraiņus un latviešus vieno kas kopīgs. Tā ir spēja svešā vietā neaizmirst sevi un par to stāstīt tik ilgi, kamēr vien sadzird un apjauš savas saknes un izcelsmi. Šai ukraiņu kopienai tas ir izdevies lieliski. Mēs varam tikai mācīties, kā to paveikt. Gribas ticēt, ka šī saikne ar ugunīgo tautu nepārtrūks, mēģināsim paņemt mazliet tās ugunības un uzdrīkstēšanās, ar kuras palīdzību ir paveikts tik daudz savas valodas un kultūras saglabāšanā. Lai mums veicas!