Koncerta “Mana zeme – zemīte skaistā!” spilgtākais brīdis – pāri dziedātāju galvām aizvijas Lielvārdes josta. (X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku publicitātes fotogrāfija, fotogrāfs Edmunds Mickuss)
Ir 11. jūlija vakars Rīgā. Tikko Daugavas stadionā izskanējis pēdējais X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lielkoncerts “Deja kāpj debesīs”, un kopā ar citiem skatītājiem ejam uz mašīnas stāvvietu. Pa priekšu man iet dejotāji no Grobiņas, lai dotos mājās. Jautāju bērniem – kā jūtaties pēc garās dziesmu svētku nedēļas? Saņemu atbildi: labi, mājās negribas braukt!
Karstums ir bijis tik stiprs, ka, paskatoties uz bērnu sadancotām pastalām, ar pārsteigumu redzu, ka tās ir slapjas!
“Vai tad jums kājas tā nosvīda dejojot?”
Bērni smej: “Nē, nē, tur, kur mēs sēdējām, bija peļķes, jo ugunsdzēsēji pa dienu laistīja laukumu, paši arī laistījāmies, un tā pastalas kļuva slapjas”.
Tajā brīdī man liekas – es redzu, ka pastalas laistās; tie ir zelta, zeltīti putekļi viņiem pie kājām, tie paši zelta putekļi, par ko dzied tautas dziesmās. No kurienes tautas dziesmās iesēts un redzēts tas mirdzums, tie zeltītie vizuļi, zeltītas Saules meitu saktas, ko debesu Kalējs kaļ, un Saules koks, ko ganiņš atrod?
Es uzgāju ganīdams
Birzê kuplu ozoliņu:
Vidû saule laistījās
Sidrabiņa stariņiem,
Pazarīši karājàs
Zeltītiem vizuļiem. (3456-2)
Bērni ar savām dziesmām un dejām, ar savu klātbūtni un svētku prieku ir apzeltījuši Rīgu, zelta dzirksti iesējuši svētku skatītājam sirdī, un ir bijis liels notikums tautas dzīvē – apliecinājums jaunās paaudzes talantam, varēšanai, skolotāju pašaizliedzīgam darbam un vecāku audzināšanai.
Pārsteidzoši bagāta ir bijusi svētku nedēļa, apmeklēti ir visi svētku koncerti, iepazīts svētku repertuārs un augstā mākslinieciskā snieguma pakāpe, ko skolēni demonstrē dažāda žanra koncertos, rāda mākslas jaunrades izstādē “Krāsu ritmi” un iepriecina ar amatnieku prasmēm Vērmanes dārzā.
6. jūlijā Simfoniskās mūzikas koncerts Mūzikas Akadēmijā ir otro reizi Dziesmu svētku vēsturē. Koncerta repertuārā ir A. Jurjāna “Ačkops”, E. Grīga “Klavierkoncerts” 1. daļa, gan A. Pjacolla “Aizmirstība”, E. Dārziņa “Melnaholiskais valsis”, citi darbi. Simfoniskās mūzikas klātbūtne ienes savu krāsu un nopietnāku skanējumu svētkos. Jāpiebilst, ka Latvijas četru mūzikas skolu simfonisko orķestru skolēniem ir gods un pārdzīvojumus koncertu spēlēt uz Jāzepa Vītola Mūzikas Akadēmijas skatuves.
Komponistu radošo garu un pienesumu skolu koru repertuāram spīdoši demonstrēja 7. jūlija koncerts “Radītprieks” Latvijas Universitātes Lielā aulā. Koncertā dziedāja Vecumnieku meiteņu koris kā arī Doma kora skolas meiteņu koris Airas Bērziņas vadībā. “Princešu dziesmas” Artūra Maskata mūzika un Ineses Zanderes teksts skaņu valodā, un meiteņu dzidrās balsis, gleznoja bērnības pasauli, kura bez Princeses nav iedomājama, bet dziesmu kopnoskaņa zīmēja meitenīgu, rotaļīgu un dzidru bērnu dienu karaļvalsti. Arī Zanderes cikls “Dziesmas par Latvijas upēm”, komponēts astoņos dažādos komponistu rokrakstos, sniedz svaigu un tai pat laikā tradicionālās kormūzikas laba parauga stila kompozīcijas. Kā spilgtākās atmiņā paliek komponistes Līgas Celmas “Lielupe” un Valta Pūces “Irbe” ( līvu valodā!).
Uģa Prauliņa kompozīcijā “Daugava” saklausām šodienas Latvijas sāpes par pāridarījumu Likteņupei, pāridarījumu tautai un upes sakrālais stāvoklis, straumes spēks. Klausoties tēlaini un muzikāli bagātajā kora dziesmā, raisījās asociācija par to, ka Daugava, māmuļa, izcieš un atspoguļo sevī to, ko izdzīvo tauta viņas krastos. Gribas teikt, ka šī kora dziesma būtu liels pienesums arī kopkora koncertā.
Kurš no mums ir dzirdējis 1 500 lielu pūtēju orķestru sastāvu, piedevām orķestranti vēl izpilda horeogrāfiskus soļus de-filē ? To 8. jūlijā varēja izbaudīt Ķīpsalas izstāžu hallē – “Priecīgs koncerts”. Pārsteidzoši tīrskanīgs unisons skan apvienotā orķestra izpildījumā, kad tas izpilda Georga Fridriha Hendeļa “Prieks pasaulei” diriģenta Haralda Bārzdiņa vadībā, četru novadu un Rīgas apvienotie orķestri izspēlē gan latviešu komponistu skaņdarbus, gan tautas dziesmu apdares, un Latgales novada priekšnesumā pats komponists Juris Kulakovs piedalās ar priecīgu akordeona spēli, muzicēdams kopā ar skolēniem. Viņa tautas dziesmas apdare “Tālu dzīvoj’ mana mīļā” ir sena latgaļu karavīru tautas dziesma, un komponists, uzrunājot skolēnus, novēl jaunajiem pūtējiem muzicēt ar prieku un nepazaudēt šo prieku visu mūžu!
Dziesmu svētki kā pa trepēm ved mūs augstāk un augstāk uz svētku kulmināciju. Mūsdienu deju koncerta programma “Esi drosmīgs, iekrāso pasauli pats!” Rīgas Kongresu namā 9.jūlijā piedalās 600 dalībnieku no visas Latvijas. Dejas ar laikmetīgu pulsu liecina, ka skolēni Latvijā dzīvo arī mūsdienu – breika, džeza, hip-hop ritmos. Deju horeogrāfijas atklāj pusaudžu emocijas, atjautīgi teatralizētas deju skices, kurām caurviju tēlā uz skatuves darbojas puisis un meitene – sākumā pirmklasnieki, bet koncerta finālā lomas atveido jaunieši – jau nobrieduši dzīvē krāsas iekrāsot apliecinoši!
Tai pat dienā, Rīgas Latviešu Biedrības namā ar tautas mūzikas koncertu “Saule sēja sudrabiņu” un Rīgas Tehniskās universitātes Lielajā zālē ‘“Kā mežā sauc, tā atskan” pulcē tos, kam tuva latviskā skaņu telpa, intonāciju un tautas melodiju skanējums. Tautas mūzikas koncertā izskan radošas tautas dziesmu apdares. Kokļu stīgas smalki iestīgo J.Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas un koklētāju ansambļa “Austriņa” izpildījumā. Klausītājs var aizsapņoties kokles skaņās un iztēlē mēģināt saskatīt vaidelotes – koklētājas senlatviešu svētajā birzī. Tik senas stīgas mantotas no tautas mūzikas pūra, un jaunu meiteņu rokas liegi tās izspēlē, atskaņojot latviešu tautas dziesmas.
Folkloras programma, Māras Mellēnas vadībā, citu svētku koncertu vidū var būt lepna ar kuplo tautas dziedātāju pulku no visiem Latvijas novadiem. Dzirdam suitu burbonu, Bārtas saucienu, Latgales balsus – autentisku un krāšņu jauno dziedātāju, tikai vienai noteiktai vietai vai novadam Latvijā piemītošā dziedājuma veidā. Koncerts – tīrradnis.
Iespaidu pārbagātība ir tik apliecinoša, ka jāmeklē dvēselē stūris, kur atvēlēt vietu 10. jūlija Mežaparka koru koncertam “Mana zeme – zemīte skaistā!”. Koncertu Mežaparkā vienmēr izjūtu kā tautas sapulci, kur mēs atkal un atkal apliecinām tautas varēšanas un vienotības spēku. Dziesmu svētku nedēļa no 6.–11. jūlijam skolēniem ir kā garīgs ceļojums, kurā klausītājam ir bijusi tā laime doties līdz.
Koncerta spilgtākais brīdis – pāri vairāk nekā 12 500 dziedātāju galvām kā senču svētība aizvijas Lielvārdes josta. Tā tapusi mākslinieces Ineses Mailītes kopdarbā ar režisori Mirdzu Zīveri. Koristu rokas Lielvārdes jostu viens otram padod, kopīgi nesdami pāri dziedātāju galvām. Josta Mežaparka estrādē ir labi pamanāma un aizvijas, sarkanbaltsarkanas latvju zīmes raidīdama. Tas ir simbolisks brīdis, katarse, tajā saskatu zelta griezumu, dziļāko Dziesmu svētku būtību – mūsu bērni nesīs tālāk kultūru, kāda ir tikai te, Latvijā. Citur pasaulē tādas nav! Viņu audzināšanā ģimene un skola iesēj zelta graudu, kas ir Dziesmu svētku tradīcija, to viņi ir izdzīvojuši šajā svētku nedēļā. Latvijas skolu jaunatnes plašais interešu loks, mākslinieciskā sagatavotība un izturība svētku laikā apliecina garīgu gatavību būt par aktīvu un varošu tautas daļu, kas manifestē dziesmas, mūzikas, dejas, mākslas un latvietības spēku.
Koncertā skan R. Paula ar R. Blaumaņa vārdiem dziesma “Tālavas taurētājs”. “Mans zelts ir mana tauta”, dzied kopkoris. Gribas saukt dziedātājiem pretim: “Bērni, tie esat jūs, mūsu zelts!”
Pēc 11. jūlija lielkoncerta “Deja kāpj debesīs” Dzīvības koka tēma liek aizdomāties par paaudžu pēctecību, un horeogrāfu un dejotāju spēku tradīciju uzturēt, izdejot deju laukumā latvju rakstus. Tos no 688 Latvijas tautas deju kolektīviem kurpēs un pastalās izdanco vairāk nekā 13 760 dejotāju.
Atnāks rudens, un svētku dalībnieki visi ies uz skolu, viņos kopīgi dzīvos atmiņas par svētkiem Rīgā. Katrs Dziesmu svētku dalībnieks, jau nobriedušāks un garīgi stiprāks, ies savu ceļu dzīvē, skolā, mācīsies un augs.
Bet gluži kā pasakā, kad Dieviņš vai Laimes māte dāvā ko īpašu – viņu pūrā ir pastalas ar zelta putekļiem. Ar zelta pastalām viņi ies tālāk dzīvē – vai tā ir maza lauku skola, vai Rīgas ģimnāzija. Tie bērni, kas brauks mācīties uz citām zemēm, tie Dziesmu svētku gaišumu ņems līdz, un tas mirdzēs kā latvju saulīte – “drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana,” kā rakstija Auseklis. No kurienes mums tas mirdzums? Teiksim svētku dalībniekiem – paldies!