Pirms došanās uz XIII Vispārējiem Dziesmu svētkiem ASV, kas norisinājās šogad no 4. līdz 8.jūlijam Milvokos un pulcēja vairāk nekā 3000 apmeklētāju, no dažādiem avotiem izskanēja ziņas, ka šie, iespējams, būšot pēdējie šāda veida svētki Amerikas Savienotajās Valstīs. Ļaudis runāja, ka neviens latviešu centrs ASV vairs neesot gatavs uzņemties šāda mēroga svētku rīkošanu. Un, spriežot pēc sarunām ar Milvoku Dziesmu svētku rīkotājiem, var saprast – kāpēc?
XIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku plānošana esot sākusies tūlīt pēc iepriekšējo svētku noslēguma Indianapolē un organizatoriskie darbi (sabiedriskā kārtā) noritējuši pieaugošā intensitātē jau kopš 2007. gada. Daudzu līdžsinējo sabiedrisko darbinieku spēki sāk izsīkt, savukārt jaunie baidoties uz saviem pleciem uzņemties šāda mēroga sarīkojumu organizēšanu.
Lai arī ASV Vispārējo Dziesmu svētku karogs nupat aizceļojis pie Kanādas latviešiem, kuri 2014.gadā Hamiltonā rīko XIV Kanādas Vispārējos dziesmu svētkus, tomēr ļoti grūti būtu noticēt, ka šis karogs aizceļojis turp uz neatgriešanos.
Pat ja Dziesmu svētku apmeklētāji stāsta, ka bagātīgās koncertu programmas lielākā daļa skatītāju esot bijusi vecāka gada gājuma ļaudis – bijušie trimdinieki, tomēr, ar Dziesmu svētku dalībnieka acīm raugoties, svētkos netrūka gados jaunu dalībnieku, kuri faktiski nodrošināja lielāko īpatsvaru no vairāk nekā 600 deju lieluzdevuma dejotāju. Un ņemot vērā to enerģijas lādiņu, ko šie latviešu izcelsmes ASV un Kanādā dzimušie jaunieši guva no līdzdalības šajos svētkos, ir grūti noticēt, ka šī enerģija nemeklēs jaunus ceļus un veidus, kā izpausties nākotnē.
Dziesmu svētku laikā bija vērojams, kā to dalībnieki un apmeklētāji kā tādi atomi saskārās viens ar otru, radot maģisku enerģētisku lādiņu. Daži satikās pēc gada, citiem tā bija atkalredzēšanās pēc 10, 20 vai pat 30 gadiem. Ik katru šādu satikšanos pavadīja apkampieni un siltu vārdu apmaiņa. Tomēr drīz pēc tam katrs atkal devās savā virzienā, lai paspētu uz kādu no daudzajiem Dziesmu svētku sarīkojumiem vai satiktu savus radus, draugus vai paziņas.
Jāpiebilst, ka Dziesmu svētku programma bija tik bagātīga, ka uz visiem sarīkojumiem paspēt nemaz nebija iespējams. Kaut ko priekš sevis varēja atrast gan dziesmu un deju, gan teātra un mākslas cienītāji, gan uzdzīves mīlētāji.
Viens no Milvoku restorāniem bija sagatavojis īpašu pārsteigumu – speciālu šim notikumam par godu sabrūvētu alu “Latvian Lager”. (Kā pastāstīja restorāna viesmīļi, šis divu mēnešu patēriņam domātais miestiņa daudzums ticis iztukšots trīs dienu laikā.) Latviešu klātbūtne Milvokos Dziesmu svētku nedēļā bija jūtama ik uz stūra. Par to liecināja virs galvenās Dziesmu svētku viesnīcas un pilsētas ielās izkārtie Latvijas karogi, kā arī visapkārt dzirdamā latviešu valoda.
Absolūts fizisko spēku izsīkums, bet emocionāls pacilājums bija stāvoklis, kas raksturoja ļoti daudzus Dziesmu svētkus dalībniekus nākamajās dienās pēc atgriešanās savās mājvietās. “Latviskās baterijas ir uzlādētas,” savas izjūtas raksturoja vairāki svētku dalībnieki. Savukārt sociālie mediji, tādi kā Facebook, pēcsvētku dienās pieredzēja īstu Dziesmu svētku fotogrāfiju pārsātinājumu, kur stundu pa stundai parādījās jauni fotouzņēmumi no svētku koncertiem un to aizkulisēm.
Kamēr Fox ziņu kanāls Milvokos četrās atsevišķās videoreportāžās iepazīstināja amerikāņu sabiedrību ar latviešu dziesmu svētku tradīcijām, tautastērpiem, dejām un rotas lietu gatavošanas prasmēm, tajā pat laikā Latvijas masu mediji par šo notikumu spītīgi klusēja. Šie svētki Latvijas masu medijiem bija kā nebijuši, ja neskaita ziņu aģentūras LETA izplatīto ziņu par grupas “Labvēlīgais Tips” uzstāšanos Dziesmu svētku dalībniekiem un Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes Grendes plānoto uzrunu Dziesmu svētku kopkoru koncertā, uz kuru ministre aizkavēta lidojuma dēļ tā arī neieradās.
Lai arī šie svētki kārtējo reizi norādīja uz to, ka latvieši Latvijā un pasaulē dzīvo lielā mērā paralēlu, savstarpēji atrautu kulturālo dzīvi, tomēr tie nodrošināja arī vairākus nozīmīgus savstarpējās sakarsmes punktus, kas izpaudās caur Latvijas viesmākslinieku uzstāšanos dažādās Dziesmu svētku programmas daļās. Folkoras grupa „Iļģi“, koris „Ogre“, deju kolektīvs „Mārupieši“ un grupa „Labvēlīgais Tips“ kalpoja kā vēstneši no Latvijas. Kā norāda vairāki svētku apmeklētāji, šo mākslinieku klātbūtne palīdzēja celt svētku kopējo māksliniecisko kvalitāti.
Tik un tā Dziesmu un deju svētku dzīvo spēku un kritisko masu nodrošināja ASV un Kanādā dzīvojošie latvieši pirmā, otrā, trešā un pat ceturtā paaudzē, piesaistot arī dažu labu amerikāni un viesus no citām valstīm. Ja daļai dalībnieku un apmeklētāju šie bija n-tie Dziesmu svētki un šo svētku tradīcijas un rituāli tiem jau bija labi pazīstami, tad daudziem šie bija pirmie Dziesmu svētki ASV.
Nenoliedzami, ka ASV Vispārējie Dziesmu svētki nav tādi, ko varētu apmeklētības un mākslinieciskās kvalitātes ziņā salīdzināt ar Latvijā ik pa pieciem gadiem rīkotajiem Dziesmu un Deju svētkiem, kuru dalībnieki tiek atlasīti konkursa kārtībā, bet to vērtība slēpjas Amerikas latviešu spējā pēc 60 gadus ilgas dzīves svešumā vēl joprojām sapulcēties tik lielā skaitā un turpināt šo dziesmu svētku tradīciju un latvietības svinēšanu caur dziesmām un dejām.
Šo ASV Vispārējo dziesmu svētku vērtība slēpjas arī tajā sirdsegsmē, ko dziesmu svētku dalībnieki nesa līdzi katrā savā priekšnesumā. Ir jāizsaka vislielākā atzinība Milvoku dziesmu svētku rīcības komitejai, kas uzņēmās saorganizēt šo latviešu tautas salidojumu Amerikā un nodrošināja ļoti kvalitatīvu svētku norisi. Tas enerģijas lādiņš, kas nāca no dziesmu svētku dalībniekiem, mudina domāt, ka šī enerģija tik drīz neizsīks – tā dziesma vēl nav izdziedāta. Un tā deja vēl nav izdejota. Un, vadoties pēc enerģijas neizzūdamības likumiem, paredzams, ka svētki neizpaliks. Tikai jautājums kādā formātā un kur?
