Toronto latviešu komponistam un diriģentam Arvīdam Purvam – 90

Ir grūti ticēt, ka ir pagājuši veseli 60 gadi kopš Arvīds Purvs ar ģimeni ieradās Kanadā. Liekas, ka Arvīds Purvs ir vienmēr bijis daļa no latviešu muzikālās dzīves Kanadā, īpaši Toronto, grūti ticēt cik ātri tie gadi ir aizskrējuši, grūti ticēt cik milzīgs ir bijis viņa devums latviešiem un Latvijai mūzikā, gruti ticēt ka svinam šim mūzikas milzim apaļus 90 gadus.

22. martā, Arvīds Purvs svinēs savu 90. dzimšanas dienu, Toronto latviešiem to atzīmējot ar jubilejas sarīkojumu 20. martā, Toronto Latviešu Centrā. Šos 90 gadus nevar aprakstīt ne sarīkojumā, ne īsā avīzes rakstā, bet mēģināšu atgādināt ikvienam latvietiem, cik liela ir Arvīda Purva ēna pāri visam, kas ir mūzikā noticis Kanadā. Ja kāds ir apmeklējis dziesmu svētkus, vai dziedājis korī, vai ir mūzikas cienītājs – noteikti būtu vairākkārt sastapis Arvīdu Purvu.

Komponistu – diriģentu – rīkotāju – autoru Arvīdu Purvu pazīstu gandrīz visu savu mūžu. Viņš ir bijis mīļš viesis manās iesvētībās un kāzās, bet pēdējos 15 gadus priecājos, ka esam tuvi sadarbojušies gatavojoties vispārējiem dziesmu svētkiem Kanadā. Varu teikt, ka esmu bijis audzēknis, tad kolēģis, un šobrīd mēģinu sekot viņa dziļās pēdās, turpināt viņa iesākto un ilgus gadus darīto. Kaut dziesmu svētki Kanadā jau skanēja pirms Arvīda Purva ierašanās Kanadā, viņš neapšaubāmi ir to kustību krusttēvs. Bez Arvīda Purva, nezinu vai dziesmu svētki Kanadā vispār būtu.

Pats nebiju liecinieks kā sākās Arvīda Purva gandrīz 60 gadu darbība mūzikā Kanadā. Laimīgi, varu griezties pie viszinīgākā avota – mana tēva, profesora Tālivalda Ķeniņa, kura ievadā Arvīda Purva autobiografijai Pa skanošu vasaru atradu:

“Pirmajos lielajos Londonas (Anglijā) latviešu dziesmu svētkos 1951. gadā, kad vēl diriģēja Teodors Reiters, . . . Alberts Jērums iepazīstināja ar garu jaunekli acenēs, sakot: “Šis, lūk, ir Arvīds Purvs, un viņš mums būs īsts lietaskoks svešuma mūzikā.” Toreiz jau nezinājām, ka no zaļoksnējā puiša izaugs tik varens ozols mūsu trimdas koŗmūzikā.

Arvīds Purvs dzima Meņģelē, bērnībā spēlējis vijoli, ar Jaunatnes Sarkanā Krusta Milzarāja bērnu kori viesojies Dānijā un 15 gadu vecumā diriģēja orķestri baptistu draudzē Rīgā. Kaŗa gadi to noved Tornas apkārtnē, kur viņš vada arī dubultkvartetu. Pēc kara spēlē Bruno Skultes Latviešu operas orķestrī Oldenburgā, tad izceļo uz Angliju, kur ir palīgs Viktoram Baštikam, kas toreiz vadīja Zuikas vīru kori. Anglijā spēlē kamermūziku un 1950. gadā nodibina Lesteras Daugavas Vanagu jaukto kori, kuru vada līdz 1956. gadam, kad ar dzīvesbiedri Mariju un meitu Āriju izceļo uz Kanadu un ierodas Toronto.

. . . Biju dzirdējis par viņa sekmīgajām gaitām Anglijā un nebiju aizmirsis Alberta Jēruma sološo pareģojumu.” (Jērums laikam piedeva, ka Arvīds Purvs bija aizvācies no Anglijas, jo daudz vēlāk viņš Londonas Avīzē, pēc 1973. gada dziesmu svētkiem Ķelnē, rakstīja ka Purvs bija “pareizais cilvēks pareizejā vietā”, citējot arī komponistu Viktoru Baštiku līdzīgās domās.)

Tālivaldim Ķeniņam pieaugot pienākumiem pie Toronto universitātes un Kanadas komponistu savienības (Canadian League of Composers) kur viņš bija līdzdibinātājs un savā laikā priekšsēdis, viņš uzticēja “jauneklim” viņa dibinātā Sv. Andreja ev.-lut draudzes koŗa vadību, un, dažus gadus vēlāk, arī viņa (un Mariss Vētras un Jāņa Cīruļa) dibināto Toronto Latviešu Koncertapvienību.

“Uzskatīju Arvīda ierašanos šeit kurmēt kā bībelisko veģi tuksnesī un bez bažām aicināju viņu manu darbu turpināt. Nodevu viņu rokās lielu, labi disciplinētu un jaukām balsīm un neireobežotu enerģiju apveltītu kori, kuŗa pacietība jau vairākkārtīgi bija tikusi pārbaudīta ar prasīgu jaundarbu atskaņojumiem. Arvīds darbu turpināja līdzīgā garā, gādājot vēl vairāk par pirmatskaņojumiem. Attīstījās viņa talants un prasme, līdz ar to – koristu un klausītāju uzticība viņa darbam.”

Arvīds Purvs palika abos amatos ne mazāk kā 50 gadus katrā, uzņemoties arī Toronto Latviešu baptistu draudzes koŗa vadību un, 1974. gadā, Toronto DV sieviešu koŗa Zīle vadību. (Zīles ir galvenās 20. marta sarīkojuma rīkotājas, to starpā Ausma Miķelsone, kura 1950. gadā dziedāja sieviešu dubultkvartetā, Arvīda Purva vadībā, Coventry, Anglijā.)

Pēc tēva skaita, Arvīds Purvs ir piedalījies ne mazāk kā 100 dažādos dziesmu svētkos un dziesmu dienās kā virsdiriģents visā pasaulē, to starpā XX Vispārējos dziesmu svētkos Latvijā, un koncerti ar savām Zīlēm un Sv. Andreja draudzes kori netālu no 100 katrai vienībai. Tālivaldis Ķeniņš: “Ja mēs šajos novados rēķinātu rekordus kā sportā, tad neapšaubams čempions būtu Arvīds Purvs – un tālu priekšā citiem.”

Tēvs arī izceļ Purva lomu pasūtot un atskaņojot jaundarbus, tur arī pāri par 100. Emmy balvas laureāte Lolita Ritmane atceras ka, kā vēl pajauna meitene, Arvīds Purvs ir lūdzis viņai komponēt saviem ansambļiem. Saka Lolita “Man tas bija liels gods un prieks. Arvīda pozitīvā attieksme pret jauniem komponistiem tika un tiek ļoti augsti novērtēta. Sākās mūsu sadarbība, kura motivēja man uzkomponēt Vasariņa, Rozes zem sniega, un vēl citas dziesmas Zīlēm.”

Kā komponists pats, diriģents ir arī bijis ražīgs, Ķeniņam pieminot kantātes un a cappella dziesmas. “Īpaši izceļas kantāte Pret gaismu (Ingridas Vīksnas teksts), kuŗu izcili atskaņoja Toronto Mendelssohn koris (Elmer Iseler), Toronto Roy Thomson Hall.. Man personīgi ļoti īpatas šķiet dažas tautasdziesmu apdares sieviešu korim. Rakstībai piemīt ne tikai māka bet personība.”

Kaut cienu viņu kā mūziķi, pats pazīstu Arvīdu Purvu vislabāk un esmu sadarbojies ar viņu visvairāk kā rīkotāju: Toronto Latviešu Koncertapvienībā – izcilākā šāda organizācija visā pasaulē, pat ieredzēta Toronto starp kanadiešiem kā izcilu koncertu pasniedzēji, ar pasaules līmeņa māksliniekiem, skanīgās koncertzālēs; Latviešu Dziesmu Svētku Biedrība Kanadā, kur Arvīds kādus gadus 40 kalpoja kā padomes priekšsēdis; neskaitāmās dziesmu svētku rīcības komitejās kurās viņš ir kalpojis, arī uzņemoties vadību; un tikpat lielā skaitā svētku mūzikas komitejās, kurās viņš ir turpinājis dienēt līdz XIV Dziesmu Svētkiem Kanadā, 2014. gadā, vienmēr piedāvājot vērtīgus padomus, pielāgojot savas idejas moderniem apstākļiem un technoloģijai.

Tauta ir atzinusi Arvīda Purva darbu un talantu, viņam saņemot apbalvojumus no visām iespējamām organizācijām, to starpā PBLA, Daugavas Vanagiem, un 1997. gadā, Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba goda zīmi.

Tālivalda Ķeniņa vārdi: “Šī sabiedrība ir izaudzinājusi Arvīdu Purvu par vērtīgu tā locekli mūzikā. Jubilārs savukārt ziedojis savu enerģiju un talantu, to rezultāti pārsnieguši Toronto robežas, iekļāvušies mūžam dzīvā latviešu gara dzīvē. Suminam viņu par to un vēlam darba prieku visos nākamos gados!”

Visi bijušie koristi, mūzikas mīlētāji un Arvīda Purva cienītāji ir mīļi lūgti apmeklēt 20. marta sarīkojumu. Vietas ir rezervējamas pie Aijas Kārkliņas (+1 416 512 7348 vai aijak@rogers.com).

Foto: Tālivaldis Ķeniņš nodod Sv. Andreja baznīcas kori Arvīdam Purvam 1958. gadā. Arvīds Purvs ir attēla kreisajā pusē.

Juris Ķeniņš ir aktīvs čellists, komponists/aranžētājs, diriģents. No 2015.gada viņš ir PBLA Kultūras fonda priekšsēdis.

 

 

 

PBLA Kultūras Fonds aicina pieteikt kandidātus apbalvojumiem dažādās nozarēs

Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonds (PBLA KF) aicina līdz šī gada 1. aprīlim pieteikt kandidātus 2016. gada PBLA Kultūras fonda apbalvojumiem humanitāro un sociālo zinātņu, lietišķās mākslas, mūzikas, paidagoģijas, preses, rakstniecības, deju, teātŗa un tēlotājmākslas nozarē. Tāpat pieteikumi tiek pieņemti apbalvojumiem technisko un dabas zinātņu nozarē.

PBLA Kultūras fonda uzdevums ir atbalstīt latviešu kultūras saglabāšanu un jaunradi un godalgot izcilus latviešu kultūras sasniegumus un darbiniekus, kā arī veicināt nacionālo pastāvēšanu, atbalstot skolas un latvisko audzināšanu. Par PBLA Kultūras fonda godalgas kandidātiem izvirzāmi ārpus Latvijas dzīvojoši, panākumiem bagāti latviešu autori, mākslinieki, komponisti, kultūras, izglītības un jaunatnes darbinieki, kā arī cittautieši, kuri veicina latviešu kultūras atpazīstamību ārpus Latvijas. Atsevišķos gadījumos kandidāti var arī būt Latvijā dzīvojošas personas par to īpašu ieguldījumu latviešu diasporas kultūras dzīvē. Tāpat PBLA KF godalgas tiek piešķirtas arī par zinātniskiem darbiem, daiļliteratūras un preses publikācijām, tēlotājmākslas darbiem, daiļamatniecības un lietišķās mākslas darbiem, kā arī veikumiem skaņu, teātra un deju mākslā, skolu un jaunatnes audzināšanas darbā.

“PBLA Kultūras fonda godalgas nodrošina iespēju izcelt un slavēt mūsu izcilākos darbus un to autorus, gan pateikties ilggadējiem darbiniekiem, kuri tālu prom no mājām uz latviešu valodas un kultūras pamatakmeņiem cēla un turpina celt latviskās kultūras pilis,” skaidro PBLA Kultūras fonda priekšsēdis Juris Ķeniņš, mudinot latviešu centrus pasaulē pieteikt savus kandidātus apbalvojumiem.

PBLA Kultūras fonds piešķir apbalvojumus četrās kategorijās. Visaugstākais apbalvojums ir PBLA Kultūras fonda Goda balva un Goda diploms, kas ir vienlīdzīgas pirmās pakāpes godalgas. Vienīgā būtiskā atšķirība ir tāda, ka Goda balvas laureāti bez goda raksta saņem arī naudas balvu $2000 apmērā. Tāpat PBLA KF valde, vadoties pēc iesūtītajiem pieteikumiem, lemj par Kr. Barona prēmijas ($1000) un Atzinības rakstu piešķiršanu. Godalgu pieteikumi jāiesūta attiecīgās nozares vadītājam, sniedzot rakstisku pamatojumu par šī kandidāta sasniegumiem un pievienojot trīs atsauksmes vēstules. PBLA KF noteikumi paredz, ka viena autora darbus vai veikumus tajā pašā nozarē var godalgot ne agrāk kā pēc trim (3) gadiem, bet otru balvu citā nozarē var piešķirt ne ātrāk kā pēc diviem (2) gadiem. Detalizēts izklāsts par apbalvojumu kategorijām un pieteikumu iesniegšanas kārtību atrodams PBLA mājas lapā Kultūras fonda sadaļā.

 

Ilze Garoza is a diaspora researcher. She has a Master's degree in Education Leadership and Administration from the University of Minnesota. She has received scholarships from the American Latvian Association and the Association for the Advancement of Baltic Studies.

Šajā nedēļā pirms 60 gadiem sāka darboties Pasaules Brīvo latviešu apvienība

Bez lielām svinībām un fanfārām 25. februārī tieši pirms 60 gadiem uz statūtu projekta pamatiem savu darbību uzsāka Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), tolaik saukta par Brīvās pasaules latviešu apvienību (BPLA). Par šīs latviešu centrālo organizāciju apvienības galvenajiem uzdevumiem bija izvirzīta cīņa par latviešu tautas atbrīvošanu un Latvijas valsts un neatkarības atjaunošanu, kultūras saglabāšana un jaunrade, un palīdzība Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas rezultātā pasaulē izkaisītiem latviešiem. Pats svarīgākais mērķis – Latvijas neatkarības atjaunošana – tika sasniegts pirms 25 gadiem, tomēr organizācija savu vitalitāti nav zaudējusi vēl šodien.

Ideja par vienotu, globāla mēroga latviešu organizāciju apvienības izveidi „brīvajā“ pasaulē pirmo reizi trimdinieku aprindās izskanēja jau četrdesmito gadu beigās, bet daudz nopietnāka diskusija par vispasaules latviešu apvienības veidošanu iesākās reizē ar latviešu centrālo apvienību dibināšanu trimdinieku jaunajās mītnes zemēs piecdesmito gadu sākumā. Kā to savās piezīmēs apraksta pirmais Amerikas latviešu apvienības un vēlāk arī BPLA priekšsēdis priekšsēdis prof. Pēteris Lejiņš, pirmais zināmais mēģinājums globālas latviešu organizāciju apvienības izveidē datējams ar 1951. gada pavasari, kad Latviešu Nacionālās padomes prezidijs Vācijā izsūtījis latviešu organizācijām aptaujas lapu par šādas apvienības darbības principiem. Tomēr šis mēģinājums palicis bez rezultātiem. Gadu vēlāk vispasaules latviešu apvienības izveides iniciatīvu pēc Kanādas un Austrālijas latviešu centrālo organizāciju pamudinājuma uzņēmās Amerikas latviešu apvienība, pamatojoties uz faktu, ka ASV bija apmeties vislielākais skaits latviešu salīdzinājumā ar citām latviešu trimdinieku mītnes zemēm pasaulē.

Kā izrādījās, process nebija nedz ātrs, nedz viegls. 1952. gada pavasarī P. Lejiņš skaidroja, ka vispasaules latviešu apvienība var tikt radīta tikai un vienīgi atsevišķu valstu un kontinentu vienošanās ceļā, kuras pamatā būtu kompromiss, brīdinot, ka kādas grupas atteikšanās no dalības apvienībā novedīs pie tā, ka tā vairs nebūs vispasaules apvienība. Kā tas vēlāk tika aprakstīts trimdas presē, nospraustais uzdevums bija „ciets rieksts“ un kompromisa meklējumi vairākkārt „nonāca uz sēkļa“.

Lai arī organizāciju vidū pastāvēja absolūta vienprātība par šādas organizācijas nepieciešamību un izveides steidzamību, par viedokļu sadursmes punktu izvērtās organizāciju atšķirīgais skatījums par apvienības pārvaldes kārtību. Proti, diskusiju sākumposmā Latvijas Atjaunošanas Komitejas Eiropas centrs, kas apvienoja latviešu organizācijas Eiropā, pieprasīja, ka šai vispasaules latviešu organizācijai būtu divi pārvaldes centri, bet sēdeklis atrastos Eiropā. Turklāt LAK-EC rosināja, ka šādā apvienībā tiktu pieaicināti arī politisko partiju pārstāvji, bet tiesības tikt ievēlētiem apvienības valdē būtu tikai Latvijas pavalstniekiem. Tolaik Latviešu apvienība Austrālijā un Latviešu Nacionālā apvienība Kanādā, kā arī Brazīlijas latviešu apvienība, kas tobrīd runāja vairākās Dienvidamerikas valstīs dzīvojošo latviešu vārdā, uzskatīja, ka organizācijas sēdeklim jāatrodas ASV vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt, ASV bija labvēlīgi noskaņota nacionālām kustībām un organizācijām, kuru mērķis ir tautas atbrīvošana no Padomju Savienības jūga. Otrkārt, ASV valdības nostāja un rīcība iepretīm Padomju Savienībai un komunisma aneksijām bija kategoriski noraidoša, ko neesot bijis iespējams apgalvot par citām lielvalstīm. Treškārt, bruņota konflikta gadījumā starp rietumu demokrātijām no vienas puses un Padomju Savienību no otras puses, Latviešu vispasaules organizācijas vadība atrastos tālāk no tiešajiem kaŗa draudiem un varētu strādāt netraucēti. Gala rezultātā PBLA sēdeklis jeb centrālais sekretariāts tika izveidots Vašingtonā, no kurienes tikusi koordinēta organizācijas darbība visu, nu jau 60 gadu garumā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā Latvijā tika izveidota PBLA pārstāvniecība, kuras atbildībā ir PBLA ierosināto projektu īstenošana un pārraudzība, informācijas vākšana un izplatīšana, un ārzemēs dzīvojošo latviešu interešu aizstāvība.

To, kāda būtu izvērtusies PBLA darbība, ja organizācija attīstītos uz citiem pamatiem, šobrīd varam tikai spekulēt? Tomēr organizācijas sekmīga darbība 60 gadu garumā ir apliecinājums kompromisa mākslai latviešu sabiedrības iekšienē, un bezkompromisa cīņai par nospraustiem mērķiem ārpusē, kas, cerams, tiks saglabāta arī turpmāk.

Fotogrāfijā redzama BPLA delegācija 1968.g.oktobrī ceļā uz ASV Ārlietu ministriju. No kr. priekšā: ALA konsultants Zigurds Rudzītis, BPLA priekšsēdis Pēteris Lejiņš, Eiropas latviešu pārstāvis Reinhards, BPLA vicepriekšsēdis Alfreds Bērziņš, LAA prezidija priekšsēdis Jānis Ritenis, Dienvidamerikas latviešu pārstāvis māc. Jēkabs Mekšs, BPLA sekretārs Bruno Albats un LNAK priekšsēdis Jānis Niedra.

Ilze Garoza is a diaspora researcher. She has a Master's degree in Education Leadership and Administration from the University of Minnesota. She has received scholarships from the American Latvian Association and the Association for the Advancement of Baltic Studies.