Demographic ‘Disaster’?

In recent years the dominant discourse about the critical demographics in Latvia has been shrilly pessimistic. We’re told that the population has dropped in twenty years to two million. Emigration has reached catastrophic levels: the young seek their fortune elsewhere, never to return.

The UN and other organizations predict that in 20-30 years Latvia’s population will be 1.8 million, emptying Latvia and limiting its economic development. Employers are already complaining about labor shortages. This will mean the end of the Latvian state and Latvian extinction as a people. What solution is offered for this demographic and economic disaster? Since Western workers will not come, “empty” Latvia ought to be filled with migrant workers from the East.

This is the geographic view of Latvia’s demographic state. It looks at the territory of Latvia and its structures as tools for moneyed interests. The geographic vision does not disclose how labor migration will be achieved. However, this vision is not the only way to interpret demographic data and future predictions.

Historically, the population of Latvia has depended on its rulers, increasing under the Czarist and Soviet empires while decreasing under independence. In 1897 the population was 1.9 (million), in 1913- 2.5MM, 1920-1.5 MM, 1940-2 MM, 1990-2.7MM and in 2013 again 2 million. The twentieth century has been unkind to Latvians. They suffered three major losses: during the First World War – the Tsar’s edict evacuated Kurzeme and Zemgale with only about half returning to Latvia; the Second World War – flight to exile in the West; and Stalin’s deportations, from which few returned. The overall loss is over half a million. Including the unborn, Latvia’s loss is enormous. All losses can be attributed to the policies of the two empires.
In today’s globalized world, migration is fluid. Latvians, like others, emigrate, return, and re-emigrate. To assert that no one will return is absurd. In the five year period (2007 – 2012), 175 800 emigrated from Latvia, but 43 500 immigrated, almost exclusively returnees. The question is not whether emigrants will return, but rather how to improve conditions to lessen emigration.

There are two other demographic visions besides the geographical. The State vision, which evaluates demography from the perspective of the state and its citizens’ interests, and the folk or ethnic vision, which assesses demography based on ethnic interests.

In order of importance, the primary functions of the State are to protect national sovereignty, defend citizens’ interests and welfare. A state grants citizenship to foreign nationals if they legally reside there, are willing to defend the state, uphold its laws, and participate in or integrate into the host society. For security, the State is interested in minimizing hostile or harmful people in its environment. From a State’s perspective, population decline may not be an ‘emptying’, but rather normalization. If in 1996 72 % of the population were citizens and 27% non-citizens (nepilsoņi), in 2013 corresponding figures are 84 % and 13%. As the percentage of citizens significantly increases and the largest element of instability in the country, non-citizens, decreases by half, the State is more secure and less divided. Of the children born in 2000, 81% were citizens, 17% non-citizens, and 2% foreign nationals. In 2013, 93% of newborns are citizens, 5% non-citizens, and 2% foreign nationals, a sign State interests are changing for a better future.

The State is also interested in inclusion of its citizens living abroad. The recently revised Latvian citizenship law permits dual citizenship with friendly countries without loss of Latvian citizenship.

Normalization means that State structures, economics, and foreign policy are consistent with its size, national interests and geopolitical environment. To safeguard its sovereignty, Latvia joined the EU, NATO, and the Eurozone in 2014, and orientates towards the West, actions consistent with geopolitical realities and the long-term interests of its citizens. The economy is still limping, but since the recession a new crop of technologically advanced service and manufacturing companies have sprung up. These will form the base for future increases in population and well-being. The recent writing and addition of the preamble to the Constitution is part of Latvia’s normalization process.

The ethnic vision evaluates the survival skills and values of the nation: language, culture, and history. In tandem with the State vision, this vision is moving in a positive direction. The percentage of Latvians rose from 52% in 1990 to 62% in 2013. If in 1990 56.5% of births were ethnic Latvians and 43.5% others, in 2012 the proportions are 68% and 32%. Latvia’s birthrate therefore reflects the ethnic vision. In 2012 less than one percent of Latvians emigrated, while two and a half times more minorities emigrated. There have been three minority emigration peaks since 1990. The first in the mid-nineties with the evacuation of the Soviet Army, the second after Latvia joined the EU and the third after the 2008 economic crisis. Emigration has declined in the past three years.

Contrary to the geographical demographic interpretation, time is on the side of the state and ethnic interpretations. The ‘geographists’ know this, and have developed a scenario guaranteeing their interpretation’s success. This vision converges with Russia’s foreign policy and local moneyed interests. Although detaching Latvia from western institutions would be difficult, it could serve as Russia’s foreign policy ears and mouthpiece within the EU, NATO, the Eurozone and elsewhere. Local money sees a decreasing population and the Western direction of the country as impediments to their wealth acquisition. Moneyed Latvia consists of well-known Latvian oligarchs and the much richer and more influential Russian interests who understand and find the Eastern business environment more attractive than a Western one based on law and competition.

The geographic view scenario encourages emigration by introducing de facto bilingualism, citing economic reasons and needs of consumers, ignoring the Constitution and the results of the 2012 language referendum. It is almost impossible to find a job in Riga unless one also speaks Russian, and without it one must seek work abroad. The alarm raised about Latvia ‘emptying’ accustoms society to the thought that immigration from the east is necessary and inevitable.

The residence permit program (RP) was initiated by Ainārs Šlesers in 2010. Nearly all permits requested, however, are from CIS (Russian organised “Commonwealth of Independent States”) citizens, 80 to 90 % from Russia. For a small fee, Latvia offers the benefit of an RP enabling the right to visa-free entry into the EU. Other countries offer similar permits, but for a higher price and on more favorable terms to the issuing country. It’s claimed that between six to eight thousand such permits have been issued on 500Ls million investments. The number of RPs is secondary to the size of the investment. Inevitably the money will turn into political power. Latvia will lose control of the country’s political agenda, then over internal and external affairs, and eventually perhaps sovereignty.

To ensure Russian long-term geopolitical interests in Latvia and concurrently correct an “historical error”, the composition of the population can be changed by immigration. This will accelerate Latvian emigration and democratically transform Latvia forever. Latvia is highly dependent on Russian energy, and together with strong and organized foreign capital, resistance to Russian interests in Latvia would be academic.

Latvia must understand the gravity of the situation. It cannot fool itself that the “new money” will put Latvia on easy street. Allowing the geographists “emptying” scenario to unfold would be a crime against the Latvian state and nation. The other two visions retain future control of the Latvian state in its citizens’ hands. Latvians must think long and hard how to reverse the emigration of its citizens, promote their fertility, help the disaffected find happiness elsewhere in the world and act accordingly.

Valentīne Lasmane – 2013. gada PBLA balvas laureāte

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) biedru organizācijas 2013. gadā PBLA balvu piešķīrušas Valentīnei Lasmanei Zviedrijā par Latviešu Centrālās padomes darbības un 1944./1945. gada bēgļu laivu kustības dokumentēšanu, par ilggadēju latviešu valodas un kultūras kopšanu.

Lasītājiem Valentīnes Lasmanes vārds nebūs svešs, viņa joprojām bieži publicē rakstus, naski uzraksta par Stokholmas latviešu sarīkojumiem, vai recenzē kādu grāmatu. 

Viņas lielais devums latviešu vēstures bibliogrāfijā ir ar nosaukumu Pāri jūrai (1990), kur sakopotas bēgšanas aculiecinieku liecības. Šai sakarā viņa arī intervēta un devusi padomus Zviedrijas televīzijas garfilmai Pēdējā laiva uz Jūrkalni (Sista baten till Jurkalne) kas iznāca 2001. gadā Ulles Hegera (Olle Hager) režijā.  Filma Zviedrijas televīzijā rādīta trīs reizes, kā arī demonstrēta Norvēģijā, Somijā un Latvijā.

V. Lasmane arī atkārtoti sniegusi intervijas par šo latviešu vēstures posmu Zviedrijas laikrakstos un sadarbojusies ar Latvijas pētniekiem, kas interesējušies par trimdu, bet kas varbūt pats svarīgākais, viņa par šiem vēstures tematiem mācījusi un stāstījusi latviešu jauniešiem un skolas bērniem. Runa ir par vairākām paaudzēm latviešu jauniešu gadu desmitu gaitā, kas no viņas stāstiem guvuši priekšskatu par visnotaļ būtiskām Latvijas vēstures norisēm, kas latviešu jaunajai paaudzei ļāvis labāk saprast iemeslus un apstākļus, kādēļ ir šī tautas daļa, kas kā svešinieki dzīvo ārpus Latvijas.

V. Lasmanes spalvai pieder arī mācību grāmata zviedriem, kas vēlas iemācīties latviešu valodu – Larobok i lettiska (Mācību grāmata latviešu valodā, 1980), bieži izmantota un arvien vēl aktuāla, līdz ar latviešu valodas gramatikas grāmatu zviedru valodā – Oversikt over lettisk gramatik (Latviešu gramatikas pārskats, 1980).  Abas mācību grāmatas joprojām lieto gan universitātē un pieaugušo izglītības kursos, gan arī privāti.  Šīs grāmatas divos iespiedumos izdotas atkārtoti. Bet paidagoģe Lasmane arī sastādījusi grāmatu A Course In Modern Latvian (izdevējs – Amerikas latviešu apvienība, 1985) un Latviešu-zviedru sarunvārdnīcu (1993).

Daudz būs to zviedru, kas dažādu iemeslu dēļ gribējuši iemācīties latviešu valodu un, ar galvas mājienu atpazīdami V. Lasmanes vārdu, atcerēsies, kā gājuši pie viņas to darīt.  Taču jau bēgļu nometnēs Zviedrijā viņa no pašiem pirmsākumiem strādāja par skolotāju ar latviešu bēgļu bērniem.  Ar laiku radās doma par vasaras skolu un V. Lasmane bijusi viena no Eiropas Vasaras skolas (EVS) ierosinātājām, tās pamatlicēja, un skolotāja.  Viņa arī mācījusi Minsteres Latviešu ģimnāzijā (MLĢ) 1983./84. gadā, kur vadīja valodas mācības gan abitūrijas klasei, gan latviski nepratēju klasei.

Arī Valentīnes Lasmanes darbs latviešu kulturālajā un sabiedriskajā jomā ir ievērojams.  Viņa ierosināja un noorganizēja Rūdolfa Blaumaņa piemiņas plāksnes izveidošanu un svinīgo atklāšanu Blaumaņa nāves vietā Puhkaharju sanatorijā Somijā 1988. gadā ar dalībniekiem no Francijas, okupētās Latvijas, Zviedrijas un Somijas.  Viņas iniciatīva bija 1996. gadā ierosināt un nodibināt Annas Dagdas piemiņas fondu, kuru viņa vēlāk arī vadīja.  Viņas pārraudzībā tika izdoti Annas Dagdas kopotie raksti (2001-2005).  Annas Dagdas piemiņas fonds joprojām pastāv un darbojas Latvijā, ik gadu apbalvojot jaunus dzejniekus.

V. Lasmane tulkojusi igauņu autora R. Kolka vēsturisko romānu Pagastveču mantojums no zviedru valodas latviski, kā arī Ulles Hegera (Olle Hager) vēsturisko romānu Smieties tu varēsi Sibīrijā (1994).

Polītiski nozīmīgs darbs bija okupētajā Latvijā apcietinātajai Lidijai Doroņinai panākt patvēruma tiesības Zviedrijā.  Lidiju Doroņinu apcietināja 1983. gadā un V. Lasmane par viņu iestājās pie Zviedrijas imigrācijas departamenta, sadarbojoties ar Amnesty International grupām Francijā un Norvēģijā, ar baptistu centru ASV, PBLA un citām organizācijām. 1990. gadā L. Doroņina varēja atbraukt uz Zviedriju un plaši stāstīt par savu pieredzi.

V. Lasmane ir bijusi aktīva daudzās Zviedrijas trimdas organizācijās, piemērām, Mākslas veicinātāju biedrībā (sekretāre 1980-82), Baltiešu Institūtā (latviešu nodaļas palīdze konferencēs 1980-92), Baltiešu humānistu apvienībā (latviešu sekcijas vadītāja 1988-2001) un gleznotāja Valdmaņa fonda valdē. Viņa Zviedrijas Latviešu pensionāru biedrībā referējusi par Al. Čaku, V. Ginteru, J. Klīdzēju un par trimdas attīstību, darbojusies Latviešu palīdzības komitejā, Latviešu Nacionālajā fondā u.c.  Viņa raksta apskatus un recenzijas par Zviedrijas latviešu sarīkojumiem laikrakstā Brīvā Latvija.

Valentīne Lasmane ir dzimusi 1916. gadā un vēl 97 gadu vecumā darbojas Zviedrijas latviešu sabiedrībā un bauda gan senāko trimdinieku, gan to latviešu, kas pēdējos gados ieceļojuši Zviedrijā, dziļu cieņu.

Lai apliecinātu cieņu un izteiktu Rietumos dzīvojošo latviešu pateicību izciliem zinātnes, nacionālpolitiskiem, sabiedriskiem un mākslas darbiniekiem, kā arī jaunatnes audzinātājiem un izciliem fiziskās kultūras pārstāvjiem, kas ar saviem darbiem un sasniegumiem ir palīdzējuši cittautiešiem izprast latviešu tautas brīvības centienus, ir cēluši godā un popularizējuši latviešu vārdu, kā arī snieguši paliekamas mākslas vērtības, PBLA 1963. gadā nodibināja Tautas balvu (vēlāk saukta PBLA balva), kas piešķirama gan fiziskām, gan juridiskām personām vai institūcijām. Ierosinājumus PBLA balvai var dot tikai PBLA sastāvā esošo organizāciju valdes un balvu piešķirt ir tiesīga PBLA valde. PBLA balvas apmērs ir ASV $ 5,000, ko apbalvotajam viņa mītnes zemē reizē ar diplomu pasniedz Latvijas neatkarības pasludināšanas aktā 18. novembrī.

PBLA (Tautas) balvu ir saņēmuši: gleznotājs Jānis Kuga (1963), teologs Ludis Bērziņš (1964), literāts Jānis Sarma (1965), bīskaps Jāzeps Rancāns (1966), vēsturnieks Arnolds Spekke (1967), vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, sabiedriskais darbinieks Alfrēds Bērziņš, dramaturgs Mārtiņš Zīverts (1968), filozofe Zenta Mauriņa (1969), sabiedriskais darbinieks Vilis Janums (1970), ģeofiziķis Leonīds Slaucītājs (1971), dzejnieks Andrejs Eglītis (1972), Minsteres Latviešu ģimnāzija (1973), arhitekts Pauls Kundziņš (1974), filozofs Pauls Jurēvics (1975), daudzbērnu māte Ruta Šmite (1976), gleznotājs Augusts Annuss (1977), brīvības cīnītājs Gunārs Rode (1978), pedagoģe Anna Ziedare (1979), literāts Anšlavs Eglītis (1980), sabiedriskais darbinieks Bruno Albāts (1981), literāts Aleksandrs Plensners (1982), komponists Helmers Pavasars (1983), arhibīskaps Arnolds Lūsis (1984), muzikologs Ēriks Biezaitis (1985), sabiedriskais darbinieks Vilis Hāzners (1986), grupa “Helsinki – 86″ (1987), vēsturnieks Ādolfs Šilde (1988), brīvības cīnītājs Gunārs Astra (post mortem 1989), literāts Jānis Šīrmanis (1990), prelāts Kazimirs Ručs (1991), horeogrāfe Skaidrīte Darius (1992), sabiedriska darbiniece Marija Ķeņģis (1993), komponists Tālivaldis Ķeniņš (1994), pianists Artūrs Ozoliņš (1995), Latviešu skautu un gaidu kustība (1996), Fricis Dziesma (Fricis Forstmanis) (1997), psiholoģijas doktore Solveiga Miezīte (1998), Dr. med. vet. Valentīns Šloss (1999), Prof. Dr. Benjamiņš Jēgers (2000), Gunārs Meierovics (2001), sabiedriskais darbinieks un architekts Raimonds Bulte (2002), sabiedriskais darbinieks un uzņēmējs Vilis Vītols (2003), diriģents Roberts Zuika (2004),  vēsturnieks Paulis Lazda un sabiedriskais darbinieks Uldis Grava (2005), sabiedriskais darbinieks Arturs Cipulis (2006), sabiedriskais darbinieks Jānis Frišvalds (2007), sabiedriskais darbinieks Jānis Kukainis (2008), sabiedriskie darbinieki Lalita un Valdis Muižnieki (2009), sabiedriskā darbiniece Dr. Līga Ruperte (2010), ansamblis Čikāgas piecīši, ASV (2011) un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs (2012).
             
Informāciju sagatavoja: PBLA un Zviedrijas Latviešu apvienība (Austra Krēsliņa)

image

Valentīne Lasmane ar Latvijas vēstnieku Zviedrijā Gintu Jegermani Sokholmā 2013. gada 16. novembrī, PBLA balvu saņemot. Foto: Raitis Freimanis

Emigrants from Latvia to send record $787 million to homeland

Remittances to Latvia, payments made by emigrants back to their home country, are expected to reach a record USD 787 million this year, according to data compiled by the World Bank and released in October.

That would be a 7.8 percent increase from 2012, when emigrants from Latvia sent back about USD 730 million. Large numbers of emigrants from Latvia are found in a number of countries, but chiefly in the United Kingdom and Ireland, as well as the Russian Federation, the United States, Germany, Israel, Canada, Australia, Lithuania and Sweden, according to the bank’s Migration and Remittances Factbook 2011.

The amount of remittances to Latvia has increased steadily since 1996, the first year the World Bank has data about the country. Only in 2009 did remittances temporarily retreat.

This year the remittances are expected to account for 2.6 percent of Latvia’s Gross Domestic Product, according to the World Bank.

Remittances from immigrants in Latvia back to their home countries are estimated to reach USD 64 million by the end of this year, an increase of 36 percent from 2012.

Emigrants from Lithuania will send back more than USD 1.8 billion in remittances this year, or 3.6 percent of that country’s GDP, the World Bank data show. Meanwhile, emigrants from Estonia are expected to send back USD 451 million, or 1.8 percent of GDP.

The migration and remittances data are available from the World Bank’s website.

Description of image

(Graphic by Andris Straumanis. Source: World Bank.)

Andris Straumanis is a special correspondent for and a co-founder of Latvians Online. From 2000–2012 he was editor of the website.