Questioning a rule that bars exiles from becoming dual citizens after 1995, Latvia’s Supreme Court is turning to the country’s Constitutional Court to help decide a case involving a family in Germany.

Calling them an unfair restriction on human rights, the Supreme Court’s Department of Administrative Cases decided Aug. 25 to seek an opinion on whether parts of Latvia’s citizenship law are unconstitutional.

An opinion by the Constitutional Court would have bearing on the case of Baiba Lapiņa-Strunska and Viktors Strunskis and their daughter Rauna, who live in Germany. They want the Supreme Court to overturn a decision by the Office of Citizenship and Migration Affairs (Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, or PMLP) that they cannot be dual citizens under Latvian law. The Strunskis family maintains that the Latvian passports issued to them by exile Latvian legations are proof that they were Latvian citizens before 1995 and that they should not have to give up their German citizenship.

When Latvia regained independence from the Soviet Union, a transitional rule in the citizenship law was added that allowed exile Latvians and their descendants to register as citizens without renouncing their citizenship in another country. The window on registration closed in July 1995 and since then dual citizenship has not been allowed.

The case could also have bearing on other Latvian exiles and descendants who have expressed a desire to register as citizens but have been stymied by the restriction. About 30,000 exiles and their descendants did become dual citizens before the window closed.

The Supreme Court’s ruling, spokeswoman Linda Priedīte told Latvians Online in an e-mail, is significant in that it points to shortcomings in the citizenship law and gives the Constitutional Court grounds to take on the case.

Assuming that they were German as well as Latvian citizens, and that by birth their daughter also was a dual citizen, Lapiņa-Strunska and Strunskis sought to get a Latvian passport for Rauna. But the PMLP turned them down, saying that the passports issued by the exile legations only gave them the right to apply for Latvian citizenship. And to do that, they would have to renounce their German citizenship, in accordance with the citizenship law.

The Strunskis family sued but lost their case in the district and regional courts, so they appealed to the Supreme Court.

Supreme Court justices Jānis Neimanis, Andris Guļāns and Vēsma Kakste stopped short of ruling on the case, opting instead to seek the advice of the Constitutional Court. In their opinion, the justices wrote, the transitional rules of the citizenship law violate the constitution as well as the Latvian Supreme Council’s 1990 declaration of independence from the Soviet Union.

The justices based their opinion in part on the principle of state continuity, which in this case argues that despite the Soviet occupation, Latvia as a country remained in existence. Because the country remained in existence, those Latvians who fled the occupation—and their descendants—retained Latvian citizenship. During the occupation, the justices wrote, legations abroad continued their work and their decisions and actions remain valid.

Based on these facts, the Supreme Court said, the Strunskis family are Latvian citizens. The justices also wrote that while nations have a right to determine who may be a citizen, whether a person is a citizen of another country in general is irrelevant.

In language that might have particular significance for those exiles wanting to become Latvian citizens, the justices wrote that the 1995 deadline to apply for Latvian citizenship and the prohibition on dual citizenship are unconstitutional.

In writing the transitional rules, lawmakers failed to address the point that dual citizens became such as a result of the occupation. And, the justices added, “during the time of Latvia’s occupation, these people as Latvian citizens abroad made up one of the Latvian state’s most essential elements—the constitutive people.”

Because the Strunskis family are German citizens and both Germany and Latvia are members of the European Union, the transitional rule also runs counter to the EU’s anti-discrimination law, according to the Supreme Court’s opinion.

Lapiņa-Strunska, in a statement distributed online and to media, applauded the Supreme Court’s decision.

“We are close to the point,” she wrote, “where at a minimum 500,000 Latvian citizens in Western countries will have the right to renew and receive their Latvian citizenship!”

Lapiņa-Strunska also slammed the PMLP, saying that a lid has finally been put on the agency’s understanding of the law.

The Supreme Court has forwarded the matter to the Constitutional Court, Priedīte told Latvians Online. The Constitutional Court must now decide if it will take up the matter.

A final ruling by the Supreme Court on the Strunskis family’s case would be expected after a decision by the Constitutional Court.

The World Federation of Free Latvians (Pasaules brīvo latviešu apvienība, or PBLA) has been informed about the Strunskis case but is not competent to speak about all its consequences, Jānis Andersons, head of the PBLA’s representative office in Rīga said by e-mail.

However, PBLA Chairman Mārtiņš Sausiņš said in a statement that if the Latvian government sees itself as continuation of the state founded in November 1918, then it should acknowledge as legal the citizenship documents issued by Latvian legations in exile.

Latviešu tautiskās lelles “Saulesmeitas” ir Ievas Dāboliņas uzņēmuma ražotas preces. Uzņēmums pastāv kopš 2009. gada marta. Leļļu sastāvdaļas atsevišķi izgatavo rokdarbnieces vairākos Latvijas nostūros un tad tās tiek saliktas kopā.

Par spīti ekonomiskajai krīzei Latvijā, Dāboliņas “Saulesmeitas” ir viens no vairākiem mazajiem uzņēmumiem, kas iesākti pēdējos mēnešos. Par savu uzņēmumu un par lellēm Dāboliņa pastāstija e-pasta intervijā ar Latvians Online.

Latvians Online: Kur radās ideja par “Saulesmeitas” lellēm? Ka tā realizējās?

Ieva Dāboliņa: No vienas puses – jau kopš bērnības sapņoju par savu tautas tērpu un jau divus gadus nopietni pētīju latviešu tautas tērpus, lai izdomātu, ko tieši gribu un ar ko sākt. Man ļoti interesē savas tautas vēsture, kultūra un māksla. Bērnībā tā man bija liegta. No otras puses – biju nonākusi pie secinājuma, ka vēlos savu uzņēmumu, “savu lietu”. Pēc profesijas esmu ekonomiste, taču tāpat kā daudzi manas paaudzes cilvēki, esmu ļoti daudz un dažādus darbus darījusi, lai izdzīvotu pārmaiņu laikos. Protu strādāt rokdarbus, šūt, zīmēt un konstruēt. Pat vienkāršas kurpes protu uztaisīt. Pirmā lellīte radās pašas prieka pēc. Tad nāca doma, ka tādas varētu pārdot, jo suvenīru veikalos neko tik mīļu un latvisku nebiju redzējusi. Vārds Saulesmeita ienāca prātā lasot tautasdziesmas. Man šķita, ka manas “meitiņas” ir saules un mīlestības bērni un vārds viņām piestāvēs. Latvijas suvenīru veikalos ir diezgan liela vienveidība, jo vecākajai paaudze, kam latviskais ir tuvs un mīļš, neprot atrast jaunus veidus, kā to pasniegt. Savukārt, jaunākā ekonomiski aktīvā paaudze Latvijā ir augusi bez stabilas nacionālās pašcieņas un vērtību izpratnes. Latvijas vēsture skolās joprojām tiek mācīta garāmejot. Taču mūsu kultūra varētu būt nozīmīga eksporta prece.

Latvians Online: Pastāstiet, lūdzu, mazliet par procesu, kā lelles top. Cik rokdarbnieču vai dailamatnieku iesaistīti katras lelles tapšanā? Kur viņas dzīvo? Vai sastāvdaļas tapušas viena Latvijas reģiona, vai daudzos?

Dāboliņa: Sākumā domāju, ka man pietiks ar audēju un vienu šuvēju palīgos un ka pārējo izdarīšu pati. Taču jau pirmo Saulesmeitu tapšanas procesā sapratu, ka gribu radīt kaut ko ļoti īstu un visu pati neprotu. Neprotu noadīt mazas rakstainas zeķītes un cimdiņus, neprotu uztaisīt īstas pastaliņas. Arī mazām sudraba saktiņām vajadzēja kalēja un zīļu vainadziņiem – vairāk laika un pacietības, nekā man bija. Tā nu palīgā ņēmu arvien jaunus meistarus un nu jau kopā strādā aptuveni ducis meistaru. Lielākā daļa meistaru dzīvo Rūjienas pusē. Pati nodarbojos ar “mīksto tēlniecību” – veidoju leļļu galviņas un sejas, lieku lellītes kopā un ģērbju.

Latvians Online: Kā lelles atsķirās no citām, kas Latvijā ražotas?

Dāboliņa: Tā kā visas latvietes nav blondas, starp Saulesmeitām var sastapt gan bruneti ar brūnām vai zaļām acīm, gan priecīgu rudmati ar vasaras raibumiem. Katrai lellītei ir sava personība. Taču pat vienā linu krekliņā Saulesmeita izskatās pēc īstas latvietes, ko nevar sajaukt ne ar ko citu. Lelles darinātas no Latvijā audzētiem materiāliem – lina un vilnas. Tās ir siltas un mīļas. Arī tik detalizētu un pamatīgi nenostrādātu tautas tērpu līdz šim neesmu redzējusi nevienai lellei nevienā valstī, kur esmu bijusi. Par to tiešām lepojos. Unikāli ir tas, ka Saulesmeita ir universāla – tā būs izturīga un attīstoša rotaļlieta bērnam, mīļa dāvana un arī vērtīgs valsts reprezentācijas suvenīrs. Man bija pasūtījums, kur mēs ietērpām tautastērpos Ķīnā ražotas plastikāta lelles, taču, salīdzinoši tās izskatījās lēti un neīsti. Tās neizskatījās pēc latvietēm. 

Latvians Online: Kad stāstat par lellēm, jūtams, ka tās tapušas ar mīlestību. Vai tas asociējas ar īpašām bērnības atmiņām?

Dāboliņa: Jā, katra Saulesmeita ir ar mīlestību radīta. Kad bijām mazi, mana mamma tamborēja lellītes latviešu tautas tērpos toreiz vienīgajam daiļamatniecības uzņēmumam “Daiļrade”. Kad bija gatavs lielāks pulciņš lellīšu, mēs taisījām Dziesmu svētkus. Tikai rokas mums iepriekš lika nomazgāt. Par katru lellīti viņai maksāja 50 kapeiku. Man pašai ir trīs nu jau lieli bērni, taču, kad mana meita Konstance bija maza, uzšuvu viņai lellīti, kas līdzīga manām Saulesmeitām. Tā divu gadu laikā tika nomīlēta līdz pēdējai vīlītei, jo meitiņa nešķīrās no tās ne brīdi. Veidojot lelles sejiņu, cenšos ielikt tajā tādu maigumu un mīļumu, lai bērnam gribētos to pieglaust pie vaiga. Radošas iedvesmas brīžos radušās arī trīs brašas dziedātājas un viena raudātāja. Ja kāds vaicā, kāpēc viņa raud, atbildu, ka tādēļ, ka pazaudējusi vainadziņu. Gribu pamazām veidot nepārdodamo leļļu kolekciju visu Latvijas novadu tautas tērpos un tās veidot katru ar savu īpašu “stāstu”. 

Latvians Online: Šis ir jauns uzņēmums – krīzes apstākļos uzsākts. Daudz tiek runāts par mazo uzņēmumu uzsākšanu, ka valstij jānāk pretī ar sakartotu sistēmu. Kā Jūs, pēc šīs ļoti nesenas pieredzes, jūtat šis “mazā uzņēmuma” dibināšanas process ir uzstādiīs?

Dāboliņa: Domāju, ka no krīzes būs arī daudz ieguvumu, ja pratīsim atbrīvoties no visa un visiem, kas valsti tajā ieveduši. Šai krīzei būtu jābūt par iemeslu, lai ļautu cilvēkiem pamēģināt uzsākt savu mazo biznesu bez kontroles un ierobežojumiem, uzticoties, ka sasniedzot zināmu apgrozījumu, kas pārsniedz vienas ģimenes iztikai nepieciešamo, cilvēks pats reģistrēsies kā nodokļu maksātājs. Ja cilvēki redzētu, ka nodokļi tiek izmantoti tautas labā, cilvēki tos maksātu. Šobrīd jēdziens “nodokļu maksātājs” ir kļuvis par sinonīmu muļķim. Krīze Latvijā nav tik daudz tautsaimniecībā kā morālē. Biznesu šobrīd ļoti grūti uzsākt arī tādēļ, ka bankas neaizdod naudu. Nekam. Pati varēju uzsākt tikai tādēļ, ka cilvēki mani pazina, uzticējās un aizdeva man savu darbu, taču no parādiem vēl ārā neesmu tikusi. Taču ticu, ka patiešām labu ideju nevar tik viegli noslāpēt un tā izdzīvo. Ja cilvēks dara to, ko patiesi mīl, tad eņģeļi sadodas rokās, lai viņam palīdzētu. Ļoti ceru uz to.