2004. gads ir vēsturisks gads, un to mēs ilgi vēl atcerēsimies kā to, kas iezīmēja šos divus tik ļoti nozīmīgos ceļa stabus Latvijas vēsturē, kad mēs kļuvām kā valsts pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) un NATO alianses locekle. Tas ir liels sasniegums, un vēsturniekiem, es domāju, paies pietiekami liels laiks, lai pilnīgi izvērtētu visās niansēs un indikācijās un arī lai tauta saprastu, cik ļoti nozīmīgs tas ir mūsu nākotnei.

Šis 2004.g. ir arī citādi zīmīgs gads – tie ir apaļi 60 gadi kopš 1944.g., kad ievērojama tautas daļa aizgāja trimdā. Man pašai pēc 10 dienām apritēs šie apaļie 60 gadi, kad tieši 10. oktobra rītā mēs atstājām Rīgu, 3 dienas pirms to pārņēma padomju armija. Citiem, un vairumā, tas bija mazliet agrāk, bet rezultāts, protams, bija tas pats – vai nu nonākšana ar zvejnieku laiviņām pāri pār jūru Zviedrijā, vai nu ar kuģi uz Poliju, tad Vāciju, vai arī pa zemes ceļu. Man daudzi ir stāstījuši, ka pēdējos mēnešos šis zemes ceļš bija asiņains, un visi ceļi un ceļmalas bija pilnas ar nonāvētajiem cilvēkiem un nošautiem zirgiem un pamestiem pajūgiem. Pa šiem trim ceļiem devās trimdā ļoti ievērojama tautas daļa, un man šķiet, ka vēl nav pietiekami sistemātiski apkopotas atmiņas un liecības no tiem, kas piedzīvojuši šo laiku. Gadiem šķirstot trimdas izdevumu lapas, it sevišķi laikrakstu nāves sludinājumus, ir skaidri redzams, ka maz ir to, kas ir dzimuši pagājuša gadsimta padsmitos un divdesmito gadu sākumā, arī no manas paaudzes tur sāk parādīties to cilvēku vārdi, kas vēl bija tikai mazi bērni, kad atstāja Latviju.

Laikam ejot, šie sešdesmit gadi, protams, ir atstājuši savas pēdas un dzīvo liecinieku ar katru gadu kļūst arvien mazāk. Es tādēļ gribētu vēlreiz atgādināt: lūdzu piefiksējiet, pierakstiet savas personīgās, savas ģimenes atmiņas, tēvu, mātes un vecmātes atmiņas, pierakstiet tās, lai paliek par liecību, ko kādreiz apkopot un vēsturniekiem vērtēt, jo par šo pašu momentu, par šo trimdā aiziešanu, par viņas precīziem apstākļiem, motīviem, kas ļaudis mudināja, viņu izpratne par situāciju, es domāju, varētu būt daudzu pētījumu avots. Būtu vajadzīgas zinātniskas analīzes, jo mums ir daudz mītu, mums ir pašu veidotā mitoloģija par to, katram savas ģimenes leģendas, tāpēc būtu labi to visu apkopot un veidot sistemātiskus pētījumus.

Sistemātiski pētījumi būtu vēl jācenšas veikt par nākamo – par bēgļu nometņu laiku. Ir daudzi ļaudis, kas ir krājuši personiskos arhīvus, daudzus dokumentus no tā perioda aiz personiskas intereses. Daži no tiem ir nodoti tālāk un nodoti arhīviem, bet ne visi, un tas atkal mans mudinājums – katram atsevišķi, no sava paziņu loka, lūdzu interesējaties par to, kas notiek ar arhīviem, ar viņu papīriem, lai neiznāk kā man – viena kolēģe darbā kādu dienu man piezvana un jautā, vai es nepazīstu tādu un tādu kungu, vai viņš neesot latvietis? Es saku, ka ir gan. Viņš savu mantojumu esot novēlējis katoļu baznīcai, un viņa kā tā ordeņa pārstāve ir nozīmēta iet un palīdzēt aprakstīt viņa atstāto mantu. Viņi abi ar sievu miruši bez mantiniekiem un pēdējais no viņiem ir novēlējis savu mantu katoļu baznīcai. Taču baznīcai nebija ne mazākās intereses par viņu grāmatām un sakrātajiem papīriem. Šajā gadījumā mani lūdza, lai apskatos, vai tur nav kas tāds, kas būtu saglabājams un paturams – tā bija tīra sagadīšanās, bet daudz ir gadījumu, kad, kādam cilvēkam nomirstot, šie dokumenti aiziet atkritumos. Būtu labi arī par to padomāt, kas notiek ar dokumentiem, atmiņām un suvenīriem. Tas ir apgrūtinoši, īpaši mantiniekiem, kuri nezin, ko ar to lai iesāk. Būtu nopietni jāpārdomā, kā to Latvijai saglabāt. Latvijas arhīvs šeit apstiprina, ka arhīvā var nodot šādus dokumentus – tāpēc, lūdzu, nemetiet neko vērtīgu ārā.

Jūsu sanākšanas virstemats ir kultūra, un kultūra, protams, nozīmē, ka mēs, tie, kas nokļuvām trimdā, drīz vien izvirzījām to kā kopsaucēju, kā to, kas mūs visus pulcē kopā zem šī sarkanbaltsarkanā karoga. Pirmā bija uzticība un mīlestība pret Latviju, un, lai saglabātu šo mīlestību savā sirdī un nodotu tālāk nākamajām paaudzēm, vajadzēja ne tikai ģimeni, bet bija vajadzīga arī sabiedriskā dzīve. Sabiedriskā dzīve nevar pastāvēt, ja tai nav kāds dziļāks kultūras elements. Ir, protams, arī sabiedriskā dzīve tā, ka ļaudis sanāk kopā, iedzer kafiju un vīna glāzi. Atceros, ka Marokā, kur bija tik maz latviešu, mēs bijām priecīgi, ka varējām kādreiz sanākt kopā. Taču tur, kur bija vairāk latviešu nekā tikai pāris ģimenes, nodibinājās aktivitātes un kultūras dzīve. Par šīs kultūras dzīves kvalitāti var, protams, daudz ko debatēt, bet tā bija vitāla un dzīvelīga, un atstāja milzīgu iespaidu uz pirmo trimdas posmu.

Šī latviskā kultūra palīdzēja izdzīvot, un tā bija arī tā, kas varbūt bija galvenais līdzeklis, ar kuru mēģināt kaut kādos veidos piesaistīt ne tikai vienu, bet vairākas trimdas paaudzes, paturēt latvisko identitāti, identificēt sevi kā latviešu tautai piederīgu par spīti tam, ka, gadiem ejot, arvien vairāk latviešu sabiedrība sastāvēja no ļaudīm, kas nekādi trimdinieki vairs nebija, bet kas bija dzimuši dažādās zemēs, tur auguši un izglītojušies un kam būtībā būtu grūti uzstādīt prasību būt latviešiem, ja viņu valstis pieprasīja būt par tās zemes atbildīgiem un integrētiem pilsoņiem. Par spīti tam dažādās zemēs bija ļaudis, kas sevi uzskatīja par latviešiem. Protams, atbirums bija liels, un, gadiem ejot, to skaits, kas sevi apzināti pieskaitīja latviešu pulkam, kļuva arvien mazāks. Nesen, viesojoties Toronto, apmeklēju sava tēva māsīcu un redzēju viņas dzīvoklī izliktus trīs paaudžu skaistus pēcnācējus, bet, diemžēl, starp šiem pēcnācējiem tikai maza daļiņa vairs runā latviski un pieskaita sevi latviešu pulkam. Man kļuva skumji raudzīties uz šo dzīvo spēku, kas būtu latviešu tautai vajadzīgs, kas, protams, stiprinās Kanādu, un tai nāks par labu tāpat citām zemēm, bet tāpēc jau šie ļaudis nav zuduši, viņi būs vērtīgs pienesums tām tautām un cilvēcei. Taču latviešu tautai tajā brīdī, kad cilvēks sevi vairs nepieskaita latviešu pulkam un pārstāj runāt latviski, ir zudis.

Gadiem ejot, trimda sarūk skaitliski, un tā mainās. Tā ir zaudējusi savu sūtību palikt uzticīgiem neatkarīgai Latvijai apstākļos, kad neatkarība bija zudusi. No tā brīža, kad mums visiem par patīkamu pārsteigumu un lielu atvieglinājumu, un prieku Latvija atguva savu neatkarību, situācija mainījās. Trimdai bija jāmaina sava definīcija, savas attiecības ar Latviju. Šis process turpinās, tas norisinās. Vēlētos šeit visiem vēsturniekiem un interesentiem atgādināt – tās dzīves, kas norisinājās trimdā ārpus Latvijas, pēc manām domām, ir tikpat piederīgas Latvijas tautai kā tās, kas noritēja šeit uz Latvijas zemes, jo šie notikumi, kas sākās 1940.gadā, kas turpinājās deportāciju laikā, ar trimdu, nebija viņu pašu rokās, viņi nebija noteicēji pār savu likteni un dzīves vietu.

Man šķiet, tādos apstākļos ir īpaši svarīgi uzsvērt, ka vienīgais, kas paliek mūsu pašu rokās, mūsu gribas un esības izpausmēs, ir mūsu pašu pārliecība par piederību savai tautai. Par to esmu gadiem ilgi runājusi, to esmu arī šodien gatava aizstāvēt kā galveno latvietības principu – piederības zīmi. Ja cilvēks sevi izjūt kā latvieti, ja cilvēks ir cēlies no latviešu senčiem, tad viņš ir latviešu tautai piederīgs, vienalga kur likteņa vēji un vētras to būtu aizpūtuši. Man kā cilvēkam un kā prezidentam katrs viens Latvijas dēls un meita ir vajadzīgs šai zemei. Ja arī viņš vai viņa pēcnācēji ir izvēlējušies palikt tur, kur laiks viņus ir spiedis laist saknes svešā zemē, – viņi un viņu pēcnācēji ne tikai šodien, bet arī nākotnē būs Latvijai vajadzīgi.

Es uzskatu, ka jautājums ir vēl plašāks – Latvijai savā ziņā pieder tie, kas nav latviešu tautības, bet šeit Latvijā ir dzimuši, uzauguši, dzīvojuši, kam ir senču saites ar šo zemi, ir šai zemei un valstij nozīmīgi un vajadzīgi. Bet it īpaši jau tie, kas sevi uzskata par latviešiem un kas aizgāja trimdā tādēļ, ka viņiem rūpēja savas tautas brīvības idejas saglabāšana un tālāk nodošana. Mēs aizgājām pasaulē, mēģinājām pasaulē atgādināt, ka ir tāda Latvija, kaut arī tā izdzēsta no daudzām kartēm, pazudusi no daudzu valstu, arī demokrātisku, vēstures un skolas grāmatām, atgādinājām politiķiem, ka nedrīkst atzīt Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā, kopām latvisko identitāti un kultūru.

Mums, kas trimdā uzauga un centās šo identitāti tālāk nodot, bija ilgas un garas debates par to, kas ir latviskā kultūra un identitāte, un es priecājos redzēt, ka šīs debates arvien turpinās, ka tās arvien ir dzīvas. Man mājās atvilknē ir viens no vairākiem manuskriptiem par kultūru, kas nav publicēts, jo savulaik vienmēr bija kas jauns klāt, ko pierakstīt. Mans guļ atvilknēs, bet Jūs esat šeit, Jums būs referāti, tie tiks publicēti, un tas noteikti būs solis uz priekšu šajās debatēs. Mēs mēģinājām šo identitāti definēt, un arī šodien tas ir aktuāli – mums, kas šodien dzīvojam, ir jādomā, kā to definēt, lai labāk koptu un saglabātu, pilnveidotu, tālāk nodotu.

Viens veids, kā to izvērtēt, ir ar šo 60 gadu atskatu pagātnē, te ir objektīvas liecības par to, kā tas notika, kā šie gadi tika dzīvoti, kā paši trimdinieki to definēja, kā citi no malas to definēja. Vai mums ir liecības par to, kā citu tautu locekļi noraudzījās uz mums, kā izvērtēja mūsu pūliņus? Man šķiet, mums ir ļoti daudz darāmā, lūdzu, turpinām darbu.

Man ir prieks redzēt tik daudzas tuvas un mīļas sejas šajā auditorijā, man ir prieks par to, ka turpinās trimdas, tās pēcnācēju un Latvijas saplūšana kopā kā toreiz pirmajos Dziesmu svētkos pēc neatkarības atgūšanas, kad kori no citām zemēm saplūda ar koriem šeit no visiem Latvijas novadiem. Tā tam vajag būt visās iespējamās jomās, arodos un dzīves aktivitātes līmeņos. Es novēlu, lai šī tautas sadziedēšana un kopā atkal saplūšana garīgā nozīmē vispirms un vairāk par visu, turpinās, lai tā mums visiem ir svētīga. Es novēlu, lai Jums šīs dienas ir rosinošas un interesantas! Visu labu!