A Numbers Game – the future of the Latvian émigré community

Listen to the words spoken by Latvian diplomats at émigré community functions.They choose their words carefully. There is the obligatory thank you for the role that post-war exiles played in the restoration of Latvia’s independence and for their later support of Latvia’s NATO membership drive.

But that’s all history and the question what have you done for me lately begs an answer. The size of the exile, now the émigré community in North America is dwindling. Politically it is a spent force. With the mass global movement of the peoples, the émigrés have become a minority among minorities and would be unable to come close to repeating the political activity of more than twenty years ago during the collapse of the Soviet Union. The politicians in Washington and Ottawa know it. So do the politicians in Riga.

Yet the émigré community and its leaders have an aggrandized view of their role on the political stage in Latvia. The motivation may be genuine, a desire to add value and help Latvia emerge from the long tail of Soviet occupation but it is too easy and self-gratifying to pontificate from safe havens abroad.

There are those who have returned and the results are mixed. Among the most successful is popular ex-President Vaira Vīķe-Freiberga. Less fortunate are the leaders of the World Federation of Free Latvians (PBLA) who over the past twenty years have tried to use the organization as a springboard onto the Latvian political stage. In between you have around five thousand expats ranging from retirees to idealistic youths many of whom have been in Latvia since the 1990s. Those who have survived successfully have done so by tossing out their parachutes and taking Latvia on its own terms. Among them you can find lawyers, software developers, professors, media figures, bankers, restauranteurs, pilots, a few ambassadors, entrepreneurs, some politicians and civil servants.

Nevertheless, 5,000 expats from the post-war diaspora of around 150,000 is not a lot. Economic, social and psychological factors – successful careers, pension concerns, proximity to family, children and grandchildren, access to medical care, lack of language proficiency in Latvian and unfortunately in Russian. Many have grown up or lived in the West and just feel different, that they really don’t fit in. The émigré community is there and its leaders need to pay attention even though what’s happening in Latvia seems more exciting and sexier.

It’s all about numbers. Let’s stick for the most part with the United States although things are playing out no differently in Canada or Australia, the other large overseas dominions.

According to USA census data, there are approximately 80,000 Americans of Latvian descent. ALA has mailing addresses for 12,000. The Latvian Evangelical Lutheran Church in America (LELBA) reported that in 2011 it had 8,826 baptized members, down form around 15,000 in 2000 and 28,000 in 1975. American Latvian song festivals attract up to 5,000 spectators and participants. ALA reports that there are around 500 students who attend after-hours Latvian schools across the USA, about 100 who participate at the Garezers summer high school and around 30 who attend its West Coast equivalent Kursa.

Let’s work the numbers the other way. To make the math simple, let’s assume that the 80,000 Americans of Latvian descent are uniformly distributed between ages 0 and 90.

They forget that even among those arriving from Displaced Person camps after the War, many stayed on the periphery or even dropped out preferring to integrate. They would do well to consider the generational issue when they complain that “jauniebraucēji” don’t turn out. The established émigré community is old while the new immigrants are young.

In her Master’s degree thesis “Defining Boundaries Between Two Immigrant Waves from Latvia: A Study of Latvian Supplemental Schools in the US” submitted to the University of Minnesota in 2011, Ilze Garoza, herself a recent arrival, presents the definition of forced migration proposed by migration scholar Nicholas Van Hear. It is the process “when individuals or communities are compelled, obliged or induced to move when otherwise they would stay put”, further adding, that “the force involved may be direct, focused or indirect, covert and diffuse…where departure from the homeland has been inflicted by an external force”.

Given that economic conditions in Latvia rather than wanderlust are by and large the trigger for the exodus, the notion of forced migration uncovers common elements between post-war exiles and the current emigration. The example of the British Isles shows that interest among immigrants in building and sustaining a community exists. Points of engagement with the old émigré  community are possible and must be found. However expecting them to roll into the structures of the established community to play a subservient role, is not realistic. That is not partnership. And do for example any national émigré organizations provide information or advice to immigrants from Latvia?

Priority number one is Latvian language training – basic, intermediate and advanced for elementary school children, teenage youths and adults. It needs to be web-based and interactive, accessible anywhere and anytime be it in the privacy of the student’s home or in the classrom of a heritage language school. It cannot be dependent on émigré community parent-teacher volunteers who are pressed for time, have little formal pedagogical training and whose Latvian language skills are not necessarily up to snuff.

An undertaking of this sort is beyond the abilities of the émigré community. It must be a partnership with institutions in Latvia. A glossy graphic-rich well-written Latvian history book in English targeted at high school students abroad would be money well spent. A similar text on Latvian geography in English would also be a welcome addition.

Making Latvian culture accesible to all is another priority. Latvian dancers, choirs, opera singers, artists and actors regularly tour émigré outposts around the gobe. They need to be promoted, not just within the Latvian community but externally to wider audiences. Latvian films are being shown at European Union film festivals in North America and elsewhere. At a recent festival in Toronto, The Return of Sergeant Lapins was screened. While not exactly Cannes material, the film was interesting and the neat thing was that of the more than 200 in attendance, about half were non-Latvians and they did not appear to regret turning out. The result? Positive connections.

Preservation of émigré history is also a priority. LNPL set the bar with its 1995 publication Latvieši Lielbritānijā which chronicled the history of Latvians in Great Britain. Aldis Putniņš has published a number of scholarly works about Latvians in Australia. “Mutvārdu vēsture” is an oral history project that uses audio and video to document stories of the Latvian immigrant experience in North America. But beyond that, the history of the émigré community is poorly documented.

The community has recognized the need to preserve its material archives albeit in a haphazard manner. While materials have been gathered, sent to local archives, shipped to Latvia, many more sit in boxes in dusty storage rooms. The April 2012 seminar hosted in Minneapolis by ALA on understanding archival work – selection, collection, cataloguing and storage as well as setting guidelines for community archival work is timely and the content needs to be disseminated widely. The seminar dovetails nicely with the “Latvians Abroad” museum and research centre being established in Latvia by expat émigrés. ALA is investing some serious money in the archival project. Kudos!

This article appeared in Jauno LAIKS nr. 2 2012 and is to be continued.

Latest Latvian voices CD features mostly Latvian repertoire

image

A cappella music, although often awe-inspiring for listeners because of the vocal talent of the singers, can at times be undermined by the excessive falsetto and slightly overwrought style of singing. Surprisingly enough, Latvian Voices’ latest album Tā kā taka can easily become a favorite.

A number of Latvian groups in the a cappella (vocal music without instrumental accompaniment) genre have risen to prominence over the past years in Latvia. Perhaps the best known is male ensemble Cosmos, who achieved great success and fame with their arrangements of songs, both Latvian and international, as well as their original works. With the success of Cosmos, it is perhaps no surprise that other a cappella ensembles have popped up. Though the achievements of these groups have not quite matched those of Cosmos, there is one fairly new ensemble that might very well have the chance to do so – female group Latvian Voices.

As their name seems to indicate, from their inception Latvian Voices are intent on succeeding on the world stage. Their first album, Waving World Wide, released in 2010, focused more on an international repertoire (with both sacred and traditional songs), and their second album, Seventh Heaven, released the same year, was a Christmas-themed album, featuring songs in English and German, among other languages. However, for their third album, Tā kā taka, released in 2011, they have recorded in their native language featuring both arrangements of Latvian folk songs as well as new compositions.

The group is made up of seven female Latvian singers – Elīna Šmukste, Nora Vītiņa, Zane Stafecka, Andra Blumberga, Laura Leontjeva, Laura Jēkabsone, and Karīna Kaminska.

Though they have waited until their third album to focus on their Latvian repertoire, it is this repertoire that makes this album exceptional – being Latvian themselves, and native Latvian speakers, not to mention knowledgeable about Latvian culture and songs makes for this material being closer to the singers than their other material has been. These songs have an energy and vitality that starts with the first song – “Ar dziesmiņu ciemos eju” (lyrics by Ojārs Vāczemnieks, arranged by Laura Jēkabsone), a lively song that is, rather appropriately, about singing itself. The harmonies and interplay between the various singers makes this a particularly enjoyable arrangement.

Among the Latvian folksongs they perform include “Es gulu, gulu” (arranged by Nora Vītiņa), one of the sadder Latvian folksongs about a girl who sees her beloved ride away in a dream, “Rūtoj’ saule” (arranged by Vītiņa), a song once again about singing, as two sisters who have not seen each other in years still sing to each other from their respective farms. A favorite is their charming and playful performance of the song “Zvejnieks mani aicināja” (arranged by Jēkabsone), a song about a girl who meets a fisherman who invites her onto his boat, but the girl demurs, considering the boat (and the fisherman himself) to be a bit shabby.

The highlights of the album are the original songs – particularly title track “Tā kā taka” (lyrics/music by Vītiņa) as well as “Lietus” (lyrics/music by Jēkabsone), as the singers through their interplay conjure rain in this romantic song.

Spanish beatbox (percussive sounds made by voice) artist Lytos joins the group in “Kuito” (words/music by Jēkabsone), a performance that was inspired by the Cosmos song “Vindo”. Lytos’ percussive elements add a new dimension to this song which is, if I’m not mistaken, in a made-up language (much like “Vindo” was). The exceptionally realistic drumbeats that Lytos conjures up give the song a dynamic rhythmic foundation.

The CD booklet is quite detailed, containing a number of photographs with brief write-ups on each of the singers, some commentary on each of the songs presented, as well as a history of the group, with all text appearing in Latvian, German, and English.

Tā kā taka was an enjoyable surprise – their interpretations of these Latvian songs are both engaging and memorable. The group seems destined for wider success – at the time of this writing they had just won at an a cappella competition in Leipzig. Though the group performs frequently, it is telling that so far in 2012 they have only performed in Latvia twice – the rest of their performances have been at festivals and competitions all over Europe. This collection of both ancient Latvian folksongs, as well as new songs, is a truly enchanting work.

Details

Tā kā taka

Latvian Voices

Leni’s Music,  2011

Track listing:

1. Ar dziesmiņu ciemos eju

2. Rutoj’ saule

3. Es gulu, gulu

4. Mēnestiņis naktī brauca

5. Ej, saulīte, drīz pie dieva!

6. Lietus

7. Saulīt vēlu vakarā

8. Tā kā taka

9. Raugies tu

10. Dindaru dandaru

11. Zvejnieks mani aicināja

12. Kuito

13. Pasaciņa

Where to buy

Purchase Tā kā taka from Amazon.com.

Note: Latvians Online receives a commission on purchases.

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

Ko Garezera VV sagaida no latviešu pamatskolām

image

2010. gada Garezera absolventu akts.

GVV direktores Sandras Kronītes-Sīpolas uzruna ALAs skolotāju konferencē

Balstoties uz novērojumiem strādājot ar pusaudžiem un jauniešiem no dažādām pilsētām pēdējās 11 vasaras, esmu pārliecināta, ka Amerikas latviešu pamatskolu darbība ir kļuvusi ļoti, ļoti atšķirīga.

Domāju, ka, ja katra skola pierakstītu to, kas tiek skolā mācīts, tā pati viela neatkārtotos nevienu reizi. Runājot ar vecākiem, kā arī ar pamatskolas skolotājiem, es saskatu sekojošos variantus mūsu pamatskolās:

• skolas, kur bērni samērā regulāri ierodas skolā, un kur pietiek vecāku kas var mācīt un kautcik sekot ALAs vadlīnijām;

• skolas, kuras ir ar mieru pieņemt visādus variantus, kaut tikai bērni atbrauktu šad un tad;

• skolas, kurās notiek tradicionālās mācības, bet visi saņem piecniekus;

• un, beidzot, skolas kuru galvenais mērķis ir sagatavot jauniešus uz ALA pārbaudījumiem un mācību viela atspoguļo eksāmenu vielu.

Tad, skaistā, saulainā vasaras dienā, visas tautu meitas un tautu dēli, katrs no savas īpašas skolas, kā arī tie, kuri nekad nav apmeklējuši skolas, ierodas GVV. Skolotāji ātri izdibina individuālās spējas, iepazīstas ar skolēnu dažādiem mācīšanās aizspriedumiem, novērtē atšķirīgos zināšānas līmeņus un tad pielāgo mācību plānus.

Izklausās sarežģīti un pat neiespējami, vai ne? Ar lepnumu varu teikt, ka GVV skolotāji šo uzdevumu ir izcili veikuši, un nav šaubu, ka arī turpinās veikt, jo viņi mīl savu darbu un latviešu jaunatni!

Bet, es šoreiz nerakstīšu par akadēmiskajām zināšanām kuras var iegūt ne tikai skolās, bet arī pieslēdzoties pasaules tīmeklim.

Šoreiz, vēlos ierosināt domu, ka latviešu skolas, ja tās sekmīgi darbosies un iesaistīs bērnus jau no pirmajiem gadiem, var būt ceļš, pa kuru ejot, bērni iemīlēs latviešu valodu un iepazīs savu latvisko dvēseli. Šī ir tā mīlestība, kura pieturēs nākamās paaudzes pie latviešu sabiedrības, un pamats uz kā ir jāveido 21. gadsimteņa latviešu skolas.

Jauniešu pārliecība ierodoties GVV

Piesakoties “Sveika, Latvija” programmai, ikkatrs jaunietis aizrautīgi raksta par to cik viņiem nozīmīga ir latviešu valoda. Pagājušajā vasarā izmantoju šīs esejas pārrunām 1. klasē. Uzgaidot pareizo momentu, lūdzu savai klasei noklausīties dažus domrakstus, nestāstot, ka tie bija viņu pašu rakstītie. Man bija ziņkāre, vai kāds pazīs pats savu rakstīto eseju. Pēc piektā citējuma kāds skolnieks tā savādi paskatījās un uzminēja no kurienes nāk šīs domas par latviešu valodu. Tas bija nozīmīgs moments, jo es neaizrādīju skolēniem par latviešu valodas nelietošanu ar tradicionāliem vārdiem, “runājiet latviski,” bet gan ar viņu pašu rakstītiem vārdiem. Kopīgi pārrunājām raksīitā vārda nozīmi un, ka tiem nevajadzēja būt rakstītiem tikai uz vienu dienu vai vienam īpašam nolūkam.

Skolotājiem un vecākiem ir nepārtraukti jāmēģina saistīt to, ko jaunieši raksta un izjūt savās sirdīs ar to, kā viņi runā. Ticu, ka vairums jauniešu tiešām vēlas runāt latviski, bet vienkārši nav vajadzīgā vārdu krājuma, lai pārrunātu viņu dzīves īstenību, viņu jūtas un pasaules notikumus.

Runas valoda

GVV ilggadīgie skolotāji, atsaucoties uz lūgumu pastāstīt par to, ko viņi sagaida, ka jaunieši būs iemācījušies pamatskolā, kā pašu galveno minēja, ka ir jāveido tāda skolas vide, kurā ir iespējams attīstīt latviešu sarunu valodu un paplašināt vārdu krājumu. Ierodoties vidusskolā, būtu vēlams, ka jaunieši varētu brīvi sarunāties latviešu valodā.

Tas izklausās dīvaini, vai ne? Kāds varētu teikt, “Bet šie jaunieši ir visi beiguši latviešu skolas! Kā tad viņi nespēj sarunāties latviski?” Te gribētu uzsvērt atšķirību starp runas valodu un atsaukšanos ar tiešu atbildi uz jautājumiem mācību stundās. Jauniešiem kļūst arvien grūtāk izteikties brīvā latviešu valodā, itsevišķi par tām lietām, kas ir vistuvāk un visinteresantākās viņu sirdīm, kā piemēram draudzības, ticība, jūtas, pasaules notikumi, uc.

Pamats runas valodā iesākas pirmskolas gados, jaun no 3-5 gadu vecuma, kad bērni visvieglāk, visātrāk un vislabāk iemācās valodu. Šinī vecumā jānotiek aktīvai valodas mācībai, jo nekad atkal dzīvē neatkārtosies iespēja pilnīgi “uzsūkt valodu”. Vai mēs pilnībā izmantojam šo faktu latviešu skolās?

Pierodot pārrunāt nozīmīgus un aktuālus tēmatus jau pamatskolā, jauniešiem, ierodoties GVV, būs augstāka līmeņa pārrunas, jo jaunieši jau būs pieraduši izteikt savas jūtas un domas latviešu valodā. Viņiem būs iespējams tiešām izjust savu latvisko dvēseli; lasot latviešu literatūru, skatoties latviešu mākslinieku darbus, kaļot latviskas rotas, dziedot tautas dziesmas, ziņģes un tradicionālās kora dziesmas. Labāka latviešu sarunu valoda palīdzēs sekmēt latviskāku skolas garu.

Kautrību latviešu sarunu valodā spēj pārvarēt tikai ar vairākām sarunām, ne ar klusumu vai lekcijām. Mums ir jācenšas mājās un skolās atrast laiku tādām pārrunām, kuras izraisa jūtas un interesei bērnos un jauniešos. Bērniem, it sevišķi piestrādājot pie runas valodas, ir jāļauj runāt un ir jāizvairas no negatīvas attieksmes.

Citādi, var aiziet puse laika vasaras vidusskolā no jauna pārliecinot, ka ir jāvingrinājas runāšanā un ka skolotājs un audzinātāji ir palīgi, nevis kritiķi. Iegūstot bērnu uzticību un strādājot kopā, vēlēšanās runāt latviski pieaugs. Individuālas vai grupu diskusijas var notikt pārrunājot kādu īpašu raidījumu You Tube, ieklausoties latviešu rokmūzikā, lasot pasaules ziņas latviešu valodā.

Izmantosim tās dāvanas, ko modernā technoloģija mums ir devusi! Vēl atļaušos ieteikt skolotājiem, kā arī ģimenēm, iegādāties labu, nesen izdotu angļu-latviešu/latviešu-angļu vārdnīcu un to turēt viegli pieejamu, nevis uz plaukta. Protams, var arī lietot google.lv pieejamo tulkotāju! Mums nav jāsoda par valodas nezināšanu, bet drīzāk jārod vide valodas uzplaukumam un vārdu krājuma paplašināšanai. Tas ir mūsu kopīgais uzdevums.

Skolas var arī veidot neformālas sarunu nodarbības, kurās ir īpaši vēlams iesaistīt vecākus jauniešus jaunāko bērnu apmācībā, lai tie, kuri jaunāki gados, sāk saprast, ka latviešu valoda ir dzīva. Bērni īpaši ciena vecākus jauniešus! Pagājušajā vasarā jaunā Grāmatu draugu programmu, kur GVV skolēni pavada īsu laiku katru dienu lasot GBN dalībniekiem, īstenoja šo ideju ar labiem panākumiem, un tā turpināsies šovasar.

Mēģināsim sarīkot tādas nodarbības, kā piemēram vienkāršus folkloras svētkus, labdarības akcijas, pārgājienus, kopīgi veiktus mākslas projektus, bērnu svētkus, lasīšanas nodarbības, vienkāršus teātra uzvedumus, kur piedalās visas paaudzes, un kur bērniem ir iespējams sarunāties latviešu valodā un iepazīt savu latvisko dvēseli.

Vispārējā valodas izpratne

Pagājušajā rudenī Kristīne Putene savā rakstā, “Vai mūsu bērni būs latviešu valodas analfabēti” Latvians Online izglītības nodalījumā, skaidroja savu novērojumu, ka mūsu jaunieši spēj lasīt mācību vielu, bet ne obligāti saprot izlasīto materiālu. Varētu vēl piebilst, ka kaut gan jaunieši klusi sēž un noklausās referātus un sprediķus, tie bieži tikai uzķer pa vārdam. Ir bēdīgi, ka pavaicājot vēlāk, jaunietis nespēj neko daudz pastāstīt par to, ko viņš nupat lasīja vai klausījās.

Nekautrēsimies apvaicāt, vai bērni un jaunieši ir sapratuši lasīto vai runāto vielu un nepriecāsimies par daudz ātri, ka bērni tik klusi sēž un “klausās”. Tas varbūt atrisina potenciālas disciplīnu problēmas, bet tas netuvina jaunieti pie latviešu valodas saprašanas vai pie savas latviskās dvēseles. Ir jācenšas būt pacietīgiem un atrast laiku rakstīto un stāstīto vielu izprast un pārrunāt. Nav svarīgi ko lasa, ir tikai jālasa, jālasa un vēl jālasa! Izmantosim sakāmvārdus un parunas – tos pārrunājot var pasmieties un arī iemācīties dzīves gudrības!

Vārdu krājuma bagātība

Ierodoties GVV, būtu vēlams, ka jauniešiem būtu bagātīgs vārdu krājums, lai labāk saprastu mācību vielu. Vārdu krājumam būtu jāpieaug gadu pēc gada. Viela ir pieejama tūkstošos latviešu portālos, un katrs var atrast kaut ko interesantu par ko lasīt, un tā iemācīties jaunus vārdus katru dienu. Tagad arī ir iespējams lejupielādēt kompānijas Apple iTunes veikalā jauno vārdenītes lietotni (“app”) un automātiski saņemt jaunu vārdu ik rītu!

Latviskās tradīcijas

Tautas tradīcijas, kā piemēram rotaļas, danči, gadskārtu svinības, tautas dziesmu kari uc.,  ir iespējams baudīt pilnībā tikai ar citiem latviešu izcelsmes ļaudīm. Mums ir labāk jāizmanto laiks latviešu skolās iepazīstināt bērnus, jauniešus, kā arī viņu vecākus, ar mūsu tautas jaukām tradīcijām kuras palīdz ikkatram izjust savu latvisko dvēseli. Jāatzīstas, ka nav viegli tāda veida sarīkojumu izkārtot, jo ir tomēr vajadzīgs cilvēks ar īpašām mūzikālām spējām, kā arī zināšanām, lai pārliecinosi un ar sajūsmu novadītu nodarbības.

Tautas tradīcijas nav tikai uzstāšanās pamats bērnu un jauniešu priekšnesumiem – nebūsim novērotāji, bet līdzdalībnieki. Ja organizācija UNESCO ir pieņēmusi latviešu tautas Dainu skapi savā “Memory of the World Register” domāju, ka mums pašiem arī būtu augstāk jānovērtē mūsu tautas bagātība un tā jāiedzīvina skolās.

Iesim “viral”

Beidzot, atcerēsimies, ka latviešu skolas, kā arī GVV un visas vasaras nometnes, nav vairs izolētas no pārējās pasaules, nedz no technoloģijas straujās attīstības un tās ietekmes mācību metodikā un izmantojamajā materiālā. Kas to būtu domājis, pat pirms desmit gadiem, ka visām latviešu skolām pastāvētu iespēja izsekot vienai otras darbu, viegli sazinoties un izmainot materiālus? Skolotāji nevar atļauties būt kautrīgi; ir jāstrādā atklātībā, pielietojot tās izglītības platformas, kuras tagad ir pieejamas.

Piemēram, ko varam iemācīties no jaundibinātām latviešu skolām Anglijā? Īrijā? Kā varētu pielietot “student lab” ideju valodas mācībā? Kādu turpmāku izglītību varētu piedāvāt pēc vidusskolas absolvēšanas? Iesaistīsim arī bērnus un jauniešus sarunās par latviešu skolām un izmantosim viņu spējas un technoloģijas izpratni. Iespējas ir neizskaitāmas, lai padarītu latviešu jauniešu izglītību interesantāku un piemērotāku 21. gadsimtenim. Latviešu skolas nevar vairs būt tās vietas, kur notiek tikai informācijas pasniegšana, jo ar darba lapām neiedvesmosim jauno paaudzi.

Mēs nedrīkstam būt noslēgti savā domāšanā par to, kā mācām, nedz par to ko mācām un visiem latviešu izcelsmes jauniešiem vajadzētu būt iespējai mācīties. Latviešu skolas skolotājiem un skolotājām ir jāstrādā kā latvisko dvēseļu iekurinātājiem un jāpalīdz tām parādīties visā savā skaistumā. Padarīsim skolas tādas, ka bērni nevar sagaidīt tur ierasties un ,ka viņu interese izjust savu latvisko dvēseli un piekopt savu valodu nekad nebeidzas dzīves gājumā. Mācīsim tā, ka bērni un jaunieši, absolvējot pamatskolas un vidusskolas, aiziet ar sekojošo domu: Mūžu dzīvošu, mūžu mācīšos!

image